Tusēt kopā ar pensionāriem šlāgerroka pavadībā jeb kā no sirds atpūsties Somijā

Lai gan tikai pirms diennakts ar "airBaltic" tiešo reisu atlidojām uz Tamperi, kur mūsu aviokompānijai ir viena no bāzēm, pirmā diena ir bijusi tik piepildīta, ka liekas – nu jau te esam pāris dienu. Somijas vēsturiski nozīmīgākais rūpniecības centrs ir pārsteidzis mūs ar savu arhitektūru – sarkano ķieģeļu ēkām un to, cik daudz šeit ir, ko darīt tieši ar bērniem, bet visvairāk mūs ir pārsteigusi pasaulē laimīgākā tauta – somi. Ar savu vienkāršību, tādu atdzesētu trollīšu Muminu mieru. Tieši Tamperē ir Muminu muzejs, uz kuru tā arī nepaspējām aizstaigāt.

Tie, kas lasīja pirmo ceļojuma apraksta daļu (ja vēl neesi paspējis, lasi šeit), noteikti atceras, ka visvairāk mums atmiņā ir palicis tas, kā mēs medījām parasto laktozes pienu, jo te vieglāk atrast "dienvidpola strausu pēcnācējus" nekā mums ierasto pienu, tāpēc arī šoreiz visi šie joki turpinās.

Tā kā dzīvojam pašā Tamperes centrā, ēkā, kura ilgus gadus bija šeit augstākā, "Ilves Sokos Hotel", jau otro dienu mūs nevar rītos atlipināt no loga, jo skats no 17. stāva uz visu Tamperi ir pārāk iespaidīgs. Viņiem te ir kaut kāds ekstra ātrais lifts, pāris sekundēs esam lejā un dodamies virzienā, no kura smaržo brokastis un viņu tradicionālais ēdiens – asinsdesa. Tā kā ir sestdienas rīts, apkārt pilns ar smaidīgiem somiem, kuri tā kārtīgi krāmē sev porcijas, jo ēst viņiem patīk. Daļa no viņiem jau ir pilnā kaujas gatavībā doties garās pastaigās pa pilsētu vai apkārt kādam no ezeriem. Mums arī ļoti pārpildīta diena priekšā, tāpēc apēdam – kurš nu asinsdesu, kurš pankūkas, uzdzeram bezlaktozes piena kafiju un arī dodamies Tamperes ielās.

Ja vakaros visi somi sēž saunās, kuru te publisko vien ir vairāk nekā 200, tad brīvdienu rītus viņi arī iesāk ar ūdens aktivitātēm. Mēs mēģinām iejusties īstā "somā" un arī brauksim uz kādu no baseiniem. Lai gan tepat viesnīcā arī ir milzīgs baseins un saunas, šoreiz dosimies nedaudz tālāk no centra – uz "Holiday Club Tampere", kas ir spa viesnīca ezera krastā ar baseinu, kurš uzbūvēts telpā, kuras viena siena ir dabīgā klints. Respektīvi, daba ienāk viesnīcā.

Brauksim ar sabiedrisko transportu. Mūsu viesnīca ir pie galvenā Tamperes satiksmes mezgla, kur satiekas gan autobusi, gan tramvaji. Brauciens – 2,3 eiro vienam, iekāpšana tikai pa priekšējām durvīm, un var maksāt ar pilsētas karti vai bankas karti. Gan jau ir arī mēnešbiļetes, bet, nu, šajā ceļojumā pīkstinājām katru reizi šādi.

Autobusi – gan "Volvo", gan "Scania", gan arī Ķīnas ražojuma. Tādā ziņā mums Latvijā viss krietni jaunāks, bet te – galvenais, lai tīrs un kustas uz priekšu. Pieturas ik pēc pārdesmit metriem, tāpēc kādus trīs kilometrus braucam minūtes 20. Viss autobuss arī izbirst un dodas virzienā uz viesnīcu. Rokās parasti maisiņi, no kuriem spīd laukā dvielīši.

Trīs minūtes, un esam klāt. Šeit ģērbtuves kā tādas mini jūrnieku mājiņas, un tālāk, kā ierasts, puisīši pa labi, meitenītes pa kreisi, jo šeit saunu zonā tikai pa plikiņo drīkst. Nedaudz aizdomājoties, var tā nejauši arī plikiņš iegāzēt iekšā tālāk baseinu un džakuzi zonā. Tā klints tālāk ir diezgan iespaidīga un pilna sienas funkciju. Bez mums te baseinā ir bēbīšu peldēšanas nodarbības, pilns ar papučiem, kuri peldina savus sīčus.

