142 kilometri 24 stundās ar velo. Tēva un dēla rudenīgais piedzīvojums

Kā jau esat pamanījuši, mums visu laiku gribas piedzīvojumus un gluži mierīgi mājās nevaram nosēdēt. Vasarā ar 400 eiro vērtu "Audi 80" aizbraucām līdz Melnajai jūrai un atpakaļ. Turklāt auto ne reizi arī nesaplīsa. Tas arī bija kā sava veida pierādījums, ka ceļot droši var ar jebko un jebkur. Mums vispār dzīvē tāds princips, ka jādzīvo interesanti jebkuros apstākļos un vienmēr jāmeklē jaunas emocijas.

Otrkārt, kaut kā liela daļa sabiedrības te, Latvijā, ir aizdzīvojusies, ka visu vajag maksimāli "fensī–šmencī" un jaunu, profesionālu. Un atpūtu vajag tikai "viss iekļauts" (jeb dzer, kamēr pa ausīm lētais alus netek) kūrortos. Protams, to visu vajag, un arī mums reizi pa reizei patīk tādas samērā nesteidzīgas spa atpūtas ar garšīgu ēdienu un, maksimums, vienu dienu, kad nekas nav jādara. Bet tas ir ļoti, ļoti reti. Un tas attiecas arī uz velobraukšanu, kad 20 izbraucieniem apkārt rajonam vasarā tiek kredītā ņemti dārgākie MTB vai "Gravel" velo un vēl par pāris simtiem klāt piepirkti apavi un "pamperšorti". Vienmēr nedaudz uzjautrina tie, kas Latvijas pastaigu LVM dabas takās stāvlaukumā ģērbj speciālās kalnu bikses un gandrīz alpīnistu apavus.

Mums, visiem četriem, bet īpaši abiem, kuriem vārds beidzas ar "-is", nevis "a" (aiz "Četri ceļo gardi" bloga stāv Jānis, Kārlis, Dita un Dārta Karolīna – red. piez.), ļoti patīk braukt ar velo. Un vienam no mums ir ne pārāk jauns, bet profesionāls kalnu MTB. Tam, kurš ir gandrīz divus metrus garš, kopš šī pavasara ir samērā lēts budžeta klases MTB un "Gravel" krustojuma XL rāmja velo, un pa vasaru kopā nomīts vairāk nekā 1500 kilometru. Arī tādos garākos braucienos. Bet kopš maija bija palikusi viena neizpildīta apņemšanās: brauciens vienā piegājienā – vismaz 100+ kilometru. Solījums ir jātur, un kaut kā tas jāizpilda. Turklāt nākamajā vasarā, ja vien kaut kas ārkārtējs nenotiks, mums ar Kārli ir plāns aizmīt līdz Odesai, Melnajai jūrai. Šajā vasarā mēs ēdām Ukrainas arbūzus Čerņivcos, nākamajā gadā gribas Odesā. Un tur aiziet arī uz leģendāro "Pryvoz" tirgu. Tāpēc pēdējos mēnešos cītīgi visos veidos trenējāmies.

Tieši dienā, kad sākās skolēnu rudens brīvlaiks, laidām ar "Vivi" uz Latgales pusi, kur mums ir lauki, lai no turienes otrā dienā aizstartētu uz Rīgas pusi – cik tālu nu kājiņas un dibeni izturēs. Savācu no skolas Kārli, kas tikko vēl paspējis fiksi uzrakstīt vācu valodas kontroldarbu. Mājās paēdam, mugursoma salikta iepriekšējā vakarā, ģērbjam siltās, pērn Jaunajā gadā Ukrainā, Ļvivā, pirktās smukās kapučjakas un minam uz Centrālo staciju. Pa ceļam pūš vējš, un galvā doma – ja nu rīt Latgalē arī tāds vējš, tad nekas pārāk gudrs no mūsu braukšanas nesanāks, bet, nu, tad vienkārši atstāsim ričukus laukos un ar vilcienu brauksim atpakaļ.

Kad ieskrienam stacijā, līdz vilcienam vēl 15 minūtes. Neliela rinda ar biļešu gribētājiem. Tiešsaistē biļeti nopirkt nevar, jo šajā numurētas vietas. Nopērkam reāli pēdējās divas brīvās vietas (jo ir dienas, kad bērni tiek stumti ciemos uz laukiem pie omēm iznīcināt kotletes). Biļetes izmaksā 20 eiro ar visu bagāžas papildmaksu.

