Foto: Kauņas arhitektūras ceļvedis – vēstures, modernisma un mūsdienu sajaukums

Kauņā harmoniski savienojas viduslaiku vecpilsēta ar modernismu – arhitektūras mantojumu, kas nesen iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā. Tā ir ideāla pilsēta tiem, kas interesējas par arhitektūru.

2015. gadā Eiropas Komisija piešķīra Eiropas mantojuma zīmi 44 starpkaru modernisma arhitektūras objektiem Kauņā. Pēc astoņiem gadiem, 2023. gada septembrī, Kauņa tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, pateicoties tās plašajai starpkaru modernisma arhitektūrai. Tas bija valstī piektais kultūrvēsturiskais mantojums, kam piešķirts šāds statuss. Uzreiz pēc tam Lietuvas otrās lielākās pilsētas pašvaldība sacīja, ka teritorijas uzturēšana un aizsardzība "kļūs efektīvāka, nevis stingrāka". "Šo nomināciju saņēmām nevis par kādām nākotnes saistībām, bet par to, ko jau esam izdarījuši," komentēja Kauņas domes kultūras mantojuma departamenta vadītājs Sauļus Rims.

Patiesībā pirms UNESCO statusa saņemšanas daudzas modernisma celtnes bija pedantiski saglabātas, tās pētījuši mākslas vēsturnieki. Tajās joprojām ir daudz oriģinālu detaļu, arī kokgriezumi, vitrāžas un pat pilnībā saglabājušies interjeri, kas 20. gadsimta pārmaiņu laikos nebija visai izplatīta parādība. Ēkas kļuvušas ne tikai par apskates objektiem, bet arī nozīmīgu pilsētas zīmola un tēla sastāvdaļu.

Kauņa joprojām ir īsta "laika kapsula", saglabājot 20. gs. 20. un 30. gadu atmosfēru. Pilsētas unikālā starpkaru arhitektūras koncentrācija kopā ar labi saglabātajiem kultūras orientieriem ļauj apmeklētājiem atkāpties dzīvespriecīgā pagātnē, kas jūtama vēl šodien. Lai gan agrīno modernismu parasti pārstāv atsevišķas ēkas un rajoni, Kauņā tas veido veselu apkaimi – ap 6000 ēku, no kurām sastāv pilsētas holistiskais ansamblis. Aptuveni 1500 no tām ir koncentrētas Pasaules mantojuma teritorijā un pārstāv 20. gadsimta sākuma Austrumeiropas un Centrāleiropas modernisma vietējo versiju.

Šī arhitektūras pārpilnība skaidrojama ar to, ka starpkaru periodā galvaspilsētu pārcēla uz Kauņu – pēc tam, kad Viļņu ieguva Polija. Kad 1919. gadā Kauņa saņēma šo statusu, tā izauga divās straujās attīstības desmitgadēs. Šo divdesmit gadu laikā pilsētas platība pieauga septiņkārtīgi, tādējādi tapa arhitektūras "zelta laikmets" – īss, bet ļoti dzīvīgs, iespaidīgs un nozīmīgs arhitektūrai Lietuvā un plašākā kontekstā.

Arhitektūras vēsturnieki šo fenomenu nosaukuši par "optimisma arhitektūru". Modernisma stils bija ideāls jaunajai Lietuvas valstij, tikko kļuvušai neatkarīgai no impērijas. Arī tagad šī arhitektūra turpina atspoguļot vietējo iedzīvotāju daudzveidīgās vērtības un centienus: tā simbolizē viņu tieksmi radīt dzīvespriecīgu vidi, ko iedvesmojušas pēckara cerības uz nākotni un ticība savam radošajam potenciālam, neskatoties uz izaicinošiem politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem.

Kauņa dižojas ar divām UNESCO atzītām teritorijām – Naujamiestis un Žaliakalnis. Naujamiestis, kas lietuviešu valodā nozīmē "Jaunpilsēta", atrodas vecpilsētas austrumu malā un stiepjas gar Nemunas ieleju. Plānota 1847. gadā ar ortogonālo režģi, teritorija saglabāja šo izkārtojumu ievērojamās augšanas laikā no 1919. līdz 1939. gadam. Laika gaitā tā attīstījās par Kauņas administratīvo centru, kurā atrodas nozīmīgas valdības un administratīvās ēkas. To vidū ir arī bijusī Lauksaimniecības banka (1935. gadā projektējis Karolis Reisons, tagad Kauņas Tehniskās universitātes centrālā ēka), bijusī krājbanka (1940. gadā projektējuši Arns Funks, Ādolfs Lukošaitis un Broņus Elzbergs, tagad Kauņas pilsētas pašvaldība) un bijusī Darba palāta (1940. gadā projektējuši Ādolfs Lukošaitis un Antans Novickis, tagad Kultūras centrs).

