Latviešiem nezināmā Polijas pērle – Ļubļinas šarms un dārgumi

Ļubļina – pilsēta un vojevodiste – atrodas Polijas austrumos. Valsts (karalistes vai impērijas, kāda nu pārvaldes forma attiecīgajā laikā pastāvēja) centrā tā atradās, kad poļu pārvaldītā teritorija bija plašāka par 20. gadsimtā nostiprināto. Politikas un tirdzniecības krustceles. Šobrīd – devītā lielākā Polijas pilsēta.

Apciemot Ļubļinu un pastāstīt "Delfi" lasītājiem par šo reģionu uzaicināja pilsētas Tūrisma aģentūra, līdz ar to programma bija visai apjomīga un ļoti intensīva. Tāpēc mans ieteikums būtu iepazīšanos sākt mierīgi, ieplānojot minētās četras dienas.

Pagaidām ērtākais veids, kā nokļūt Ļubļinā, ir ar automašīnu. Attālums no Rīgas – 820 km, kas ir apmēram 10 stundu brauciens, paveicams vienā piegājienā. Poļi stipri cer uz automaģistrāli "Via Carpathia", kas savienotu Viļņu ar Salonikiem Grieķijā un ietu gar Ļubļinu – arī Latvijas ceļotājiem tas būtu ērtāk.

Tiešā avioreisa uz Ļubļinas simpātisko lidostu no Rīgas nav, var izmantot tuvākās Varšavas un Krakovas lidostas – un tad nepilnas divas stundas ar komfortablo ātro starppilsētu vilcienu (57 zloti pirmajā klasē). Vilciena biļetes ir personalizētas, un kontrolei jāuzrāda arī personas dokumenti. Uz Ļubļinu var arī aizlidot no Varšavas ar ātrāko iekšzemes reisu Polijā – 50 minūtēs (cena ap 50 eiro).

Ierodoties Ļubļinā, sajūtas ir pazīstamas, jo pilsēta nedaudz atgādina Viļņu – tās pašas četru un piecu stāvu ēkas un neiztrūkstošās sociālisma laika celtnes. Taču Polijā tās nav tik neglītas kā cēla PSRS, tāpēc arī 50. un 60. gados celtie pilsētas rajoni ir diezgan pievilcīgi. Ļubļinā nav pārsteidzošu stikla debesskrāpju un vismaz tajā pilsētas daļā, kurā es biju, nav arī daudz modernās arhitektūras. Toties tā, kas ir, – ārkārtīgi iespaidīga.