Vilcienos kaut kā pārējiem pasažieriem lielākoties ne pārāk patīk tie ar velo, bet, nu, atrodam vietu, kur nolikt mūsu minamos tā, lai pārāk netraucē pārējiem. Uzreiz ļoti nākas nožēlot, ka ir izlādējušās austiņas, jo līdz pat Pļaviņām piespiedu kārtā nākas klausīties pretim sēdošā pavārā, kurš paspēj pastāstīt nejaušai sarunbiedrei pārdesmit sazvērestības teorijas par to, kāpēc ir karš Ukrainā, kāpēc pēc potes pret 2020. gada "top" slimību viņš jūtas slikti (nu, ja man prasītu, kāpēc, atbilde būtu vienkārša – ēst veselīgāk un mazāk pavadīt laiku, skatoties "Ren TV" propagandu, tā vietā ejot pastaigāt), par Jēzus organiskajiem nospiedumiem uz šķidrauta... Nu, jūs jau sapratāt.

Pa vidu vēl trīs rindas tālāk onkuļi pa kluso pidžina iekšā no plakanās 100 mililitru pudelītes... Kad aizver acis un ausis, brauciens ir ļoti patīkams, bet to kolorītu, braucot Rīgas–Daugavpils vilcienā piektdienas vakaros vai svētdienās pretējā virzienā, vajag vismaz reizi dzīvē izmēģināt. Interesants kolorīts, bet, ieslēdzot "atdzesētā pingvīna" režīmu, viss ir ļoti labi!

Tieši divās stundās esam nokļuvuši līdz Līvānu stacijai. Izstibījam laukā velo, un mums paliek šīs dienas pēdējais posms – 24 kilometri līdz Rudzātiem. Kaut kā iepriekšējā vakarā likās, ka tumšs paliek tikai pēc 19.00, bet jau 18.30 ir teju tā, it kā meklētu melnu kaķi lauku omes pagrabā naktī. Mums abiem velo ir gaismas, papildus arī viena cepure ar iebūvētu prožektoru, kurš gan, kā izrādās, ir izlādējies, tāpēc ir tikai gaismas uz velo. Man gan vēl ir ķivere ar iebūvētiem aizmugures gabarītlukturiem.

Nākamā mazā problēma – es atceros, ka man ir nodilušas velo disku bremzes, un, var teikt, mans velo ir tāds, kā es pats pa dzīvi, – bez bremzēm. Nu neko, nav arī tā, ka pavisam nebremzē, braukt var.

Pirmie 12 kilometri līdz Rožupei pavisam mierīgi, bet ir ļoti daudz auto. Pa tādu tumsu gan ārpus Rīgas minamies pirmo reizi. Rožupē griežam pa kreisi, un tad atlikušie 12 kilometri ir teju vispār bez kādiem satiktiem auto. Tikai visi suņi no katras mājas pa ceļam mūs sveicina, un te PVD var būt drošs – jaunais likums, ka suņus pie ķēdes nedrīkst turēt, tiek ievērots pilnībā. Par to pārliecināmies arī nākamajā dienā, divreiz pārbaudot mūsu iekšējās ātras braukšanas un uzrāviena iespējas.

Tieši pēc stundas ieripojam Rudzātos. Vismaz prieks, ka tagad Latgalē visur ir asfalts, jo atmiņā šis ceļš vēl ir ar grants segumu. Kārlim vēl neliela papildu ekskursija pa šejieni, un tad jau ieripojam pie omes un opja, kuri bija gatavībā braukt un pestīt mūs ar piekabi, ja mums šis posms nebūtu bijis pieveicams. Uzmetamies virsū kartupeļiem un kotletēm ar sutinātiem kāpostiem, lai otrā dienā papildu gāzes vilkme palīdzētu, un, kā jau laukos pieņemts piektdienas vakarā, noskatāmies kaut kādu franču slepkavību seriālu. Un iemiegam. Rīgā palikušās mūsu ar vārda izskaņu "-a" atsūta sava kino, suši un meiteņu vakara bildes.

Otrs rīts iesācies ar pāris mīnus grādiem. Paēdam brokastis. Nu, te neviens ar avokado un bezglutēna jogurtu neniekojas – uzreiz viss pa nopietno. Uztaisām līdzi termosu ar tēju, dabūjam pārmetumu, kāpēc, griežot desu maizītei, tā ir plānāka nekā maize (jo te tā ir – gaļas vai desas šķēlei jābūt biezākai par maizi). Saliekam visu somā, sprādzējam ķiveres un laižam uz Rīgas pusi.

