Apburti, izlijuši un priecīgi par paveikto. Sešu dienu pārgājiens Dolomītos  (2)

Sākot plānošanas darbus, izpētījām vairākus vilinošus un iespaidīgus Eiropas pārgājienu maršrutus. Balstoties uz internetā publicētajiem viedokļiem, viens no visvairāk daudzinātajiem ir "Alta Via 1" – kalnu taku maršruts Itālijas ziemeļos, kas Dolomītu kalnos vijas no Braiesa ezera līdz nomaļai autobusa pieturai apmēram 120 kilometrus uz dienvidiem. Dolomītos ir vairāki "Alta Via" maršruti. Pirmais ir vecākais, arī vieglākais un piemērotākais nepieredzējušiem kalnu taku baudītājiem. Tieši tas, kas vajadzīgs tādiem iesācējiem kā mēs.

"Alta Via 1" sastāv no 11 posmiem. Tas aptuveni sakrīt ar ceļā pavadāmajām dienām, ja neskrien pa galvu pa kaklu vai arī īpaši nekavējas. Tik daudz laika 2021. gadā gan nebija. Tādēļ ieplānojām noiet nedaudz vairāk par pirmajiem četriem posmiem. Pieredze garākos pārgājienos līdz tam bija bijusi tikai uz vienu nakti, vasaras siltumā un Latvijas lauku drošībā. Viena no pirmajām lietām, kas kļuva skaidra par "Alta Via", – ja te kaut kas noiet greizi, uz apdzīvotām vietām īpaši var necerēt. Nākas paļauties uz kalnu glābšanas dienestu.

Plānotais piedzīvojuma sākuma datums tuvojās, strauji nācās sagādāt piemērotu ekipējumu un studēt Dolomītu specifiku, ieteikumus un brīdinājumus. Te lieti noderēja gan rakšanās interneta informācijas gūzmā, gan sagādātais ceļvedis grāmatiņas formātā. Nākamais jautājums saistījās ar to, ka "Alta Via 1" ir staigājams no abām pusēm. Populārākais virziens esot no ziemeļiem uz dienvidiem. Braiesa ezers izskatījās pēc ideālas vietas, kur visu sākt.

Finišēt bija plānots pie "Passo Giau" kalnu pārejas. Visā "Alta Via" garumā tā ir viena no nedaudzajām vietām, kur noķert autobusu un tikt lejā no kalniem līdz dzelzceļam. Bet, lai tiktu līdz startam, gandrīz pilna diena bija jāvelta, lai ar vilcienu uzbrauktu kalnos līdz ezeram tuvākajai pilsētai Dobjako.

No internetā redzamajām bildēm un aprakstiem jau bija skaidrs, ka slavenais Braiesa ezers ir viena no gleznainākajām vietām Itālijas ziemeļu galā, droši vien arī visā Itālijā. Pavisam cita lieta bija to ieraudzīt savām acīm. Loģistisku ķibeļu dēļ tur nonācām nevis no rīta, kā bija plānots, bet tikai pēcpusdienā. Pirmajā dienā paredzētais gājiens laika ziņā bija īsākais no kopumā plānotajiem, tādēļ uztraukumam (sākumā) pamata nebija. Kad no autobusa pieturas pārsimt metrus tālāk starp kokiem pavērās skats uz Braiesa zilganzaļo ūdens "klajumu" un apkārtējiem mežainajiem kalniem, bija skaidrs, ka te būs nedaudz jāpakavējas. "Nedaudz jāpakavējas" pārvērtās par pilnu pastaigas apli apkārt ezeram.

Pēc pastaigas ātri bija jāiet atpakaļ uz ezera pretējo krastu, kur, aizvijoties augšup starp divām kalnu korēm, sākās īstais "Alta Via" piedzīvojums.

