R*sola ekspertes par Ziemassvētku čakaru, svētku galdu un, protams, r*solu

Kad mājās ir bērni, īpaši skolēni, Ziemassvētku laikā ir paredzētas ļoti daudzas aktivitātes, stāsta Sarmīte. "Jāuztaisa vesela tabula – kad ir koncerts, kad jāgatavo svētku tērps, kad jādod maska līdzi, kad dāvanas jānes," viņa stāsta. Adventes kalendāra gan Sarmītei neesot, bet vainags esot un arī "Ikea" zvaigzne, kura par dekorāciju kalpojot jau kādus piecus gadus. Adventes laiks vairāk ir Ziemassvētku laika plānošanai, nevis īpašām tradīcijām veltīts.

Elīna adventes laiku arī nesvin, bet priecājas par tiem, kuri veido smukus vainadziņus. "Es domāju, ka lielākā daļa to dara bez kristietības fona, bet vienkārši tāpēc, ka smuki. Es nelienu tur, kur man liekas, ka man nav jālien, bet nenosodu nevienu, kurš to dara," par viņa saka.

Sarmīte gan piebilst, ja esi vecāks, tad variantu nav – jādara viss, neskatoties uz to, vai esi kristietis vai nē.

Sarmīte stāsta, ka vēlas ar kādām gaismiņām izrotāt mitekli, jo, kā jau ziemā, ir ļoti tumšs. "Gribas vairāk izgaismot un ne gluži slēgt to lielo istabas gaismu," viņa saka, taču nekādu daudz dekorāciju gan viņa nevēlas, jo uzskata tās lielā mērā par atkritumiem. Turklāt dekorēšana ir diezgan sarežģīta, tāpat kā rotājumu novākšana.

Elīna stāsta, ka novembrī un decembrī viņai piemītot tendence mājās stiept visādus zaļumus – egļu un mētru zarus. "Kad mums bija grāmatas atklāšana, viss bija ar ziediem un zaļumiem – tā ir tik patīkama sajūta," saka Elīna. Viņa ar tumsu galā tiek, dedzinot sveces, nevis karinot lampiņas. Viņa saka, ka Pirmajā adventē eglīti stiept mājās, lai arī gribētos, ir vēl par agru, jo tā vienkārši nobirst. Taču, kad eglīte tomēr mājās tiek atstiepta, Elīna tajā karina vienu vienīgu mantiņu: "Tas ir tāds sunītis par godu manam sunim. Eglīte man vienmēr liekas tik skaista pati par sevi, ka neko negribas karināt virsū."

Arī Sarmītei eglīte uz Ziemassvētkiem ir vajadzīga, pati gan nosaka, ka tas ir mātes gūsts. "Pēdējos gados bija tā, ka egles sagādāšana bija vesels notikums, jo mēs kopā ar bērniem un dzīvesbiedru braucām uz mežu, cirtām egli un tad kurinājām ugunskuru un uz tā kaut ko cepām." Šogad braukšana pakaļ eglei nebūšot tik liels notikums, jo dzīvesbiedrs nav Latvijā. "Es nožēlojami aiziešu uz kaut kādu placi un nopirkšu egli," smejoties saka Sarmīte.

Elīna uzskata, ka Ziemassvētki ir par drusku "čakaru".

Sarmītes čakars šogad būšot ēst gatavošana svētkiem. Ja šobrīd daudzi ēdienu vienkārši pasūta, lai nebūtu jāgatavo, Sarmītei tas liekas nožēlojami (bez kritikas pret tiem, kas tā dara). Viņai patīk gatavot pašai. "Man no bērnības ir sajūta, ka Ziemassvētkos skan fonā "Latvijas Radio 1" jau no paša rīta, un mēs ar mammu lēnām visu kaut ko gatavojam," par to, kas rada Ziemassvētku sajūtu, saka Sarmīte. Viņa arī gatavo Ziemassvētku kēksu, kas ir vairākkārt jāaplej līdz Ziemassvētkiem. Parasti Ziemassvētku vakaru ģimene svin pie Sarmītes, un visbiežāk arī tamdēļ viņa ir galvenais pavārs, taisot dažāda veida cepumus, piparkūkas un ingvera cepumus. Šogad būs vēl lielāka iespēja izvērsties ar iepriekš sagatavojamo ēdienu daudzveidību, jo pirms pašiem Ziemassvētkiem būs gana daudz brīvu dienu.

Elīna savukārt Ziemassvētkos brauc pie savas krustmātes un krusttēva uz Pilsrundāli, un tur katrs parasti kaut ko atved galdam. Elīna lepni stāsta, ka pēdējos gados viņai izdevies "atkost" vecmammas žagariņu recepti, tādēļ par viņas uzdevumu kļuvusi žagariņu cepšana. "Kad es tur aizbraucu, tie tiek karsti aprīti parasti," viņa nosaka. Vēl tiek gatavotas nēģu maizītes, un viņas krustmātei izdodas visizcilākās kotletes, kuras parasti arī ātri vien pazūd.

Sarmīte saka, ka rasolam ir jābūt! Viņa atceras, kad sākušas rakstīt grāmatu "R*sols" un doties ekspedīcijās, tuvojās pirmie Ziemassvētki. Un kad viņa ģimenei teikusi, ka varētu uztaisīt rasolu, māsa atbildējusi: "Tu tikai netaisi tos dīvainos rasolus, bet pareizo – kā mamma taisa." Sarmīte stāsta: "Nav tādas vienas receptes, kuru esmu paņēmusi pilnībā no grāmatas. Es aizņemos idejas un samiksēju kaut ko savu. Tas katru reizi patiesībā ir citāds, atšķirīgais rasols. Īstenībā tādas receptes, ko esmu taisījusi viens pret vienu, ir ļoti maz."

