Ģimenisks ceļojums uz pasaules laimīgāko valsti ar pārsteigumiem  (1)

Neliela priekšvēsture. Mūsu astoņus un 13 gadus vecie bērni jau ir pabijuši 12 valstīs, bet visur tikai ar auto, tāpēc pērn, kad Ukrainā sagaidījām Jauno gadu, ģimenes nākamā gada ieceru plānošanas vakarā tika apsolīts – nākamgad noteikti lidosim, jo līdz šim abi bija tikai plivinājušies ar mazo lidmašīniņu tepat Latvijā. Vasarā mums īsti nebija laika to piepildīt, jo daudz jo daudz ceļojām ar auto, tāpēc, strauji tuvojoties nu jau nākamajam jaunajam gadam, oktobrī tika nolemts – lidojam!

Atvērām Eiropas karti, paralēli arī "airBaltic" mājaslapu, jo gribas taču lidot ar mūsējiem, nevis visādus britus vai turkus sponsorēt, un sākām pētīt, kur tā forši uz nedēļas nogali aizlidot garajās brīvdienās novembra vidū. Siltās zemes vairāk nav tik siltas, Viduseiropa ar auto izbraukāta krustu šķērsu, tāpēc sākām domāt, kas tad piestāv ziemas iesākumam. Protams, Skandināvija! Visu vakaru sēžot un salīdzinot, kur visvairāk ir, ko darīt, un interesantāk ar bērniem, nonācām pie Tamperes. Sākotnēji šķiet, ka šeit īsti nekā nav, bet, parokot dziļāk, kā tikai te nav! Tāpēc biļetes jau ir e-pastā un gaidām novembri!

Tamperē ir viena no "airBaltic" bāzēm, turklāt lidošana uz šejieni notiek divreiz dienā – viens reiss ielido pa dienu, otrs pēc pusnakts. Lai maksimāli daudz redzētu un ieekonomētu laiku, nolēmām, ka lidosim ar vēlo reisu ceturtdien, lai mums sanāk jau pilna piektdiena. Kā saka – miegs ir vārguļiem.

Rīgas lidostā ātri nododam bagāžu un ejam uz drošības kontroli. Šoreiz izceļas bērni – vispirms Dārtas Karolīnas somā ir kaut kāds aizdomas raisošs papīra gabaliņš no skolas, un tad uzreiz trīs drošībnieki strauji pieplok pie monitora, jo mūsu Kārlis, kuram patīk 3D drukāšana, kabatā ir aizmirsis vienu savu nazim ļoti līdzīgu printējumu... Beigās jau viss kārtībā, un varam doties gaidīt reisu. Sīkie mēģina neizrādīt uztraukumu, bet, kad beidzot kāpjam iekšā lidmašīnā, abiem nedaudz trīc lūpas. Iekārtojamies, un, lai gan ir vēlais reiss, lidmašīna ir pilna. Pat ar manu gandrīz divu metru augumu sēdēšana ir ērta, vietas pietiek. Protams, paceļoties abiem nedaudz jāpietur rociņas, bet jau pēc minūtes viss ir labi. Lidojums ir mazāk nekā stundu, bet abi paspēj aizmigt, un Kārlis pamostas tikai tad, kad jau ļoti līgani piezemējamies, Dārtu vajag nedaudz pat pabakstīt, lai ceļas augšā. Visi pasažieri izbirst no lidmašīnas miniatūrajā Tamperes lidostā. Jau pēc trim minūtēm paņemam koferus un ejam meklēt transportu uz pilsētu, tie ir 16 kilometri no centra. Naktī nekādi autobusi nenāk, tāpēc seko brauciens ar taksi, kas ir tikai mazliet dārgāk nekā Rīgā. Pirmais, kas krīt acīs, – visi ir smaidīgi un runā angliski, bet ar to mīlīgo somu akcentu. Brauciens līdz Tamperes centram aizņem 20 minūtes.

