Pludmales piedzīvojums jeb sauļoties bez drēbēm ir pavisam cita lieta  (1)

Šajā pludmalē, ja paiet tālāk no galvenās taciņas, gandrīz nav cilvēku un var ērti iekārtoties kādā kāpas ieplakā, kur pat iespējama neliela ēna no kārklu krūmājiem. Sasveicinājusies ar jūru, Zelda atrod ierasto vietu, kas ļauj redzēt pludmali, pašai paliekot grūti saskatāmai tiem atpūtniekiem, kuri izvēlējušies karsēties tiešā ūdens tuvumā. No karstuma mazliet virmo gaiss, smiltis ir maigas, pūš silts vējiņš. Zelda ērti iekārtojas ar žurnālu rokā, pavērsusi muguru pret sauli, un pa laikam paceļ acis uz jūras klāja pusi. Kārtīgi sasilusi, viņa nolemj izpeldēties un, pienesusi tuvāk ūdenim somiņu ar maku un telefonu, dodas karstajai dienai neatbilstoši vēsajā ūdenī. Piecpadsmit grādu ziemas peldētājai ir nieks, tīrā izprieca, un Zelda ilgi nenāk krastā, vienlaikus vērojot apkārtni – tuvumā ir tikai daži padzīvojuši pārīši ar mazbērniem un dažas pārcepinājušās kundzītes. Tā nu, nonākot pie ērtās vietiņas kāpās, rodas ideja sauļoties kailai, kamēr izžūst ūdenī samirkušais divdaļīgais kostīms. Pat ārsti neiesaka ilgstoši staigāt mitrās drēbēs, Zelda sevi drošina, uz krūma apakšējā zara uzstutējot slapjos apģērba gabaliņus. Cilvēki ir patālu, un vai tad tiem "vectētiņiem" kas tāds interesēs? Turklāt viņi nevar redzēt pāri kāpai, bet Zelda gan, galvu paceļot, redz viņus visus un jūru arī. Pie apvāršņa reidā stāv paliels kuģis, kaut kur spīd balta, vientulīga bura.

"Sauļoties bez drēbēm ir pavisam cita lieta," Zelda ieraksta draugam čatā. "Žēl, ka tā nevarēja arī peldēties..." – "Nu re! Es taču teicu! Tev nākamreiz jābrauc uz nūdistu pludmali," viņš atbild, un Zelda, līdz šim pretojusies tādai idejai, sāk aizdomāties.

Ir pagājis kāds laiciņš, un saulei vajadzētu parādīt arī vēderu, krūtis un citas ķermeņa priekšpuses daļas, tālab viņa pagriežas uz muguras un, lai varētu turpināt lasīt, tur žurnālu pret sauli. Ērti nav, bet ko lai dara? Pāris reižu Zelda pieceļas sēdus un iedzer pa malkam ūdens. Ir sajūta, ka visa steidzīgā pasaule ir kaut kur tālu, tālu... Līdz brīdim, kad Zeldai šķiet – kāds ir tuvumā. Nav bijis ne mazākā troksnīša vai aizslīdējusi ēna, tomēr ir tā stindzinošā nojausma, ka viņa te vairs nav viena. Zelda strauji pieceļas sēdus un kādu četru piecu metru attālumā pamana uz izskalota koka gabala sēžam iedegušu puisi ar beisbola cepuri galvā.