Ir tik agrs, ka visi vēl guļ, un pirmajos 15 kilometros sastopam tikai trīs auto. Bet tie skati – salna, migla, uz siena ruļļiem pļavā guļošs kaķis, dūmojošie skursteņi. Piedošanu, ka bildēs ir pa kādai pamestai mājai, bet tieši tās rītausmā izskatās "visinstagramīgāk". Piemēram, vienā bildē ir mana vectēva skola no 1920. gadiem, kura, lai gan stāv pamesta, kopš es biju mazāks par Kārli, joprojām turas vienā gabalā. Visādi citādi: brauciet uz Latgali un baudiet to viesmīlību! Un it īpaši tad, kad nav ierasta vasara, jo rudenī daba un arī cilvēki atklājas pavisam citādi, iespējams, patiesāk!

Cauri Steķu silam gaiss ir vēl aukstāks, un katrs mūsu sarunas vārds ar Kārli atgādina, it kā mēs būtu Kubā un mutēs būtu pa lielajam cigāram – tādi tvaika dūmi nāk laukā. Aizminam garām Turkiem (jap, tepat Latvijā ir Turki, tā ka visas dāmas, kuras brauc uz kūrortromāniem Turcijā, var braukt uz Līvānu novada Turkiem un, iespējams, vienkārši iepazīties ar vietējo Romānu, tā ka finālā sanāks apmēram tas pats). Tālāk Gaiņi un iespaidīgā, bet šobrīd pamestā skolas ēka no sarkanajiem ķieģeļiem. Un, jā, te ir ļoti iespaidīga koku aleja gar ceļu!

It kā šajā pusē nodzīvoti veseli 19 gadi, bet nekad nebija braukts posms Gaiņi–Trepe, kas sanāk kādu trīs kilometru attāluma ekonomija, ja salīdzina ar braukšanu uz Jaunsilavām. Pārsteidzoši, cik daudz skaistu un iespaidīgu māju un saimniecību ir šajā no lielajiem ceļiem nostāk esošajā posmā.

Pa vidu vēl mūs ļoti lēni apdzen kāds kungs, kurš trenē suņus – skriet līdzi auto un klausīt komandas. Vienā brīdī "Google Maps" nokliedz, ka jāgriež tur pa labi, vēl dziļākā mežā. Īsti pat ceļu saskatīt nevar, bet, nu, kuram te piedzīvojumu pietrūkst? Nākamos piecus kilometrus reāli trakojam un vienkārši izbaudām iespēju izskrieties pa šādu meža celiņu, jo vienīgais, kas mūs nedaudz ieceļ civilizācijā, ir mežizstrādes traktors, kurš strādā 24/7 režīmā, un tad jau arī esam klāt Trepē. Šeit sākās arī lielā šoseja un asfalts.

Mēs visu vasaru esam minuši gar lielajiem ceļiem, bet šoreiz tomēr ir kaut kāda neliela baiļu sajūta – kā nu būs!? Pamatā viss "chill", ja neskaita "Volvo" vadītājus, no kuriem 90 procentiem vienkārši eksistē kaut kādi savi ceļu satiksmes noteikumi – pat klasiskie "bembisti" ir pieklājīgāki apdzenot. Un vēl kokvedēji. Īpaši tie, kas ir acīmredzami pārkrauti. Lai arī neviens auto pretī nenāk, viņiem ir "pienākumos" nobraukt pārdesmit centimetrus no velobraucēja un vēl uzpīpināt. Reāli uz ķiveres aizmugures jāliek kamera virsū – varētu pēc tam likt iekšā kā tāda "jažzematj" visādus video.

Lai vai kā, pēc 10 kilometriem taisām pauzi – pieturā šosejas malā, kur apēdam lauku maizītes un izdzeram tēju. Kā rāda mūsu sporta "Garmin" pulksteņi, pagaidām turam iecerēto tempu – 18–20 kilometri stundā, jo šoreiz spiežam nevis uz ātrumu, bet izturību un vienmērību, turklāt Kārlis arī beidzot saprot, ka labāk mīt vienmērīgi, nevis uzmīt brīdi uz 28 kilometrus stundā un tad vilkties, kamēr atgūst elpu.

Vēl pēc maza brīža arī Jēkabpils. Daudzi grābj lapas, visiem novēlām veiksmi darbos, priecājamies par to, ka ir trotuāriņš, nevis šoseja – vismaz mierīgāk, bet ir arī mīnuss – katru reizi, kad trotuārs ir pretī mājas iebrauktuvei, ir pamatīgs lēciens augšā vai lejā, kas tomēr ietekmē mūsu pakaļgalu labsajūtu. Lai vai kā, minam gar Jēkabpils pili, un Kārlim skaļi stāstu par to, ka šeit ir bijis okupantu stobrs, kuru Ukrainas kara sākumā vietējais zemnieks iemeta Daugavā. Ar manu stāstu nav apmierināts bariņš ar treniņbikšiem, tā vien gribētos viņus ielidināt atsvaidzināties pie tā stobra, bet, nu, kā lai saka, dzīve un stila policija viņus jau ir sodījusi.

