Turpinām mūsu Skubija Dū jaunos piedzīvojumus Lietuvā, dodoties nelielā spa detektīvbraucienā. Kāpēc tieši Skubija Dū piedzīvojumi? Jo braucam ļoti spilgtā elektroauto "VW Buzz ID", kurš, kā jau skaidrojām, ir mazmazmaz...maz...dēls hipiju leģendai T1. Pirmo pusotru dienu esam pavadījuši Birštonas pilsētiņā, kas ir savdabīga apdzīvota vieta pie Kauņas – ieskauta no trim pusēm ar lietuviešu likteņupi Nemunu, un savā veidā tā ir Lietuvas spa lielvalsts. Nu laiks doties uz Druskininkiem, kas ir otrā Lietuvas spa lielpilsēta (neskaitot Palangu).
Pēc iepriekšējās dienas spa procedūrām un pastaigām pa Birštonu, miegs ir īpaši salds un no rīta uz brokastīm ceļamies, nedaudz sevi pierunājot, jo šodien jānokļūst līdz Druskininkiem. Ja pirmās divas naktis nakšņojām ļoti ekskluzīvā un dārgā spa kompleksā "Vytautas SPA", tad šonakt paliksim sanatorijā "Egle", kurai ir divas filiāles – viena no tām Birštonā, otra Druskininkos. Un, jā, šis ir pierādījums, kā klasiski garlaicīgu medicīnisko iestādi pārvērst visā Eiropā pieprasītā sanatorijas un spa krustojumā, uz kuru cilvēki gaida rindās...
Bet vispirms mums līdz turienei jānokļūst – nedaudz mazāk kā 100 kilometri, bet, kā jau rakstījām, pirms divām dienām uzlādējām kārtīgi Paņevežā mūsu "Buziņu", tālāk Birštonā nebija ne vajadzības, ne arī īsti iespējas ātrajai, vismaz 120KW uzlādei, tāpēc ieplānota apstāšanās Alītā, kas nu noteikti visiem asociējas ar dzirkstoša dzēriena nosaukumu. Pamājam atā Birštonai, un "Waze" mūs ved pa mazākiem, bet asfaltētiem ceļiem, kur smuki abās pusēs vēl dzeltē pēdējās rudens lapas, lai jau pēc pusstundas ieraudzītu norādi, ka Alīta ir tur – pa labi. Skatāmies kartē un, redz, pamanām milzīgu uzrakstu – "Snaige". Kas to būtu domājis, bet "Snaige" – nu tas tur, populārais ledusskapis, tiek ražots tepat kaimiņos, un viņiem pat ir vēl viena lielā rūpnīca Ukrainā. Neliels pārsteigums, bet reizē arī lepnums par to, ka šāda pasaules līmeņa rūpnīca ir tik tuvu. Šobrīd gan tā tiek restrukturizēta, jo vienā brīdī, ienākot investoriem no austrumu puses, tie "Snaige" zīmolu gandrīz nolaida pa burbuli...
Pati Alītas pilsētiņa ir ar nelielu vēsturisko centru, bet, kā jau ierasts, ātrās uzlādes vietas centros nemēdz būt, tāpēc stūrējam vien uz veikalu un tirdzniecības centru nostūri. Mums tieši vajadzīga kafijbulciņpauze, tāpēc viss atkal ideāli. "Ignitis" ātrā stacija gan šoreiz gan nedod laukā cerētos 120KW, bet tāpat 20 minūtēs ir ielādēts pietiekami šodienas braucienam. Ripinām atpakaļ uz centru, – viņiem ir arī sava alusdarītava pašā centrā, un kalna galā – apļveida krustojums ar skatu pāri upei uz otru pilsētas pusi. Aplī laikam jau metālisks koks. Blakus daudz ķieģeļu ēkas un kafejnīca "Pusis". Tā kā diena pavēsa, izdomāju ieiet – paņemšu līdzi vēl vienu kafiju. Neierasti Lietuvai, bet gados ļoti jauna daiļava īsti nerunā angliski, tāpēc lokos ar savām lietuviešu valodas zināšanām. Beigās abas puses jau visu saprot.
