Laikam būs grūti atrast tādu latvieti, kas kaut reizi mūžā nebūtu bijis Lietuvā. Un, ja būts Lietuvā, gandrīz droši var teikt, ka ir divas leģendāras vietas – Viļņas tirgus un Klaipēdas delfinārijs. Tirgus Viļņā ir dzīvs, ir gadījies tam sestdienās braukt garām – tur viss kūsā dzīvībā. Un tāpat arī ar delfīniem – ar gadiem tie kļūst arvien spriganāki. Bet par visu pēc kārtas.
Latvijā maija sākumā atkal bija radies vairāk brīvdienu, nekā pieklājīgi ierasts. Saulīte arī cepināja kā tādu jauno kartupeli aukstajā zupā (jeb, kā tagad leiši saka, bārbijzupā). Tā vietā, lai vienkārši zvilnētu mājās, izlēmām izkustēties uz Klaipēdas un Kuršu kāpas pusi, jo jāatzīst: kādu brīdi tur nebijām bijuši. Tikai tik, cik pēdējos gados caurbraucot.
Ir trīs klasiskie ceļi – caur Šauļiem un tad pa automaģistrāli (legāli drīkst uz 130 kilometriem stundā lidot, bet bijām to jau braukuši), tad, protams, caur Liepāju, bet, tā kā viens no mums ir liepājnieks, šis ceļš šķita pārlieku garlaicīgs, un atliek tikai trešais – Auce, Akmene un Mažeiķi.
Līdz Aucei tiekam ļoti ātri, tur vietējā veikaliņā iepērkam graudu un ogu pārstrādes produkciju (lasīt – smalkmaizītes) un salātiņus, lai pēc piecām minūtēm pārripotu robežu un vēl pēc neliela brīža apstātos Akmenē to visu dabūt sevī iekšā. Akmenē notiek nedaudz skumjš tirdziņš, bet toties skan lietuviešu tautas mūzika. Ceļojuma laikā vispār pamanījām, ka šajā ziņā viņi mums daudz vairāk priekšā, jo klausās savu mūziku. Ja kādreiz visās malās viņu radio uz katra stūra "skrēja" Lauris, tad tagad Lietuvā visur un vienmēr skan tieši viņu mūziķu dziesmas. Tālākais ceļš bez piedzīvojumiem, atskaitot vienu – "prašu, trubiņas pūtis" no diezgan simpātiskas ceļu policijas dāmītes.
Diena diezgan karsta, vismaz Baltijas mērogiem, tāpēc sajūtas kā tādā Dubaijā, kad ieraugām Klaipēdas debesskrāpjus, starp kuriem šonakt arī gulēsim. Naktsmājas izvēlamies tikai pērn uzceltajā viesnīcā "Victoria".
Šobrīd Eiropā stiliņš ir viesnīcām reģistrācijas telpas veidot kā daļu no ielas, ar stikla jumta segumu. Arī šeit ir tādas. Tiekam pie skata uz galveno Klaipēdas ielu, kas nedaudz atspēlējas naktī, jo te par standarta izplūdes sistēmām saviem jaunajiem sporta auto un močiem dzirdējis ir retais, bet pareizi arī ir, nav ko gulēt, miegs ir domāts vārguļiem. Viesnīcas autostāvvieta gan aizņemta, liekam publiskajā. Te it kā ir pilsētas centrs, bet stunda maksā 80 centus. Arī vasarā un tūrisma sezonā. Nebūtu tik slinks, burtiski piecas minūtes tālāk ir arī bezmaksas stāvvietas.
Pirms vakariņām nolemjam iziet nelielā pastaigā. Klaipēdai pa vidu plūst upe, kura ir pilna ar dažāda kalibra kuģīšiem, jahtām, laivām, – nu tāda kārtīga mazā Venēcija. Te ir arī divi paceļamie tilti, lai lielākie kuģi, piemēram, smukais burinieks, uz kura iekārtots restorāns, reizi pa reizei var izvēdināt buras arī jūrā. Klaipēdas vecpilsēta arī ļoti simpātiska, bet ļoti maziņa. Katrā no tās ēkām kaut kas iekārtots, pārsvarā kaut kas garšīgs. Bet mums nākamajā dienā plānos ekskursija ar gidu, tad visu arī izvaicāsim.
Ir viena ēšanas vieta, ko nevajag palaist garām šeit, – Lietuvas astotais labākais restorāns "Monai", kurš ir tāda Provansas un Lietuvas vizuālā kombinācija. Lai gan šī vieta velk uz "Michelin", porcijas šeit ir pieklājīgas. Cena ģimenes vakariņām būs virs 100 eiro, bet tas ir tā vērts, jo te ir arī atvērtā tipa virtuve, kur var sekot līdzi tam, kā tiek gatavotas jūsu vakariņas un kā ikdienišķas lietas tiek pārvērstas neparastos garšu kārpiņu kārdinātājos. Interesanti tiek piedāvāts deserts – tas tiek parādīts nevis ēdienkartes veidolā, bet atnests uz paplātes. Izvēlēties var ar acīm un smaržu.
