Kas ir "vēsvaļinājums", un kāpēc arvien vairāk cilvēku dodas uz Ziemeļvalstīm, nevis Dienvideiropu?

"Kā jūs paciešat šo karstumu?" – aizvadītajā vasarā jautāju mūsu jaukajam "Airbnb" naktsmītnes saimniekam Slovēnijā. Tobrīd Ļubļanā gaisa temperatūra bija +37 grādi, drošākais brīdis, kad doties ielās, nebaidoties izcepties, bija sešos no rīta vai vienpadsmitos vakarā, bet gaisa kondicionētājs darbojās visu cauru diennakti. Izdzirdot jautājumu, namatēvs acumirklī no smaidīga un uzmanīga sarunu biedra pārvērtās par "tveices nogurdinātu", pārgurušu dienvideiropieti, kurš "jau trešo mēnesi dzīvo, katru dienu izmetoties līdz apakšbiksēm un alkaini skaitot dienas līdz rudenim".

Mums, dzīvojot zemē, kur ziemā saule neparādās gandrīz nekad (piemēram, pērn decembrī Rīgā saule spīdēja vien sešas dienas!), bet tās dažas saulainās vasaras dienas, kad nu tās pienāk, puse Latvijas pavada darbā, nesaprast vietējos Itālijā vai Spānijā, kur neizturami karstuma viļņi var sākties jau aprīlī un ilgt līdz pat novembra beigām. Tādēļ mums aizvien labākais ceļojums šķiet tas, kurā dodamies uz siltumu, uz dienvidiem, pie jūras...

Tomēr, ņemot vērā, ka vasarā Eiropas dienvidos gaisa temperatūra pēdējos gados mēdz pārspēt visus iespējamos rekordus, aizvien vairāk atpūtnieku maina savus vasaras ceļojumu plānus. Tūrisma industrijā pat radies jauns termins – "coolcation" (saliktenis no diviem vārdiem angļu valodā: cool – vēss, vacation – atvaļinājums, brīvdienas, atpūta; latviski varētu teikt – "vēsvaļinājums").

Karstums liek mainīt plānus

Nesen "The Guardian" ar saviem lasītājiem dalījās parīzietes Matildes Martinas stāstā. Tāpat kā daudzi citi Francijas galvaspilsētas iedzīvotāji, agrāk viņa mēdza vasaras vidū doties uz valsts dienvidiem. Taču pirms trim gadiem postošais karstuma vilnis lika viņai pārdomāt atvaļinājuma plānus un nebraukt uz dzimto reģionu, kur joprojām dzīvo viņas vecāki.