Smidzinot tam ne pārāk patīkamajam rudens lietum, aizeju līdz auto un turpinām ceļu. Izbraucot no Alītas, navigācija ved cauri Seirijai – ļoti atmosfēriska Lietuvas minipilsētiņa, piestājam pie vareniem vēja ģeneratoriem un kā tādi iesācēji instagrameri (līdz tiktokeriem vēl daudz jāaug), ķeram labākos kadrus. Nu, jā, tas nekas, ka pēc pārdesmit gadiem pensijas vecums, – galvenais ir nekad nepieaugt.
Šī ir Lietuvas daļa, kur ir daudz mežu, un laikam jau tā šoruden visspilgtāk izbaudām skatus aiz loga, jo nav jākāpj ārā. Kā jau elektroauto, braukšana gandrīz bez skaņas. Esam pilnīgi pieraduši pie gabarītiem, un šī brīža pieredze rāda, ka droši var braukt 320 kilometrus, līdz jākarājas 20-30 minūtes pie vada, lai atkal nobrauktu tādu attālumu. Vasarā, kad silti, noteikti arī stabili 350–370 kilometrus. Un tagad tiešām visā Eiropā uzlādes iespējas ir ik uz stūra. Vienīgais, kas kaitina – ja pāri Eiropai, tad vajag desmitiem dažādu uzlādes aplikāciju. Busiņš arī stūrējas un sēžas ļoti ērti. Nav gan elektroniskas regulācijas krēsliem, bet tas tāds sīkums. Mēs esam augsto SUV un busiņu fani, tāpēc runājam, ka būtu ar mieru ar šo aparātu līdz pat Melnajai jūrai braukt. Nolaižot sēdekļus, visticamāk arī visi četri varētu sagulēt.
Tā runājoties, esam nokļuvuši arī Druskininkos. Šī mums nav pirmā reize šeit. Pati pilsēta ir pāris kilometrus no Baltkrievijas robežas, otrā pusē milzīga militārā bāze. Nelegālos imigrantus gan nekur neredzam, viss ļoti mierīgi. Bet, kā jau ierasts kūrorta un sanatoriju pilsētās, neredzēsiet nekādas ballītes, drīzāk vairāk pensionārus. Ļoti daudz auto ar Vācijas numurzīmēm. Pabraucam garām arī Baltijā un laikam arī Ziemeļeiropā vienīgajai slēgtajai sniega slēpošanas arēnai, kur trenēties vasarās brauc no visas pasaules. Nedaudz palīkumojam un esam klāt arī pie "Egles" sanatorijas. Teritorija un komplekss ir tik milzīgs, ka apjūkam. Izrādās, te viss darbojas jau vairāk nekā 50 gadus, un ik pa laikam kaut kas tiek piebūvēts klāt. Sanatorija piedāvā viesiem vairākas izmitināšanas iespējas ar dažādu komforta līmeni: ekonomisku, standarta un komfortablu līmeni. Komplektu piedāvājumi atšķiras pēc cenā iekļautajiem pakalpojumiem, kā arī atrašanās vietas dažādos sanatorijas korpusos. Visos komplektos ietilpst ēdināšana trīsreiz dienā.
Viesiem pieejamas gan individuālas procedūras, gan programmas. Piemēram, ir programmas ģimenēm ar bērniem, rehabilitācija vai vienkārši veselības profilakses nodarbības. Katrs var izveidot arī savu programmu no desmitiem dažādu procedūru, cenas pat vairāk kā pārsteidzoši draudzīgas. Tās ir ne tikai masāžas, bet arī fizioterapija, vairāku veidu dubļu un minerālu vannas, skābekļa procedūras, inhalācijas, lāzerterapija un daudz kas cits. Ir arī klasiskais baseina-piršu-spa komplekss.
