Turpinām mūsu nedēļas nogales izbraucienu un ciemojamies ģimenēm draudzīgajā pilsētā – Ventspilī. Šodien plānā bija doties kārtīgā velo izbraucienā no "OC Ventspils" viesnīcas, kur pavadījām šo nakti kopā ar vairākiem desmitiem mazo futbolistu no Latvijas un Lietuvas, kuri šeit bija ieradušies uz sacensībām. Gribējām braukt līdzi un tad apkārt Būšnieku ezeram, kas ir vieta, kuru vienmēr cenšamies apmeklēt, esot šeit. Bet, kā jau rudenī ierasts, laikapstākļi mēdz būt dažādi, un jau vēlu vakarā pilsētā sākas lietus, tāpēc šoreiz velo prieki izpaliek. Bet tā ir Ventspils priekšrocība – vienmēr var izdomāt un atrast kaut ko citu!
Kā mēs Ventspili izbaudījām pirmajā dienā, lasi šajā rakstā.
Sāksim ar kārtīgām brokastīm, lai vismaz dienas pirmajai pusei pietiek enerģijas, un dodamies paēst turpat pāri ceļam – uz "Pankūkas un pelmeņi". Tāda retro nostalģiska stila vietiņa, kur var dabūt pankūkas un pelmeņus par diezgan nepieklājīgi zemām cenām. Turklāt te cenas pielīmētas uz tāfelītes – ļoti atgādina 90. gadu beigu ēdnīcas. Te pat ir iespēja brokastīs tikt pie kreptīgas zupas un desiņām, kā arī rasolu te pasniedz tajos īpašajos trauciņos. Jāatbrauc pašiem – un visu sapratīsiet.
Tālāk varētu iet arī kājām, jo gājiens līdz mūsu pirmajam šodienas apskates un izziņas objektam aizņemtu kādas 10 minūtes, bet lietus gāž arvien trakāk, tāpēc aizbraucam līdz Latvijā lielākajam zinātnes centram "Vizium". Mēs nebijām šeit bijuši, bet cenšamies katrā valstī, kur aizceļojam, kādu dienu aiziet uz lielāku vai mazāku šāda veida vietu. Iespējams, tāpēc mums kopumā "Vizium" šķita tāds samērā maziņš, bet tā, visticamāk, ir mūsu ģimenes problēma, jo ir būts daudzos un varam salīdzināt.
Visādi citādi noteikti aicinām šeit braukt, jo trīs četras stundas šeit varēsiet pavadīt pavisam aizraujoši. Pirmkārt, pati ēka, ko nevar nepamanīt, pārbraucot pāri Ventspils paceļamajam tiltam, – milzīga un spilgta. Mums šķita, ka zinātnes centra aktīvā daļa ir visa ēka, bet izrādās, tāda ir tikai lēzenākā puse. Pēc tam, izejot laukā, jau sapratām, ka ēka ir it kā iebūvēta iekšā kalnā. Vieglāk gan aizbraukt pašiem un visu izpētīt, nekā mums paskaidrot.
Ieejot iekšā, pirmais, kas krīt acīs, ir grīda. Tā ir no daudzām mazām flīzītēm, atveidojot pasaules karti ar Latviju kā centru. Viss ļoti gaišs un moderns. Tālāk jau tiekam pie biļetēm un dodamies iekšā pašā centra atraktīvākajā daļā.
Te viss sadalīts vairākās zonās. Sākumā izejam vienu aplīti tāpat, un tad sākas arī pats izpētes un darbošanās process. "Vizium" ikviens var iejusties futbolista, šāvēja un snovbordista lomā, izjust zemestrīces spēku, izkļūt no virtuāla labirinta, pielaikot virtuālos tautas tērpus, izbraukt pa amerikāņu kalniņiem, zīmēt virtuālajā realitātē. Šis ir tāds kārtīgs zinātnes centrs, kur bez spēlēšanās elementiem ir arī ļoti daudz skārienjutīgo ekrānu, kuros var lasīt un apskatīt daudzas neparastas lietas un atklājumus, un, kamēr bērni vairāk izbaudīja dažādās interaktīvās lietas, mums kā vecākiem tīri labi pie sirds gāja iespēja pasēdēt un pabakstīt to lielo ekrānu un uzzināt daudz ko jaunu.
Vienā brīdī esam izmēģinājuši lielāko daļu no tā, kas šeit darāms, un arī pienācis laiks aiziet iepazīties ar Žani un Mirdzu, citiem vārdiem, dodamies uz augšējo līmeni, kur ir stilīga kafejnīca un arī zinātnes šovu norises telpa. Šoreiz šis tas par ķīmiju. Kas ir Žanis un Mirdza, atkal neteiksim, lai ieintriģētu doties uz šejieni! Kopumā šovs ir samērā aizraujošs un noteikti patiks bērniem. Cepums meitenei, kura to visu vada, – patīkams humors un atraktivitāte!
