Laikam būs grūti atrast tādu latvieti, kas kaut reizi mūžā nebūtu bijis Lietuvā. Un, ja būts Lietuvā, gandrīz droši var teikt, ka ir divas leģendāras vietas – Viļņas tirgus un Klaipēdas delfinārijs. Tirgus Viļņā ir dzīvs, ir gadījies tam sestdienās braukt garām – tur viss kūsā dzīvībā. Un tāpat arī ar delfīniem – ar gadiem tie kļūst arvien spriganāki. Bet par visu pēc kārtas.
Latvijā maija sākumā atkal bija radies vairāk brīvdienu, nekā pieklājīgi ierasts. Saulīte arī cepināja kā tādu jauno kartupeli aukstajā zupā (jeb, kā tagad leiši saka, bārbijzupā). Tā vietā, lai vienkārši zvilnētu mājās, izlēmām izkustēties uz Klaipēdas un Kuršu kāpas pusi, jo jāatzīst: kādu brīdi tur nebijām bijuši. Tikai tik, cik pēdējos gados caurbraucot.
Ir trīs klasiskie ceļi – caur Šauļiem un tad pa automaģistrāli (legāli drīkst uz 130 kilometriem stundā lidot, bet bijām to jau braukuši), tad, protams, caur Liepāju, bet, tā kā viens no mums ir liepājnieks, šis ceļš šķita pārlieku garlaicīgs, un atliek tikai trešais – Auce, Akmene un Mažeiķi.