Satikšanās ar jūras klauniem – Atlantijas tuklīšiem. Neaizmirstamais ceļojums Velsā

Ziemas tuklīši pavada Atlantijas okeānā, taču pavasaros putni meklē patvērumu Atlantijas okeāna ziemeļu daļas klinšainajās piekrastēs un salās. Viena no tādām salām, kur tuklīšus satikt, ir Skomeras sala, Pembrokšīrā, Velsā. No 1. decembra ir atvērta reģistrēšanās vienīgajiem laivu braucieniem uz šo salu no 2025. gada marta līdz septembrim. Tā varētu būt lieliska dāvana kādam putnu mīļotājam vai laicīga plānu sagatavošana nākamajai vasarai. Paciemošanās pie mazajiem jūras klauniem bija arī iemesls manam ceļojumam uz Velsu. Saiti biļešu rezervācijai vari atrast šeit.

Atlantijas tuklīši salā ierodas marta beigās, bet to sāk pamest jūlija beigās, līdz augusta sākumam ir palikuši tikai daži. Populārākais laiks apmeklējumiem ir maijs–jūlijs, kad visas biļetes ir izpirktas jau vairākus mēnešus iepriekš, jo salas apmeklētāju skaits tiek limitēts – 250 personas dienā. Es ar savu biļeti apmeklējumam jūnija vidū nodrošinājos jau janvārī, kad brīvi varēju izvēlēties jebkuru sev interesējošu apmeklējuma dienu un laiku. Kuģītis kursē no otrdienas līdz svētdienai, populārākajā periodā piecas reizes dienā. Bet par visu pēc kārtas.

Skomeras sala atrodas Rietumvelsā. Kuģītis atiet no piestātnes Martina osta ("Martin’s Haven"), kurai tuvākā apdzīvotā vieta ar nakšņošanas un ēdināšanas iespējām ir apmēram 3,5 kilometru attālā "Marloes", taču sabiedriskā transporta kustība starp šīm vietām ne vienmēr ir nodrošināta. Šo attālumu ir iespējams noiet kājām, veicot pastaigu gar piekrasti, kur ierīkotā taka ir daļa no Pembrokšīras piekrastes takas, kas kopumā ir apmēram 300 kilometrus gara un piedāvā aizraujošus skatus uz klinšaino piekrasti. Taču es par savu apmešanās vietu izvēlējos Haverfordvestu ("Haverfordwest") – Pembrokšīras grāfistes centru. Pilsēta ir neliela un ļoti klusa, pēc pulksten pieciem gandrīz visi veikaliņi un kafejnīcas centrā ir jau slēgtas. Taču tas neliedz izmest mazu loku, lai apskatītu pilsdrupas un vairākas baznīcas. Ja esi militārās vēstures entuziasts un pilsētā uzturies ilgāku laiku, tajā mājvietu ir atradis iznīcinātāja "Spitfire" muzejs, kurā var aplūkot lidaparātu "Spitfire JG668". Vairāk informācijas par muzeju šeit.

Salas apmeklējumam ir jāsagatavojas ļoti rūpīgi – uz tās pavadīsi apmēram piecas stundas, taču tur nav ne veikala, ne kafejnīcas, ir iespējams tikai iegādāties ūdeni. Uzkodas un kādu karsto dzērienu ir iespējams nopirkt "Martin's Haven", taču, ja vēlies sagatavoties nopietnāk, tas jādara pirms nonākšanas galamērķī, manā gadījumā Haverfordvestā. Tā kā uz salas nav grauzēju, kas varētu apdraudēt putnus, tad tiek ļoti rūpīgi sekots līdzi tam, lai tādus apmeklētāji neieved. Tāpēc viss līdzņemamais ir jāsapako somā, kas ir aizverama ar rāvējslēdzēju un visi radušies atkritumi pašam ir jāsavāc un jāaizved prom. Piknikam vienīgā piemērotā vieta ir apmēram salas vidū esošā Vecā ferma, tur ir gan galdiņi, gan nojume, kur patverties lietus laikā, gan labierīcības. Tā kā sala ir ļoti atklāta, tad vēlams arī sagatavoties dažādiem laikapstākļiem – paņemt līdzi gan vējjaku, gan lietusmēteli, gan saules aizsargkrēmu un cepuri. Ja iepriekšējās dienās ir daudz lijis, takas var būt dubļainas, arī salas reljefs dažviet var būt kalnains, tāpēc noteikti jānodrošinās ar labiem, ērtiem un ūdensizturīgiem pārgājienu apaviem. Diemžēl, ja laikapstākļi ir pārāk bīstami, lai piestātu salā, brauciens var tikt atcelts, par to gan tiek paziņots agri no rīta un maksa tiek atgriezta.

