Turcijas ceļojuma piezīmes: tūristi grozos, pazemes pilsēta un ielejas

Viss šī Turcijas reģiona ekonomikas dzinējs ir tūkstošiem tūristu, kas ierodas aplūkot vēstures liecības, kuras saglabājušās no daudzus gadsimtus senām kultūrām. Vasarās tūrisma tērcītes pamatā plūst no Eiropas vidusdaļas, bet rudens periodā izteiktāki kļūst Āzijas vaibsti. Savukārt brīvdienās reģionu pārpludina arī vietējais tūrisms.

Jebkurš interesents bez piepūles atradīs desmitiem publikāciju un ceļojumu stāstu. Tie, kam šo reģionu izdevies apmeklēt klātienē, ar lielu varbūtību to ierindos savu iespaidīgāko ceļojumu topā. "Delfi" novembra sākumā devās lidsabiedrības "Turkish Airlines" un vietējās Tūrisma ministrijas organizētā starptautiskā mediju programmā, dokumentējot ceļojuma piezīmes, un piedāvā lasītājiem ielūkoties vienā no iespaidīgākajiem galamērķiem Turcijas vidienē rudens sezonā.

Gaisa balons ir ieleju simbols un sava veida klišeja, tas atrodas katrā tūrisma punktā un suvenīru veikaliņā dažnedažādās formās, sākot no magnētiņiem, piekariņiem, rotaslietām, T krekliem līdz lielām piekaramajām lampām. Šī biznesa zelta dzīsla tika uztaustīta pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad kāds pāris no Austrālijas pārcēlās uz dzīvi ielejā un kā vienu no saviem biznesiem izdomāja sākt piedāvāt lidojumus gaisa balonā. Lai arī sākumā tas uzskatīts par "ķerto ieceri", kas lemta neveiksmei, nu rūpals izvērsies par valsts strikti regulētu biznesu ar miljonos eiro mērāmu naudas plūsmu.

Mūsdienās Kapadokijas reģiona rīts nav iedomājams bez saviem 50 gaisa baloniem, kuri, veidojot nosacītu spietu, lēni slīd virs ielejas, riņķo ap kalnu smailēm vai tajos izgrebto iedobju viesnīcu logiem. Gaisa balonu lidojumi notiek visu gadu. Balonu lidojumi sākas strikti pēc pulksteņa, tieši pirms saullēkta šis gaisa putns ar piestiprināto grozu jau ir pacēlies debesīs. Vasarā lidojums norisinās ap pulksten 4 no rīta, rudens sezonā grozā jāšūpojas mākoņos ap pulksten 7.

Lidojumi parasti ilgst vismaz stundu, un grozā ir no 14 līdz 20 cilvēkiem.

Grozam ir četras sekcijas, un katrā var atrasties līdz pieciem cilvēkiem. Debesīs dodas arī īpaši baloni, kuros var sakāpt līdz 12 cilvēkiem, nodrošinot vairāk brīvas telpas, un šis lidojums ilgst līdz pat 90 minūtēm. Vasaras sezonā pieraksts uz šo braucienu var sniegties pat divas nedēļas uz priekšu, bet cena par izbraucienu sasniegt 250 eiro, rudens sezona nav tik saspringta – tikt grozā var ātrāk, turklāt ar 100 eiro vērtu biļeti.

Galvenais nosacījums ir vējš. Lietus un sniegs balonam nekaitē, bet vēja brāzmas var pamatīgi pakoriģēt plānoto ceļojumu, tamdēļ vēl iepriekšējā vakarā nav skaidrs, vai no "Gaisa satiksmes" tiks dots nepieciešamais akcepts. Tikai saņemot apstiprinājumu, baloni ar pilotiem pie ugunspūtēja stūres dodas debesīs. Pāris reižu sezonā lidojumi tiek atcelti, tieši stiprā vēja dēļ. Starp citu, video redzamā balona pilots pamatīgo grozu ar ļaudīm tajā nosēdināja akurāt uz automašīnas pikapa piekabes, tā teikt, lai ērtāk visu sapakot un gatavoties jau nākamajam rītam, kad balonu spiets atkal dosies debesīs.

Reģionā visapkārt esošās konusveida struktūras ar akmens "cepuri" virs tām ir izveidojušās miljoniem gadu ilgas tektoniskas zemes dzīļu kustības rezultātā. Vietējie iedzīvotāji šos iežu veidojumus dēvēja par "pasaku skursteņiem", un šis nosaukums ir saglabājies cauri gadsimtiem. Daudzu Kapadokijas reģiona pilsētu vēsture aizsākusies vēl pirms mūsu ēras, un gadsimtiem tās bijušas mājvieta hetiem, frīģiešiem, asīriešiem, persiešiem, romiešiem, seldžukiem un osmaņiem. Nevšehīras un Kapadokijas reģions bija būtisks patvērums agrīnajiem kristiešiem, pirms reliģija tika oficiāli atzīta Romas impērijā.

