Principā Klaipēdas, Palangas un Kuršu kāpas apciemošana ir tāda lieliska alternatīva lidojumam uz Turciju vai Ēģipti. Turklāt nauda, ko iztērēsiet, atgriezīsies Latvijā, jo tā arī brāļu tautas dara – mēs ciemos pie viņiem, viņi pie mums!
Šī ir otrā bloga "Četri ceļo gardi" autoru stāsta daļa par to, kā brīvdienas aizraujoši pavadīt mūsu kaimiņzemē Lietuvā. Pirmo rakstu, kurā ceļš ved uz Klaipēdu, lasi šeit.
Ja vēlaties izbaudīt vismaz piecu veidu Benedikta olas, tad jums jādodas uz brokastīm "SPA Nida" Klaipēdā. Tā izskatās viņu specialitāte – brokastis tādas lēnas un karaliski mierīgas, un šeit ir gan zviedru galds, gan katram arī pēc izvēles viens ēdiens – no putras līdz angļu brokastīm... ar Benedikta olām.
Rītu sākām ar velo izbraucienu uz milzīgu saules pulksteni, burtiski pārsimts metrus no Krievijas robežas. Ar velo nomu problēmu šeit nav: ir divas nomas ar vairākām nomas vietām, cenas abās vienādas – stundā pieci eiro, dienā 18 eiro, velosipēdi pieejami dažādu stilu.
Aizminamies līdz ostai, tad pa glītu celiņu lēnām minamies un kaifojam no skatiem. Cilvēki viens otru sveicina, vietējā pašvaldības policija šeit pārvietojas ar milzīgiem "Toyota Landcruiser" apvidus auto, jo te citādāk nevar –, ja jānobrauc no oficiālā ceļa, ar "parastu" auto nekas nesanāks.
Līdz saules pulkstenim ir divi ceļi – viens pa izliktu dēļu ceļu, bet pa to pārvietojas arī auto, un Dārtai var būt pagrūti mīties visu laiku augšā; otrs, kur braucam mēs, – sākumā bruģis, asfalts, tālāk meža taka ar skatu uz lagūnu. Visur krēsliņi, soliņi, lai var vienkārši baudīt laiku un mieru. Pēc 20 minūtēm esam klāt pie takas, kur būs jākāpj augšā, un vēl 15 minūtes jāiet līdz pašam smilšu pulkstenim. No šejienes paveras vienkārši fantastisks skats uz smiltīm, mežiem un jūru, un lagūnu. Tādi skati kā no Karību jūras pirātu filmām.
Negribas pārmaksāt par velo, tādēļ dodamies atpakaļ, lai iekļautos stundā, un mums vēl konkrētā laikā ir paredzēta ekskursija Dzintara muzejā. Šeit, Nidā, ir iespaidīgs un interaktīvs privāts Dzintara muzejs, kurā tiešām drīkst (un pat vajag!) aiztikt ar rokām priekšmetus. Ir audio gida vadīta ekskursija par dzintaru, Lietuvas pasakām, ekoloģiju. Nu tas, kas mums Latvijas muzejos bieži pietrūkst. Un te – pašā Nidas sirdī –šī ēka tik organiski iederas, jo ir kapitāli restaurēta simtgadīga celtne. Lietuvā noteikti jāiet uz muzejiem!
Pēc šī muzeja seko pusdienas – burtiski, izejot pa durvīm laukā, esam āra terasē restorānam "Kursis", kuram ir ļoti bagātīga ēdienkarte, porcijas vairāk kā milzīgas, viss garšīgs, mēs reāli izbaudām ēdienreizi, turklāt cenas, vismaz, kad mēs bijām sezonas sākumā, gandrīz nepieklājīgi zemas.
Dodamies tālāk, bet nu jau ar auto, uz Tomasa Manna vasaras māju-muzeju. Manns ir Nobela prēmijas laureāts, viens no slavenākajiem pasaules rakstniekiem pagājušā gadsimta pirmajā pusē, arī viņa dzimta kopumā ir slavena. 20. gadsimta 30. gados Manns, tajā laikā vēl Vācijas pavalstnieks, nejauši nonāca Kuršu kāpā un tik ļoti iemīlējās šajā vietā, ka izlēma uzbūvēt sev vasaras māju, kur viņam sanāca nodzīvot vairākas vasaras un radīt vairākas grāmatas. Arī šis muzejs ir interaktīvs, bet te svarīgākais ir miers un skats uz ūdeni lagūnā no mājas soliņa. Ja nebūtu citi plāni, šeit varētu mierīgi sēdēt līdz vakaram un vispār par neko nedomāt.