Vairākus no šiem objektiem plānojis pazīstamais arhitekts Vītauts Landsberģis-Žemkalnis, tostarp bijušo Tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības kameras ēku (1938., tagad publiskā bibliotēka), rajona pašvaldību (1933., tagad policijas štābs) un Fiziskās kultūras pili (1934., tagad Lietuvas Sporta universitāte).

Pilsētas galvenajā bulvārī – Laisves alejā (tulkojumā no lietuviešu valodas – Brīvības aleja) – iespējams apskatīt bijušo Pažangas (tulkojumā – progress) ēku. Tas bija izdevējdarbības un izplatīšanas uzņēmums, kuru 1928. gadā izveidoja valdošā nacionālistu partija prezidenta Antanasa Smetona vadībā. Uzņēmuma galvenajā mītnē, kas būvēta 1934. gadā pēc inženiera Feliksa Vizbara projekta, bija izvietotas dažādas ar partijām saistītas organizācijas.

Vizbars izveidoja ēkas galveno fasādi kā telpisku un kultūras kompozīciju, izmantojot pieeju, ar kuru viņš jau bija eksperimentējis bijušajā pasta nodaļā Laisves alejā. Tajā pašā teritorijā atradīsiet vēsturisko kinoteātri "Romuva" (arhitekts Nikolajus Mačuļskis, 1940) – nelielu Art Deco pili, kas savu funkciju saglabājusi līdz pat šai dienai. Blakus Laisves alejai, A. Mickeviča ielā 19, noteikti nevajag paiet garām Virsnieku klubam (arhitekti: Stasis Kudokss, Kazis Kriščukaitis, Jons Kova-Kovalskis, 1937) ar smalku un sarežģītu modernisma un etnisko iezīmju sajaukumu.

Nesteidzīgā pastaigā pa kokiem ieskauto Putvinska ielu redzamas vairākas iespaidīgas ēkas, no kurām daudzas reiz bijušas ievērojamu mediķu, juristu un pilsētas amatpersonu privātās rezidences. Starp nozīmīgiem apskates objektiem ir iespaidīgais M.K. Čurļoņa mākslas muzejs (arhitekti: Vladimirs Dubeneckis, Karolis Reisons, Kazis Kriščukaitis, 1936), veltīts lietuviešu gleznotājam un komponistam. Dodoties tālāk pa ielu – Kauņas mākslinieku nams. To projektējis Landsberģis-Žemkalnis 1930. gadā, un tajā atradās lasītavas un uzstāšanās zāles. Sākotnēji tas tika piedāvāts Vatikāna sūtņiem, taču viņi tur tā arī neapmetās.

Putvinska ielas austrumu galā ejiet gar parku un atklājiet vēl vienu ikonisku celtni. Šī unikālā ēka, kuru 1928. gadā cēla Jakubs Pers, ir vienīgais Amsterdamas skolas arhitektūras stila paraugs šajā rajonā, ko raksturo tā izliektā fasāde. Vienā no 1464 kvadrātmetrus plašajiem dzīvokļiem atrodas Karoļa Baņa un Petara Gaidamavičus dibinātais Amsterdamas skolas muzejs – viņu ziņā arī Art Deco muzejs tikai divu kvartālu attālumā. Muzejs aicina apmeklētājus iepazīt labi saglabāto tolaiku interjeru, kas piedāvā ieskatu pirmās Lietuvas Republikas dzīvē un starpkaru perioda cerīgajā noskaņā. Plānojiet divu stundu ekskursiju. Biļetes jāiegādājas iepriekš.

Uz ziemeļaustrumiem no Naujamiesta ir Žaliakalnis (Zaļais kalns), dabiska plakankalne, kas starpkaru periodā izveidota kā "dārza pilsētas" dzīvojamā priekšpilsēta pēc 1923. gada Kauņas ģenerālplāna. Svarīgākā ēka šajā pilsētas pusē, neapšaubāmi, ir Kristus Augšāmcelšanās baznīca, iespaidīga katedrāle ar elegantām vitrāžām un skatu platformu uz jumta. Tas bija ilgākais celtniecības objekts mūsdienu Kauņas vēsturē: darbs sākās 1933. gadā, to pārtrauca padomju okupācija, un celtni pabeidza tikai 2004. gadā. Vēl viena ievērojama detaļa: sākotnējais autors, Latvijā dzimušais arhitekts Karolis Reisons, katoļticību pieņēma tikai šī projekta vajadzībām.

Blakus baznīcai var ērti aiziet līdz kinoteātrim "Pasaka". Lai dotos lejup un augšup pa plakankalni, izmanto Zaļā kalna funikulieri – Aleksotas funikuliera vecākais brālis tevi nogādās galamērķī jau pēc minūtes un 38 sekundēm.