Ir ceļojumi un piedzīvojumi, par kuriem var teikt – īsti negribas braukt prom. Gribas palikt krietni ilgāk. Tā tas ir arī ar Tamperi Somijā. Šis garās nedēļas nogales izbrauciens ir tikai četras dienas, bet labā ziņa – Tampere ir mazāk nekā stundas lidojuma attālumā un mūsu "airBaltic" šeit ir arī viena no bāzes lidostām. Tāpēc tā vietā, lai brauktu uz kādu no populārajiem stundas attāluma galamērķiem Latvijā, laicīgi pērkam biļetes un laižam pie ļoti draudzīgajiem un atvērtajiem somiem, lai, piemēram, pēc saunas naktī ietu peldēties ezerā. Vai nolaistos no skatu torņa 26 metru augstumā pa virvi...
Iepriekšējā naktī mēs ar Ditu nedaudz esam paballējušies gan ar somu pensionāriem klubā, gan ar jauniešiem viņu "esīša" izstrādājumā. Esam izklieguši balsis hokeja spēles laikā, tāpēc šajā rītā acis atvērt palīdz tikai doma par bezlaktozes piena kafiju (jā, joprojām mums šis ir lielākais atklājums par somiem), kā arī skats no mūsu naktsmītnes "Original Sokos Ilves" 17. stāva. Katru rītu vienkārši pāris minūtes blenžam uz pilsētu, un pat tagad, pēc mēneša rakstot par pieredzēto, skats joprojām ik pa laikam ieslīd atmiņās.
Tālāk viss, kā jau ierasts. Kopā ar ļoti smaidīgiem somiem ēdam asinsdesu un dzeram bezlaktozes kafiju. Šī jau ir rīta rutīna.
Kad plānojām šo braucienu, mums visi kā viens teica: "Jūs lidojat tieši tajā nedēļā, kad Tamperē notiek, kā paši somi saka, Eiropā lielākais rokdarbu un dizaina tirgus, tāpēc šis pasākums ir noteikti apmeklējams." Pamatā trīs lietas – sauna, hokejs un tirdziņš – esot tās, kas jāizbauda. Nu, ja jau tā, tad aizbrauksim apskatīt.
Mūsu viesnīca ir pašā pilsētas centrā, kā mūsu Satekles ielā, tāpēc izejam pa durvīm laukā un pēc 18 sekundēm esam jau pieturā. Brauciens joprojām maksā 2,30 eiro. Autobusi un visi auto joprojām netiek mazgāti – jā, somus neinteresē, cik vecs ir auto vai sabiedriskais. Iekšā gan viss tīrs, iekāpšana tikai pa priekšējām durvīm. Braucam uz Tamperes izstāžu centru. Lēnām autobuss piepildās ar pasažieriem, jo šodien ir tirdziņa pēdējā diena. Pēc tam saprotam, ka šis autobuss ikdienā nekursē – tikai izstāžu dienās. Kaut kā esam tik laicīgi, ka piebraucam tieši brīdī, kad tiek vērts vaļā Tamperes izstāžu komplekss. Tā kā mums patīk lietas salīdzināt, viss pavisam vienkārši – Tamperes izstāžu komplekss ir četras mūsu Ķīpsalas, jo te ir četri milzīgi izstāžu angāri.
Pats tirdziņš – beidzot sapratām, kāpēc viesi, kas paliek mūsu viesnīcā Rīgā, tik ļoti ir sajūsmā par Latviju, jo, ar cieņu pret somu labestību un draudzību, šis tirdziņš tomēr pierādīja, ka mēs ar saviem rokdarbiem un ražojumiem esam tālu priekšā. Tas, ko šeit tirgo un rada, pie mums aktuāli bija 2000. gadu sākumā. Nu, tā, pavisam objektīvi. Tā kā ikdienā nodarbojos ar lāzergriešanu un CNC, braucu arī skatīties idejas un iedvesmu, bet beigās starp visiem 700+ stendiem atradu tikai divus, kuros kaut ko nedaudz kāds darīja šajā tematikā.
Toties viss ir par un ap audumiem, adīšanu, leļļu kleitām, apgleznotiem akmeņiem, pērlīšu krellēm... Labi, tas, kas mums patika, – pārtikas ražotāju halle. Tur bija, ko redzēt, piemēram, visos iespējamos veidos marinēti ķiploki, neparastāki saldumi utt. Viss vienkārši, bet tā ir somu būtība – nesarežģīt lietas un nestresot. Šo izstādi katru gadu apmeklējot ap 50 000 cilvēku. Bet, godīgi, vidējam Latvijas amatniekam, aizbraucot ar savu produkciju, stendu izpirktu pāris stundu laikā, jo tas būtu kaut kas citāds.
