Tie, kas mums seko vairākus gadus, zina, ka mēs ļoti reti braucam uz populārām tūristu vietām, jo cenšamies atklāt un parādīt maksimāli interesantas vietas, kas nav ierastas visiem. Bet, ja arī tomēr dodamies uz vietām, kas ir tūristu piepildītas un iecienītas, tad darām to tad, kad tur nav visa pārējā valsts.
Tā ir arī ar Ventspili, kuru cenšamies apciemot reizi gadā. Mūsuprāt, tā ir "Top 3" Latvijas pilsēta ģimenēm ar bērniem. Šoreiz devāmies uz divām pilnām dienām, pirmajā laiku pavadot pašā Ventspilī, bet otrajā dodoties uz Baltijas valstīs vismazāk apdzīvoto vietu – Ances mežiem.
Ventspils lielais pluss ir tas, ka tā ir, atkal – mūsuprāt, ļoti ātri un viegli sasniedzama lielā pilsēta, un laiks te paiet nemanāmi. Mums gan no rīta vēl bija vienas fiksās darīšanas Kuldīgā, bet tas šo ceļu padarīja vēl interesantāku. Nedaudz pēc pulksten 11 eleganti ieripojām Ventspilī pa bruģētajām ielām, kas vienmēr raisa jautājumu: kāpēc nāk tāda skaņa no riepām!?
Un, kā jau pēdējā laikā ierasts, sākumā par TIC, tā attieksmi un darba laiku. Šeit TIC strādā katru dienu un komanda ir kā ģimene, kura vienmēr centīsies izdarīt visu, lai ikviens, kas ienāk pa durvīm, uzraksta vēstuli vai piezvana, tiktu pie visām atbildēm. Šķiet, pat ja nosūtītu vēstuli pa pastu ar kādu jautājumu, viņi ar roku uzrakstītu atbildi un atsūtītu ar eksprespastu, lai tikai ātrāk saņemtu atbildi!
Mēs Latvijā neesam muzejos gājēji, jo mums ir viena neliela problēma – piedošanu, bet muzeji ir, kā bērni saka, no dinozauru laikmeta, kad, viņuprāt, dzimām mēs, vecāki, un vēl bija telefoni ar vadu un lielām pogām.
Bet mēs tomēr cenšamies reizi pa reizei pierunāties dažādām avantūrām arī muzejos Latvijā, un tā šoreiz devāmies uz Ventspils Piejūras brīvdabas muzeju. Pirms pāris gadiem šeit jau bijām, kad tikko bija pabeigta lielā laivu un kuģu novietne zem jumta, kas ir lielākā šāda veida kolekcija Baltijā, un muzeja ēka tikai tapa. Šobrīd parciņā stalti stāv skaista, mūsdienīga muzeja ēka, kura nav kārtējā kastīte, bet ēka, uz kuras fona vietējie auto "perekupi" var braukt bildēt savus tikko ar baloniņu un celtniecības putām piekrāsotos auto, jo bildes te izdodas lieliskas. Tāda kārtīga "instagramīga" siena. Ja mēs būtu "instagrameri" vai "tiktokeri", tad Ventspils ir lieliska pilsēta atbraukt un safilmēt neparastus klipiņus, jo lokācijas te daudz un dažādas. Un vispār, kā pierādījās vēlāk, arī restorāni, kafejnīcas un ēstuves šeit "TikTok" ir vairāk nekā piemērotas!
Bet nu atgriežamies pie muzeja. Šis arī mūsu ģimenes gaumei ir interesants un interaktīvs, jo ir baudāms ne tikai ar acīm, – te drīkst visu ko spiest, pieskarties un caur spēlēm un skārienjutīgiem ekrāniem iepazīt Ventspils vēsturi no zvejniecības skatpunkta. Piejūras muzejam noteikti ir paveicies ar tā direktoru Artūru, kurš par šo vietu deg.