Tad nu, kad esmu nodrošinājusies ar augstākminētajām lietām, ir laiks doties no Haverfordvestas uz "Martin's Haven". Tam izmantoju Velsas transporta sistēmas ("Transport for Wales") piedāvāto "Fflecsi" aplikāciju. Šajā sistēmā netiek piedāvāti noteikti autobusu maršruti, taču ir zona, kuru tie apkalpo katru dienu no 7.30 līdz 18.30, rezervāciju var veikt 30 dienas iepriekš. Aplikācijā atliek izvēlēties starta un finiša punktus un sākuma laiku. Taču, izvēloties laiku, ņem vērā, ka tas ir norādīts pēc vietējā laika, t.i., ja šobrīd esi Latvijā un mēģini rezervēt braucienu pulksten 10.00 pēc Lielbritānijas laika, tad jāizvēlas laiks 12.00. Sistēma ir pietiekami ērta un lēta, gandrīz kā taksometrs. Jāsaka, ka ceļot Dienvidvelsā ir ļoti ērti tieši ar sabiedrisko transportu. Precīza informācija par to, cikos, kur un kāds transports tevi nogādās galamērķī, tiek paziņots aplikācijā iepriekšējā dienā. Maksājumus veikt var gan skaidrā naudā, gan ar bezkontakta bankas karti. Ja rezervācijas laikā apjūc, raksti e-pastu, darbinieki ir ļoti atsaucīgi un palīdzēs. Vairāk informācijas atrodams šeit, sadaļā "Milford Zone".

Autobusa brauciens aizņem apmēram 30 minūtes un pasažieri tiek izlaisti stāvlaukumā. Tad ir jādodas uz "Lockley Lodge", kur jāveic reģistrācija, to vēlams darīt apmēram stundu pirms noteiktā kuģīša atiešanas laika. Katram ceļotājam tiek izsniegta biļete, kura jāglabā, jo jāuzrāda gan turp, gan atpakaļceļā. Veikaliņā ir iespējams iegādāties informatīvu grāmatiņu par salā sastopamajām putnu sugām, tajā ir iekļauta arī karte, kur redzams, kādi putni un kurās salas daļās ir visbiežāk sastopami. Tāpat veikalā ir iespējams iegādāties visdažādākos suvenīrus, rotātus ar tuklīšu attēliem. Kad esi reģistrējies, vari atvēlēt nedaudz laika īsai pastaigai augšā pakalnā, no kura paveras skats uz Skomeru un tai blakus esošo Skokholmas salu, kuru arī apdzīvo tuklīši. Pa ceļam uz piestātni ir iespējams uzpildīt ūdens pudeli un apmeklēt labierīcības. Un tad jau ir laiks doties ceļā.

Kad esam pamājuši ardievas ronim, kas laiskojas piekrastē esošā laivā, pilnā gaitā virzāmies uz salu. Brauciens aizņem apmēram 15 minūtes, tā laikā varam vērot tuklīšus un daudzus citus putnus, kas devušies jūrā "zvejot". No piestātnes jāpievar vēl 87 pakāpieni un mūs sagaida salas brīvprātīgie, kuri sniedz nelielu instruktāžu par to, kā uzvesties uz salas. Galvenais likums ir – ne soli no takas. Zeme ir ļoti trausla, jo visa principā ir viena liela alu sistēma – uz salas dzīvo zaķi, kas rok alas, un arī tuklīši dzīvo alās, kurās izdēj vienu olu un aprūpē mazo putnēnu (angliski: "puffling"). Tāpat tiek norādīts laiks, cikos jāatgriežas piestātnē, lai dotos prom.

Un tad salas izpēte var sākties. Pa ceļam var vērot leknu, zaļu zāli, dažādus ziedus, putnus un trušus. Taču sastapt tuklīšus, ir visu salas apmeklētāju lielākais prieks. Ja redzi, ka kādā vietā ir sapulcējies ļaužu pulks, tur noteikti ir šie komiskie putniņi. Viņi sazinās ar skaņu, kas nedaudz līdzinās guldzēšanai, un savstarpēja knābīšu berzēšana ir īpaša mīlestības izpausme. Ir grūti aprakstīt šo vienreizējo sajūtu un skaņu kokteili, ko vari piedzīvot šajā salā, kurā daba ir tā, kas valda. Tuklīši nebūt nebaidās no cilvēkiem, tos uzlūko ar lielu interesi, un bez nekādām problēmām šķērso taciņas, dažkārt pat uz tām apstājoties, lai pavērotu, kas ir šie viņu vērotāji. Ja izdosies ieskatīties kādā no aliņām, tad iespējams, ka paveiksies un redzēsi arī mazo putnēnu. Tas gan nav tik spilgts kā vecāki – mazie putnēni ir pelēki. Tāpat vienreizējs ir skats, kad tuklītis atgriežas "mājās" pēc veiksmīgas "zvejas" un knābī tur vairākas zivtiņas. Visbiežāk tās ir tūbītes (angliski: "sand eels"). Piecas stundas paskrien nemanot, un diemžēl ir jādodas prom, taču noteikti varētu palikt vēl uz vismaz piecām stundām šajā dabas mīļotāju paradīzē.

Kad suvenīri nopirkti, tad arī laiks doties atpakaļ uz Haverfordvestu, lai atgrieztos tajā, arī izmantoju "Fflecsi" iepriekš pasūtīto autobusu. Pēc garās un iespaidiem bagātās dienas, tā vien gribas atlaisties naktsmītnes gultā un vēlreiz izdzīvot mirkļus no tuklīšu paradīzes.