Tiekam līdz lielā Jēkabpils apļa "Lats" veikalam. Taisīsim bulciņpauzi. Smalkmaizīšu te nav vispār, gaļas salātiņi arī, ja godīgi, negaršīgi, bet banāni gan ļoti OK! Pēc mūsu plāna Jēkabpilī esam gandrīz stundu ātrāk, nekā plānots, kas priecē. Mūsuprāt, trakākais posms ir pieveikts – pamosties un nobraukt pirmos 45 kilometrus.

Tālāk veloceliņš līdz Spuņģēniem un izcilais vietas nosaukums – Prižu avēnija. Tad tie neparastie līkumi un dzelzceļa pārvads, un tad jau tikai 15 kilometri līdz Pļaviņām. Šeit uznāk vājuma brīdis, kad prasās 10 minūtes patusēt pieturā un parunāt ar pļavā esošo govi. Iedvesma gūta, un tālāk jau ir vieglāk. Tiekam līdz Latgales un Vidzemes robežupei – Aiviekstei. Pārripojam to un uzreiz griežam pa kreisi Gostiņos jeb Pļaviņu piepilsētā. Tie, kas ik pa laikam braucat garām Pļaviņām, – izbrauciet arī cauri Gostiņiem! Ļoti interesanta vieta ar savu arhitektūru un noskaņu, it kā nekas tāds īpašs, bet citādi, nekā ierasts.

Pļaviņās obligāti vajag pastaigāt pa Daugavas uzbērumu, riktīga mazpilsētas romantika un miers. Varēsiet "sūkties", cik vien gribas, un tikai reta tantiņa ar savu spieķīti sāks jūs bakstīt. Un, jā, beidzot Pļaviņu centrālā iela ir ar jaunu asfaltu! Tas bija pēdējais sūdīgais ceļa gabaliņš posmā Rīga–Līvāni.

Nonākam Pļaviņu "Viršos"– prasās pēc siltā dzēriena pauzes, tāpēc iešaujam tējiņu, un tad jau ar Kārli sākam runāt par to, kā pēc stundas Koknesē "Pannā" ēdīsim soļanku un burgerus.

Izbraucot no Pļaviņām, pie lielajiem smilšu kalniem ar mums sasveicinās lapsa. Gribam viņu pierunāt skriet mums līdzi, bet šoreiz tas neizdodas, tāpēc turpinām ceļu vien divatā. Nākamā briesmu lieta ir Pļaviņu apvedceļa krustojums. Tur mums ir ieteikums uztaisīt tomēr kaut vai pie "Liepkalnu" ceptuves kādu regulējamu gājēju pāreju, citādi īsti neviens to zīmi "70" neievēro. Mūs ļoti vilina smarža no "Liepkalniem", bet, nu, cik var ēst...

Posms līdz Koknesei ir ar smukiem rudens skatiem, bet sākas arī tāds teju neredzams, bet pastāvīgs kāpums, līdz ar to sanāk pedāļus griezt visu laiku un nav tādu nobraucienu sajūtu, kad nav jāstrādā ar kājām. Pa ceļam vēl sastopam onkuli ceļa malā, kurš sēž uz sava motobloka, kuram ir nokritis viens ritenis, – īsti nekā palīdzēt viņam nevaram, tāpēc minam vien tālāk, līdz nonākam pie Likteņdārza, kurš mums ir zīmīga vieta tieši velobraukšanai, jo pirms diviem gadiem ar "Vivi" atkļuvām līdz Koknesei, vedot līdzi arī savus velo, un pa dienu izminām visu Koknesi ar tajā laikā žilbinošiem 15 vai 18 kilometriem kopumā, un ļoti ar sevi lepojāmies. Koknesi esam tieši rudenī vairākas reizes izbraukājuši un aprakstījuši, tāpēc neko jaunu neatklāsim, jo mūsu domas aizēno "Pannas" soļankas gaidas...

Un tā pie atzīmes "83,90 kilometri" pieripojam pie "Pannas", kura, lai arī šajā vasarā cieta ugunsnelaimē un nāksies visu lielo ēku būvēt no jauna, savu darbu turpina treilerīšos un lutina apmeklētājus ar izcilu virtuvi. Mēs, kā jau rīmas, pārcenšamies: paņemam gan zupas, gan uz abiem burgeru. Būtu mums arī tikai ar zupiņām pieticis. Gar mums vazājas arī leģendārais "Pannas" kaķis. Apbrīnojama saimnieku uzņēmība nenokārt rokas, un mēs ticam, ka drīz jau te viss būs vēl skaistāk, nekā bija, jo vēlēt labāku kvalitāti nav iespējams, tā jau ir izcila!