Mēs četras naktis paliksim lielākajā Tamperes viesnīcā "Ilves by Sokos Hotel", kas ir 80. gadu arhitektūras pērle, kad viss bija pamatīgs un laikam lielāko naudu pelnīja cementa ražotāji. Ēkai ir 18 stāvi, un tā ilgus gadus bija augstākā celtne šeit. Viesnīcā visi turpina smaidīt. Ļoti nepierasti pēc Latvijas ikdienas drūmajām sejām. It kā klimats viņiem pat skarbāks, bet nu kaut ko viņi zina labāk par to, kāpēc ir jāsmaida visu laiku. Dzīvosim gandrīz pašā augšā – 17. stāvā. Numuriņi nav milzīgi, bet visu atsver skats – tas ir tieši uz divus ezerus savienojošo kanālu un "Finlayson" fabrikas sarkano ķieģeļu ēkām. No šīs auduma rūpnīcas ir izaugusi un attīstījusies Tampere.

Ir jau pāri diviem naktī, tāpēc mēģinām ātrāk aizmigt, lai varētu jau no paša rīta sākt ķert Tamperes "vaibiņu", bet ir tā sajūta, ka tūdaļ būs tāāāds piedzīvojums, ka miegu noķert nevaram.

Līdz ar to no rīta ir nedaudz grūtāk pamosties, bet, tā kā diena mums jau saplānota no 10 rīta līdz vēlai naktij, nu, neko darīt. Pamosties palīdz skats pa logu – tas ir vārdos neaprakstāms. Un ir grūti pievērsties kaut kam citam. Mums blakus ir vēl milzīga "Metsa" papīra rūpnīca ar dūmojošiem skursteņiem (iedomājieties, šeit neviens nedusmojas par to, ka tiek būvētas rūpnīcas pat pilsētas centrā). Kādu kilometru tālāk var redzēt arī ezeru, kas gan pēc sajūtām vairāk šķiet kā jūra. Tamperē dzīvo 220 000 cilvēku, bet lielākā daļa ir ārpus centra, jo centrs ir iespiests starp ezeriem un te īsti pat nevajag auto, visur var visu izstaigāt vai izbraukāt ar sabiedrisko. Braucam lejā uz brokastīm. Tās ir ļoti klasiskas un visus četrus rītus pilnīgi vienādas. Un, jā, esam jau iemācījušies divus vārdus – "Kitos" (kas nozīmē – paldies) un "Ilves" (kas nozīmē – lūsis). Šajā pilsētā viss ir par un ap lūšiem.

Nedaudz pārsteidz asinsdesa brokastīs. Intereses pēc sāku "gūglēt" – kāpēc? Izrādās, tas ir šī reģiona tradicionālais ēdiens. Jāēd ar meža ogu ievārījumu. Kārlis atzīst, ka labākā asinsdesa, kas jebkad ēsta. Dāmas no šīs delikateses gan atsakās. Pie brokastu galda ļoti daudz somu pensionāru ar mazbērniem, jo šeit ir opcija, ka, samaksājot 20 eiro, ikviens no ielas var nākt un ēst brokastis, un, kā sapratām, šeit bērnus ļoti bieži pieskata tieši vecvecāki. Kaut kā no rīta tam vēl īsti nepievēršam uzmanību, bet tomēr iekrīt acīs vēl viena lieta – visur, kur kaut kas ap pienu, seko uzraksts "Bez laktozes"... Bet par to vēlāk.

Kārtīgi uzņemam kalorijas, jo šodien garā pastaigu diena – pirmās divas stundas ar gidu. Mums pēdējā laikā ir tradīcija, ka pirmajā apmeklējuma dienā izstaigājam pilsētu ar gidu. Uz ielas ir patīkami silti, un, kā gide saka, "paldies, ka atlidinājāt siltumu", jo pērn šajā laikā esot bijušas pamatīgas kupenas.

Sākam ar nelielu vēstures lekciju. Tampere atrodas starp diviem ezeriem – Nesijervi un Pihejervi. Tā kā ezeru līmeņa starpība ir 18 metri, Tamerkoski upe, kura plūst caur pilsētu, vēsturiski vienmēr ir bijusi ievērojams enerģijas avots vietējai rūpniecībai, jo ir vairākas slūžas, kas gan grieza un griež mehānismus, gan ražo elektrību. Pašu pilsētu 1775. gadā nodibināja Zviedrijas karalis Gustavs III, un 1779. gadā tai tika piešķirtas pilsētas tiesības. 19. gadsimtā Tampere kļuva par lielu rūpniecības centru, un gadsimta beigās šeit ražoja gandrīz pusi no visas Somijas rūpniecības produkcijas. Un somiem, tāpat kā mums, ilgu laiku nācies būt zem krievu un zviedru pārvaldības, tāpēc šeit ļoti novērtē brīvību.