Mēs vēl izmantojam iespēju, samaksājot vienu summu – 15 eiro no katra, aiziet uz bufeti un kārtīgi pieēsties, jo turpmākās pāris stundas mums būs svaigā gaisā un, visticamāk, nākamā ēdienreize tikai vēlu vakarā. Atkal mēģinām eksperimentu – dabūt kafiju ar parasto pienu – un atkal izgāžamies. Toties var iet un uz šķīvja krāmēt, cik vien gribas, cik vien reižu gribas.
Vispār jau varētu tā kā braukt atpakaļ uz centru, bet Dārta Karolīna izdomā, ka, pēc pašas vārdiem, "par savu naudu" aizies kaut ko noskatītu (lasīt – kārtējo saldējumu) paņemt pārtikas hallē. Kamēr esam hallē, saprotam, ka esam atstājuši maisiņu ar nopirktajām lietām kaut kur. Visticamāk, pie galdiņa, kad ēdām. Pagājušas jau minūtes 20, bet tāpat ejam atpakaļ, un, protams, tā taču ir Somija – maisiņš mūs jau gaida pie letes kafejnīcā. Kārlis, kuram bija uzdevums šo maisiņu pieskatīt, arī pats to atguvis.
Ejam laukā, autobusi kursē viens pēc otra, un nu jau ir tā, ka arī pašā izstāžu centrā knapi var izspraukties, jo šis pasākums somiem tiešām ir ļoti svarīgs, daudzi te pērk dāvanas Ziemassvētkiem. Starp citu, cenas par viņu roku darinājumiem ļoti adekvātas un nav uzskrūvētas.
Kādas 20 minūtes, un esam centrā. Pārsēžamies uz citu autobusu, lai tagad dotos uz ezera otru krastu, uz mežaino un vismaz nedaudz klinšaino pusi. Speciāli sēžamies pašā autobusa priekšā, lai pēc iespējas labāk un vairāk varētu redzēt. Šeit dabūjam redzēt arī vietējo arhitektūru. Īstenībā Tampere ir tāds sajaukums – centrā sarkanās ķieģeļu rūpnīcu ēkas, kaut kas no tipiskās Eiropas mazpilsētas, vakar bijām arī viņu privātmāju rajonā ar zviedru stila mājiņām vienā pusē un vienveidīgiem angāriem ceļa otrā pusē. Centrā vēl īstenībā pāris pārstilīgu ēku un arī šis tas no 70. gadu "nav kur likt betonu, davai, izgāžam šeit" celtnēm. Šis rajons, kur braucam, – Mežaparka stila. Bet tas tā – kā to redzam mēs, ļoti subjektīvi.
Ir arī bedres uz ceļiem, šis šoferis tās ļoti necenšas apbraukt un ir pirmais nedaudz agresīvais autovadītājs visu dienu laikā. Pēc kartes telefonā redzam, ka jākāpj laukā. Pie vienas no sanatorijām. Izkāpjam, durvis aizveras, un Kārlis tāds: "Atkal maisiņš!" Paspējam vēl noķert autobusu un atgūt to! Beigās pārliekam visu mugursomā, lai nekas nepazūd.
Ejam uz mūsu nākamo piedzīvojumu – dabas izlaušanās spēli. Noteikti liela daļa ir spēlējusi šādas spēles telpās – "Escape Rooms", tāpēc iespēja uzspēlēt to dabā ir kaut kas jauns. Tas viss notiek ļoti plašas sanatorijas un sporta centra teritorijā.
Īsti nezinām, kas mūs sagaidīs, tāpēc domājam, ka būs kādi 20 kilometri pa klintīm jāvico un varbūt vēl pat ezerā jāpeld (te, starp citu, ir atrakcija biezā termokostīmā kā pludiņam dreifēt pa ezeru), bet beigās viss ir daudz vienkāršāk. Vienkāršāk ar teritoriju, kurā jādarbojas. Tā ir 30 x 20 metrus liela, pašā ezera krastā. Mūsu uzdevums: stundas laikā atrisināt leģendu un atslēgt lielo lādi. Pirmās divas daļas atrisinām pārāk viegli, un tad gan ir tā, ka galvas kūp... Ja sākumā likās, ka būs garlaicīgi, pēc 15 minūtēm azarts, vējš un neatlaidība dod savu un ieslēdzas adrenalīns. Beigās atrisinām visu 40 sekundes pirms laika beigām. Izklaide nav lēta – ap 200 eiro, bet, ja ir lielāka grupa, nav nemaz tik dārgi. Ar šī piedzīvojuma vadītāju vēl parunājam par cenām un izmaksām, dzīvojot šeit. Izrādās, Tampere ir tā Somijas pilsēta, uz kuru visvairāk vēlas pārcelties paši somi, dzīvokļa īre te – vismaz 700 eiro.