Tagad pārdomājot, kas te sarakstīts, liekas, ka mūsu velobrauciens ir tikai par ēšanu, jo ēdienam tiek veltīta lielākā daļa no visa, bet tā jau ir mūsu devīze – dzīvot gardi!

Lai sasniegtu šīs dienas mērķi, pietrūkst vēl 16,10 kilometru. Līdz Aizkraukles stacijai ir tikai pāris kilometru, tāpēc vajadzētu tikt līdz Skrīveriem, kas kopsummā dotu 106 km. Tīri pēc fiziskajām izjūtām šķiet, ka mēs varētu arī līdz Lielvārdei, bet negribas Kārli līdz galam nomocīt. Mūsu iesāktajā tempā sākam mīt tālāk. Kilometru pirms Aizkraukles piestājam ceļa malā, lai apskatītu, cikos ir kāds vilciens no Skrīveriem uz Rīgu. Ir gandrīz 15.00, un nākamais ir 15.46. Tad tikai 17.46. Tātad mums ir kādas 40 minūtes, lai nomītu 16 kilometrus un vēl ielēktu vilcienā.

Sarunājam, ka tagad gan minam, cik spēka, jo divas stundas gaidīt vilcienu īsti plānos nav, – tad jāmin uz Lielvārdi. Kāpēc gan autobuss nav kā variants? Pēc pieredzes – autobusu vadītājus "besī" velobraucēji, jo jāver vaļā apakšējais nodalījums, un tas viņus drausmīgi kavē. Un arī objektīvi vilcienā ar velo ir ērtāk.

Tad vēl pilnam komplektam posmā Aizkraukle–Skrīveri ir konstanta braukšana augšup, kas mūsu situāciju īpaši neuzlabo. Kad beidzot ieraugām pirms Skrīveriem esošo baznīcas torni un to, ka mums rezervē vēl kādas 15 minūtes, saprotam, ka esam kārtīgi minuši un paspēsim. Vēl jau līdz stacijai jātiek. Pa vidu vēl paspējam iekliegties "Urrā!" pa visu Aizkraukles novadu, jo ir tie zīmīgie 100 kilometri sasniegti!

Griežam iekšā Skrīveros, fiksi "Google Maps" iesitam to, ka vajag staciju, un laižam pa kaut kādām mazām ieliņām. Paspējam pamanīt, ka Skrīveros pie vairākām mājām ir pamatīgi iebetonēti āra baseini kā tādā Floridā. Vienā brīdi telefons nobļauj, ka jāgriež pa kreisi un tad tālāk būs stacija. Kārlis pārjautā: "Tiešām?" Laikam jau!

Mēs tiešām atvainojamies tiem, caur kuru privātīpašumu un pļavu mēs izminām cauri tādā ātrumā, jo tas nebija ļoti plānots. Lai vai kā, 15.34 esam stacijā. Rezervē it kā vēl 12 minūtes, bet kaut kā aizdomīgi daudz cilvēku uz perona, tāpēc dodamies uz to pusi. Bāc, kaut kādas skaņas, kas ļoti līdzīgas vilcienam, nāk no sliedēm. Kas tas par brīnumu? Kāpēc 10 minūtes ātrāk? Nedomājot ielecam iekšā, bet šis ir nevis elektriskais, bet dīzelis. Kaut kas ne tā. Laikam. Novietojam velo vienā vagona stūrī un, dīvainu skatienu pavadīti, vēl paspējam aplikācijā nopirkt biļetes. Šoreiz 10 eiro par visu, un iekrītam mīkstajos sēdekļos. Atkal klausāmies no Daugavpils braucošo sarunas, kuras pamatā grozās ap vienu tēmu...

Bet toties ir laiks saprast, ka esam minušies tik ātri šo pēdējo posmu, ka esam paspējuši pat uz iepriekšējo vilcienu! Pašiem prieks par šo piedzīvojumu, un tiešām lepojamies ar Kārli, kurš 13 gados ne tikai var, bet arī grib visus šos piedzīvojumus, jo, piemēram, vasarā, kad bijām Moldovā, ideja par Piedņestru nāca tieši no viņa. Tā ka ļaujiet bērniem iesaistīties visā, ko darāt, un kopā piedzīvojiet piedzīvojumus! Mēs 24 stundu laikā nominām 142 kilometrus. Un tas ir tikai sākums!