Gan paēduši, gan arī patiešām izbaudījuši šāda veida restorāna piedzīvojumu, dodamies nedaudz atpūsties uz viesnīcu, lai, kad jau iestājusies krēsla, dotos naksnīgā pastaigā pa Klaipēdu. Mēs esam no tiem ceļotājiem, kas uzskata, ka pilsēta vislabāk atklājas vakaros un naktīs, – tās ir viskrāšņākās, piesātinātākās un arī patiesākās stundas, jo gan pamata iedzīvotāji, gan iebraucēji kļūst daudz brīvāki un pilsēta atdzīvojas citās krāsās.
Mēs aizejam gar upes krastu līdz jahtu ostai, kas iekārtota apkārt pils nocietinājumiem. Pamanām, ka visā Klaipēdā ir ļoti daudz metāla skulptūru, un tās visas ir pārdomātas, lai ideāli iederētos pilsētvidē, piemēram, spoks, kas lien laukā no jūras ar lukturi rokās. Pa ceļam gan sanāk viens neapgaismots posms, bet paši vien esam tur nelaikā iemaldījušies, līdz nonākam atpakaļ vecpilsētā, kura, lai gan ir nedēļas vidus, ir skaļa un interesanta. Ejam cauri dažādiem kvartāliem, pētām detaļas, līdz saprotam, ka rīt taču agrāk jāceļas, un pēc kādām 10 minūtēm esam atpakaļ viesnīcā.
No rīta brokastu laikā mūs pārsteidz oficiants, kurš nedaudz runā latviski, jo dzimis robežciematā pie Jelgavas. Brokastis klasiskas un garšīgas, bet esam iemācījušies nepiestumt sevi, jo tas puskilograms papildu svara var būt izšķirošs, staigājot pa dienu...
Vestibilā mūs gaida arī gide – Regīna. Tiešām mūsu pēdējā gada atklājums ir gidi – ar viņiem tomēr var daudz labāk atklāt pilsētas, turklāt daudzās vietās ir arī bezmaksas (pret ziedojumiem) tūres, kad var izstaigāt pilsētu šādā veidā.
Sākam ar nelielu Klaipēdas vēstures ieskatu, stāstiem par skulptūru izcelsmi, Hanzas laiku banku, kuras ēka joprojām dzīvo pie lielā burinieka. Tad aizejam līdz vēl citiem seniem pilsētas nocietinājumiem, kuriem pa vidu iekārtota milzīga brīvdabas skatuve. Vietu sauc "Jāņa kalns". Tuvākajos gados zem pašiem nocietinājumiem būs iekārtotas telpas muzejam. Blakus ir arī "Švyturys" alus darītava un veikaliņš. Tā kā aliņu ar grādiem nelietojam, šeit ir arī iespēja tikt pie daudz un dažādiem bezalkoholiskajiem dzērieniem.
Piecu minūšu attālumā ir milzīgais Malūnu parks, bet mēs ejam uz Klaipēdas pili. Pa ceļam vēl izejam citu vecpilsētas daļu. Noteikti aizejiet uz Frīdriha pasāžu – mazs, mīlīgs kvartāliņš, no kura negribas iet projām. Jā, atgriežoties pie pils. Izrādās, Klaipēdā ir bijusi arī pils. Un lietuvieši šobrīd to būvē no nulles. Šobrīd ir gandrīz pabeigts viens tornis, bet mērķis ir pabeigt to pilnīgi vēsturiskajā izskatā. Pagaidām pazemē ir iekārtots iespaidīgs vēstures muzejs, kur īpaši jāizceļ mūku atveidojumi pilnā augumā – idejiski ļoti atgādina gregoriāņu kora dziedātājus. Ir arī otrā muzeja daļa pazemes kazemātos, kur kādreiz ir bijis arī cietums. Ja mēs būtu labāki "instagrammeri", te sanāktu neparastas bildes.