Nedaudz esam gan nosaluši, lai gan arī te tie skati un saule pāri ezeram uz Tamperes centru ir iespaidīgi un gribētos vienkārši pastaigāt. Jā, šajā sporta centrā arī ir sauna, pat vairākas, bet mēs dosimies uz vienu no vecākajām Tamperē – "Folk Sauna". Šoreiz braucam ar taksometru. Šoferis mums ar lepnumu parāda vēl vienu megabūvi – divus kilometrus garu tuneli zem ezera, lai ietaupītu iedzīvotājiem kādas 20 minūtes ceļā, apbraucot pa kādu no tiltiem, un savienotu pilsētas malas pa diagonāli. Zem ezera. Kāpēc gan ne?!
Piebraucam pie otra ezera un ieraugām skatu, kas ir gandrīz uz visiem Tamperes reklāmas materiāliem. Klints krasts ezera malā, ezerā iekšā konstrukcija, no kuras lēkt iekšā ezerā, un krastā ne pārāk izteiksmīga – ar tādiem dzelteniem dēlīšiem apsista – gara celtne. Šī arī ir slavenā "Folk Sauna".
Samaksājam par iespēju šeit pavadīt visu vakaru – un meitenes pa labi, puikas pa kreisi pārģērbties. Vismaz vīriešu ģērbtuves vairāk nekā minimālisma paraugs. Sienās pienagloti pakaramie, nekādu skapīšu. Ja te kaut kas saplīst, vienkārši iedzen vēl vienu naglu. Bet tas tiešām ir tas, kas pēc visiem Latvijas "pirksti gaisā" liek aizdomāties, ka var dzīvot un necepties.
Tālāk divas saunas. Te tieši tas pats. Ārā vienkārši no kanalizācijas caurulēm salīmēti plauktiņi, kur var nolikt telefonu. Iekšā minimālisms. Krāsns un divas lāvas trīs stāvos. Ir svētdienas vakars un viss piebāzts. Ja ienāk vēl kāds – vienkārši saspiežas vēl ciešāk. Visi skaļi runā, smejas, un ik pēc brīža kāds ceļas un iet mērcēties ezerā. Te nedaudz izskatās pēc sektas, jo visi pa vienu klints mola pusīti iet uz priekšu, pa trepītēm iekāpj ezerā, iegremdējas un pa otru pusi kāpj laukā. Tā sajūta, jūtot adatiņas kožam, ir kas neaprakstāms. Celiņi ir apsildāmi, lai ziemā neveidojas ledus. Ejam uz otru saunu. Tā nav tik karsta. Interesants skats – tie, kas tikko atnākuši, ir ziemas jakās un cimdos, bet blakus divas "čiksas" ļoti knapos peldkostīmos uz publiska grila cep desiņas, ar rokām noņem tās no grila un uzspiež sinepes, un vienā kampienā apēd.
Pāris reižu kursējam – sauna Nr. 1 – ezers – sauna Nr. 2 – ezers – sauna Nr. 1 – ezers – sauna Nr. 2, līdz izdomājam aiziet uz saunu jurtā, kas atrodas nedaudz nostāk. Šeit nav nekāda apgaismojuma, kaut kas līdzīgs mūsu melnajai pirtij. Šis tāds meiteņu piedzīvojums, tāpēc mēs ar Kārli ejam uz pirti Nr. 1. Nu jau tur ir tā, ka gandrīz kādam klēpī jāsēžas vai kāds jāsēdina pašam. Atnāk mūsu dāmas, un kaut kā arī visi saspiežamies.
Īstenībā šī socializēšanās un saunas filozofija ir kas īpašs un lieta, ko mēs vēl joprojām mājās pārrunājam. Žēl, ka tā nav Latvijā.