Par spīti nerimstošajam lietum, mēs vēl paspējam iznākt uz "Vizium" jumta daļas, kur ir 30 metrus augsta skatu platforma, kas mums atklāj pilsētu no jauna skatpunkta, jo ar dronu, par spīti tam, ka viss saskaņots, laikam lidot nav tā labākā doma.
Tālāk dosimies uz vietu, kur nav zonas mobilajiem sakariem un ir Baltijas valstīs vismazāk apdzīvotā vieta, – uz Irbeni, Ances mežiem un posmu starp Ventspili un Kolku. Šeit ir unikāla vieta, kur esam jau bijuši, kad pirms diviem gadiem braucām Latvijas kontūru ar "Tesla" auto ziemā.
Tātad – mēs dodamies uz Irbenes radiolokatoru. Vispirms pabraucam garām otrai bērnu pilsētiņai, kuru mūsu bērni pavada ar tādu garu skatienu. Tad arī Būšnieku ezeram ar tā jauno un garo pastaigu taku, ko šoreiz, izskatās, nepaspēsim izstaigāt. Un nonākam ceļu remonta zonā. Jau te, ne tik tālu no Ventspils, sāk pamatīgi zust pārklājums mobilajiem sakariem un pārņem tāda nedaudz sirreāla sajūta. Viens draudzīgs ieteikums – ja gribas pa šo pusi nedaudz vairāk paklīst, lejupielādējiet kaut kādas "offline" kartes, jo, ticiet, tās noderēs. Vai arī – kā kādreiz – līdzi paņemiet fizisku karti. It kā lieliski orientējamies, bet arī mēs šoreiz nožēlojām, ka karšu atlants palicis otrā auto.
Šobrīd notiek pamatīgi ceļa remonta darbi posmā līdz Kolkai, tāpēc, ja dodaties šurp, jārēķinās ar papildu laiku. Apbraukt arī īsti nav, kur.
Vienā brīdī vēl dzima doma paspēt apskatīt Mazirbes bāku, bet ceļi un lietus dod tādu kombināciju, ka īsti laika tam neatliek, un pēc kādas pusstundas griežam pa labi iekšā. Šajā brīdī paliekam bez sakariem pavisam. Tāpat pēc brīža nu jau pašā radiolokatora teritorijā telefons obligāti jāpārslēdz lidmašīnas režīmā.
Braucam pa padomju laiku armijas betona plākšņu ceļu garām pamestai militārajai pilsētiņai, kas īstenībā ir izcila vieta neparastiem foto un video. Nonākam pie vārtiem, kur jāgaida, kamēr kāds tos atvērs. Šoreiz uz ekskursiju ar mums pieripo vēl divi auto, vieni atpazīst mūsu apgleznoto auto un saka, ka lasa mūsu piedzīvojumus "Delfi". Nedaudz neparasti!
Turpina gāzt lietus. Taču ekskursija sākas ar nelielu informāciju par šo vietu. Tās saimnieks ir Ventspils Augstskolas Inženierzinātņu institūts. Šeit joprojām zinātniskos nolūkos darbojas 32 metrus gara pilnīgi grozāma paraboliska antena RT-32, kas ir lielākā Ziemeļeiropā un astotā lielākā pasaulē, kā arī otra – 16 metru antena RT-16.
Abas antenas atjaunotas 2015. gada vasarā. Irbenes radioantenu komplekss tika dibināts 1967. gada 10. jūnijā kā slepens Padomju astronomijas un sakaru centrs, lai izspiegotu saziņu Rietumos. Pēc tam, jau ejot pa teritoriju, kad sajūtamies kā tādi Čornobiļas "stalkeri" iesācēji, mums tiek stāstīts, ka šeit ir noklausīti gan ASV lidojumi uz Mēnesi, gan Irākas pirmie kari. Bet jau tajos laikos ASV un NATO kosmosa tehnoloģijas bija gaismas gadus priekšā padomju, jo jau pirmajā celtniecības gadā viņu rīcībā bija perfektas kvalitātes foto no kosmosa, kur redzams katrs karavīrs, kas pārvietojas pa šo teritoriju! Iedomājieties, kādas tehnoloģijas viņiem ir šobrīd! Tāpēc labāk degunu neurbināt, viņi visu redz. Pat ja urbināsiet to pagrabā.