Un tad ir iespēja arī apmeklēt muzeju, kuram būtībā nebūtu jābūt nekur pasaulē. Un tomēr tādiem ir jābūt – par atgādinājumu, ka kaut kādu pajoliņu ambīcijas var sagriezt pasauli kājām gaisā, par pasaules kariem un genocīdu pret tautām, kas diemžēl atkārtojas arī mūsdienās. Te gan viss iekārtots tā, lai tas nebūtu vienkārši drūms muzejs, – tas ir interaktīvs, ar dziļāku jēgu un liek domāt līdzi. Starp citu, Klaipēdu hitleriskā Vācija pievāca vēl pirms kara sākuma ar tādu pašu aizbildinājumu, ar kādu orki uzbruka Ukrainai. Bet, nu, vecais neizdevušais austriešu mākslinieks vismaz bija drosmīgāks un atbrauca uz šejieni pats visu apskatīt – joprojām ir saglabājies teātra balkons centrā, no kura viņš teica savu uzrunu. Pašā kara noslēgumā kauja par Klaipēdu ilga 100 dienas, pamatīgā ziemas spelgonī pilsēta tika nonesta. Neatgādina pēdējo gadu notikumus ne tik tālu no mums?
Pastaigas un vēsturiskās lietas ir lieliskas, bet ēšanu mūsu ceļojumos neviens nav atcēlis, tāpēc turpat vecpilsētā atrodam mīlīgu, it kā ikdienišķu kafejnīcu "Kurpiai", kas ir arī džeza klubs gandrīz pa visu kvartālu. Šeit vietējie tieši šajā laikā nāk ēst biznesa pusdienu piedāvājumu, bet mēs esam izlēmuši, ka visur testēsim auksto zupu un kvasu. Bērni vēl paņem burgerus, kuri īsti pat pieaugušajam nav apēdami izmēra dēļ. Šeit cenas vairāk nekā draudzīgas, un, ja neesat dižēdājs, droši uzreiz prasiet arī līdzi ņemamo ēdiena kārbiņu.
Nākamais piedzīvojums – pavadīsim divas dienas Kuršu kāpā un sāksim ar klasiku – pārcelšanos ar prāmi uz to. Izmaksas – 20 eiro par braucienu abos virzienos, jāpierēķina vēl ekoloģiskā nodeva, ja dosieties uz Nidas pusi, kas ir 10 eiro. Pats brauciens šobrīd, kad vēl nav īstā sezona, ir bez lielām rindām. Prāmis kursē reizi 20 minūtēs, pats brauciens mazāk nekā 10 minūtes, brauc daudz velosipēdistu, tāpat smagie auto. Ir arī otra prāmju piestātne – tā velosipēdistiem un gājējiem, tuvāk delfinārijam.
Kad esam pāri, pa šauru celiņu starp priedēm dodamies uz Jūras muzeju un delfināriju. Līdz delfīnu šovam laiciņš vēl ir, tāpēc sāksim ar Jūras muzeju, kurā, ja uz rokas uzspiež zīmodziņu, drīkst ienākt atpakaļ arī pēc šova. Muzejs iespaidīgs, ir milzīga āra teritorija. Tieši trāpām uz to, kā baro pingvīnus, visapkārt muzejam ir baseini, kuros aplūkojami roņi, valzirgi, jūras lauvas utt. Muzejs ir iekārtots vecos nocietinājuma fortos, līdz ar to ir arī struktūra ar pazemes ejām, kur ir daudz ko apskatīt un uzzināt. Pats iespaidīgākais, protams, ir milzīgais baseins ar stikla tuneli, kurā virs tevis peld dažādas jūras radības. Šis laikam ir Latvijai tuvākais šāda veida objekts.
Pienāk laiks, kad jāsteidzas uz delfīnu un jūras lauvu šovu turpat blakus ēkā. Biļetes iesakām pirkt laicīgi tiešsaistē un ņemt A sektoru, bet vasarā var gadīties – ja biļetes nebūs nopirktas kādas divas trīs nedēļas pirms, uz šovu netiksiet. Pats delfīnu šovs tiek veidots kā stāsts par dabas aizsardzību, to, ko mēs varam darīt, lai saglabātu ekosistēmu. Tiek arī stāstīts par pašiem delfīniem. Stunda paskrien nemanot, aizejam vēlreiz uz Jūras muzeju un tad braucam uz Nidas pusi, pa ceļam vēl apstājoties pie bezmaksas daļas. Te ir izstādīti daudz un dažādi kuģi, vairākus no tiem var izložņāt, mums patīk tas, kurš kādreiz ir bijis tālo okeānu zvejas un zivju apstrādes kuģis. Ir arī neliels etnogrāfiskais zvejnieku sētu muzejs.
Otro nakti gulēsim Nidā, kas ir gandrīz 50 kilometru attālumā. Vispār Kuršu kāpā ir tikai četras lielākas apdzīvotas vietas Lietuvas pusē – Nida, Preila, Pervalka un Juodkrante, kura mums šoreiz pa ceļam pirmā. Visas šīs vietas ir lagūnas pusē, jūras pusē vispār esot tikai pāris māju, kas tīri drošības dēļ, jo kāpas te staigā un noslauka visu savā ceļā, iekšējā pusē vismaz vējš mazāks.