Pats muzejs ir sens. Dibināts 1954. gadā Ventspilī kā Jūras zvejniecības brīvdabas muzejs, taču apmeklētājus uzņem no 1962. gada. Muzeja idejas autors un pirmais direktors Andrejs Šulcs pārveda uz topošo muzeju pirmās laivas, zvejnieku dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī šaursliežu dzelzceļa vilcienu. Kā izrādās, jebkuros laikos pietiek tikai ar cilvēku, kurš spēj sākumā iesākt savu ideju viens, un tad jau pārējie pavelkas. Šobrīd Piejūras brīvdabas muzeja krājumu veido vairāk nekā 24 000 priekšmetu, no kuriem gan liela daļa ir muzeja glabātuvēs, viss nav redzams, bet ekspozīcijas ik pa laikam tiek mainītas.
Visus jaunās ēkas noslēpumus neatklāsim. Brauciet ciemos un paši tiksiet pārsteigti! Pārsteidzoši, taču no šī muzeja iziet ārā ir grūti. Pa ceļam vēl noteikti jāsasveicinās ar koka muzeja talismanu, kurš te, izskatās, atceļojis no okeāna otras puses.
Muzejā atrodas arī Smiltnieku māja. Tā ir 19. gadsimta beigām raksturīga piepilsētas dzīvojamā ēka un ar savu saglabātības pakāpi ir unikāla gan Ventspils, gan arī visas Latvijas pilsētvides apbūvē, un glabā piecu paaudžu pieredzi. Kas mums ļoti patīk – muzeja darbinieki šeit ir tradicionālajos šīs puses tautastērpos. Un, kamēr mēs te bijām, pāris dāmu arī smuki grāba zāli.
Tā kā jau ir dienas vidus, mēs tiekam pie milzīgas picas no "Stender’s Pica" – tādas Rīgā sen neesam ēduši. Turklāt pica no četrām dažādām daļām. Nu, jā, pica svaigā dabā garšo pavisam citādi!
Tad seko klasiska pastaiga pa muzeja āra teritoriju ar klasiskajām dzirnavu bildēm, un tad jau arī pienācis laiks nākamajai atrakcijai – Piejūras šaursliežu bānītim, kurš tiešām brauc ar ogļu darbinātu lokomotīvi trīs kilometru garumā līdz Piedzīvojumu parkam.
Tā ogļu, tvaika un eļļas smarža ir īpaša, un brauciens cauri priežu mežam ir kaut kas tāds, ko noteikti vajag izbaudīt, katru reizi esot Ventspilī. Brauciens ir pārdesmit minūtes garš. Izrādās, mežā ir sabūvētas arī mazas pieturas, kurās gan šoreiz vilciens nepietur. Kad bānītis apstājas, nākas nedaudz vēl pastrādāt. Proti, lokomotīve tiek nokabināta no vagoniem un nonāk uz tādas kā grozāmas platformas – ar gariem priežu mastiem vai mietiem galos –, un tad pasažieriem nākas pašiem apgriezt lokomotīvi braukšanai pretējā virzienā.
Kad tas izdarīts, nonākam pie mūsu šīs dienas galvenā galamērķa – Piedzīvojumu parka, kuram cenas un spiedzošu/laimīgu bērnu proporcija ir labākā Latvijā, jo te tiešām ir tā, ka cenas ir ģimenei vairāk nekā draudzīgas.
Un mēs te esam viņu jaunās atrakcijas – Baltijas lielākā un garākā rodeļa – dēļ! Mēs esam bijuši krietni daudzos rodeļos dažādās Eiropas valstīs un braukuši arī 2,5 kilometrus garu nobraucienu, kas Latvijā īsti laikam nebūtu realizējams, bet šis Latvijas mērogiem ir pietiekami iespaidīgi tāpat. Kopējais rodeļu trases garums ir 800 metri, bet nobrauciens ir vairāk nekā puskilometru, t.i., 580 metrus garš. Rodeļa kamanas var sasniegt maksimālo ātrumu 40 kilometri stundā. Un rodelis strādā visu gadu. Tā ka arī ziemā šeit ir, ko darīt, jo ir slēpošanas trase, kura brīnumainā kārtā aug katru gadu augstumā, jo tiek papildus piebērta. Neskaitot visas tradicionālās atrakcijas, kas te atrodas, bet pārsvarā ir ciet ziemas sezonā, šeit vēl ir BMX trase, peintbols, veikparks (arī ziemā laikam ciet), disku golfs un "airsoft".