Tā nu kādu pusotru stundu: biksiņas nost – sauna – biksiņas atpakaļ – džakuzi – biksiņas nost... Sākumā no baseina zonas jāiziet, tad tikai biksiņas nost, un tā uz riņķi. Sāk iepatikties tā somu filozofija: sēdēt ūdenī, runāties un ne par ko neuztraukties.

Diena mums atkal pa minūtēm saplānota, tāpēc ejam laukā, drīzāk gan skrienam – ja nepaspēsim divu minūšu laikā aizskriet, nākamais transports būs pēc stundas. Jožam, ko kājas nes, garām visiem somiem, kuri arī uz to pašu autobusu. Bet viņi kaut kā nesteidzas. Autobuss pienāk vēl pēc pāris minūtēm. Aizlīgojam līdz centram un ieejam vietējā lielveikalā paskatīties, kādas šeit cenas apģērbam un pārtikai. Apģērbs ir mazliet dārgāks nekā pie mums, bet tāds riktīgais ziemas apģērbs pat nedaudz lētāks. Ir daudz vietējo, skandināvu, zīmolu. Pārtika – apmēram tas pats, kas pie mums. Un beidzot atrodam laktozes pienu!

Dosimies paēst. Šoreiz bauda gan kuņģim, gan acīm, jo ēdīsim "Periscope" ēkā, kas atgādina periskopu, un skats sniedzas pāri visai pilsētai. Esam jau ievērojuši, ka šeit visur uz visiem galdiem un visos restorānos ir bezmaksas krāna dzeramais ūdens, kas ir ļoti patīkami. Šī vieta tādiem izsmalcinātākiem randiņiem, tāds "Michelin" līmenis, bet līdz ar to ēdiens arī ļoti garšīgs. Lai gan porcijas nav kā ceļmalas krogā, mums pietiek līdz pat vakaram. Ārā sākas neliela vētra, laikapstākļi šeit mainās pa minūtēm, pirmīt bija saulains un silts. Šodien vēl piedzīvojam nelielu sniegputeni un vakarā – skaidras debesis un pilnmēnesi.

Dodamies laukā. Mums vēl jānokļūst nedaudz ārpus pilsētas uz kādu no ārpuses parastu angāru, kurš izskatās pēc tipiskas ēkas, kurā tirgo lauksaimniecības tehniku vai ķerras, kas tikai pierāda somu vienkāršību visā. Esam nokļuvuši "Sorin Sirkus" – tas ir Somijas Tamperes jauniešu cirks, kas dibināts 1985. gadā un kopš 1993. gada sniedz pamatizglītību cirka mākslā. Šobrīd cirka skolā mācās ap 500 audzēkņu vecumā no četriem līdz 20 gadiem, kas katru nedēļu pulcējas, lai nodarbotos dažādās cirka disciplīnās.

Mēs braucam skatīties šī gada pirmizrādi – ikgadējo Ziemassvētku šovu, kuru katru gadu noskatās vairāk nekā 10 000 skatītāju. Jaunie mākslinieki bieži vien trenējas vairākus gadus un pavada tūkstošiem stundu mēģinājumos. Daudzi no viņiem ir turpinājuši profesionālās cirka studijas un tagad strādā par cirka profesionāļiem visā pasaulē.

Iekšā arī viss izskatās pēc parasta angāra. Mēģinājumu zālēs iekārtota mini kafejnīca, popkorns un dzēriens par pieciem eiro. Ir arī pīrādziņi, kas vienkārši nolikti zāles malā, bet visi godīgi iet un maksā. Tā absolūtā uzticēšanās ir kaut kas fantastisks. Pieļauju – ja uz galda aizmirstu "Iphone 16", tas būtu turpat arī pēc dienas.

Lai gan ir pirmizrāde, biļetes maksā tikai 12 eiro. Tiekam iekšā lielajā izrāžu zālē, tā iekārtota "Džungļu grāmatas" stilā. Visas vietas, protams, ir izpārdotas. Vienā brīdī nodziest gaismas. Un sākas šovs! Šis tiešām ir šovs ar lielo "Š"! Bērni ir trenējušies gadiem un rāda visu, ko māk, pa reizei, kā jau pirmizrādei pienākas, arī kaut kas līdz galam nesanāk, bet kopumā viss atgādina "Cirque du Soleil". Kā var tādā mazā angārā radīt kaut ko tik iespaidīgu?! Tā kā ir gan žonglēšana, karāšanās virvēs, mešana pa gaisu, batuti, virves staigātāji, gan vēl desmitiem dažādu priekšnesumu, pārsteidz ātrums, kādā tiek mainīti rekvizīti. Visu caurvij vairāki tēli, kas savieno priekšnesumus, – čūska, papagailis un varde – šie trīs jaunieši tik ļoti iejutušies savās lomās, ka no viņiem nav iespējams nolaist acis. Pēc stundas ir pārtraukums, un tad atkal vesela stunda ar priekšnesumiem. Mums visiem četriem mutes vaļā visu laiku. Beigās aplausi nespēj rimties un ir iespēja arī nofotografēties vai parunāties ar izrādes dalībniekiem. Ja gadās būt Tamperē novembrī vai decembrī, šī ir lieta, kas noteikti jāredz. Ļoti gribas atrast kaut kādus īpašākus vārdus, lai varētu vairāk par šo piedzīvojumu uzrakstīt, bet, lai kā darbinātu pelēko vielu pieres daļā, īsti nekas jaudīgāks laukā nenāk par frāzi – iespaidīgi!