Līdz tumsai bija jāatrod telts vieta. Fiksi stūrējām virsū "Alta Via" starta līnijai – baltu akmeņu "nobirumam" ezera malā. Te sākās dažu simtu augstuma metru kāpiens. Akmeņainais segums un stāvais reljefs jau sākumā norādīja uz čābīgajām iespējām šajās vietās uzcelt telti. Kājas kustējās ātrāk ar apziņu, ka līdz tumsai jāatrod kāds mīkstāks un līdzenāks zemes pleķītis, kur iespējams iedurt telts mietiņus. Kāpām arvien augstāk un tālāk no Braiesa. Tikmēr saule laidās arvien zemāk. Taka pamazām iegrozījās blīvās pundurpriežu audzēs. Kalnu reljefa un dažāda izmēra un formas klinšu dēļ nebija ne pārredzamības, ne nojausmas, kas seko aiz katra pagrieziena. Tātad arī nekādas saprašanas par to, cik drīz varētu parādīties nakšņošanai piemērota vieta. Pēc apmēram stundu ilga kāpiena saule jau kādu laiku bija aiz kalniem. Tādiem amatieriem, kādi bijām mēs, iešana no avantūriskas draudēja pārtapt par ekstrēmu. Īstajā brīdī sasniedzām mežaināku apvidu, kur parādījās arī kaut cik sūnains segums. Ātri sākām meklēt pēc iespējas horizontālāku virsmu. Arī tādu, kas nebūtu noklāta ar govs pļekām (par pļeku autoru atrašanās vietu varēja tikai nojaust pēc šķindošajiem zvaniņiem). Uzslējām telti līdzenākajā vietā, ko varēja atrast. Slīpums sākumā šķita neliels. Naktī tas izrādījās pietiekams, lai es ar visu guļammaisu nepārtraukti slīdētu lejā uz telts kājgali. Tā arī pagāja nakts – ik pa laikam pamostoties, lai uzraustos atpakaļ normālā pozīcijā.

Pēc pusgulētās nakts sejas aizpampums ātri pārgāja. Ieturējām primitīvas brokastis, sakrāmējāmies un savācām visus sevis radītos nedaudzos atkritumus. Dabas mežonīgums, skaistums un neskartība ir galvenie iemesli apmeklēt šādus pasaules nostūrus. Pārgājiena laikā atkritumu šajā maršrutā nebija gandrīz nemaz.

Droši vien katrs vai nu ir ievērojis bildēs un video, vai arī pats pārliecinājies, ka kalnos ir noteikta koku augšanas līnija. Tā ir robeža, virs kuras koki neaug. Dolomītos šī līnija svārstās no 1800 līdz 2200 metriem virs jūras līmeņa. Dažu desmitu minūšu gājiena attālumā no mežainās naktsvietas koki "izbeidzās". Virs šīs koku līnijas sāka rasties priekšstats par īstajām Dolomītu virsotnēm.

Nākamā pietura bija ceļojuma pirmais "rifugio" jeb Dolomītiem un līdzīgām vietām raksturīgs kalnu nams. Iepriekš ievāktā informāciju liecināja, ka šie kalnu nami tūrisma sezonas laikā ir ārkārtīgi pieprasīti un to ietilpība ir ļoti ierobežota. "Alta Via" pa ceļam nav veikalu, kuros papildināt ēdiena un dzēriena krājumus. Tādēļ bez tādiem namiem pārgājiens mums kā kalnu diletantiem nebūtu iespējams. Kalnos tie ir kā civilizācijas "oāzes", kur paēst, nomazgāties un pēc nepieciešamības pārnakšņot. Lielāko to daļu jau 19. gadsimtā ierīkojuši alpīnisti, pirms bija iestaigāti "Alta Via" maršruti. Mūsdienās nami ir aprīkoti ar kanalizāciju un visādi citādi modernizēti. Ja ļoti laicīgi rezervē, dažos var tikt pie atsevišķas istabiņas. Tomēr pārsvarā mitināšanās norisinās pēc hosteļa principa, vairākiem cilvēkiem dalot vienu istabu ar divstāvu gultām. Mūsu gadījumā teltī un kalnu namos pavadītās naktis sadalījās uz pusēm – trīs un trīs.

Pēc pusdienām "Biella" kalnu namā zem kājām beidzot sākās kaut kas horizontāls. Toties no augšas sāka pilināt. Tuvākajā apkārtnē vairs neredzējām ne cilvēka, ne dabas radītas nojumes, žigli vilkām laukā lietus drēbes. Drīz pārliecinājāmies – ja sāk kaut nedaudz smidzināt, nav jādomā, bet uzreiz jāpārģērbjas un somai pāri jāvelk ūdensizturīgs apvalks! Ja tērē laiku debesu vērošanai, vai tiešām ir vērts pārģērbties, var attapties slapjš līdz apakšveļai.

Tā nu pirmās dienas pēcpusdienā ar Dolomītu dušā izmērcētām drēbēm slājām pa caurlijušu zemes virsmu. Dienas galapunkts un naktsvieta īsti nebija noteikta. Skaidrs tikai, ka vēl dažas stundas vajadzēja noiet, lai pārāk neatpaliktu no plānotā grafika. Nakšņot kalnu namā bija plānots tikai nākamajā dienā, taču lietavu dēļ bija sanācis misēklis. Lietus laikā telefonus vilkām ārā tikai, kad takas sazarojumos pavisam nebija skaidrs pareizākais virziens. Vienā šādā krustojuma "dakšā" neplānoti nogriezāmies pa alternatīvu maršrutu, kas ved gar "Fodara Vedla" kalnu namu. Teritorija ar piegulošajām ēkām atgādināja nelielu, omulīgu dabas muzeju skaistas nekurienes vidū.