Juodkrantē ir skaista pastaigu taka gar lagūnas krastu un vēl viens objekts, kas obligāti apmeklējams, – Raganu kalns, kas ir tāda mūsu Tērvete miniatūrā, un šeit savijas mīti, pagānisms un katolicisms. Taka vijas augšā un lejā, un tā izejama apmēram stundas laikā. Mēs trāpījām laikā, kad visu Kuršu kāpu pārņēmuši odiņi, kuri mēdz lidot tik ciešos baros, ka liekas: esam nokļuvuši smilšu vētrā. Taču cilvēkiem šie radījumi nekož, ar tiem barojas zivis un putni. Vēl viena lieta – uz kāpas Nidā ir viena DUS un visā kāpā ir pāris nelielu veikaliņu, tāpēc kārtīgi saplānojiet pirkumus, ja plānojat ēst gatavot paši, un degvielu arī neiztērējiet līdz pēdējai lāsei.
Turklāt šeit staigāt drīkst tikai tur, kur atļauts, nevis visur, kur gribas, jo šī ir patiesi unikāla ekosistēma, kas iekļauta starptautiskos dabas rezervātos.
Esam nonākuši līdz tam, ka vajadzētu ieturēt vakariņas, un atrodam vienu no labākajam vietām visā Kuršu kāpā – "Juodosis kalnas". Šeit ir arī viesnīca, tāds lauku lietuviešu romantisms, ēdienkarte arī tradicionāla, mums ļoti iegaršojās strogaņina, kas pamatā ir Sibīrijas ēdiens, bet piemērots lietuviešu garšas kārpiņām. Te ir iespēja arī iedzert pašu saimnieku lasītu priežu pumpuru tēju un nogaršot nedaudz neparastāku, bet ļoti garšīgu auksto zupu. Mēs atkal aizrunājamies ar oficianti par to, kam tad īsti pieder aukstās jeb, kā tagad saka, bārbijzupas patents. Lietuvieši pat Viļņā rīko lielo aukstās zupas festivālu un svētkus!
Tā kā auto mums nolikts pie Raganu kalna, sanāk smuka pastaiga pa taku gar lagūnas (gribas gan teikt – iekšējās jūras) krastu, un tad jau pa gleznainu meža ceļu dodamies uz Nidu. Rīt ir plāns atbraukt šo pašu maršrutu atpakaļ līdz Preilai un mirušajai kāpai, bet šodien dodamies uz nākamo divu nakšu palikšanas vietu "Spa Nida", kas ir ļoti jauna viesnīca Nidā, pašā augstākajā pilsētas vietā, blakus bākai. Mēs jau laicīgi esam izpētījuši, ka Nidā var iebraukt pa trīs dažādiem ceļiem, un mums arī tieši izdosies visus pamēģināt.
Pati pilsētiņa ļoti mīlīga un miniatūra ar vienotā stilā ieturētām ēkām (Kuršu kāpā no nulles vispār ārpus pilsētu robežām kaut ko būvēt aizliegts, tāpēc viss, kas te tapis no jauna, ir uz vecajiem pamatiem).
Nidā dzīvo ap 2000 iedzīvotāju, bet vasarā šeit apgrozās ap 700 000 tūristu, pārsvarā vācieši. Iekārtojamies viesnīcā un vēl paspējam uz spa centru ar trim pirtīm, palielu baseinu un džakuzi. Tāda sava veida klasika – ziemā ideāli lēnai atpūtai. Vispār Kuršu kāpa pati par sevi ir tāda nesteidzīga. Populārākā lieta šeit ir daudz staigāt vai braukt ar velosipēdu, un pāri visai kāpai šobrīd būvē vēl vienu veloceliņu.
Pēc kartes Nida izskatās diezgan paliela, un, kad bērni pasaka, ka šovakar ar mums staigāt neies, noskaņojamies, ka līdz moliem būs krietns gabals ejams un stundas divas būs vienkārši jāiet. Beigās izrādījās, ka visu pilsētu apiet var apmēram stundas laikā. Bet centrā viņiem ļoti skaisti – visās malās smukas mājiņas, centrs krāsaini bruģēts, visur salikti tradicionālie vējrāži, pastaigu taka gar pašu krastu, kad ūdens skalojas gar kājām un viss ir izgaismots. Pieķeram sevi pie domas, ka šī ir Grieķijas salu sajūta. Vēl arī mols ar iekšējo ostu un pietauvotiem tik dažādiem kuģīšiem. Tā kā ar bērniem sarunājām, ka otrā vakarā iesim kopā, atstājam daļu pastaigas uz nākamo vakaru.
"Četri ceļo gardi" autoru piedzīvojuma turpinājums Klaipēdā sekos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