Kā jau rakstījām – ir sajūta, ka esam pie jūras, lai gan līdz jūrai ir 150 kilometri, bet te ar ūdens transportu var arī pa taisno līdz Baltijas jūrai tikt cauri ezeriem, upēm un kanāliem. Otrs ezers ir uz polārā loka pusi, tur 200 kilometru attālumā varot izbraukāties tikai pa ūdeņiem.

Protams, uzreiz tiekam arī apgaismoti par somiem, pirti un to, ka Tampere ir pasaules saunas galvaspilsēta. Kopumā šeit ir 200 publiskās saunas un katrā privātmājā noteikti ir sava, turklāt pat lielā daļā dzīvokļu ir sauna. Daudzas saunas ir ne tikai kā saunas, bet arī restorāni, ballīšu vietas utt. Somiem sauna nav kā mums – daļa ballītes, bet kā ļoti svarīga daļa no kultūras, un viņi tur satiekas ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, runā, smejas un vienkārši pavada laiku kopā. Droši var apgalvot, ka saunas pilda arī "Tinder" funkcijas, jo īsti pareizi saunā ir pa pliko...

Bet pie saunām mēs atgriezīsimies vēlāk. Turpinām pastaigu pa Tamperi. Ar lielu lepnumu mums tiek parādīts viņu tirgus paviljons, kurš esot lielākais slēgtais Skandināvijā. Nu, tā, apmēram puse no mūsu Centrāltirgus viena paviljona. Bet šeit tā ir vairāk sanākšanas, rīta (protams, bezlaktozes piena) kafijas un avīžu lasīšanas vieta. Tas ir unikāli, bet šeit visi lasa avīzes, tās aizstāj un papildina internetu. Izejam caur smuko centrālo laukumu, kur tiek būvēts Ziemassvētku tirdziņš. Šeit ir arī vēsturiskā rātsnama ēka, koka baznīca un viens no daudzajiem skursteņiem. Tie ir uz katra stūra kā liecība tam, ka šeit kādreiz ir bijusi rūpniecības citadele – tieši pilsētas centrā. Nekas cauri gadsimtiem arī nav mainījies, vēl pirms padsmit gadiem Tamperē bija arī galvenais "Nokia" birojs un ražotnes, šobrīd visās malās arī kaut ko ražo, izgudro, attīsta. Vēl viena īpatnība – uz ielām dienas laikā ir ļoti maz cilvēku, visi cītīgi strādā vai studē, jo Tampere ir slavena arī ar tās universitāti un 20 000 studentu.

Tā, ejot gar kanālu, esam nokļuvuši pie "Finlayson" rūpnīcas sirds. Var droši teikt, ka pirms pusotra simta gadu Tampere bija "Fynlaison" rūpnīca, un dīvaini, ka tās nosaukums tomēr ir Tampere, nevis Finleisona. Uzņēmums tika dibināts 1820. gadā, kad Džeimss Finleisons, skotu inženieris, Tamperē izveidoja kokvilnas dzirnavas. Uzņēmums joprojām ražo dažādus interjera tekstilizstrādājumus un gultas piederumus ar zīmoliem "Finlayson" un "Familon". "Plevna", "Finlayson" ēka, bija pirmā ēka Ziemeļvalstīs un Krievijas impērijā (kuras daļa tajā laikā bija Somija), kas izmantoja elektrisko apgaismojumu. Tomasa Edisona spuldzes pirmo reizi tur tika izmantotas 1882. gadā.

Bet mūsdienās lielākā daļa no rūpnīcas tiek izmantota kā muzeji, biroju ēkas, mākslas telpas, restorāni un vienkārši vieta, kur pavadīt laiku.