Iegājām, lai pavakariņotu, bet palikām uz nakti. Namiņā bija pēdējā brīvā (divvietīga!) istaba, un izrādījās, ka manu somu lietus pārsegs nebija pilnībā pasargājis. Bija samirkušas lietas, kuras zem klajām debesīm pa nakti neizžūtu. Misēklis ar maršrutu izrādījās labākais scenārijs, lai komfortabli turpinātu ceļu no rīta.

Trešā diena sākās pacilājošā noskaņojumā. Nakts pavadīta neplānoti ērtos apstākļos, skati pasakaini, laiks lielisks, un, spriežot pēc kartes reljefa, gājiens nākamajā posmā galvenokārt ved vai nu lejā, vai daudzmaz horizontāli. Dienas plānā: soļot, nokāpt lejā uz Marebes ieleju, iepauzēt "Pederü" kalnu namā, soļot, pavakariņot kādā no tālāk esošajiem kalnu namiem, soļot tālāk, atrast telts vietu, apmesties uz naktsguļu. Īstenojot šo plānu, ceļā pamazām sāka parādīties citi gājēji, kas apmēram tajā pašā tempā veica to pašu maršrutu. Piestājām atspirdzināties "Fanes" kalnu namā.

Te uz terases starp citiem ļaudīm pamanīju četrus no rīta jau "Fodara Vedla" namā manītus jauniešus. Pie cita galdiņa sēdēja vēl viens bariņš, kas bija manīts pirms pāris stundām. Sevi nofotografēt palūdza kāda amerikāņu kundze, ar kuru ceļi pāris reižu vēl krustosies turpmākajās dienās. Redzot savā ceļā cilvēkus, kuri jau satikti iepriekš, radās tāda kā kopības sajūta. Sev to definēju kā "savstarpēji nepazīstamo "Alta Via" apbrīnotāju klubiņu".

Apbrīnodami Dolomītu augstienes, tuvojāmies "Malga di Gran Fanes" namam. Te plānojām ieturēt vakariņas. Pa dienu bija aktīvi dedzinātas kalorijas, bet ēsts nekas prātīgs nebija. Jau sāku berzēt rokas par lielo porciju, ko drīz stumšu māgā. Bet... iestāde bija aizslēgta un atslēga aizmesta, tā teikt. Neko darīt. Somās vēl bija proteīna batoniņi un rieksti. Ūdens gan sāka beigties. Gabalu tālāk ceļā trāpījās viena no retajām Dolomītu upītēm. Līdzi paņemtās ūdens attīrīšanas tabletes todien sevi attaisnoja. Drīz aiz upītes atradām ideālu telts vietu.

Saule rietēja, un pamazām visu pilnībā pārņēma nakts tumsa. Jau pirmajā teltī pavadītajā naktī ievēroju savām ausīm galīgi nepierastu, varbūt pat nepieredzētu parādību – absolūtu klusumu. Nekādu cilvēku, apdzīvotu vietu vai jebkādas civilizācijas radītu skaņu. Pat putnu čivināšanu kaut kāda iemesla dēļ šajā apkārtnē nemanījām. Pilnīgs, absolūts, sirreāls klusums, skaidras, ar zvaigznēm rotātas debesis un dzestrs gaiss... Miers.

Arī ceturtā diena sākās ar fantastisku laiku un noskaņojumu. Trešajā maltītē pēc kārtas iztikām ar riekstiem un kārtējiem proteīna batoniņiem (tobrīd tie jau bija reāli noriebušies), uzdzērām attīrīto kalnu ūdeni, un vēders beidza piketēt par to, ka diennakti nav dabūts normāls ēdiens. Labās kalnu akustikas dēļ aiz pauguriem un caur krūmiem, kas atradās starp telts vietu un nedaudz tālāk esošo taku, jau no agra rīta bija dzirdamas garām ejošo ceļinieku balsis. Tas deva impulsu ātrāk locīt telti un uzsākt ceļu. Dabā tas nebija redzams uzreiz, bet pēc kartēm un ceļveža bija skaidrs, ka šajā dienā mūs gaida īpaši stāvs un ilgs kāpiens. Tas nozīmēja stāva posma pieveikšanu līdz "Forcella del Lago" kalnu pārejai (2484 metri virs jūras līmeņa), strauju kāpienu lejā uz "Lagazuoi" ezeru (2180 metri virs jūras līmeņa) un tad vēl stāvāku kāpienu augšup līdz "Lagazuoi" kalnu namam (2800 metri virs jūras līmeņa). Jau laikus zinājām, ka šis būs ceļojuma augstākais punkts. Virsotne taču bija jāredz! Tāpat arī apjēdzām, ka telti (tādu, kāda bija mūsējā) akmeņainajā "Lagazuoi" uzsliet nebija variants.