Mums pietiek ar kādu pusotru stundu saunā, somi gan var sēdēt visu vakaru. Apģērbjamies un dodamies uz pilsētas centru. Beidzot esam nopelnījuši vakariņas. Iespēju ir daudz un dažādas, bet mums acīs iekrīt ļoti neparasta vieta – "Bonker Moodcourt", kas apvieno meksikāņu virtuvi TNT, vegānu pasākumu HOAX un veco lielo datorspēļu–arkāžu bāru "Noob". Tas viss, kā mums pašiem liekas, ir pagrabā zem dzelzceļa stacijas. Nedaudz atgādina 80. gadu amerikāņu filmas par Ņujorkas ne tiem labākajiem rajoniem, bet Tamperē viss ir droši. Mums šodien kuņģis velk uz meksikāņiem, tāpēc iekārtojamies šajā pusē. Pavārs īsts meksikānis, visu gatavo acu priekšā. Cenas pat Latvijas mērogiem ļoti normālas, nopētām, ko nes citiem, un saprotam, ka arī izmērs pietiekams.
Pasūtām vēl neparastus bezalkoholiskos kokteiļus. Tos atnes galvaskausos un sēnēs. Nu, pēc bildēm sapratīsiet.
Pie ēdiena tiekam ātri – atnes burito, un čalis vēl saka, ka, re, aiz muguras ir plauktiņš ar asajām mērcītēm – ja nu gribas. Kādas 50 mazākas un lielākas burciņas un toverīši. Mums ar Kārli šis ir kā medusmaize. Sākam testēt. Īsti neviena nav mums pietiekami asa. Vienā brīdī Dārta Karolīna mums ir atnesusi visu, kas ir plauktiņos, jo viņa gaida to brīdi, kad sāksim spļaut uguni kā tāds Šreka pūķis. Uzreiz pabrīdinām dāmas, ka vannasistaba, ja nu kas, šonakt katrā numuriņā ir rezervēta. Tā ņirdzam, ka pavārs meksikānis, arī kā no gangsteru filmām, pienāk un prasa, vai viss labi. Mēs sakām, ka īsti ne, jo nav asas mērces. "OK, gribējāt – saņemsiet," un pavārs nozūd virtuvē. Iznāk laukā ar tādu nedaudz noķepušu trauciņu, noslauka gar savu bezroku krekliņu un saka: "Try." (Pamēģini – red.) Un tagad jau viņš sāk smieties. Mēs abi uzlejam padaudz uz atlikušā burito un to vienkārši norijam, pat aci nepamirkšķinot. Huans Karloss ir šokā, apgriežas un aiziet... Priekškars!
Paēduši esam, tāpēc nopērkam žetonu trauku un ienirstam retro spēļu arkāžu aparātos. Somi uz šiem retro aparātiem ir traki – tie ir visur! Mēs kādu stundu izspēlējamies un ar ļoti laimīgām sejām ejam laukā, virzienā uz viesnīcu.
Tā kā gulēt vēl nedaudz par agru, bet vietu, kur tusēt, šodien nav, vismaz izpētīsim vietējo pārtikas lielveikalu. Cenas pārsteidz. Vispār nav nekas ļoti dārgāks. 50 procenti ir identiski kā pie mums, 25 procenti lētāk un 25 procenti dārgāk. Ir Latvijas piena produkti un šprotes. Un ir arī, piemēram, lāča gaļas "tušonka"...
Kauns jau atzīties, bet veikalā pavadām kādu stundu. Dārta Karolīna vēl uzklūp sveramo "končiņu" stendam un kategoriski saka, ka maksās pati.
Tālāk gan dodamies uz viesnīcu un plīstam nost.
Ir pienākusi pirmdiena, un mums pēc pāris stundām arī lidojums uz mājām. Tampere šajā rītā mūs sagaida ar pirmo sniegu, kas skatu pa viesnīcas logu padara vēl pasakaināku. Protams, tālāk asinsdesa un bezlaktozes piena brokastis. Nu, labi, labi, brokastis ir ar pietiekami plašu izvēli un garšīgas, esam četru rītu laikā visu izmēģinājuši. Sarunājam, ka mantas varam nolikt viesnīcā, un ejam uz pieturu. Nedaudz jau trīc kājiņas, jo šodien lielākais piedzīvojums šajā ceļojumā – skatu tornis, instruktors, 26 metri, virves un sniegs sejā.
Braucam uz to pašu pieturu, kur vakar uz izlaušanās spēli, bet šoreiz ejam nevis uz ezera pusi, bet gan mežā. Tur ir pilns ar pastaigu un pārgājienu takām. Nav tā, ka somi ir tādi ļoti sportiskie, bet pastaigas viņiem patīk. Kājiņas trīc arvien vairāk. Vienā brīdī mums priekšā iznirst "Pynnikki" – skatu tornis. Mēs šeit šodien baudīsim neaprakstāmus skatus, jo instruktora pavadībā laidīsimies no augšas lejā ar virvi. Gluži kā piedzīvojumu filmās, atsperoties ar kājām pret mūri.