Ekskursija ir tiešām izcila. Gribas vēl un vēl. Ir iespēja izložņāt visādas ēkas, paspaidīt vecas iekārtas, iekāpt vecajā antenā, uzkāpt uz vienas antenas ēkas jumta, un tā bez apstājas. Gribas visu dzirdēto un redzēto atstāstīt, bet atkal to nedarīsim, jābrauc pašiem. Ekskursijas rudenī un ziemā retākas, bet gan jau zvanot sarunāsiet. Uz vietas braukt un lūgties arī var, bet tā nav pieklājīgi, tāpēc labāk laicīgi visu izdomāt. Forši, ka ekskursiju vada zinātnieks, kurš ikdienā šeit veic mērījumus, jo antenas te strādā "nonstop", tāpēc šoreiz arī netieku pie iespējas palidot ar dronu. Tā kā šeit jau esam lidojuši, nav tādas sāpes. Un lietus dēļ tāpat nesanāktu. Saldajā ēdienā mūs iespundē 600 metrus garā pazemes tunelī ar frāzi "Tiekamies otrā pusē!", bet kur ir tā puse un cik garš tunelis, neviens neko nesaka. Mēs gan neesam iesācēji, kabatās ir gan lukturis, gan nazis, gan šķiltavas. Ja nu kas, kādu pazemes monstriņu ielaistu kotletēs!
Arhīva foto. Irbenes radiolokators ar drona acīm ziemā.
Kādas 10 minūtes pazemē – un tiekam laukā. Blakus lielajai 32 metru antenai, bet iekšā gan te nevienu vairs nelaiž. Tālāk gājiens atpakaļ – nu jau pa virszemi. Nedaudz mitri kāpjam iekšā auto, lai dotos tālāk. Mēs gribam aizbraukt paēst uz unikālu vietu – restorānu mežā "Daba laba". Iepriekš neesam paskatījušies, kur tas ir, bet izdomājam, ka varētu būt Kolkas virzienā. Zonas joprojām nav. Tā nobraucam uz Kolkas pusi, noķeram sakarus, un... bāc, mums vajadzēja braukt uz otru pusi! Gar Irbenes lokatoru uz otru pusi.
Braucam, braucam, braucam un vēl nedaudz braucam. Ļoti reti redzama kāda māja. Sastopam arī vienu auto 30 kilometru laikā. Nu, jā, te uz vienu kvadrātkilometru ir vidēji viens cilvēks. Tāpēc te arī varēja visādus lokatorus būvēt. Ances meži ir kaut kas leģendārs. Te droši vien var dienām maldīties. Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz tas, kas šeit meža vidū ir radīts.
Pirms padsmit gadiem, pēc dzīvošanas Rīgā, šeit atgriezušies Reinis un Loreta. Sākumā ar laivu nomu, jo te tek Irbes upe. Otrajā sezonā izveidota loka šaušanas trase, pēc tam pirtiņa, braucieni ar apvidus auto, gida pakalpojumi, līdz 2018. gadā meža vidū tapa arī restorāns "#Mežā", kurš atrodas meža vidū pie upes un piedāvā tīru, garšīgu un veselīgu ēdienu no vietējām izejvielām, tas ir tīrs no veselībai liekām pārtikas piedevām.
It kā visur ir norādes, bet joprojām sajūta, ka braucam iekšā nekurienē. Tad vienā mirklī atstājam auto, jo šķiet, ka slapjās zāles dēļ tālāk netiksim, un dodamies uz smaržu. Tieši tā! Šo vietu vislabāk atrast pēc smaržas. Jo tā smaržo tikai ēdiens, kas pagatavots dabā. Lai kā cenšas paši dārgākie un labākie restorāni visā pasaulē, brīvā dabā gatavoto pārspēt nav iespējams nekādā veidā.
Dienā, kad mēs šeit esam, te notiek arī "Enduro" moču tusiņš, kurā jāpabaro krietns pulks izbadējušos, tāpēc ēdienkarte nav milzīga, bet tas sautējums no meža gaļas ar pašu cepto maizi un to neparasti it kā parasto sviestu... Bez vārdiem, cik gardi! Atļāvos iekopēt no viņu mājaslapas: ēdienkartē, piemēram, meža rasols, dārzeņu krēmzupa, brieža buljonzupa, burgeri, picas "sieriš mutē kūst", "briedīš' mutē kūst" un "dārzeņ' mutē kūst". Ir arī mežā gatavots saldējums ar zapti, sezonas saldie kārtojumi, braunijs ar sezonas ogām, atsvaidzinoši spirdzinošais kokteilis "Ancerols" un citi. Arī pašas nojumes un galdiņi starp kokiem un krūmiem.
Tas podiņš ar sautējumu tā piepilda vēderu, ka pastaiga atpakaļ līdz auto ir tieši laikā. Zona te ļoti šaubīga joprojām, taču nekas, iebrauksim vēl Ances centru apskatīt. Ir smuka muižiņas ēka, kur iekārtota pagasta pārvalde vai kultūras nams. Un blakus – bijušajā ulmaņlaiku skolas ēkā – "Daba laba" saimnieki iekārtojuši Ances "Dabas māju"– sociālo uzņēmumu, kurš rīko neparastus pasākumus, īpaši Ziemassvētku periodā.