Atlika trīs iespējas:

Tā kā "Lagazuoi" kalnā publiski pieejami Pirmā pasaules kara laikā izcirsti tuneļi, caur kuriem var turpināt tālāko ceļu, atlika tikai nakšņošana augšā, lai no rīta bristu iekšā alās. Tā nu virzījāmies uz to pusi cauri iespaidīgajai kalnu pārejai ar zilganzaļo ezera aci pa vidu. Aiz tās kā diega pavediens rēgojās jau tālākā taka, kas vijās augšup.

Pēdējais posms līdz iecerētajai naktsmītnei izvērtās par ļoti sarežģītu fizisku un mentālu pārbaudījumu. Komplektā ar vispārējo pagurumu un piespiedu "diētu" kopš iepriekšējās dienas brokastīm iešanas tempu vēl vairāk palēnināja lietus, kas padarīja slidenu stāvo un akmeņaino taku. Kalnu namu kaut kur augstu tālumā varēja saskatīt. Tomēr, lai arī cik stundu aizritētu, tas visu laiku izskatījās vienlīdz lielā attālumā. Uz priekšu dzina doma par sātīgām vakariņām un mīkstu guļvietu. Patīkamajām domām kā ar bomi pa pauri iedeva skats, kad kļuva redzama pēdējā pieveicamā nogāze. Akmeņaina, mālaina, lietū izmirkusi un citāda nekā tikko pieveiktā. Enerģiju taupošiem, īsiem soļiem lēnā gaitā stampājām augšā pa bezgalīgu zigzaga taku. Kamēr tikām līdz "Lagazuoi" namam, bija izmantotas faktiski visas fiziskās un pašiedvesmas rezerves. Bet, kā ne pirmo un ne pēdējo reizi Dolomītos, drīz pierādījās – pat visgrūtākie pārbaudījumi galu galā atmaksājas ar uzviju.

Ceturtās dienas finišā laikapstākļi neļāva pilnvērtīgi saprast, kādā virsotnē īsti esam uzrāpušies. Veroties pāri tuvākajām klints malām, caur lietus un mākoņu radīto dūmaku neko diži saskatīt nevarēja. Varēja tikai saprast, ka esam ļoti augstu. Piektās dienas rītā zem skaidrām debesīm guvu pārliecību, ka vakardienas mocības bija tā vērtas. Pamodāmies kalnu namā 2752 metru augstumā. Bet tam tieši līdzās atrodas "Piccolo Lagazuoi" smaile, vēl nedaudz augstāka. Iespēju pakāpties līdz tai nevarēja neizmantot. Brokastošanu atstājām uz vēlāku un uzlīkumojām pa plato, ideāli ierīkoto taku līdz virsotnei. Nu gan bijām sasnieguši gājiena augstāko punktu – 2835 metri virs jūras līmeņa. Pie šādiem skatiem mierīgi varētu pavadīt visu dienu. Vakardienas grūtības bija pārtapušas par šodienas gandarījumu.

Laika grafiks gan neļāva pārāk ilgi kavēties. No "Piccolo Lagazuoi" saulainajiem augstumiem vajadzēja sākt izbaudīt nākamo ceļa posmu – līkumošanu lejup pa piķa melniem, Pirmā pasaules kara laikā kalnā izcirstiem tuneļiem. Jāpiemin, ka "Lagazuoi" smaile ir vēsturisks ceļotāju un tūristu iecienīts galamērķis. Ziemā te ir arī slēpošanas kūrorts. No šejienes bija labi redzams turpmāko dažu stundu maršruts.

Tālu lejā rēgojās "Falzarego", lielākais civilizācijas punkts kopš pārgājiena sākuma. Ar kārtīgu auto ceļu, satiksmi, pāris veikaliņiem, ēstuvēm un citu infrastruktūru, kas pienākas tūristu pārpildītā kalnu ciemā. Mums tobrīd būtiskāks gan bija trošu vagoniņš, kas stiepās no kalnu nama līdz pašai "Falzarego". Te par nelielu samaksu nogādāšanai lejā ielikām mugursomas un uz lejupkāpiena brīdi ar prieku no tām atvadījāmies. Iepriekšējā dienā tika pievarēti vairāk nekā 900 augstuma metri, kāpjot kalnā. Te mūs gaidīja gandrīz 700 augstuma metru kāpiens lejup, bez somām. Ar aizrautību gaidījām kalnu tuneļu apskatīšanu. Vieglāka nasta labo noskaņojumu dubultoja. Atradām ieeju un bridām iekšā.