Mēs gan gribam vēl izbaudīt kaut ko no dabas varenības – Mirušo kāpu, tieši pa vidu Lietuvas Kuršu kāpas daļai. Tā ir varena un kaut kādā veidā arī skumja vieta, jo zem šīs kāpas ir aprakti vairāki ciemati, baznīcas un pat kapsētas, kad kāpa vēl nebija tik ļoti apzaļumota. Te viss ļoti stingri – ieiet var tikai pa vienu ieeju. Drīkst iet tikai pa apzīmētu taku, sākumā tā ir no dēļu laipām, bet pēc pirmās kāpas velkam nost apavus un tālāk kilometru brienam pa smiltīm. Beigās, pēc apmēram pusstundas ceļā, paveras skats uz stāvkrastu – uz abām pusēm ir meži, aizmugurē lielā kāpa gluži kā tuksnesis.
Esam saskaņojuši iespēju lidot ar dronu, un no augšas skats ir vienkārši neaprakstāms. Vienā brīdī parādās arī viens no reindžeriem, kurš ar binokli pēta, vai kāds nestaigā tur, kur aizliegts. Parunājam, izrādās – tā gadās ļoti bieži. Agrāk šādi pārkāpēji bijuši vēl vairāk, kad varēja iebraukt no Kaļiņingradas, jo turienes iezemiešiem nekādi noteikumi nebija eksistējuši...
Vasarās, kad cepina saulīte, te noteikti var sajusties kā cepta zivs uz pannas, jo pa vidu kāpā ir bezvējš, un pie tevis nonāk tikai saule. Un jā, te ir arī, piemēram, kapu krustu instalācijas, un, ja nebūtu pielikta plāksnīte ar to, ka tas ir mākslinieka darbs, varētu pat noticēt, ka apakšā tiešām ir smilšu aizpūsti kapi.
Dodamies atpakaļ, un bērni izdomā, ka var taču nevis iet un brist, bet ripot pa smiltīm. Bērniem, kā izrādās, joprojām vajag tik maz pilnai laimei. Vienīgais ieteikums lietuviešiem – uzlieciet brīvpieejas krānu šeit, lai var papildināt ūdens krājumus.
Tālāk seko pilsētiņa Preila. Atceros, ka, maziņš būdams, dzimis Latvijas Preiļos, pētīju uzdāvinātu ceļojumu grāmatu ar bildēm un domāju – kādreiz varētu apskatīt Lietuvas Preiļus. Šie tādi pavisam maziņi, ar daudzām iespaidīgām un laikam jau arī cenas ziņā ekskluzīvām mājām ar dārgiem dzīvokļiem. Īpaši neparasts ir veikals ar uzrakstu, kas liecina, ka būs kaut kas Akropoles izmērā, bet dzīvē tāda neliela ēka pāris metru izmērā. Tur dabūjām pēdējā gada laika garšīgāko saldējumu! Atkal neliela pastaiga pa promenādi un miera vērošana. Šo pilsētu no viena gala līdz otram var izstaigāt mazāk kā pusstundā. Bet kaut kāds kaifs te ir.
Tad vēl viena, vēl mazāk apdzīvota vieta – Pervalka. Tā atrodas pāris kilometrus tālāk ar tikai dažām mājām, bet toties te ir elektroauto uzlādes stacijas, un pilsētas izmēriem gandrīz nepieklājīgi liels bērnu un trenažieru laukums meža vidū.
Visas pilsētiņas apskatītas, dodamies uz Nidas pusi, bet beidzot vajadzētu apskatīt arī to, kā Kuršu kāpa izskatās Baltijas jūras pusē. Šeit ir vairākas milzīgas pludmales, un, kā liecina "Google Maps", Kuršu kāpā ir lielākā nūdistu pludmaļu koncentrācija Baltijas jūrā tik mazā posmā. Ūdens ir ledaini auksts, bet cilvēki sauļojas. Vēl redzam, kā strādā "Tiktok" vecmeitu ballīte, jo tiekam iesaistīti video filmēšanā un bildēšanā.
Šodien nedaudz slinkums meklēt kaut ko jaunu ēšanai, un tā kā sezona vēl nav ieskrējusies, nekas daudz vaļā arī nav, tāpēc ēdam "SPA Nida" viesnīcas restorānā, kurš arī ir tāds "fancy" (grezns), bet ar lielām porcijām. Kārlis, ēdot steiku, iesmej, kā uz viņu skatītos, ja palūgtu klāt kečupu. Un te atkal vēl citādāka aukstā zupa. Vēl paspējam aiziet uz spa, iepazīties ar lietuviešu ģimeni, papļāpāt, kā viņiem skauž tas, kā dzīvo latvieši, un viņi brauc pie mums ciemos kā uz ārzemēm.
