"Esmu līdz galam iemīlējies." Kā Ļviva un Karpati vilina latviešus pārvākties

Karpatu Vižnicā mēs bijām nejauši iemaldījušies, meklējot naktsmītni, un tur pavadījām neaizmirstamu vakaru un nakti – un gandrīz neaizbraucām tālāk mūsu piedzīvojumā līdz Melnajai jūrai ar 32 gadus vecu auto.

Pirms divām nedēļām nopirkām lētāko "Audi 80" Latvijā, kurš nu jau ir pieveicis vairāk nekā 2000 kilometrus bez nekādiem auto piedzīvojumiem. Ja neskaita, ka Vižnicas komunālais serviss mums piestiprināja izpūtēja gumiju, ko iepriekšējā vakarā norāvu, izdomājot braukt pa tikko salijušu kalnu ceļu, pa kuru ikdienā brauc traktori vai lielāki džipi. Kāpēc gandrīz neaizbraucām? Jo gribas palikt pie šiem cilvēkiem un šajos sulīgi zaļajos kalnos.

Vakarā, kad rakstīju iepriekšējo rakstu Ļvivas viesnīcā "Central Hotel Lviv", fonā uz ielas dūcot ģeneratoru desmitiem, paralēli čekoju "Telegram" – ko šonakt orku armija būs izdomājusi, kā šajā naktī nedot ukraiņiem gulēt. Ap pulksten 11 parādās ziņas par 30 "Shahed", kas lido visos virzienos. Pagaidām pa Dņepras otru krastu. Pēc pusstundas jau tuvāk mums, bet gaisa trauksmi tā arī neieslēdz. No rīta izlasu – notriekti 26 no 30.

No rīta ejam uz visvairāk ieteikto Ļvivas brokastu vietu – kafejnīcu "Papi.Lviv", kur stāv arī vairāki mūsu VEF radio pie sienas. Gaisotne ļoti hipsterīga, paņemam brokastu uzkodu šķīvi, saldējumu, maizītes, kafijas. Te arī ir liels prieks, ka runājam angliski un esam pie viņiem atbraukuši. Viss kopā izmaksā ap 10 eiro. Pārējie iet uz viesnīcu krāmēt koferus, tikmēr es eju uz stāvvietu pēc auto. Apbrīnoju arhitektūru, tīrību un to, ka ik uz soļa ir kaut kas neparasts. Speciāli velkos lēnāk. Viss, esmu līdz galam iemīlējies šajā pilsētā. Ja godīgi – tik ļoti, ka galvā šaudās domas par to, kā šeit būtu pārcelties.