Mēs vairākas reizes izbaudām rodeļus un tad dodamies uz vietu, kas mūsu ģimenei arī ir "must have" jebkur, kur šāda iespēja ir, – līšana kokos un starp kokiem jeb gaisa trases, ko šeit sauc "Kaķa taka". Te ir dažāda līmeņa sagatavotībai un adrenalīna līmenim piemērotas trases, piemēram, zaļā trase ir izvietota līdz 4 metru augstumā, zilā, sarkanā un violetā līdz 6 metru augstumā, melnā – līdz pat 12 metru augstumā.
Šeit atšķirībā no daudzām citām trasēm Latvijā nav automātisko karabīņu, bet dubultā drošības sistēma ar pārkabināšanos. Mēs ar Kārli, visur citur pilnīgi bez jebkādas piepūles izejot pašas trakākās trases, pēc instruktoru ieteikuma tomēr sākam ar sarkano... un šoreiz arī beidzam. Nu teiksim tā: tāds franču leģiona iesācēja līmenis vajadzīgs, lai šo izietu, jo vajag ļoti daudz spēka rokās, spējai bieži pievilkties utt. Mēs šoreiz tā knapi tikai sarkano izejam un atzīstam sakāvi. Bet nākamreiz noteikti sāksim ar melno. No trases ir maz foto, jo, kamēr sākumā kaut kur ķepurojos pievelkoties, no kabatas izlidoja "iPhone" un nekādas bildes vairs nesanāca. Tāpēc nāksies vien ticēt vārdiem, ka bija forši, bet saspringti.
Meitenes iet zaļo trasi. Stunda perfektu emociju! Aizejam atpakaļ, tuvāk rodeļiem, meitenes vēlreiz nobrauc, es tikmēr palidoju ar dronu. Tā kā zinu, ka starp lasītājiem ir dronu piloti, – Ventspilī dronu bez saskaņošanas lidināt nedrīkst nekur. Te viss ar lidostu un brīvostu jāsaskaņo. Nav sāpīgs process, ātri izdarāms, bet to vajag darīt kādas pāris dienas iepriekš.
Pirms dodamies ēst, vēl divas lietas jāpaspēj. Viena – tikt līdz auto, kurš stāv pie Piejūras muzeja, tāpēc 20 minūtēs gar bānītim paralēlo veloceliņu un kapiem tiekam līdz mūsu apgleznotajam piedzīvojumu "Audi 80", ar kuru pirms mēneša tikām līdz Melnajai jūrai, lai gar daudzajām Ventspils govīm un bērnu piedzīvojumu pilsētiņu tiktu līdz mūsu naktsmītnei šai nedēļas nogalei – Olimpiskā centra viesnīcai. Pilsētas centrā ir milzīgs olimpiskais centrs ar futbola, tenisa laukumiem, hokeja un basketbolam hallēm un vēl ļoti daudz ko. Jo Ventspils ir par sportu!
Viesnīca gan šodien pilna ar maziem futbolistiem, jo te gandrīz katru nedēļas nogali notiek lielākas un mazākas sacensības. Smejamies, ka Dārta Karolīna var iet meklēt sev kādu mazo draudziņu, jo te ir tiešām liela izvēle. Numuriņš, kā ierasts sporta vietām, – viss nepieciešamais, bet samērā vienkāršs, taču, lai pārlaistu nakti, pilnīgi pietiekami, un par izcili labu cenu. Vispār Ventspilī ir daudz dažādu, arī neparastāku, naktsmītņu, tā ka katrs var atrast sev kaut ko interesantu. Fiksi vēl aizskrienam ieķert zivju konservus – pie zivju pārstrādes rūpnīcas ir mazs un fifīgs kioskveikaliņš ar lieliskām cenām.
