Vīnu te nelej litriem. Latvieši Moldovā starp vīna tradīcijām un pretrunīgo Piedņestru  (2)

Pirmās pāris dienas pavadījām Ukrainā. Un pašlaik jau trešo dienu esam Moldovā. Šodien beidzot pienācis laiks tam, ar ko visiem asociējas Moldova, – vīniem. Moldova ir tieši uz pusi mazāka par Latviju, bet ir 20. vietā pasaulē pēc saražotā vīna apjoma, un mēs dosimies uz Moldovas valstij piederošo "Cricova" vīna darītavu pazemē.

Taču atgriežamies vietā, par kuru stāstījām iepriekšējā rakstā, – Orhejas ielejā. Tur no rīta mostamies pie Diānas un viņas vecākiem autentiskā Moldovas mājā, kur jau no kādiem pulksten 5 rītā auro gaiļi un visu nakti cikādes mauc savu operu. Jau no pulksten 9 rītā ir ap 30 grādiem, tāpēc meklējam ēnu, lai paēstu brokastis.

Mūsu Dārta Karolīna ir ļoti iepatikusies saimnieces dēlam Sergejam – tas nekas, ka viņš pāris gadus jaunāks par Dārtu. Šodien no publiskajiem dzīvniekiem ar mums tusē divi kaķi. Te tiešam ir tā, ka dzīvnieki ir visur un pieder visiem. Tā vien liekas, ka pat zirgi, kurus te aktīvi izmanto, ganās savā vaļā.

Pēc brokastīm sakrāmējam mantas, sakām vēlreiz paldies, aicinām ciemos pie mums uz Rīgu un dodamies tālāk ceļā. Nu jau divu dienu laikā esam šajā ciematā pat iemācījušies, kur ir lielākās bedres, un sapratuši – ja "Waze" dzen pa maziem ceļiem, to nevajag darīt, citādi būs slikti. "Audi" turas lieliski, bet žēl, ka tā mokām. Līdz Krikovai ir nepilnas stundas brauciens, šoreiz pa labāko valsts autoceļu, kurš uzbūvēts par Eiropas Savienības naudu kā demo versija tam, ka Moldova plāno iestāties ES 2030. gadā. Par to šeit liecina plakāti un baneri visās malās. Runājot ar parastiem cilvēkiem, viņi gaida iestāšanos ES un laikus, kad beigsies korupcija. Viņi apskauž mūs – Baltiju.

Krikova ir iespaidīga. Tajā ir 120 kilometrus gari pazemes tuneļi, kuros tiek gan ražots, gan glabāts un citādi apčubināts vīns