Aizejam vēl tālāk, līdz kādreizējam rūpnīcas īpašnieku kvartālam. Viņu muižā iekārtots restorāns, blakus arī ir darbiniekiem izbūvēta baznīca, parki, skolas utt. Kamēr te staigājam, apkārt tiek būvēts vēl viens Ziemassvētku tirdziņš, bērnus uzjautrina laukumiņā esošā zirga figūra, pa kuru, kā lai pieklājīgi pasaka..., ir iespēja izšļūkt laukā pa zirga otro pusi. Bet mēs esam atnākuši uz "Tallipihan Suklaapuoti", kas ir Tamperes slavenākais šokolādes veikaliņš. Viņi paši savu šokolādi gan neražo, bet pārdod no visas Somijas, kā arī palielās, ka viņiem trifeles nāk no Latvijas.

Laukā spīd saulīte, un ejam vēl izstaigāt rūpnīcas teritoriju, kur, piemēram, centrālajā daļā katru pavasari mākslinieki uz asfalta zīmē rūpnīcas audumu rakstus, – tie ir desmitiem kvadrātmetru, kas tiek šādi izgreznoti. Toties šeit visi vienmēr ievēro teicienu "Skaties zem kājām!".

Pienācis laiks pusdienām. Tamperē visiem noteikti jāsāk ar restorānu "Plevna", kas ir krodziņa un restorāna krustojums. Oficiantu apģērbs no pagājušā gadsimta sākuma. Te visi ēd gaļu, asinsdesas, sutinātus kāpostus, gaļu un atkal asinsdesas. Cenas nedaudz augstākas nekā pie mums, taču porciju izmērs neliek vilties. Teorētiski var ņemt vienu porciju uz diviem. Pozitīvi, ko pēc tam visur pamanījām, – bezmaksas ūdens uz ikviena galda. Ēdiens tiešām ļoti sātīgs. Somi paši nav gara auguma, un es te jutos kā milzis, turklāt viņi nav apaļīgi, drīzāk tādi mīlīgi, kā tādi Mumini. Jā, Tamperē ir arī Trollīšu Muminu muzejs. Uz to tā arī četru dienu laikā mums nepietika laika aiziet.

Knapi ceļamies no galda, un nākamais piedzīvojums – tepat ap stūri ir pasaulē pirmais Spiegu muzejs. Esam bijuši Spiegu muzejā Berlīnē. Tas bija milzīgs, bet mums kaut kā ne pārāk patika. Šis ir daudz reižu mazāks, bet kaut kā tāds patiesāks. Interesanti, ka goda vietā ir Latvijā izgudrotā kādreiz tik slavenā "Minox" kamera, kuru vēl ilgus gadus izmantoja spiegi visā pasaulē. Izrādās, Somijai ir tradīcijas spiegošanā. Nu, kā gan citādi, esot kaimiņos ar tādu agresīvu valsti kā Krievija. Mums iedod uzdevumu lapas – jāpilda spiegu tests, ko un kā mēs protam šajā jomā. Veselu stundu cīnāmies un beigās dabūjam gandrīz augstāko vērtējumu – esam Izraēlas un ASV spiegiem līdzīgi, bet ne tik jaudīgi kā somi... Ar mums iepazīstas arī somu pensionāru pāris, kas savos gados ļoti atraktīvi mēģina visu izpildīt un prasa mums padomus, jo arī grib diplomu. Eh, kā mums pietrūkst šādu maziņu, bet interesantu muzeju.

Tālāk dosimies vienkārši pastaigāt pa pilsētu. Pavērot cilvēkus. Bet vispirms izdomājam paņemt kafiju sev līdzi. Somi esot pasaulē lielākie kafijas dzērāji, bet viņi pamatā dzer filtrētu kafiju. Automātos te gatavo tikai kapučīno, lati un citus brīnumus. Otrs – somi vispār nelieto parasto pienu ar laktozi. Nu, tā, ka vispār. Veikalos ir 10 veidu bezlaktozes piens un viens parastais. Tāpat visi tie pieni, kurus "slauc" no auzām, kokosiem, margrietiņām un citiem brīnumiem. To visu mums pastāsta barista. Kāpēc nelieto parasto pienu – vienkārši vēderi nav pieraduši pie tāda. Mums ir pretēji, un visas dienas šī ir vienīgā lieta, ar ko mums ir neērtības Somijā.