Pa ceļam lejā no "Lagazuoi" kalna ik pa laikam trāpījās iziet uz kādu lielāku vai mazāku klintīs izcirstu "logu" vai pat "terasi".

Maršruts aizvijās arī citos virzienos, jo eja atzarojās uz taciņām, kas veda gar klints ārmalu. Šos tuneļus un takas laika gaitā esot atjaunojuši brīvprātīgie. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ pa šo pavisam oficiālo brīvdabas muzeju var kāpelēt krustu šķērsu bez maksas. Netrūka arī citu kāpelētāju. Lejā bez pieturām un foto pauzēm, iespējams, varētu nolēkšot apmēram stundas laikā. Augšup tas aizņemot vairāk nekā trīs stundas.

Nonākot lejā līdz "Falzarego" kalnu pārejas trošu vagoniņa stacijai, savācām somas un atvadījāmies no iespaidīgā "Lagazuoi". Apkārt esošajā ierobežota mēroga civilizācijā pirmo reizi kopš pārgājiena sākuma apmeklējām veikalu un paēdām kafejnīcā. Nevar teikt, ka ļoti būtu pietrūcis šo civilizācijas labumu. Bet patīkami bija pabūt sabiedrībā, apzinoties, ka dažus kilometrus tālāk jau atkal būsim pilnīgā savvaļā.

Nākamais atskaites punkts un naktsmājas bija "Averau" kalnu nams. Dienas pēdējais nogrieznis veda pa taciņu ar "Averau" kalnu vienā pusē un pasakainu ieleju otrā pusē. Sākumā vēl centos iemūžināt bildēs ieleju ar dabas izveidoto klintsbluķu "izstādi", ceļu un taku "čūskām", retajām ēkām, ar tālāk redzamajiem kalnu slāņiem, ielejām starp tiem un virsotnēm, kas stiepās līdz horizontam.

Secināju, ka to visu ar fotokameru nav iespējams fiksēt tā, kā tas izskatās dzīvē. Pārāk majestātiski. Bildēšana kļuva par lieku laika tēriņu. Atlika tai mest mieru, apsēsties un vienkārši skatīties.

Sestā un pēdējā pārgājiena diena iesākās "Averau" kalnu namā. Šī bija vēl viena lieliska pieturvieta ar restorāna cienīgām maltītēm un ērtām guļvietām. Dienas plānā – ceļš tikai un vienīgi lejup! Tuvojās brīdis, kad būs jālec nost no "Alta Via 1" trases un jāstūrē uz mūsu plānoto finišu Kortīnā d’Ampeco. Sākumā bija plānots gājienu beigt "Passo Giau" kalnu pārejā. No turienes – sabiedriskais transports uz Kortīnu d’Ampeco, no kurienes tālāk ar autobusu līdz Venēcijai, kur savukārt jau bija pieejami vilcieni uz visām pusēm. Tā vietā par sešu dienu iešanas galapunktu izvēlējāmies Kortīnas autoostu, lai nesarežģītu loģistiku.

Pēdējās dienas pirmais ievērojamais un visos Dolomītos slavenais apskates punkts atradās ļoti netālu no "Averau" kalnu nama – "Cinque Torri" jeb "Pieci torņi".

Pēc tiem, jo vairāk virzījāmies lejā uz Kortīnas pusi, jo apkārtne kļuva mežaināka. Ar zaļumiem bagātākajos posmos dabu īpaši nevarēja atšķirt no Latvijas paugurainākajām un akmeņainākajām meža takām. Bet atlika acis pacelt augstāk, paskatīties tālāk – un kalnu smailes salika visu savās vietās.

Samazinoties kāpiena augstumam, palielinājās civilizācijas klātbūtne. Ceļi, satiksme, troksnis, cilvēki, ēkas, būvdarbi... Tas viss vairāk nekā jebkas pēdējās dienās atgādināja, ka šis piedzīvojums tuvojas beigām. Sāka parādīties arī atvadu sajūta. Brīdī, kad iesoļojām pilsētas nomalē, sajūtas bija divējādas. No vienas puses, prieks par drīzumā gaidāmo civilizācijas komfortu un fizisko atpūtu. No otras, "škrobis" par to, ka nelielais laika nogrieznis ārpus ikdienas komforta rutīnas ir beidzies.