Un kad tu pēdējoreiz Rundālē biji ziemā? Aizraujošs brīvdienu maršruts no Iecavas līdz Bauskai

Tā kā mājās nosēdēt ir arvien grūtāk, pat dienu pirms lidojuma uz Bukaresti aizpildījām ar nelielu izbraucienu uz Rundāles pusi, piepildot to ar pāris papildu aktivitātēm. Turklāt vienai no populārajām "carsharing" platformām tieši bija brīvdienu akcija, un dienas brauciens izmaksāja mazāk, nekā braukt pašiem ar kādu no saviem auto.

Izbrauciena galvenā doma – nedaudz paspēlēt aristokrātos. Tātad: ko kādreiz vispirms vajadzēja aristokrātam? Mūsdienās visvieglāk "zīmēties" ir ar dārgu auto, pie auto vēl nonāksim dienas otrajā pusē, bet sāksim ar nedaudz senākiem laikiem, kad visa pamatā bija zirgs un grezna kariete vai pajūgs. Desmitiem reižu esam braukuši garām Iecavai un gandrīz katru reizi esam runājuši, ka viena no Iecavas daļām ir nosaukta mūsu Dārtas Karolīnas vārdā – Dārtija. Te pat tā sauc bērnudārziņu! Un te ir arī Dārtes muiža ar Dārtes zirgiem, tāpēc vispirms piestājam šeit. Var braukt gan no Iecavas centra gar parku, gan nedaudz aiz DUS griezt pa kreisi un pa ļoti varenu koku aleju nokļūt pie Dārtes zirgiem. Te pieejamas gan klasiskās izjādes, gan arī izbraucieni tiešām stilīgi aristokrātiski greznā pajūgā, ziemā arī ar ragavām. Īstenībā, lai arī cik daudzās vietās būts, pajūga izbrauciens mums bija kaut kas jauns, lai gan bērnībā, vismaz manos laukos, stāvēja gan ulmaņlaiku pajūgs jeb, kā Latgalē mēs saucām, "droška", gan ragavas, bet zirga kā mājdzīvnieka mums nebija.

Izbraucieniem ir dažādi maršruti un garumi, ļoti interesanti ir arī parunāt ar saimnieci par to, kā viņa ir nonākusi Dārtes muižā, tāpēc tās 40 minūtes paskrien vienā mirklī. Un tā ir arī neparasta iespēja paskatīties uz Iecavas parku un Dārtijas rajonu ar citām acīm – tās koku alejas un pāris seno namiņu, kā arī pats ceļš ir kaut kas nedaudz neparastāks.

Pēc tam ir iespēja arī vienkārši pabarot zirdziņus, ieraudzīt viņu dažādos raksturus, ar jums noteikti gribēs draudzēties arī tīģerkrāsas suns, kuram šobrīd, ziemā, ļoti patīk apsēsties ar savu vismaz 50 kilogramus smago pakaļgalu tieši uz tavu apavu purngala un mēģināt ar acu skatienu pierunāt iedot kādu gabaliņu no zirgu barības.

Tā kā mēs ieteicām saimniecei vienu ideju – uztaisīt kāzas vai milzu ballīti viņas zirgu manēžā –, varbūt kāds no mūsu lasītājiem aizbrauks un pierunās nosvinēt šeit kāzas. Mums tiešām negribējās braukt prom, jo nekad jau negribas doties ceļā no vietas, kur jūties gaidīts un ir mazliet citādi nekā citur. Ja izdomāsiet apciemot Dārtes zirgus, noteikti vajag zvanīt pirms, lai nesanāk tā, ka atbraucat un visi zirgi aizņemti vai saimnieki kaut kur izbraukuši. Bet, ja nu kas, te var vienkārši braukt arī pastaigāt un visu pavērot, diezgan neparasti vijas ceļi, un apkārtējo ēku dizains arī pievelk.

Bet esam sarunājuši kaut ko ļoti neparastu Rundāles pilī – ekskursiju augstmaņa Olafa pavadībā, tāpēc lecam vien iekšā mūsdienu zirgā un pēc kādas pusstundas pieripojam pie Rundāles pils. Auto noliekam kā parasti – lielajā stāvlaukumā, ir nosacīti nesezona, tāpēc ir daudz brīvu vietu.