Kad izlienam no baseina, ir jau krēsla, bet gribam aiziet līdz bākai, kas ir piecu minūšu attālumā no mums. Tālāk cauri mežam izejam pa kaut kādām vilku takām uz Nidas otro pusi. Dārta nav sajūsmā par iešanu caur mežu naktī, bet otrā pusē, nonākot atpakaļ civilizācijā, atkal ir forši skati, un tā skaistā piejūras mini pilsētiņu Vidusjūras sajūta. To nevaru īsti aprakstīt vārdos un arī bildēs to nevar noķert, un negribas arī tik daudz fotografēt – gribas vienkārši izbaudīt. Bērni ir sajūsmā par iešanu pa mazo iekšējo ostas moliņu, kad zem kājām skalojas jūras ūdens. Tā kā ir piektdienas vakars, ir arī lielāka dzīvība Nidas centrā, kas naktīs arī izskatās burvīgi, bet šis vakars ir krietni vēsāks, tāpēc nedaudz pirms pusnakts esam atpakaļ viesnīcā un ļoti ātri aizmiegam.
No Klaipēdas uz Palangu
Klāt sestdiena, un šodien pārcelsimies atpakaļ uz Lietuvas cietzemi – dosimies uz Palangu. Tāpēc atkal ieturam lielās un gardās brokastis. Nu jau ar mums sveicinās gan vāciešu pirmspensijas vecuma hipsteru pārītis, gan lietuvieši!
Krāmējam somas un dodamies virzienā uz Smiltenes (Smiltynes) pārceltuvi, pa ceļam vēlreiz sajūsminoties par nedaudz dzestro rītu, zaļo pavasari un skatiem aiz loga. Pie prāmja iebraucam nepareizā rindā, kas ir tikai vietējiem, lai viņiem nav jāstāv vienā rindā ar tūristiem un nekavētu savas ikdienas lietas, bet beigās tāpat uzreiz tiekam uz kuģa, un pēc pāris minūtēm esam atpakaļ Klaipēdā.
Te viss tik saprotams, ka nav jēgas pat slēgt navigāciju. Braucam uz vecpilsētu, kur šodien notiek Siļķu festivāls, kurš, pavisam godīgi, izskatās vienkārši pēc liela gadatirgus. Visur Lietuvā der viena aplikācija, lai apmaksātu stāvvietas – "Unipark". Ielādējiet to savā telefonā, un viss būs ļoti ērti, ieskaitot elektroauto uzlādes vietas. Vecpilsētā gan stāvvieta nedaudz dārgāka, bet tāpat knapi atrodam brīvu vietu.
Vispirms izejam tirdziņu, kur ir arī pa kādam latviešu tirgotājam, uz skatuves parkā pagaidām nekas ievērības cienīgs nenotiek. Izejam palielo ēdināšanas zonu un nonākam atpakaļ lielajā laukumā, kur ir ugunsdzēsības un glābšanas tehnikas izstāde. Tiek apbalvoti arī labākie glābēji. Pamatīga svētku atmosfēra! Bērni izložņā glābēju auto, ir iespēja arī izmēģināt glābšanas tērpus, ieiet konteinerā, kurā tiek simulēti ugunsgrēka apstākļi utt., bet mēs dodamies tālāk uz Palangu, kur pavadīsim vēl vienu dienu.
Palanga ir vēl lielāka kūrortpilsēta ar savu iespaidīgo gājēju ieliņu līdz pašai jūrai, kas ir tāds neliels etalons pārējām Baltijas valstu piejūras pilsētām, kā jāizskatās šādai vietai, jo te pat ziemā ir dzīvība, kafejnīcas strādā, lielais panorāmas rats griežas!
Iekārtojamies "Amberton Green Apartments", arī te atvērtā tipa lobijs, turklāt ar smuku zaļo augu sienu. Uzreiz ejam arī staigāties. Tā kā ir sestdiena, ir pilns ar tūristiem, un katrs trešais runā latviski. Mēs izlemjam, ka vajadzētu beidzot arī pastaigāt nedaudz pa citādākām takām nekā ierasts, un pagriežamies pa kreisi uz parciņu aiz panorāmas rata, un pamanām neparastu ēku – "Villa Komoda", kas ir gan viesnīca, gan restorāns.
Šeit gan nebūs "pārēšanās porcijas", bet ēdiena baudīšana. Šī vieta ir samērā dārga, bet tomēr pa reizei var atļauties sevi palutināt ar šāda līmeņa baudu, kad ēd gan ar acīm, gan garšas kārpiņām. Te arī interesants ģeometriskais dārzs, kurš brīvi pieejams un apskatāms ikvienam. Te ir tāda dzīves baudītāju vieta, nemaz neliekas, ka pārdesmit metrus tālāk ir skaļā gājēju iela un lielais gājēju mols, kurš iestiepjas dziļi jūrā. Aizgājām arī mēs.