Ja mēs apskatītu karti, varētu pēc nepilnas stundas būt atpakaļ Ventspilī. Bet mums taču vajag piedzīvojumus! Un laižam pēc sajūtām pa maziem meža celiņiem. Te māju ir nedaudz vairāk, ir ciematiņi. Vispirms nonākam Virpē. Joprojām apkārt pārsvarā meži. Tālāk pa meža ceļiem nonākam Spiņņos. Īpaši ātri paskriet nevar, tāpēc baudām skatus. Pabraucam garām norādei uz Topciemu. Tur visi noteikti ir topā! Kā tad sauc Topciema iedzīvotājus? Topieši? Topciemieši? Blakus ir arī Desciems, ja nu kas!
Un tā nonākam Popē. Desmitiem reižu garām braukts ceļā uz Ventspili, redzēta tās norāde. Bet iebraukuši nekad tur nebijām. Žēl, ka tā, jo tur ir milzīgs un iespaidīgs muižas komplekss. Ēkas pat ļoti labi saglabātas. Tāpat varenas koku alejas vienā sānā ir Popes luterāņu baznīca, lieliskas bildes sanāk ar tiem vārtiem fonā.
Tāds pamatīgs aplītis mums šodien sanācis, bet gribēsies vēlreiz to piedzīvot vasarā. Ar laivām un izbaudīt vēl ēdienu no #Mežā. Jau ar vieglu krēslu esam atpakaļ Ventspilī. Sākumā nobraucam gar vietu, kuru vienmēr apmeklējam, – "Ērmanīti" pretī tehnikumam, kur arī vienmēr var garšīgi paēst. Pat ja esam jau pārēdušies, šī ir tradīcija. Šoreiz gan esam par vēlu. Braucam un noliekam auto pie viesnīcas, un, tā kā joprojām ir lietus, bet numuriņā negribas sēdēt, ejam vismaz apskatīt Olimpisko centru. Vienā brīdī ieejam ledus hallē un pamanām uzrakstu – "Pīlīte Mīlīte" – otrajā stāvā. Nu, no kādas kafijas jau neatteiksimies!
Uzkāpjam augšā, un tur priekšā nevis ierasta sporta centra ēdnīca, bet viss zeltā! Šoreiz gan varam pačukstēt, ka mēbeles un dizaina elementi ir no Liepājas Fonteina viesnīcas. Bārmenis/oficiants mūs sakārdina ar to, ka šeit porcijas neesot apēdamas izmēra dēļ. Izaicinājums pieņemts! Dienas piedāvājums ar saldo maksā tikai piečuku! Bet atnes tāda izmēra ēdiena porcijas, ka visi četri paēstu no vienas! Fifīgi interesanta gaisotne šeit. Drīzumā būšot arī mūzikas vakari. Bet mēs vienkārši izbaudām šo vakaru.
Izbraucam vēlreiz goda apli līdz promenādei, pludmalei un dodamies gulēt. Nākamais rīts jau bez lietus. Beidzot varēs arī kādu bildi no gaisa pie ostas uztaisīt, bet vispirms sakām paldies viesnīcai un meklējam, kur paēst. Respektīvi, kur ēd vietējie, tur vienmēr ir vislabāk. Un mums iesaka bistro kafejnīcu "Centrs" pretī Ventspils Augstskolai. Te no paša rīta dabūjams viss, un vienā brīdī arī saprotam, ka gan vakardienas pankūku vietai, gan šai ir vieni un tie paši īpašnieki. Bet ir garšīgi, lēti un ar ļoti laipnu apkalpošanu. Tā ka, ja gribas pa vienkāršo un daudz, tad dodamies uz šīm vietām. Kaut kā šis apraksts ļoti daudz par ēšanu, bet neko nepadarīsi – tā Ventspilī šobrīd ir, ka it kā lepnie un skarbie kurzemnieki baro kā pie omes Latgalē.
Turklāt nevienā brīdi nebija sajūtas, ka šeit kāds ir lepns vai iedomīgs. Visi ļoti laipni, draudzīgi un runīgi. Pat tā, ka grib vairāk parunāties un pastāstīt par sevi un apkārtējiem. Un, jā, Ances meži būs ideāla pazušanas vieta, kur meklēt zelta rudeni! Ar pilnu vēderu tas būs vēl vieglāk!
Uz mājām atkal laižam caur Kuldīgu, tāpēc apstājamies vēl paskatīties Zūru muižu, kur tāds skumjāks skats, bet gan jau arī šī vieta drīz atdzims!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
