Pēc trīs pavadītām nedēļām, iepazīstot dažādo Tunisiju, laiks doties tālāk – uz saulaino Sicīliju. No mājām prom pavadīti jau pieci mēneši, un laiks lēnām posties atpakaļ uz dzimteni.
Šī ir 13. daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem bijām prom no mājām pusgadu, ar busiņu veicām vairāk kā 25 000 kilometrus un apciemojām 15 valstis (tai skaitā Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem arī nogājām 250 kilometrus garo Portugāles Santjago ceļu.
Pēc trīs pavadītām nedēļām Tunisijā (stāstu par Tunisiju lasi šeit) ar prāmi pārcēlāmies uz Palermo, kur pavadījām nedēļu Sicīlijā. Bija februāra beigas, un mēs varējām izbaudīt latviešiem neierasti agru pavasari – visās malās ziedēja dzeltenas un baltas pļavas puķes.
Katrā valstī ir kāds produkts, kas ir lētāks par gaidīto cenu, un Itālijā tas ir vīns. Neesam vīnu pazinēji, bet pudele laba mājas vīna maksā 2,50 eur, kas, mūsuprāt, ir ļoti lēti. "Lidlā" var nopirkt vīnu par 89 centiem – kā litrs vīna var maksāt 89 centus, bet vīnogas (no kurām, kā zināms, taisa vīnu) sešus eiro kilogramā, mums nav skaidrs vēl šobaltdien.
Kādā no Sicīlijas kalniem zaļais busiņš sāka izdot skaņas, kas acīmredzami liecināja par tā nevēlēšanos turpināt šo ceļojumu. Pēc nelielas pastaigas mums izdevās atrast vienīgo mehāniķi apkaimē, un pēc ilgas žestikulēšanas un "Google Translate" izmantošanas sapratām vienu vārdu – kardāns. Savu laiku šie darbi paņēma, tomēr veiksmīgā kārtā šeit mēs iepazināmies ar sicīliešu viesmīlību – kāda dāma, redzot mūsu situāciju, uzaicināja pavadīt šo laiku pie sevis turpat blakus mehāniķa darbnīcai. Šādi iepazināmies ar jauku sicīliešu ģimeni.
Nedēļas laikā mēs apbraucām skaistu pusloku apkārt Itālijas salai, priecājoties par neparasti zemo ūdens līmeni, kas bija atsedzis tikpat neparastas gliemežvāku un citu jūras iemītnieku atradnes, skaisto balto klinti ar nosaukumu "Turku kāpnes", neskaitāmās mazās Sicīlijas kalnu pilsētiņas un, protams, darbīgo Etnas vulkānu, kuram centāmies piekļūt cik vien tuvu iespējams.
Kāpums uz augšu te ir iespaidīgs, un busiņam nācās visu "Etnas" daļu braukt kalnā ar pirmo ātrumu, jo citādi nebija iespējams. Šeit pāris kilometru laikā pavasaris nomainījās uz ziemu – nebeidzamās dzeltenās puķu pļavas pēkšņi nomainīja apjomīgas sniega kupenas.
Tūristi, kas vēlas apmeklēt Etnu, te ir padaudz, tomēr mēs bijām vieni no retajiem, kam tika atļauts doties līdz augšai, jo mums bija vissezonas riepas. Nokļuvām ar busiņu, cik vien augstu iespējams – līdz pirmajiem krāteriem, kas gan vairs nav darbīgi. Ar trošu vilcieniņu uzbraucām vēl augstāk un ar kājām uzkāpām vēl augstāk, cik nu augstu bija iespējams. Te paveras iespaidīgs skats uz visiem virzieniem – gan uz visām debespusēm (sniega lauki un dusoši krāteri), gan uz leju (milzīgi lauki, kur, šķiet, redzama visa Sicīlija), gan augšu (kūpošā Etnas galotne). Bet bērni, protams, bija lielā sajūsmā par sen neredzēto sniegu.
Pēc Etnas apciemojuma mūsu ceļš beidzot sāka iegriezties Latvijas virzienā – bijām prom no mājām jau vairāk kā piecus mēnešus, un pēc nedēļas Sicīlijā uzbraucām jau uz vienpadsmitā prāmja visa šī ceļojuma laikā. Šoreiz mērķis bija atgriezties Eiropas kontinentālajā daļā Itālijas dienvidos, no kurienes sākt pārbraucienu pāri Eiropai atpakaļ uz Latviju. Par to jau nākamreiz, pēdējā rakstiņā par mūsu pusgada ceļojumu.
Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu 13. (no 14) video sērijā:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