Dienvidos no Nevšehīras, dziļi zem Kajmakli pils, atrodas pazemes pilsēta, kuras izcelsme meklējama krietni pirms mūsu ēras. Tiek uzskatīts, ka tā ir lielākā pazemes pilsēta Kapadokijā, kuras tuneļi un telpas ir izgrebtas astoņu līmeņu dziļumā zem zemes. Šobrīd apmeklētājiem ir pieejami četri līmeņi. Pirmais stāvs savulaik kalpojis kā staļļi, bet pārējie līmeņi ietvēra dzīvojamās telpas, baznīcu un pat kapus.

Iespaidīgo pazemes veidojumu uzgāja gluži dīvainā kārtā – kādam zemniekam vistu ganāmpulkā strauji sākusi kristies ražība. Nelīdzējuši ne veterinārārsti, ne pārbaudes, ne zāles, līdz zemnieks pamanījis, ka agrās rīta stundās vistas pulkiem vien dodas uz kādu spraugu pazemē. Putni bija atklājuši siltās pazemes arkas, kurās doties dēt un atstāt olas.

Atrokot virskārtu, atklājies, ka pazemes pilsēta bija pielāgota visam, lai briesmu gadījumā tajā patvertos pat 3000 cilvēku. Sarežģītas alu sistēmas, slazdi ar milzīgiem dzirnakmeņiem, ar kuriem iesprostot alu sistēmās ieklīdušos naidniekus, virtuve, baznīca, pat akmenī izcirta vīna darītava vīnogu spiešanai un brūvēšanai.

Ceļotājiem jārēķinās, ka šī vieta ir viena no tām, uz kurām plūst nepārtrauktas tūristu tērcītes, kas var nozīmēt, ka pie ieejas pazemē būs jāgaida rindā vai pazemes šaurajās ejās, kurās vietām vari pārvietoties tikai sakumpis, būs jāsadzīvo ar daudzām tūristu grupām.

Vēl viens reģiona amatniecības simbols - māla izstrādājumi. Sava veida sirds tam ir Avanosa, pilsēta, kas slavena ar savām podniecības tradīcijām, kas aizsākās vēl hetu laikos.

Dažas no šodien lietotajām tehnikām datētas ar laiku vēl pirms mūsu ēras.

Vietējie mākslinieki gadsimtiem izmanto mālu no tuvējās Kizilirmakas (Sarkanās upes), lai radītu perfektu formu keramikas priekšmetus, piemēram, vīna krūkas – vēl vienu no bieži sastopamiem reģionu raksturojošajiem tūrisma simboliem.

Ja vēlaties ceļot ārpus laika vai iejusties pasaulē, kurā vēl neesat bijuši, Ihlaras ieleja ir īstā vieta. 14 kilometrus garā ieleja kopš kristietības aizsākumiem ir bijusi svarīgs reliģiskais centrs, ko izgaismo daudzās baznīcas un vēsturiskās dzīvojamās vietas.

Freskas baznīcās, kas veidotas, pateicoties reģiona ģeoloģiskajām īpatnībām, ir iecirstas klintīs.

Vēl viena reģiona pieturvieta – Gēremes brīvdabas muzejs, kurš kopš 1985. gada ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Papildus slavenajiem "pasaku skursteņiem" Gēremes brīvdabas muzejs ir nozīmīgs punkts vēstures gardēžiem – akmens sienu slēpto baznīcu un zīmējumu dēļ. 4. līdz 13. gadsimtā te bija klosteru centrs ar baznīcām, kas izgrebtas klintīs un izrotātas ar Bībeles ainām un gleznām.

Zelve galvenokārt bija zināma kā dzīvesvieta, kamēr Gēreme bija klosteru centrs. Zelve lepojas ar visblīvāko "pasaku skursteņu" koncentrāciju ielejās. Ja ceļojumu gardēdis vēlas izbaudīt dabas brīnumus, gidi iesaka uzsākt pārgājienu agrā rīta stundā.

Tikmēr Mīlestības ieleja, iedēvēta par vienu no brīnišķīgajām Kapadokijas ielejām. Tā atrodas starp Avanosu un Gēremi. Ielejā ir aptuveni 5 kilometrus garš pārgājiena maršruts, kura izpēte aizņem 2–3 stundas. Mīlestības ieleja ir lieliska vieta Kapadokijas saulrietu vērošanai, uzsver vietējie gidi.

Devrenta savukārt ir mājvieta pēc aprēķiniem jaunākajiem "pasaku skursteņiem" reģionā. Centrālais objekts – akmens veidojums kamieļa formā – ir kļuvis par Devrentas simbolu un pirmais, kas uzrunā kārtējo tūristu tērcīti, kura piestājusi ceļā pa ielejas tūrisma objektiem.