Tie, kas mums seko ilgāku laiku, zina, ka mēs parasti braucam, skrienam, mēģinām vienā dienā apskatīt un izbaudīt to pašu, ko parasts ceļotājs nedēļas laikā, un mēs neesam lēnas atpūtas piekritēji, taču – dzīvojam vienreiz, un vismaz reiz vajag pamēģināt arī kaut ko lēnāku. Turklāt Lietuva šobrīd kļūst par spa lielvalsti, un, kā pierādīja šis brauciens, ar uzsvaru uz medicīnisko un ārstniecisko spa, kas ietverts skaistās un ērtās naktsmītnēs, neaizmirstot par gardēžu baudījumiem.
Šoreiz pastāstīsim par mūsu pieredzi gan sanatorijas tipa budžetam draudzīgā vietā, gan arī tādā krietni ekskluzīvākā un Baltijā labākajā spa.
Mēs jau ilgāku laiku gribējām arī notestēt laikam jau vizuāli pašu neparastāko un fifīgāko Latvijā nopērkamo elektroauto – "Volkswagen Buzz ID", kurš ir mazmazmaz...maz...dēls hipiju leģendai T1. Kaut kā tieši sakrita, ka uz vairākām dienām tikām pie šāda braucamrīka, un tad nu mums bija divi vienā – "VW Buzz" "testdraivs" 800 kilometru garumā un divu Lietuvas pilsētu un spa apskats.
Dārta Karolīna un Kārlis it kā zināja, ar ko brauksim, bet, kad pieripoju pie mājām ar šo spilgti citronzaļi dzelteno auto, abiem no mutes atskanēja kliedziens "Skubija Dū auto", un te var pilnīgi piekrist, jo ielās šo auto nav nemaz tik daudz, un ik pa laikam kāds to fotografē.
Auto ir izcili interesants no ārpuses, bet iekšā tomēr vairāk tāda klasiska auto sajūta, kas varbūt arī ir pareizi, jo viss ir ļoti vienkārši un intuitīvi uztverams, nav jāpiedomā, kur kas atrodas. Lai gan brauciens tikai četru dienu garumā, kaut kā vairāk koferu mums līdzi, nekā ierasts, bet, nu, šajā auto tā nav problēma. Sīkajiem ļoti patīk slīdošās durvis ar elektropievadu – gluži kā tādi detektīvi no "Skubija Dū" visu laiku ver ciet un vaļā.
No Rīgas izbraucam tādā nedaudz pavēlākā pēcpusdienā, jo pa ceļam vēl savācam Kārli no Jaunsardzes treniņiem, un vienā pūtienā tiekam līdz robežai un, desmitiem smago auto pavadīti, arī līdz Panevēžai. Tās vidējā ātruma kontroles zonas dara brīnumus un leišus ir izmācījušas no neapdomīgiem apdzīšanas manevriem, vienīgie, kas "izpildās", ir ar Latvijas numura zīmēm.
Panevēžā vajadzētu tā kā nedaudz palādēt auto, lai droši tiekam līdz šīs dienas mērķim – Birštonai, kas ir kūrortpilsēta aiz Kauņas. Mums ar elektroauto jau ir paliela pieredze, un jau zinām – ja gribas ātri lādēt, tad jaudīgās uzlādes stacijas lielākoties ir ārpus pilsētas centra, tāpēc ne uz kādām interesantām apskates vai pastaigu vietām var necerēt. Nu, diezgan loģiski, jo viena tāda 150 vai 180 kWh stacija patērē vairāk elektrības nekā vairākas daudzstāvu mājas.
