Ceļi ir briesmīgi, taču gaisotne patiesa. Kā vecais "Audi" uz Moldovu brauca

Ļoti gribējām atbraukt uz šejieni, un, tā kā internetā informācijas ir ļoti maz, vērsāmies pie vēstnieka Latvijā, kurš ir tiešām izcili laipns un izpalīdzīgs, ko nevarētu teikt par tālāko saziņu ar Moldovas tūrisma aģentūru.

Atbildēšana reizi pa reizei, cilvēki mainās, un no visa tā, kā viņi varētu palīdzēt, tiek iedota tikai kaut kāda neliela informācija, ko paši jau bijām atraduši. Moldovas tūrisma birojam pat nav nekādas lapas "Facebook", turklāt viņiem ir gan valsts tūrisma birojs, gan "Antrim" jeb privāta iniciatīva. Abas, mūsuprāt, darbojas pēc principa – īsti jau mums nekādus tūristus nevajag, saņemsim algas un gan jau viss notiks tāpat.

Tā arī beigās atmetām domu par kaut kādu kopīgu interesantu maršrutu un darījām visu uz savu galvu. Aizsteidzoties uz priekšu – tie cilvēki, kas nav ierēdņi, ir ļoti laipni, draudzīgi, gatavi uzņemt ciemos, parādīt un palīdzēt, tāpēc no šejienes tikai pozitīvas atmiņas.

Ukrainas puse mūs viegli izlaiž laukā, aprunājas par mūsu izvēli ceļot ar 32 gadus vecu "Audi 80", kurš ir ļoti spilgts, pateicoties māksliniecei Olya. Ukraiņi saka paldies, ka esam pie viņiem bijuši. Tālāk sākas Moldovas puse un pierādījums, kā astoņi cilvēki var uztaisīt bardaku nekurienes vidū. Katrs divas reizes pārbauda dokumentus, izjautā maršrutu, jau paspēj uzbrukt, ka mums nav viņu zaļās kartes un vinjetes par ceļa izmantošanu, ko tāpat visi vienmēr pērk uz robežas.

Kopā rindā esam četri auto, ko šie astoņi cilvēki gandrīz stundu "pārbauda". Tālāk eju pirkt ceļiem vinjeti, un sākas nākamā jautrība, jo man ir bankas karte, uz kuras nav virsū nekāda vārda, – tāda nederot. Der tikai kopā ar pasi un vārdu. Nopietni? Bet beigās samaksāju ar citu karti.