Mūsu šīs dienas plānos vēl viena ļoti "somiska" izklaide vietā, kas ir ļoti nozīmīga Latvijai, – Tamperes "Nokia" ledus hallē, kur mūsu hokeja komanda ieguva trešo vietu pasaules čempionātā. Somiem Latvija vispār asociējas ar hokeju un skaļiem cilvēkiem, tāpēc viņiem nešķiet dīvaini tas, cik skaļāki mēs esam, salīdzinot ar viņiem.

Somijas Hokeja līga ir viena no stiprākajām Eiropā, un Somijā ir 70 000 aktīvo hokeja spēlētāju. Tamperei vien ir divas hokeja komandas – "Ilves" un "Tappara". Abas spēlē "Nokia Arena", kur Latvija pirms diviem gadiem izcīnīja bronzas medaļas. Arēna ir unikāla ar to, ka ir uzbūvēta virs pilsētas dzelzceļa līnijas, un to pirms bankrota vēl paspēja finansēt "Nokia". Kad notiek hokejs, apkārtējās ielas tiek slēgtas auto satiksmei un visa pilsēta iekrāsojas tūkstošos cilvēku, kuri tērpti hokeja fanu kostīmos un kliedz, kā šodien, – "Ilves, Ilves!", kas nozīmē – "Lūši". Komandai ir gandrīz 100 gadu, un jums būtu jāredz viņu fanu sektors, kurš, mūsuprāt, ir tāda skaļuma un spilgtuma kā Latvijas izlasei. Arēna ir pilna, aizņemti gandrīz 10 000 vietu, un mēs knapi pirms spēles paspējam ieņemt savas vietas – pirms viss sāk dārdēt! Dārta Karolīna hokejā ir pirmo reizi un no sajūsmas gandrīz raud. Sākums ir ļoti ātrs, bet "Ilves" normāli "presingo" un drīz atklāj rezultātu! Visi lec kājās, un arēnas sēdvietas no tādas vienlaicīgas kustības pilnīgi vibrē. Vienīgais, kā pietrūkst, ir Kreipāns, kurš to visu varētu savā stilā komentēt. Pretinieki gan pēc brītiņa rezultātu izlīdzina, bet vēl pēc minūtes "Ilves" atkal ir vadībā.

Pārtraukumos ir iespēja paēst kādā no daudzajām "fast-food" vietām. Picas šķēle 6 eiro, kebaba kastīte, ar kuru pietiek diviem, zem 10 eiro, dzērieni arī 2–3 eiro.

Atgriežamies sēdvietās. Mums priekšā sēž divas efektīvas blondīnes tajā vecumā, kad par viņām interesējas gan viņu tēva vecuma kungi, gan dēla vecuma jaunieši. Nu, un šeit ar viņām mēģina iepazīties gan čalīši nākamajā rindā, gan kungi gados blakus viņām. Tāda neliela drāma gan laukumā, gan tribīnēs.

Otrajā trešdaļā "Ilves" tā pamatīgi pārliecina, kurš te ir saimnieks, un tad pēdējā vēl uzliek pamatīgu zilumu uz acs – 5:2!

Šai komandai ir ļoti atraktīvs vārtsargs, kurš pēc spēles vēl kādu laiku slido apkārt un izklaidē visus, tāpēc tik ātri no tribīnēm laukā netiekam.

Šis ir piedzīvojums, kas ļoti patika bērniem, un abi tādām starojoši spilgtām acīm dodas laukā un nevar nomierināties vēl ilgi. Ārā ir beigusies vētra, un mēs uzņemam kursu uz viesnīcu, kas ir tepat 10 minūšu attālumā, bet šoreiz ar milzīgu līkumu caur Tamperes darījumu centru. Beigās vēl pārejam pāri kanālam, kas savieno abus ezerus, un izstaigājam to pašu maršrutu, ko vakar ar gidi, uz savu roku. Pilsēta sāk mosties – lēnām iegriežas dažādas ballītes un daudz kur jau svin Ziemassvētku korporatīvos pasākumus. Tāda svētku atmosfēra. Žēl, ka Ziemassvētku tirdziņš tikai no decembra sākuma vaļā.