Ar filtrēto bezlaktozes kafiju un nereāli saldu kakao dodamies ielās. Mums ļoti ir iepatikusies somu vienkāršība. Te teju nav dārgu auto, turklāt ļoti daudz ir tādu, kas Latvijā CSDD apskatē tiktu izbrāķēti rūsas dēļ. Apģērbs ir maksimāli vienkāršs, ērts, daudzi alternatīvā stilā ģērbušies, drēbes te ir funkcionālas, nevis izrādīšanās dēļ. Visi tiešām visiem smaida un sveicinās. Auto, kad apstājas pie gājēju pārejas, dara to metrus piecus pirms. Pirmo reizi esam tik vienkārši relaksētā, bet tomēr arī turīgā sabiedrībā. Te tiešam nav tā zviedru snobisma, bet drīzāk tāds "čomiskums". Un visi perfekti runā angliski, turklāt sarunu bieži uzsāk pirmie.

Ieklīstam bērnu laukumiņā. Mūsējiem enerģijas pietiek, lai to vēl patērētu, pirms dodamies uz ideāla koncepta muzeju. Bijušajās "Finlayson" telpās, kur vēl pirms 20 gadiem bija metālapstrādes rūpnīca, iekārtots muzeju muzejs – "Vapriiki" jeb vienās telpās vairāki muzeji. Vispār izcils izgudrojums. Te ir, kā jau Somijā pienākas, hokeja muzejs, rokmūzikas muzejs (tā ir vēl viena somu īpatnība – pamatā te klausās roku (atceramies "Eirovīziju" un "Lordi")), datora un galda spēļu muzejs (daudzas no spēlēm, piemēram, "Alias", ir somu izgudrojums), "Finlayson" un Tamperes muzejs, pasta muzejs, dabas muzejs... Un tad izstādes un muzeji, kas mainās, šobrīd, piemēram, ir Austrālijas aborigēnu izstāde, kā arī radio un mobilo telefonu ("Nokia" dzimtene tomēr) muzejs. Pati ēka ir virs kanāla, kas ir Tamperes artērija, un viss ir saglabāts maksimāli tuvu tam, kā reiz, rūpnīcas laikos, bija, atsevišķās vietās pat ir saglabāta eļļas un metāla skaidu saēstā grīda ar visu smaku. Daudz kur kā elementi tiek izmantoti vecie griestu krāni, pie vinčām karājas milzu lustras.

Ja mums būtu kaut kāda līdzīga koncepta iestāde, ar garantiju varam teikt, ka tā būtu visvairāk apmeklētā vieta Latvijā. Mums visu izrāda gide, tāpēc par visu pēc kārtas.

Bērniem vislabāk patika tieši spēļu muzejs. Te ir visas iespējamās spēļu konsoles un tās drīkst spēlēt, daudzas no tām ievietotas klasiskās 90. gadu beigu bērnu un jauniešu istabās ar visiem plakātiem pie sienām, globusiem uz galda utt. Tāpat somi ir traki uz vecajām videospēlēm, kuras ir tajos lielajos automātos. Te pat ir tāda veida kafejnīca, kur mēs pabūsim citu dienu. Turklāt te ir dienas, kad drīkst nākt un tās spēlēt bez maksas.

Tālāk ir izstāde par medijiem un telefoniem Somijā, ar lielo uzsvaru uz to, kā "Nokia" izgāzās ar savu spēļu telefonu "N-gage". Tā izstādi arī sauc – "Mēs izgāzāmies". Un šī ir vēl viena lieliska somu īpašība – paškritika un spēja pasmieties par sevi.

Man un Ditai tas ir kā atgriezties bērnībā un skolā. Tik daudz interesantu atmiņu.

Plūstoši esam nonākuši dabas muzejā, kur viss ir līdzīgi kā pie mums. Tie paši dzīvnieki un augi. Somi arī daudz lasa sēnes un ogas mežos.

Tamperes un "Finlayson" muzejā interesantākais ir daudzstāvu ēkas reprodukcija, kurā, skatoties lodziņos, var redzēt, kā rūpnīca kādreiz bija darbojusies, ar nereāli smalku detalizāciju. Pēc tam, skatoties "Finlayson" produkciju, saprotam, ka daudz kas no šīs rūpnīcas kādreiz ir tirgots arī pie mums, piemēram, segas un pārvalki.