Tālāk dodamies vakariņās. Ja vēl pirms pāris gadiem bija periods, ka šeit bija problēmas ar paēšanu, it īpaši vakaros, tad šobrīd izvēle ir tāda, ka apjūkam piedāvājumā, bet mēs šoreiz dosimies uz kādu neparastu vietu pie tirgus laukuma – "Karaliskā zoss". Dizains: viduslaiki, zelts, baroks, daudz lampiņu, lustras, tāda greznas filmas sajūta. Mums ļoti patīk šādas noskaņas un stila vietas. Šeit ir arī vēl viena pazīme, ka būs izcili, – maza ēdienkarte. Cenas ir vidējas, Rīgā būtu kādu pusotru reizi dārgāk, bet ēdiens izsmalcināts.
Ēdam gan pīli, gan jūras velšu pastu, gan citus gardumus. "Ēdam" gan laikam nav īstais vārds – mēs baudām. Viņiem ir vēl viena "Zoss", arī karaliskā, bet Aizputē. Un vēl ir "Pīlīte Mīlīte" – tepat Ventspilī, bet par to nākamajā stāsta daļā.
Tas, kas vēl ir lieliski, – pasniegšanas veids, jo, piemēram, saldo atnes apelsīna miziņas pusītē. Ir tik pozitīvi un stilīgi, ka negribas celties un iet staigāt, bet kaloriju nezūdamības likums saka, ka jāiet vien būs. Un mēs uzreiz jau nonākam kanāla malā, kur ir pilns ar makšķerniekiem.
Ostā arī darbs kūsā, lai arī ir jau pavēls vakars, daudzās Ventspils govis skatās gan uz mums, gan uz pašu pilsētu. Sabildējamies pie latiņa skulptūras un dodamies garām Ventspils pilij, kur bijām pagājušo reizi. Arī tur ir interesanta ekskursija un nemaz nav garlaicīgi. Tad pa mazajām ieliņām gar kinoteātri līdz Rakstnieku namam jeb bijušajam rātsnamam, gar veikaliņu "Santīmiņš" atpakaļ līdz Tirgus laukumam, lai lēktu auto un vēl aizbrauktu līdz promenādes otram galam, kur ir lielo jūras boju izstāde. Un ir arī uzlikts vēl viens kuģītis, pa kuru drīkst kāpelēt, un arī daļa no liela kuģa – pakaļgals ar dzenskrūvi, kura griežas, ja pats griez stūres ratu uz kuģa. Tāda izcili romantiska "gribas katru vakaru pastaigāt" gaisotne.
Taču, lai gan rakstu sākām ar frāzi, ka mēs braucam tad, kad nav tūristu pūļu, tomēr Ventspili vakaros gribētos krietni dzīvīgāku. Tieši vairāk vietējo iedzīvotāju ielās, lai būtu kaut vai nedaudz lielāka kustība.
Paspējam vēl aizbraukt līdz pludmales lielajam stāvlaukumam, kur ir milzu ķēžu krēsls, divi kuģīši un skaņas no darbīgās ostas, tad vienkārši taisni pa galveno ielu garām iespaidīgajai koncertzālei "Latvija" un tās kuģa siluetam uz viesnīcu. Diena bijusi patīkami pilna, un, lai arī šis ceļojums mums ir vairāk bērnu izklaidēm, arī mēs, pieaugušie, esam patīkami pārsteigti, kārtējo reizi šeit atgriežoties!
P.S. Pēc divām dienām bijām Kuldīgā pie cilvēka, kurš izgudroja klavieres no jauna, – Dāvida Kļaviņa. Un tieši viņa radītās pasaulē augstākās vertikālās klavieres ir uzstādītas Ventspils koncertzālē "Latvija" – 4,7 m augstumā.
Nākamā diena Ventspilī: par un ap zinātni, dabu, kāpšanu un daudz lietus! Par to jau nākamreiz!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