Kamēr iekārtojamies (mēs paliekam komforta viesnīcā "Egle+"), ar mums vienā rindā pie recepcijas stāv pensionāri no Vācijas, Baltkrievijas, ģimene ar trim bērniem, garām iet ukraiņu karavīri, kuri šeit iziet rehabilitāciju, stāvlaukumā blakus stāv gan 30 gadus vecs "Passat", gan tikko no salona izripojis "Porsche" apvidnieks... Tāda sajūta, ka šeit ir gaidīti pilnīgi visi un neviens neko nešķiro, – galvenais ir uzlabot veselību un vienkārši atpūsties. Papētām uz sienas esošo informatīvo plakātu gūzmu – izrādās, te pati sanatorija rīko koncertus, dejas, konkursus, filmu vakarus un citus pasākumus. Ir bibliotēka, spēļu istaba bērniem (ar spēļu konsolēm), rotaļu laukums ārā un atpūtas zonas pieaugušajiem ar dažādām spēlēm. Mēs arī vakarā aizgājām uzspēlēt galda tenisu!
Ērtībai ir izveidota īpaša mobilā lietotne, kurā var ērti sekot līdzi visiem pasākumiem un procedūru grafikam. Uz rokas katram uzliek aproci ar svītrkodu, nu, gandrīz jūties kā tāds banāns lielveikalā pie kases. Tiekam līdz numuriņam. Te nav nekas ekstra vai superluksuss, vienkārši, bet ērti. Mums pat ir divas atsevišķas vannas istabas.
Līkumojam pa gariem gaiteņiem, garām milzīgam ziemas dārzam ar piecu stāvu augstumā esošiem augiem, un, paejot gar minerālūdens "biuvetēm" jeb brīvkrāniem, sastopam vēl vairāk pensionārus, līdz nonākam vecākajā korpusā, kurš tāpat ir nesen pilnībā pārbūvēts un moderns. Šeit ir nereāla izmēra ēdināšanas vieta – zviedru tipa galds. Viss tā ļoti vienkārši, bet, piemēram, pusdienās ir cepts lasis, daudz un dažādi sieri utt. Un laikam arī viņu lepnums – želejas gabaliņi, kurus bērni loka iekšā vienu pēc otra. Pēc tam pamanām, ka šī želeja ir pat bildēta viņu reklāmas bukletos. Atkal tāda draudzīga mājīguma sajūta.
Šoreiz mums īsti nekādas procedūras nav ieplānotas – brauksim uz akvaparku. Tieši blakus (nu, labi, otrpus Nemunas upei) ir ātrais lādētājs. Kamēr četras stundas būsim pa akvaparku, pie reizes būs uzlādēts busiņš tā, lai rīt teju tiktu līdz Latvijai. Šoreiz ātrā uzlāde ir ielikta kāda viesu nama pagalmā. Pieslēdzamies un pēc piecām minūtēm arī esam pie ieejas akvaparkam. No malas – milzīgs. Nu, tā, ka izskatās episki. Iekšā – izrādās šeit ir arī viesnīca, kas aizņem pusi no tā visa. Uzbūvēts te viss 2000. gadu sākumā, principā vienlaicīgi ar mūsu "Līvu" akvaparku. Viss tādā 2000. gadu maksimālisma arhitektūras stilā, vienā vārdā sakot – pamatīgi un ar rezervi.
Izstāvam rindu, tiekam pie četru stundu aprocēm, kas visiem maksā 100 eiro (iekļaujot arī pieaugušo pirts zonu, par ko atsevišķs stāsts), dodamies stāvu zemāk, un te viens ģeniāls izgudrojums – karuseļu tipa ģērbtuves būcenīši ar luksoforiem. Pēc tam noliekam mantas skapīšos un iekšā akvaparkā. Kopumā likās, ka būs kas grandiozāks. Divi tiešām lieli baseini. Viens no tiem ar viļņiem. Apkārt straumes upe. Atsevišķa bēbīšu zona. Un tad arī paliela šļūcamo zona. Tā kā ir brīvdiena, uz šļūkšanu grūtāk tikt, jo kurš pie pūšļa ticis, tas to no rokām neizlaiž un šļūkā reižu reizēm. Ik pa laikam kāds arī sakasās, jo stāvi tā minūtes 10 rindā, pa to laiku kāds jau divas reizes paspējis nolaist lejā. Lai vai kā, pašļūkt arī dabūjam.