Pati "Villa Komoda" ir atdzimusi no drupām. Ir foto, ka šeit, kur ir restorāns, vēl pirms pāris gadiem ēkas drupās auga koki. Šodien gan nav tik silti, jakas palikušas viesnīcā, un mēs dodamies atpakaļ, līdz pamanām, ka ir ļoti daudz vienādi ģērbtu jauniešu bariņu – izrādās, esam ietrāpījuši dienā, kad te notiek festivāls – Eiropas čempionāts pūtēju orķestriem. Šodien ir noslēgums un atrodam arī pasākuma informācijas telti, kur ieraugām, ka vakarā būs bezmaksas ballīte ar mūsu pašu "Big Al and the Jokers". Tātad ir plāns vakaram!
Atļaujamies kādu stundu paslaistīties viesnīcā, un dodamies atpakaļ uz gājēju ielu, kur sameklējam arī vakariņu vietu – restorānu "Žuvine", kur, kā jau nosaukums liecina, uzsvars uz jūras veltēm. Šī vieta ir kombinācija starp to, ka jūs apkalpo viesmīļi baltos kreklos, porcijas ir kā krodziņos, gaisotne kā pludmales kafejnīcā un cenas arī atbilstošas.
Lietuviešiem ir izdevies panākt, ka Palanga nav pārvērtusies balagānā un te gandrīz nav ielu muzikanti, lētas atrakcijas vai diedelētāji – viss ļoti solīdi. Kad vakariņas nobaudītas, varam arī beidzot izstaigāt parciņu blakus – apskatīt to, kā šeit savienojas pirmās Lietuvas brīvvalsts, pat 19. gadsimta otrās puses arhitektūra ar mūsdienu būvēm. Šeit praktiski nav palicis nekā no padomju mantojuma, un nešķiet, ka esi tik tuvās ārzemēs.
Nonākam līdz Birutes parkam. Šeit bijām salīdzinoši nesen, apskatījām gan Dzintara muzeju, gan Birutes kalnu ar lielo grotu, tāpēc tikai iemetam acis, kā viss sācis ziedēt, un aizejam līdz Lietuvas pasaku interaktīvajam parciņam, kur var paklausīties pasakas, paskatīties neparastas figūras un veidojumus no pasakām, kā arī ievērtēt mazu grāmatu maiņas punktu vecā taksofonu (kurš tādus vēl atceras, atsaucas!) būdiņā.
Gar jaunām un ļoti skaistām daudzstāvu dzīvojamajām ēkām atkal ejam garām Palangas koncertzālei, kur notiek orķestru konkursa noslēgums. Ejam uz viesnīcu, kur bērni pasaka, ka uz ballīti neies, jo četras dienas tomēr ir noceļotas. Mēs gan nu kādu trešo reizi aizejam līdz panorāmas ratam – te gandrīz katrā kafejnīcā notiek kāda ballīte, bet mūsu mērķis ir paskatīties un, laikam jau arī kā jaunībā, padejot pie rokenrola, ar ko arī sākās mūsu ģimenes stāsts – mēs kopā sadejojāmies!
Aizejam līdz pasākuma teltij, kuru rībina mūsējie – "Big Al and the Jokers". Ieeja bez maksas, bet visi stāv un vienkārši klausās, neviens pat īsti netirinās. Varbūt aizliegts dejot!? Beigu beigās palūdzam sēdošajiem lietuviešiem pieskatīt mūsu mantas un dodamies salauzt ballīti – parādām, kā dejo rokenrolu gandrīz 40 gados, ar visiem izmetieniem, griezieniem un mešanu pa gaisu! Beigu beigās mēs tiekam filmēti, un mums aplaudē, bet tas ir iekustinājis arī pārējos! Pēc desmit minūtēm dejo jau viss placis. Smieklīgākais, ka te nevar nopirkt neko dzeramu bez grādiem, tā nu nabaga dalībnieki mauca iekšā leišu aliņus. Pieļauju, ka otrā rītā daudziem vismaz nedaudz sāpēja galvas!
Mēs nodejojam krietni pāri pusnaktij un tad priecīgi uzlādēti dodamies uz viesnīcu, bet ballīte aiz logiem skan līdz agram rītam. Arī "Amberton" dzīvo daudzi konkursa dalībnieki, un brokastīs visi izskatās nedaudz saņurcīti pēc tusiņa. Bērni pieprasa SPA no paša rīta. Aizejam uz baseinu un pirti, kur sīkie ūdenī "nodod uguņus" gandrīz pusotru stundu. Tad saliekam koferus, lai šoreiz caur Liepāju dotos virzienā uz mājām.
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