Pa ceļam pirmā stacija, kas mums gadās, vairāku lielveikalu un ražotņu ieskauta, ir "Eleport", bet tieši labi – uztaisīsim vieglu uzkodu pauzi, kamēr Skubijs arī vakariņo, ar asti karājoties pie lielās kastes. Kopumā ar pusstundu pietiek mums abiem – no 180 kWh, ko stacija dod laukā, Skubijs spēj apēst 100 kWh, kas pusstundā mums ir devis klāt vairāk nekā 200 kilometru rezervi. Tālākais ceļš līdz Kauņai ir maksimāli garlaicīgs, jo šovasar vien braukts gandrīz 10 reizes... Kārlis palūdz iespēju sēdēt priekšā un uzņemas DJ lomu. Mums ir tāda tradīcija, ka, esot citā valstī, klausāmies vietējo mūziku, un tā nu Kārlis arī miksē kopā visu, ko vien var.
Garām Kauņai palidojam vienā pūtienā. Parasti Garļavā griežam pa labi – virzienā uz Polijas pusi. Šoreiz dodamies taisni caur Paģirām uz Iļģuciemu. Jā, šie divi ir apdzīvotu vietu nosaukumi šeit.
Pirmās divas naktis dzīvosimies Birštonā. Mums daudzas lietuviešu paziņas līdz šim bija stāstījuši, ka obligāti jāaizbrauc atpūsties uz Birštonu, jo te esot tie īstie un pareizie spa. Lietuvā tādas kā spa vairumbāzes ir Palanga, Druskininki un Birštona.
Birštona ir pilsētiņa ar tikai 3000 iedzīvotājiem un atrodas gandrīz kā uz pussalas, jo to ar vairākiem līkumiem ieskauj Nemuna, un no daudzām citām Lietuvas mazpilsētām Birštonu atšķir minerālūdens avoti. Tieši savulaik valdošajai pārliecībai, ka minerālūdens dziedē dažādas slimības, pilsēta var pateikties par kūrorta attīstību un, iespējams, pat par savu esamību. Rakstītos avotos Birštona pirmoreiz minēta jau 1382. gadā Vācu jeb Teitoņu ordeņa hronikā.
Te ir teju neskaitāmi daudz dažādu spa un vairākas sanatorijas. Mēs šoreiz paliksim pašā lielākajā un modernākajā no visiem spa – "Vytautas Mineral SPA", kurš 2017. gadā tika atzīts par inovatīvāko spa centru Eiropā un profesionālāko spa centru Baltijas valstīs. Tikai otrā dienā saprotam, ka šis ir tas pats "Vytautas", kas ir nopērkams veikalos kā minerālūdens. Šajā viesnīcā, tāpat kā daudz kur pašā pilsētā, ir minerālūdens brīvkrāni jeb "biuvetes", un katrā no tiem ūdens garšo nedaudz citādi.
Iekārtojamies ļoti "instagramīgā" numuriņā. Šāda veida pussienas risinājumu iepriekš nebijām redzējuši, turklāt arī visa vannasistaba klāta ar spoguļiem, un, tā kā esam nokavējuši vakariņas bufetē, ejam uz piebāzto stāvlaukumu, kur iepriekš knapi novietojām Skubiju jeb Buziņu (jo tas tomēr ir nedaudz platāks par standarta auto), lai aizbrauktu kaut kur vakariņās.
Viesnīca, kā ierasts šobrīd visās mūsdienīgajās un nesen būvētajās, ar milzīgu atklātu centrālo daļu, klātu ar dzīvajiem zaļajiem augiem visos trīs stāvos un modernās mākslas lielizmēra objektiem, kuri karājas no centrālā jumta stikla kupola.
Tā jau pirmajā vakarā esam pretrunā ar to, ka mēģināsim izbaudīt lēēēnas brīvdienas un nekur apkārt neskraidīsim. Varējām jau tepat Birštonā arī paēst, pēc kartes pilns ar dažādām vietiņām, bet iekšējais dīdeklis rauj pabraukt nedaudz atpakaļ uz Kauņas pusi, uz Prieniem.