Bērni paliek drošajā baseinā, mēs aiziesim uz pirts pieaugušo zonu. Nu, te gan ir kas pavisam cits. Pieļauju, ka nesamelošu, bet ir kādas 25+ dažādas pirtis. Divos stāvos. Atsevišķa nūdistu zona un bāriņš. Arī te lielais baseins. Īpaši neparastas ir romiešu/ēģiptiešu pirtis. Principā te arī varētu pavadīt tās visas četras stundas. Lieliska randiņu vieta. Bet mēs – atpakaļ pie bērniem. Lielajā zonā arī ir divas pirtis, pasēžam tad visi kopā tajās. Tā gandrīz četras stundas arī pagājušas, un, kamēr tiekam laukā, uz ielas viss tumšs. Tā kā pūš vējš, bet mati slapji, pa gājēju ielu šoreiz neiesim staigāt.
Izejot laukā, ir iespēja uzreiz iekāpt vienīgajā Baltijā esošajā trošu vilcieniņā, kurš uzved līdz sniega arēnai. Ir tāda nedaudz kalnu sajūta. Un nedaudz arī skauž. Kamēr mēs te Latvijā vienmēr čīkstam, cik valdība, uzņēmēji slikti, kaimiņi bliež augšā vienu megaprojektu pēc otra. Un, jā, kad sapratīsim, ka pašiem jāpieceļ pakaļas un jāsāk darīt, tad arī viss sāks notikt. Tieši tik vienkārši!
Pārejam pāri Nemunai, kabinām nost Buziņu un braucam ēst. Vakariņas mums viesnīcā, – atkal lielā un draudzīgā barā. Tā vien liekas, ka pa trīs vakariem ir klāt kādi pāris kilogrami, un viss mēneša darbs sporta zālē ir vējā.
Ejot no vakariņām, pamanām, ka blakus ziemas dārzam esošajā kafejnīcā notiek dzīvais koncerts. Kārlis pasaka, ka viņš ir pārāk noguris, lai klausītos, un ies uz numuriņu. Mēs ar Dārtu Karolīnu trijatā gan ieejam iekšā un pasūtam interesantus bezalkoholiskos kokteiļus, Dārta, protams, burbuļtēju. Uz skatuves blonda lietuviešu dziedātāja bez pavadošās grupas, bet ar skaņas fonogrammu. Skan vareni, un tiek laistas vaļā gan lietuviešu dziesmas, gan "Abba", gan Vitnija, gan beigās arī operas balāde. Tad mēs saprotam, ka šogad esam jau trešo reizi šāda veida ceļojumā Lietuvā, un katrs no tiem vienmēr ir beidzies ar koncertu – iespaidīgākais bija maijā, kad mēs Palangā, kur notika Eiropas pūtēju orķestru saiešana, un noslēgumā uzstājās "Big Al and The Jokers", ar Ditu iekurinājām deju grīdu tā, ka beigās visi ārzemnieki mūsu deju un rokenrola soļus filmēja. Tāda patīkama tradīcija – atpūtu Lietuvā noslēgt ar koncertiem. Un te neviens nekautrējās, ceļas visi kājās, dzied līdzi, aplaudē, lien uz skatuves bildēt utt. Dāmai uz skatuves enerģijas pietiek dziedāt gandrīz pusotru stundu, un tad jau visi arī lēnām izklīst, – tomēr sanatorija un klusuma režīms.
Ieejam ziemas dārzā, tepat blakus arī ir biljarda un galda tenisa stūris. Uzzvanām Kārlim, un viņš ir lejā – tā vēl gandrīz stundu spēlējam galda tenisu. Kad nonākam numuriņā, saprotam, ka bērni lādētājus atstājuši auto, bet nevienam nav spēka un vēlmes iet tiem pakaļ.
Pienācis pēdējais rīts Lietuvā šajā piedzīvojumā. Ceļamies, atkal brokastis un tā kā iepriekšējā vakarā neaizgājām, tad būtu nepieņemami braukt prom bez spa un baseina zona apmeklējuma. Šoreiz bērniem pietiek ar stundiņu, un mūsu bērniem tas ir jauns līmenis – tik ātri nevienu reizi viņi nav bijuši saguruši. Tomēr jau ceturtā diena šādās lēnās spa brīvdienās.