Elīnai, kā izrādās, ir tieši tāpat – viņa katru reizi kaut ko aizņemas no grāmatas un kaut ko samiksē, radot savu unikālo rosolu. "Rosols ir kā buršanās," nosaka Elīna, un Sarmīte tam arī piekrīt, uzskatot, ka tā ir ar daudziem sāļajiem pamatēdieniem. "Es pat neesmu prasījusi, cik tie kartupeļi, cik tās olas jāliek, un sanāk kaut kā līdzīgi – tu uzbur to līdzīgo garšu," stāsta Sarmīte.

Arī viņu veidotajā grāmatā tikai vienam cilvēkam bijusi pierakstīta recepte, pārējās bija uz sajūtām.

Elīna pēdējos gados Ziemassvētkos sēž ne tikai pie brangi klāta galda, bet pamanās izlavīties, lai arī piesēstos pie datora, jo viņa lūdz visiem atsūtīt sava Ziemassvētku galda izskatu, lai redzētu, kas ir tas, ko liek uz galda latvieši. Pēc šiem apkopojumiem Elīna var pateikt, ka lielākā daļa latviešu galdā ceļ mandarīnus. Taču arī latviskās tradīcijas netiek aizmirstas, jo vēl aizvien uz Ziemassvētku galda daudziem parādās arī cūkas šņukurs un zirņi. Ir daudz dažādu Ziemassvētku galdu, arī ar suši.

Neskatoties uz šo Elīnas pēdējos gados radušos tradīciju, galvenais Ziemassvētkos ir ēšana un galda spēļu spēlēšana. Pantiņi gan netiek skaitīti, bet ir Ziemassvētku loterija.

Sarmītes ģimene pēc vairākiem gadiem ar neskaitāmām dāvanām vienojusies, ka dāvinās tās tikai bērniem. Tas atvieglojis visu sagādāšanu, jo dāvanas bērniem sarūpēt ir vieglāk. "Šī daļa ar dāvanu dalīšanu un pantiņiem šobrīd ir palikusi tikai bērniem." Ziemassvētku vecītis arī īsti tā nenāk, lai gan dažreiz ir parādījies. "Kāds ir atstājis dāvanas, bet nav skaidrs, kas. Tas ir brīnums," stāsta Sarmīte, kuras ģimene ļoti neiespringst par Ziemassvētku vecīša tēla radīšanu.

Ziemassvētku vakarā uz galda Sarmītes ģimenē parasti esot viens lielais "cepešveidīgais" ēdiens, viņas brālis sarūpē netradicionālākus ēdienus ar lasi vai kādas tartarmaizītes, un mamma sagatavo kūku "Cielaviņa". Ģimenes tradīcija ir arī noklausīties svētku uzrunas, ir taču jāzina, ko saka Valsts prezidents!

Jautājot sīkāk par grāmatu, Elīna nosaka, ka ideja par to radusies, kašķējoties vietnē "X". "Mēs skatījāmies, ka cilvēki kašķējas gan par to, kā pareizi raksta, ko tur liek iekšā, kā izskatās tas, ko liek iekšā, kā tam ir jāgaršo, cik ilgi tam ir jāstāv, kurā vietā un kā to var ēst. Tas ir interesants ēdiens, kas it kā visus vieno, bet tajā pašā laikā arī tomēr šķeļ," saka Elīna. Tādēļ arī viņām gribējās saprast un papētīt tuvāk rasolu, un beigās izrādījies, ka ikdienišķajam ēdienam pamatā ir daudz vēstures un stāstu. Elīna stāsta, ka tāpat jau visi kašķējas, un viņas vienkārši šos karojošos viedokļus apkopojušas vienā grāmatā.

Sarmīte gan esot kļuvusi daudz pieņemošāka. Ja iepriekš, kad viņa ieradās svinībās, kur bija citādāks rasols nekā ierasts, viņa to neēda, grāmatas rakstīšanas laikā viņai bija jāļaujas piedzīvojumiem un jānogaršo dažādi varianti, arī ar siļķi. "Lai gan mums bija dažādi rasoli, es sajutu grūti izskaidrojamu vienotu garšu, kas tos visus vienoja. Bija pat rasoli bez krējuma, majonēzes un kartupeļiem, un tik un tā tie garšoja pēc rasola. Ir tā dziļuma garša, kas vieno visus rasolus, lai gan sastāvdaļas ir dažādas un atšķirīgas," stāsta Sarmīte.

Grāmatai popularitātes netrūkst, un Elīnai gandarījumu dara tas, ka ne tikai pašām paticis tas, ko paveikušas, bet arī citi to novērtē. "Man liekas, ka mēs šogad Ziemassvētkus sagaidīsim, skatoties uz rasolu ar citādām sajūtām nekā pagājušogad," saka Elīna.

Sarmīte spriež, ka šis bija stāsts, kas visiem šķiet interesants. "Ir izdarīts labs darbs, kas stāsta pats par sevi. Nebija nevienam jālūdzas, lai kaut ko pastāsta par rasolu, paši interesējās. Līdz ar to arī stāsti un raidījumu sižeti sanāk interesanti, jo tur jau ir tas notikums, un nav nekas jāmēģina izpušķot."

Elīna visiem novēl: "Lai Ziemassvētkos visiem gardi rosolīši!"