Paspējam gan ieraudzīt vienīgo konfliktu somu starpā šajās dienās – divi tādi nedaudz apaļīgi čaļi laikam nav sadalījuši kādu blondīni vienā no ballītēm un smukajā "Finlayson" kvartālā uz ielas vārtās, bet tas nav pat kautiņš, drīzāk tāda publiska maigošanās.

Bērni saka – šodien pietiks staigāt, viņi grib uz viesnīcu atpūsties, ja mēs gribot tusēt – droši varam tīties. Nu, no šāda piedāvājuma atteikties nevaram un dodamies ielās. Mums gan kaut kā nav nekas tāds ļoti smuks no apģērba paņemts. Man kājās, piemēram, siltie pārgājienu zābaki visas dienas, jo, nu, Somijā taču jābūt auksti, bet te tiešām nevienu neinteresē, kā tu izskaties.

Izejam no viesnīcas, un tepat 50 metrus tālāk ir džeza klubiņš "Paapan Kappaka". Nu, lūk, kauns atzīties, bet mēs stāvējām 40 minūtes rindā, lai tiktu iekšā. Gan rindā, gan arī pašā klubā bijām paši jaunākie. Varat iedomāties – stāvēt rindā ar pensionāriem, lai tiktu iekšā naktsklubā?! OK, OK, nav jau tā, ka visiem tur pāri 70, lielākā daļa tomēr 40–50 gadus veci un žiperīgi. Uzstājās vesela svinga un džeza grupa 15 cilvēku sastāvā uz ļoti maziņas skatuves.

Es ar saviem teju diviem metriem te pamatīgi izceļos, un Dita smejas visu laiku – varbūt viņai pabīdīties malā, jo tik daudz smaidu no dāmām gados sen nebiju saņēmis. Kamēr Dita smejas, viņai pašai sāk "piesisties" somi. Par nožēlu man – krietni jaunāki nekā tās dāmas, kuras skatās uz mani. Iespējams, tā ir vienkārši somu draudzība. Pamanām vēl tos divus kungus, kuri "līmēja" blondīnes hokeja spēles laikā. Blondīnes gan kaut kur pa ceļam pazudušas... Nu, bet tāpēc jau ir citas tepat un daudz runīgākas. Paņemam pa bezalkoholiskajam aliņam – 7 eiro viens, tā ka nav tik traki. Beigās sanāca tā – 40 minūtes nosalām rindā un stundu bijām iekšā.

Nu jau paliek interesanti – aiziesim uz vēl kādu iestādi. Tepat ap stūri Tamperes lielākais klubs – "Ilona". Jā, klubs "Ilona". Šeit atkal esam paši vecākie. Rindas nav, toties ieeja 12 eiro katram. Tālāk vēl noslauc 4 eiro no katra par mēteli un jaku.

Iekšā vairākas zāles, ļoti atgādina mūsu kādreizējo "esīti". Pirmajā zālē – DJ, otrajā – milzīga telpa ar skatuvi, un tālākajā stūrī vēl karaoke zāle. Somiem ir divas mūzikas izvēles – kaut kas uz šlāgeri un roks. Vēl ir šlāgerroks.

Lielajā zālē pusnaktī uzstāsies grupa, nolemjam pagaidīt. Pie bāra pajautāju "Sprite" jeb, kā pie viņiem, "7UP". Bārmene pārjautā – "Without vodka?" – un ar tādu pārsteigtu seju iegāž lielo "graņonkas" izmēra glāzi par 4 eiro.

Klubs ir pārbāzts, pagaidām spēlē DJ, bet uzreiz pēc pusnakts uz skatuves uznāk ļoti efektīga soliste diskobumbas krāsas minikleitā. Tas, ko šī grupa izpilda, arī ir šlāgerroks. Mums ļoti patīk atmosfēra, somi klubā nav tie somi, kas ikdienā, un beidzot tā pa īstam viņus var izbaudīt – nu, vismaz, mūsuprāt, saunā, hokejā un naktsklubā.

Notusējam gandrīz līdz pusdiviem naktī un dodamies tepat pāri ielai, lai vismaz nedaudz izgulētos pirms nākamajiem piedzīvojumiem, jo mums priekšā vēl pusotra diena šeit – pasaules laimīgākajā valstī Somijā, kas no Rīgas ir sasniedzama nepilnas stundas laikā! Turpinājums sekos!