Un kad tu pēdējoreiz biji Latvijas brīvdabas "disnejlendā"?

Tas bija ļoti ērti – trīspadsmitgadīgais Kārlis viens pats ar austiņām un tīņa sejas izteiksmi (jo visa diena jāpavada kopā ar spiedzošām un maksimāli uzlādētām "sīkajām") iekārtojās pašā aizmugurē, trīs skaļas dāmas pa vidu, un tad mēs kā vecāki un pieskatītāji priekšā. Tērvetē forši ir tas, ka, braucot ar elektroauto, to var novietot un lādēt pie pašas ieejas – nav tie liekie 400 metri no lielā stāvlaukuma jānāk.

Šobrīd Tērvetes dabas parkā tieši vakaros ir visvairāk, ko redzēt un darīt, – apkārt viss ir satumsis, bet rūķiem, kas šeit dzīvo, visa aktīvā dzīve tikai sākas, jo šeit ir iekārtotas un līdz pat februārim būs pieejamas gaismas takas divjūdžu garumā (nu, tas tā – runājot rūķīšu terminos, mūsu vienībās tie ir 2,5 kilometri ar daudz un dažādām lampiņām), un tad nu rūķi aicina ciemos pie sevis.

Tiem, kas nav šeit bijuši pēdējos piecus gadus, noteikti būs daudz jaunu atklājumu, jo parks ir 1200 hektāru platībā un visu laiku kaut kas tiek radīts no jauna, tāpēc mūsu ieteikums – brauciet laicīgi uz šejieni, nu, tā, lai esat jau uz kādiem pulksten 12–13. Vasarās mums ļoti patīk iespēja tikt pie velo un tad braukāties pa visu parku arī šādi, tikai jābūt gatavam uz to, ka ik pa laikam būs arī kādā kalniņā jāmin. Kopā visas takas ir 35 kilometrus garas.

Piekarinām mūsu auto lādēties pie vada un dodamies pie kasēm, tiekam pie ieejas aprocēm. Tālāk viss vienkārši – ja esat vēl gaišajā dienas laikā, tad pa labi, kur ir Iršu dārzs – vecākā parka daļa ar Tērvetes upes senleju. Tālāk arī milzīgais bērnu laukumiņš, kur mūsu bērni pazūd uz ilgāku laiku, šeit ir viena no daudzajām piknika vietām un arī viena no kafejnīcām. Kaut kur šeit, meža vidū, mājo arī ragana, kurai gan ziemas periodā laikam ir nosalis slotas akumulators (mūsdienās taču raganas lido uz slotām – putekļsūcējiem robotiem), tāpēc šoreiz viņa te nav sastopama un nav iespējams ar viņu pastrīdēties un izsmieties. Protams, arī šo parka daļu ir skārušas pēdējo divu gadu lielās vētras, kad tas tika pamatīgi sapostīts, taču prieks, ka viss diezgan ātri ir atjaunots un savests kārtībā, bet, nu, koki te palikuši krietni retāki... Varētu jau iet pavisam lielo pastaigu loku apkārt visam mežam, bet šoreiz esam atbraukuši nedaudz pavēlāk, tāpēc zvanām vietējam parka vilcieniņam un sakām, lai mūs savāc un mazās un lielās kājiņas aizved pie rūķīšiem un tuvāk Čiekures pilsētiņai.

"Dzin, dzin," – pēc pāris minūtēm spilgti zaļais vilciens ir atrūcis pie mums. Kāpjam iekšā. Ir diezgan apbrīnojami vērot, cik filigrāni vadītājs izstūrē šo trīs vagoniņu konstrukciju gar kokiem pa šaurajām takām. Būtībā atkal pāris minūtes – un esam klāt pie rūķiem, un, tā kā sāk pavisam nedaudz krēslot, jau braucot paspējam aplūkot sākumu tām garajām, izgaismotajām takām.

Kāpjam laukā Rūķu sētā, šeit ir trīs smuki koka namiņi, pagalmā kuras uguns, un ejam ciemos pie ļoti runīgas rūķenes, kura, liekas, ir kāda attāla radiniece tai ragainai, kas dzīvo parka otrā malā... Var jau būt, ka mēs pamatīgi kļūdāmies. Šī rūķene galīgi nav uz mutes kritusi, un pēc minūtes viss mūsu bērnu bars ir pielikts pie darba.

Trīs dāmas veido Ziemassvētku rotājumus, Kārlim dots uzdevumus uztaisīt seno rotaļlietu – vilciņu. Tepat arī ir lielais Ziemassvētku pasta šķirošanas punkts, kur bērni var atstāt savas vēstules. Pati rūķene tik visu laiku vārās un vārās – viņu varētu arī aizņemties kāda pašvaldība vai Saeima kā deputāti. Viņa varētu visus aizrunāt! Jautri ir gan bērniem, gan mums.

Blakus namiņā vismaz šodien ir arī Lieldienu-Ziemassvētku zaķis, kurš ar visiem mēģina sarunāt burkānus vai vismaz pierunāt, lai viņu paņem mājās. Zaķis arī te rūpējas par to, lai viss ir silti, – gan iekšā piemet malku krāsnīs, gan kurina āra ugunskura vietu. Viss ir tik ļoti mīlīgi, vienkārši un patīkami, ka ārā pat negribas iet, tāpēc tiekam vēl apskatīt arī izstādi par bitēm un medu. Siltajā sezonā te darbojas arī kafejnīca, bet šoreiz mums ir padomā pikniks. Velkam laukā savu pārgājiena plītiņu, katliņus, desas var uzdurt uz koka puļķiem un cept ugunskurā, ūdeni pat nevajag stiept savu, jo tas dabūjams rūķu namiņos. Mēs pa dienu esam arī tikuši pie Dobeles lielākā uzņēmuma – "Dobeles dzirnavnieka" – auzu pārslu putrām, kuras uzreiz ir ieliktas ērtos trauciņos, – aplej un pēc divām minūtēm "šnakarē" iekšā, tāpēc bērniem šoreiz ir viss – no desiņām un marinētiem gurķiem līdz putrai saldajā. Kā jau ierasts, dabā viss iekšā iet daudz labāk.