Tālāk caur kārtējo koku aleju līdz elegantajam tiltiņam, un tad jau paveras tas "woooow". Nav tā, ka mēs te esam ļoti bieži, bet katru reizi Rundāles pils skats aizrauj. Un, jā, mēs esam bijuši desmitos piļu Eiropā, bet tomēr šī liekas tāda visvisīstākā. Lai piedod visi austrieši, bet pat Šēnbrunnas pils nevelk līdzi Rundālei. Parasti ar pilīm citur ir tā – nereāli smuka no ārpuses, nu, pils nevar būt nesmuka pēc noklusējuma, bet iekšā ir, nu, tā, ne kā šeit.

Tātad viss kā parasti – kādreizējos zirgu staļļos ir biļešu kases – tajos labajā pusē no ieejas, pa kreisi viss vēl tiek atjaunots un renovēts. Tālāk gājiens līdz varenajiem galvenajiem vārtiem un kāpiens pa koka kāpnēm līdz lielajām ieejas durvīm, griežamies pa kreisi – lejā garderobe un iespēja apskatīt pāris gadsimtus senu virtuvi. Un tad jau uzejam augšā, kur mūs sagaida mūsu gids un grāfs vienā personā – viņa augstība Olafs.

Tā apmēram stunda Olafa pavadībā bija kaut kas tik unikāls, ka tagad domāju, ko vispār no tā visa atklāt lasītājiem, lai reizē aicinātu braukt un izmantot šo iespēju un reizē neatklātu pārāk daudz. Tātad, galvenais, noteikti Rundāles pils muzeja lapā meklējiet vai jautājiet mums Olafa pasta baloža numuru, piesakiet laicīgi ekskursiju (pačukstēsim – nav arī nemaz tik dārgi) un izbaudiet šo piedzīvojumu. Olafam ir vairāki grezni, paša rokām šūti autentiska izskata tērpi no laika, kad šeit tiešām valdīja aristokrātija.

Viņš jums iemācīs gan pareizo sasveicināšanos un reveransus, gan arī to, ka kādreiz nebija "WhatsApp", bet bija vēdeklītis, kurš varēja pildīt to pašu funkciju, un sazināties ar vēdeklīti bija patiešām vienkārši. Bet vēl viena pievienotā vērtība ekskursijai ar gid..., pardon, pavadoni ir tas, ka daudz vairāk un dziļāk iespējams uzzināt par pils vēsturi, visām tām lietām, kas redzamas apkārt, piemēram, viens maziņš un neuzkrītošs skapītis hercoga audienču telpā, kā izrādās, ir divus miljonus eiro vērts.

Un, jā, viss par un ap sadzīvi un to, kam kura telpa paredzēta. Piemēram, esat kādreiz vispār pievērsuši uzmanību tam, ka baroneses guļamistabas vannasistabai ir zemāki griesti nekā pašai guļamistabai!? Bet tur – griestos – dzīvoja viņas kalpone. Tieši tik vienkārši. Un tādus sīkumus, noslēpumus diez vai paši spēsiet pamanīt. Un tad uzdevumi, kad būsiet pilī: vispirms nododiet sveicienus Olafam, otrkārt, atrodiet lielajā zelta zālē kaut ko ieskrāpētu sienā no laika, kad šeit bija apmetusies kāda armija. Tā, viss, pietiek te atklāt pārāk daudz, brauciet un izbaudiet paši, jo ziema tiešām ir tas brīdis, kad varēsiet daudz mierīgākā gaisotnē visu izstaigāt un apskatīt.

Negribam aizkavēt arī Olafu viņa ikdienas augstmaņa gaitās, tāpēc sakām lielu paldies un dodamies ārpus pils meklēt, kur piepildīt mūsu izsalkušos vēderiņus (šis ir Dārtas Karolīnas tiešs citāts).