Apakšā, kamēr apgūstam instruktāžu, viss liekas vienkārši. Garām visu laiku kursē somu pensionāri savās rīta pastaigās. Viss it kā vienkārši, ar vienu roku aiz sevis laid vaļā virvi, ar otru – sev priekšā drošini sevi un kontrolē ātrumu. Uzbraucam augšā. Sejā iecērtas sniegs un vējš. Ārprāts! Nu, labi, mēģināsim. Pirmais aiziet Kārlis. Nostājas uz šauras ķieģeļu maliņas, un tad ir tas brīdis, kad jānosveras par 90 grādiem ar muguru pāri malai. Kādas pāris sekundes šaubas, un Kārlis sāk laisties lejā. Nākamais esmu es. Vispār nav tik traki. Kad esi pāri malai un nav atpakaļceļa. Man patika, un gribu vēl. Dārta šoreiz saka "nē", lai gan uz augšu un pa klintīm viņai ļoti patīk kāpt. Šoreiz viņas astoņos gados šis algoritms nav īsti viņai. Dita arī nedaudz šaubās, bet beigās vēl pa ceļam apstājas uz pašbildēm.
Adrenalīns nedaudz uzņemts. Sakām lielu paldies piedzīvojumu un pārgājienu instruktoram, kurš saka, ka sestdienās ikviens var te braukt un izmantot iespēju nolaisties lejā ar virvi.
Šajā tornī ir arī Somijas slavenākā cukura mafinu–virtuļu jeb, kā tos šeit sauc, "munkki" kafejnīca. Esam nopelnījuši "munkki", kakao un elpas ievilkšanu. Kājiņas joprojām nedaudz trīc. Bet šis ir piedzīvojums, kas pierāda, ka viss ir tikai galvā – bailes neeksistē.
Šis ir Tamperes augstākais kalns un skatu tornis, tāpēc kāpjam kalnam pa otru pusi lejā uz citu autobusu. Lai gan ir tik daudz sniega, ka var pat pikoties, somu bērni uz skolu brauc ar velo. Aizbraucam atpakaļ uz centru, un, pirms ejam pēc mantām un dodamies uz lidostu, vēl vajag paēst – arī šoreiz vietā ar skatu pāri visai pilsētai, restorānā "Pons", kurš iekārtots 80. gadu stilā ar zaļiem samta krēsliem un dīvāniem, kristāla lampām, pamatīgiem lakotiem galdiem un noskaņu kā no "Viens pats mājās" pirmo daļu filmām. Pasūtām ēdienu un pajautājam, kā viņiem izdevies saglabāt šo dizainu. Mums atbild, ka šī ir pāris gadu veca vieta – speciāli tā būvēta, jo te tiešām pirms 40 gadiem ir bijis šāda veida restorāns un somiem šobrīd topā viss retro. Nedaudz neaprēķinām savu kuņģu iespējas, jo porcijas ir nedaudz pārāk lielas. Toties vismaz līdz Latvijai negribēsies ēst.
Viesmīlēm ļoti interesē viss par Rīgu, un viņas apsola atlidot pie mums. Arī šeit saka, ka tas, ka "airBaltic" par savu bāzi izvēlējies Tamperi, viņu pilsētai ir devis izrāvienu, jo tagad nevajag braukt divas stundas uz Helsinkiem, bet var aizlidot uz Rīgu un tad tālāk pa visu Eiropu.
Tālāk paņemam mantas no viesnīcas un ar taksi uz maziņo lidostu. Bagāžu nododam un izejam "drošību" trīs minūšu laikā. Tālāk ļoti maziņa telpa, kur gaidīt brīdi, kad nolaižas "airBaltic" lidmašīna. Bērniem ļoti aizraujoši ir skatīties uz to, kā vienai lidmašīnai somi gatavo skrejceļu, – trīs milzīgas uzkopšanas un kaisīšanas mašīnas tīra visu kādu pusstundu. Kad nolaižas mūsu lidmašīna, viss notiek zibenīgi –viens čalis krāmē laukā atlidojošo koferus, otrs lādē iekšā mūsējos, un jau pēc 20 minūtēm mēs esam iekšā. Šoreiz bērniem pirmais lidojums gaismā, un, kad iznirstam virs mākoņiem, emocijas ir redzamas! Nepilna stunda, un jau esam atpakaļ Rīgā.
Secinājums ir viens – izmantojiet iespēju ziemā izbaudīt Tamperi. Šī ir pilsēta gan ģimenēm ar bērniem, gan randiņiem un jaunu emociju gūšanai! Somi ir forši – lai dzīvo trollītis Mumins!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