Šo pilsētiņu pirms stundas izbraucām un norunājām, ka vajadzētu apstāties vai vismaz vēl kādu citu reizi garām nobraukt. Tā kā mums šis ceļojumus iekrita Halovīna laikā, Lietuvā ļoti uzkrītoši bija daudzie Halovīna rotājumi un pat pie baznīcām esošie neskaitāmie ķirbji, bet tieši Prienos likās, ka ķirbji ir visur! Šoreiz gribējām arī apskatīt ūdensdzirnavas, bet ēdiena vadītā ceļojuma sadaļa tomēr bija noteicošā, un liekam auto pašā centrā pie autoostas. Pirmīt bijām pamanījuši vietu ar nosaukumu "Tango pizza & grill". Lejā pie ēkas desmitiem izgrebtu ķirbju, turklāt visiem citādas sejas izteiksmes. Pieļauju, ka dažas dienas šeit par brīvu tika dalīti dažādi ķirbju ēdieni, un visi, kam bija jāgrebj ķirbji, noteikti nebija īpaši priecīgi, par ko liecināja arī kapakmeņi ar dīvainiem uzrakstiem turpat pie ķirbjiem...
Uzejam augšā un jau no pirmā pakāpiena dzirdam, kā te notiek fanošana par basīti. Nu, tas ir kas īpašs, kā leiši māk priecāties par savējiem, un basketbols te reāli ir valsts galvenā reliģija. Iespējams, ticība kaut kam vienojošam ir tas, kāpēc viņiem joprojām ir tie milzu projekti un lietuvieši aulekšo priekšā mums savā attīstībā, jo nekašķējas savā starpā, neskauž, neslinko un nevienu nevaino pie pašu problēmām.
Nu, lūk, skanot skaļiem "Žalgiris" kluba fanu saucieniem, nonākam restorānā. Mums ir 10 minūtes, lai pasūtītu ēdienu. Ēst drīkstot kaut vai līdz pusnaktij. Patīkama un stilīgi draudzīga vietiņa, kā arī nereāli plaša ēdienkarte ar neticamām cenām, piemēram, teļa vaigu burgers (jā, mana atkarība ir atstāt visās valstīs teļus bez vaidziņiem) tikai par 8,50 eiro. Grūti kaut ko atrast ēdienkartē virs 10 eiro. Un visam tā pamatīgā nacionāli vienojošā atmosfēra, jo "Žalgiris" tikko sasita kādu komandu Eirolīgā. Diezgan ātri tiekam pie milzīgām porcijām un izbaudām vakaru.
Ļoti sātīgi un garšīgi paēduši, kāpjam lejā, fotosesija ķirbju vidū – un uz viesnīcu. Pa ceļam vēl tomēr izdomājam vienkārši ar Skubiju izbraukāt Birštonas centru, nedaudz gan pietaupot bateriju, jo, lai gan, pēc VW apsolītā, "Buzz" tērē ap 22 kWh uz 100 kilometriem, mums zem 25 nav izdevies ielīst, lai gan noteikti neesam smagās kājas braucēji. Pie viesnīcas lādētājs arī tikai 22 kWh, ļoti dārgs, un tas pats aizņemts, pilsētā arī tikai lēnie, tāpēc nākas nedaudz piedomāt. Naksnīgā Birštona mums atgādina Jūrmalas un Līgatnes krustojumu. Lai gan ir ceturtdienas vēls vakars, dzīvība kūsā, pat parkos pilns ar pastaigāties izgājušiem cilvēkiem un suņiem. Būtu kāds Skubijam Dū līdzīgāks, varētu palūgt vismaz pie busiņa nobildēties.
Nogurums gan dara savu, un braucam gulēt. Tieši tik vienkārši. Es gan, slēdzot TV kanālus, uzduros multenei par lāci un lemingu baru, vismaz stundu skatos un ņirdzu. Nu, var teikt, lācis no Mašas multenes ir pieņēmis lēmumu pamest Sibīriju un pārcelties uz Kanādu, kur viņu tagad Mašas vietā terorizē mazi, zili lemingi. Jā, man ir gandrīz 40 un es dažreiz skatos multenes.