Saliekam mantas un uzņemam kursu uz mājām. Tā kā caur Kauņu braukts nepieklājīgi bieži, tad laidīsim caur Viļņu, laika ziņā tas pat vien sanāk. Te ir vēl biezāki un krāšņāki meži kā vakar redzētie. Un katrā celiņā stāv vismaz viens auto, pie kura tirgo sēnes, marinējumus, medu, kūpinājumus utt. Tā, ka pilnīgi neviens celiņš nav brīvs. Kādi 40 kilometri nobraukti, līdz pamanām gleznainu ezeru – Glebas – ceļa kreisajā pusē. Tik ļoti tas pievelk, ka pirmajā iespējā griežam riņķī un piebraucam klāt. Ir tādas vietas, kas hipnotizē un ievelk. Un šis ezeriņš ir tāds. Sanāk tā, ka neieskatāmies pulkstenī, un esam pavadījuši šeit vairāk kā pusstundu, pie reizes kārtīgi izvēdinu drona spārnus no visiem rakursiem.
Tālāk jau nepilna pusstunda un esam arī pie Viļņas. Vajadzētu tā kā paēst pusdienas, un, lai cik reizes neesam bijuši Viļņā, nebijām aizkļuvuši līdz "Paupio" tirgum, kas ir blakus Užupei. Par Užupi viss skaidrs, bet kā bijām "Paupio" kvartālu palaiduši garām – nav ne mazākās nojausmas. Tik izcili atjaunots un daļēji no jauna uzbūvēts pilsētas rajons, ka atkal nedaudz skauž. Un arī "foodcourt" – kaut kas unikāli ievelkošs. Lai gan ir svētdienas pavēla pēcpusdiena, viss pārpildīts tā, ka cilvēki gaida rindā galdiņus. Izvēle – no burgeriem un tako līdz jūras veltēm un pankūkām. Ietrāpām arī uz bērnu nodarbībām – ballīti Harija Potera stilā. Ļoti daudz tūristu un bija problēmas arī atrast, kur noparkot auto, jo Buziņš, diemžēl, šajā apakšzemes stāvvietā neiet iekšā. Finālā, tā kā ir rindas un daudz cilvēku, viss paēšanas process aizņem vairāk kā stundu. Pēc tam vēl izejam apkārt šim kvartālam, sasveicināmies ar gorillas figūru (es uzņemu kopīgu selfiju, jo šis, tāpat kā es, arī ir inteliģents gorilla).
Lai daudz maz laicīgi tiktu līdz Rīgai, vajadzētu beidzot kustēt uz māju pusi. Pēdējie 200+ kilometri. Pa ceļam vēl kaut kur vajadzētu palādēties. No Viļņas līdz Paņevežai ir bānis – drīkst uz 130 km/h gāzt, kas nedaudz ātrāk sēdina bateriju, tāpēc uztaisām mini "pitstopu" Utenā, kur piešaujam uz piecām minūtēm palādēties un tad jau pavisam droši līdz Paņevežai. Tur pieripojam pie tā paša "Eleport", kur pirms pāris dienām turpceļā pieslēdzāmies, un pāri ceļam pie mums neesošajā "Norfa" veikalā pusstundu pētām plauktus un iepērkamies, kamēr mums ir ielādēts pietiekami daudz, lai ne tikai līdz Rīgai tiktu, bet vēl pamatīga rezerve, tāpēc pat ar šādu smagu un ne tik ekonomisku elektroauto var droši braukt un ceļot garos posmus, jo diez vai kāds ļoti bieži un daudz spēj nobraukt 350+ kilometrus bez apstāšanas. Mūsu pašu ikdienas auto abi ir ar lielām bākām, "Mercedes" pat ar 105 litru bāku, bet tāpat reizi divās, trīs stundās taisām 20 minūšu pauzes, līdz ar to saplānojot uzlādes – viss vienkārši un ērti.
Un, jā, brauciet uz Lietuvas spa – šeit ir gan glamūrīgas un luksusa randiņu vietas, gan arī vienkāršākas, bet ļoti komfortablas un mājīgas iespējas, turklāt šie spa Lietuvā nav pamatā izklaidei, bet veselībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