Hokeja muzejs pilns ar trofejām, un rodas nojausma, kas mūs rīt sagaidīs hokeja spēles laikā, jo hokejs un sauna šeit ir reliģijas vietā. Te pat ir speciāla telpa, kur var droši šaut ripu, cik vien spēka, uz priekšu. Un somiem ir 60 000+ aktīvu hokeja spēlētāju visā valstī.

Meitenes aiziet uz aborigēnu izstādi, kas ir neticami iespaidīga, jo ir atvesta no Austrālijas nacionālā muzeja krājumiem, ar interaktīvām projekcijām, gleznojumiem, mūziku un stāstiem, mēs paliekam datorspēļu zonā. Protams, pēc tam izskrienam arī aborigēnu izstādi kopā.

Un vēl viena lieta – rokmūzika. Tas ir kaut kas īpašs. Tā nav par agresiju, bet gan tāds skaļais roks, kas reizē ir mīlīgs. Nu, tāds, iedomājieties, kā trollītis Mumins dzied roku. Bet tajā pašā laikā – ļoti iederīgs šejienei.

Noteikti šeit varētu pavadīt vismaz dienu, jo mēs vēl daudz ko neapskatījām, bet ejam uz viesnīcu pēc saunas lietām. Mums vakariņas šovakar būs saunā ar nosaukumu "Kuuma". Atrodas pašā pilsētas centrā, ir kuģīšu piestātne un ēka ar trim saunām un ļoti modernu restorānu. Tā kā ejam uz publisko saunu, šeit pa pliko īsti neviens neiet. Mums iedod dvieļus, skapīša atslēdziņas, un, ejot cauri tvaika pārpildītai, pēc malkas un tādas kārtīgas lauku pirts smaržojošai telpai, nonākam ģērbtuvēs. Pa ceļam vēl ir atpūtas telpa, kur var pasūtīt kādu dzērienu. Pārģērbjamies – un iekšā vienā no saunām. Viss pa vienkāršo. Parasta malkas–akmeņu krāsns, uz kuras visu laiku tiek gāzts ūdens, daudz gandrīz pliku somu, kuri skaļi smejas, sarunājas un, izdzirdot citu valodu, uzreiz pāriet uz angļu valodu, lai arī mēs varam iesaistīties sarunās. Un te visiem vienalga, ko tu dari ikdienā, jo galvenais ir parunāt, iedzert kādu aliņu un būt pašam. Somijā ikviens savu darbu dara ar smaidu un lepnumu. Te vīzdegunīgi neskatās uz pārdevēju vai šoferi. Katrs dara to, kas viņam patīk, bet, ja pat nepatīk, vienalga apkārtējiem par to nebūs jācieš.

Kad ķermeņi ir uzkarsuši, dodamies ārā – iemērcēties ezerā. Jā, pilsētas centrā, naktī, ezerā. Tā kaifīgā sajūta pēc tam ir kaut kas unikāls. Izmēģinām nākamo pirti, tā ir ārā – kā tās mūsu velkamās, tāpēc mazāka un nākas saspiesties. Pa ceļam uz nākamo mērcēšanos ezerā – vienkārši, lai parunātos, – divas jaunas somietes pajautā: cik pulkstenis?! Un atkal raisās sarunas.

Mums stunda ir par daudz, tāpēc vēl pēc pāris šādām – sauna, ezers, sauna – tūrēm ģērbjamies un turpat šajā ēkā dodamies baudīt vakariņas. Lai gan, kā jau rakstījām, cenas ir augstākas, tomēr pat šādā dārgā restorānā porcijas ir milzīgas.

Atkal izdzeram kafiju ar bezlaktozes pienu un dodamies tos pārsimt metrus uz viesnīcu. Bērni izdomā, ka vajag vēl ieiet tirdzniecības centrā, varbūt kādas citādas rotaļlietas dabūjamas, bet viss ir ciet jau pulksten 20. Toties viņiem ir tādi veikali, kādi pie mums bija kādreiz: "Bikbok", "Cubus", "Seppala". Atkal studiju gadi atmiņās.

Ar Ditu vienu brīdi vēl domājam iet patusēt, bet nogurums pēc saunas ir darījis savu. Esam nostaigājuši 20 kilometrus, un rīt mūs sagaida gan hokejs, gan cirks, gan tusiņi, tāpēc liekamies gulēt. Par to pastāstīsim nākamreiz!