Un, jā, ja brauksiet, ņemiet līdzi burkānus – zaķis būs sajūsmā, jo mūsu marinētos gurķus viņš negribēja...

Kamēr mēs esam ēduši, ir jau pilnīga tumsa, un ienirstam pasakā. Visur, kur vien acis rāda, spīd gaismiņas. Es paceļu gaisā dronu, un tiešām – viss apkārt spīguļo!

Dodamies uz lielā skatu torņa pusi, pa ceļam bērni ar sajūsmu izložņā rūķu namiņus – te viss arī izgaismots, ir daudz jaunu gaismas objektu un laikam pilnai laimei pietrūkst tikai sniega! Mēs te bijām arī iepriekšējā vakarā, kad viss bija vēl iespaidīgāks, jo šeit notika lielie Rūķu pilsētas gaismas svētki ar iespaidīgām lāzerprojekcijām, ņirbošo mežu un vēl citiem gluži fotokadros nenoķeramiem piedzīvojumiem, kā arī simtiem priecīgu un smaidīgu apmeklētāju, tāpēc arī braucām vēlreiz – mierīgi izstaigāt visu un izbaudīt to, ka bērni var izložņāties pa visiem rūķu namiņiem.

Ik pa laikam paripo garām arī spožais vilcieniņš, kurš te tik ļoti iederīgs, ka šķiet – vienkārši brauc bez vadītāja pats.

Kad namiņi it kā ir apnikuši, ejam uz torni. Nu, tas ir tik iespaidīgs un izgaismots, ka pamanāms no jebkuras parka puses, un īpaši labi izskatās, braucot no Dobeles puses. Kaut kā tornis, vismaz man, atgādina tādu milzīgu vikingu laika celtni, tādas stila iezīmes ir, bet, nu, nedaudz nomierinos, jo maksimums, kas te apkārt var uzlēkt virsū, ir rūķīši vai ragana, bet tā ir tik skaļa, ka jau jūdzes attālumā būs saprotams, ka šī uz savas robotslotas plivinās klāt.

Tornis bērnos arī izraisījis sajūsmu, bet, tā kā no tā augšas ir ieraudzījuši Čiekures pilsētiņas gaismas, viņi ir lejā ļoti ātri un vico uz šo rūķu megapoli.

Čiekure ir kaut kas tāds, kādēļ vien ir jābrauc uz šejieni. Te esam pavadījuši pat stundas četras – viss tik perfekti sabūvēts un atveidots, ka detalizētāk nav iespējams! Vienīgi man ar saviem bez piecām minūtēm diviem metriem ir tā dīvaini, jo nākas pārvietoties kā tādam Sīkstulim, lai kaut kur varētu kārtīgi ielūkoties, bet bērniem viss ir tieši laikā.

Ar sajūsmu atrodam uzrakstu "Ceļotāju namiņš", un tā vien nagi diez nākamreiz šeit pielikt pa kluso mūsu logo – mazums, rūķi nepamanīs! Lai gan ir svētdiena, tā krietni pāri pulksten 18, joprojām ir pilns ar apmeklētājiem, un no tām uguntiņām, kas deg bērnu acīs, te noteikti varētu apgaismot vismaz pusi no parka. Interesanti ir pavērot tieši vecāku reakciju, kas šeit nav bijuši vairākus gadus. Ir arī tādi, kas te ir uz randiņu atbraukuši, – termokrūzes rokās un, salipuši rociņās, klīst pa parku. Tā padomājot, mums viens no pirmajiem randiņiem pirms – uhhh... – padsmit gadiem arī laikam bija uz šejieni.

Bērni, ja vien viņiem atļautu, gan jau pa rūķu namiņiem ne tikai visu vakaru dzīvotos, bet pat pārceltos, taču rīt ir skolas diena, mājasdarbi un pārējais, tāpēc tomēr laiks doties mājup. No Čiekures ir diezgan stāvs kāpiens, noklusējam opciju par vilcieniņa izsaukšanu, bet sīkajiem tāda enerģija, ka varētu vēl pāris apļu ap parku apvicot. 20 minūšu pastaiga, un esam pie izejas, vēl pa kādam suvenīram, un tad jau arī kabinām nost mūsu šīs nedēļas elektriskās raganas – ir ielādēts pietiekami, lai droši tiktu mājās. Protams, kā jau pēc pastaigas, vajag ēst, un atkal ļoti labi palīdz lielais termoss ar karstu ūdeni un "Dobeles dzirnavnieka" putriņas!

Līdz mājām nedaudz vairāk par stundu. Domājām, ka noteikti visi būs atplīsuši, bet nekā – daļa ceļa vēl telefonos, bet, kad tie izlādējušies pilnībā, – arī sarunas par piedzīvoto šodien!

Patiesību sakot, šī ir lieliska ideja ātram vakara izbraucienam. Nu nevajag sēdēt pie TV vai kādos citos ekrānos – braucam baudīt dabu un staigāt!