Otrā rītā ceļamies uz brokastīm, bērni nav īpaši jāpierunā izlīst no gultām, jo mūs sagaida pilna diena ar dažādām spa procedūrām un baseins! Mūsējos varētu vienkārši laist ūdenī uz nedēļu, un, pirms viņiem neuzaugtu spuras, diez vai viņi līstu laukā.
Brokastis ir ar ļoti, ļoti plašu izvēli, mūsu numuriņam ir arī nedaudz plašāka ēdienkarte. Cenšamies nepārēsties, jo pa dienu vēl šādas tādas sportiskākas aktivitātes ieplānotas. Un, jā, te visi ēdieni ir gatavoti minerālūdenī.
Sākumā ārsta konsultācija, cik daudz un ko mēs šodien drīkstam darīt, bet tā aizņem apmēram pāris minūtes, jo slimīgie mēs nu galīgi neesam. Tad droši varam doties uz pieklājīgi milzīgo spa baseinu un pirts kompleksu. Tā kā ir agrāks rīts un piektdiena, izbaudām mieru un to, ka gandrīz viss tikai mums. Mums ar Ditu ir tas vecums, kad sāk patikt pirtis, tāpēc testējam tās. Sīkie no viena baseina uz otru. Vairāk nekā stundu pavadām šeit un tad ejam uz sāls istabas procedūru, kur pavadām pusstundu.
Mēģinām ar Dārtu Karolīnu uzspēlēt spēlīti – piecas minūtes nerunāt. Viņa iztur tieši 30 sekundes un padodas. Mēs arī paši mācāmies atpūsties un relaksēties, sanāk ne īpaši, tas laikam speciāli jāmācās. Nākamā nodarbe – vertikālā vanna jeb ūdens aerobika. Es varu simtprocentīgi droši apgalvot – nekad mūžā nebiju domājis, ka nodarbošos ar kaut ko tādu, bet spa atpūta ir tāda – pilna pārsteigumu, pat cilvēkam, kurš nemāk peldēt. Pārējai ģimenei tas liekas ļoti uzjautrinoši, īpaši tā daļa, kad uz kakla uzliek peldriņķvesti un liek man karāties ūdenī. Bērni pēc tam vēl vairākas dienas ik pa laikam attēloja manu sejas izteiksmi. Nu, labi, nebija jau tik traki, jauna pieredze ir jauna pieredze.
Pirms pusdienu pauzes vēl iespēsim "floutingu", kas nav tāds klasiskais, bet drīzāk ļoti mineralizēts ūdens. Šeit vispār ir ļoti daudz un dažādas procedūras, turklāt cenas tiešām draudzīgas un pieejamas, vienīgais, rezervēt vajag laicīgi.
Tagad gan laiks doties pusdienās, kuras arī bufetes tipa. Atkal galvenais uzdevums ir nepārēsties, jo viss atgādina "ēd, kamēr lien pa ausīm" kūrortus. Kad esam paēduši, ir nedaudz brīvā laika, un, kamēr es ātri vēl kārtoju ikdienas darbus datorā, bērni un Dita aizdodas uz ļoti neparastu lasītavu, jo brīvlaiks nav atcēlis lasīšanu. Šī vieta iekārtota kā planēta kosmosā, respektīvi, sēdi uz krātera un lasi savu grāmatu. Ir arī parastāka, bet ļoti stilīga bērnu istaba. Gandrīz aizsēžamies par ilgu, jo klāt arī laiks masāžām, kas šeit esot visvairāk pieprasītais pakalpojums. Nu, tagad gan esam pilnīgi atpūtušies, ar to arī varētu beigt, bet vēl divas dienas priekšā.
Aizejam uz numuriņu. Jau agrā rītā mēs esam pamanījuši, ka tepat netālu ir milzīgs skatu tornis. Ja kāds domā, ka mums Latvijā ir daudz skatu torņu, nekā nebija – visvairāk to ir Lietuvā, un arī iespaidīguma ziņā tie ir kaut kas unikāls – neviens nav līdzīgs citam.
Stāvlaukumā pie torņa ir arī lēnā uzlādes stacija, un kādus pārdesmit kilovatus mums vajadzētu iedzīt, lai pietiek rītdienas pirmajam pārbraucienam uz Alītu. Pēc kādām piecām minūtēm arī esam klāt. Mums ir lejuplādētas visādas Lietuvas uzlādes aplikācijas – saprotam, kuru vajag šeit. Reāli gandrīz pļavas vidū ir uzlādes stacija. Nu, kā stacija. Mietiņš ar iespēju pielikt mūsu pašu vadu. Kaut kā pieslēdzamies. Padārgi, 35 centi par kWh. Un iekšā dod arī tikai 8 kWh, respektīvi, stundas laikā uzlādētu kādus 40 kilometrus. Bet, ja visu nedaudz saplāno un lādējas tikai ātrajās stacijās, īpaši no degvielas ieliešanas un kafijas krūzes nopirkšanas laika ziņā neatpaliek.
Uzkāpjam kalnā līdz tornim. Iespaidīgs. Izvelku dronu no somas – kamēr pārējie kāpj tos 45 metrus, es tikmēr palidošu. Skats nereāls, jo tie Nemunas līkumi, rudens lapas un saule, kas lien no mākoņiem laukā, iedod emocijas gandrīz līdz asarām. Šeit ir ļoti skaisti. Negribas pat braukt prom. Ļoti lēnām ejam līdz Skubijam, vienojam nost no vada un aizbraucam līdz Birštonas centram, kur piestājam pie parka un aizejam apskatīt minerālūdens instalāciju, kur gar koku zaru kaudzi plūst ūdens, kas tiek izgaismots, – šeit visam daudz dziļāka ārstnieciskā un meditatīvā nozīme, vārdos to īsti aprakstīt laikam nebūs iespējams. Mēs gan braucam vakariņās. Kā jau labākajam spa Baltijā pieklājas, piektdienas vakarā viss ir "fully booked", un stāvlaukumā iespiežamies nudien pēdējā brīvajā vietā.
Atkal garšīga ēdiena baudīšana, viss restorāns pārpildīts. Ļoti patīk atrasties starp priecīgiem, smaidīgiem, laimīgiem un veiksmīgiem cilvēkiem, jo tas pamatīgi uzlādē. Vienīgi prasītos pēc dzīvās mūzikas fonā.
Kaut kā pēc spa, baseina, pirtīm, masāžām un ēdiena uznācis nogurums, bet vēl rodas ideja aiziet līdz Birštonas centram. Bērni grib braukt ar auto, šoreiz nākas no šīs idejas atrunāt, jo pēc tam paliksim bez stāvvietas. Iesim ar kājām. Nav arī tālu – kādas 10 minūtes līdz centram. Ejam, smejamies un ievērojam, ka pretī nāk ļoti daudz cilvēku. Mēs, kā saka, sekojam pūlim – tikai pretēji, līdz vispirms nonākam pilsētas laukumā, tad arī Kūrmājas parkā, pie greznām ēkām, kuras līdzīgas mūsu vēsturiskajai Jūrmalai. Izrādās, šodien ir Halovīna ķirbju izstāde, kurā piedalās dažādas pašvaldības iestādes, piemēram, policija, skolas, kā arī viesnīcas utt. Skan mūzika, tāda svētku atmosfēra. Palīkumojam pa mazākām ieliņām un ejam atpakaļ uz viesnīcu. Pierunājam vēl sevi aiziet uz sporta zāli, un tad klasika – šoreiz jau visi četri kopā skatāmies multeni par grizli lāci un lemingiem.
Rīt jau brauciens uz Druskininkiem un ūdens aktivitāšu turpinājums! Par to nākamreiz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