Cikreiz esam bijuši Rundālē, vienmēr esam ievērojuši restorānu "Rezidence", kur šoreiz ir iespēja arī tikt iekšā, jo vasarās te parasti viss ir pilns. Uzreiz tad arī par to, kā mums patika, – ļoti patika. Un arī ļoti garšoja. Šī vieta nav krogs, bet tiešam restorāns, kur porcijas varbūt uzreiz nešķiet milzīgas, bet ir ļoti garšīgi un viss ir no izciliem produktiem pagatavots. Obligāti arī uzprasieties uz viņu pašu gatavoto pesto. Kamēr gaidījām ēdienu, bija laiks arī papētīt to, kā ir atjaunota šī senā ēka, un arī šeit visur ir tā sajūta, ka ēkai ir dota jauna dzīvība. Līdzīgi kā šodien Dārtes muižā, Rundālē un vēlāk arī Bauskas motormuzejā – viss ir nevis par to, kā radīt kaut ko jaunu, bet dot iespēju lietām un vietām atdzimt.

Lai cik arī "Rezidence" nebūtu mājīga vieta, kur varētu sēdēt un dzert kārtējo garšīgo kafijas krūzi līdz pat vēlam vakaram, mums vēl šodien jāpaspēj uz Bauskas motormuzeju. Bauskas novads vispār ir vieta Latvijā ar visvairāk retro auto, pirms gada tieši bijām "Miķelī" – arī ne pārāk tālu no šejienes.

Paši mēs Bauskas motormuzejā, kas ir lielā un tiešām Latvijas labākā muzeja – Rīgas motormuzeja – filiāle (atkārtosimies, mēs esam bijuši desmitiem muzeju visā Eiropā, kur tie ir izveidoti tā, ka ārā nevar izlīst pat pēc vairākām stundām; Latvijā reāli interesanti muzeji ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi), pēdējo reizi bijām pirms gadiem astoņiem vai pat senāk. Toreiz te bija nedaudz mazāk automašīnu, šobrīd tās abās hallēs ir saliktas ļoti, ļoti cieši viena otrai blakus. Un noteikti arī šeit ņemiet gidu, kurš izstāstīs katra auto vēsturi.

Ļoti patīkami, ka arī šeit lēnām tiek vaļā no padomju mantojuma auto, kur tiešām pilnīgi visi modeļi bija kopēti no kāda Eiropas vai ASV ražotāja jau esoša auto, un tie tiek aizstāti ar patiešām interesantiem un pat unikāliem modeļiem. Tā kā mūsu ģimene fano par "Mercedes", uzreiz visu skatienus pievelk trīs paši skaistākie auto šeit – no kāda restauratora privātkolekcijas trīs dažādu paaudžu modeļi, kuru kopējā vērtība ir apmēram viens miljons.

Vispār – daudzi jau noteikti nezina – Latvijas auto restauratori ir vieni no augstāk vērtētajiem Eiropā un pie viņiem rindas uz restaurāciju ir vairākus gadus uz priekšu. Tepat ir arī pilnīgi oriģināli saglabājies "Horch" auto ar vērtību apmēram viens miljons eiro. "Horch" ir kompānija, no kuras radās mūsdienu "Audi". Tāpat arī ārkārtīgi reti "Fiat". Šoreiz laikam, ja būtu tikai ar Kārli un gidu trijatā, mēs te paliktu līdz pusnaktij. Otrā zālē ir militārās tehnikas un mūsējā RAF vēstures izstāde. Ar RAF modeļiem, kas šeit ir vienīgajā eksemplārā pasaulē.

Bet ar to viss vēl nebeidzas, te ir arī otrs stāvs, kur ir iespēja gan uzspēlēt dažādas spēles, gan izbraukt Biķernieku trasi reālā simulatorā (ha, simulatoram ir vienalga, cik desmitus tūkstošu kilometru ar dažādiem auto gadā noripo, savaldīt sporta "Audi Quattro" nav tik viegli), arī iemācīties pašam uztaisīt īstu gumijas kaučuka bumbiņu. Šādas meistarklases ir vairākas, un, kā jau parasti, bērniem sanāk labāk nekā vecākiem. Ja uz muzeju var droši braukt darba laikā, tad meistarklases gan jāpiesaka atsevišķi.

Ārā ir jau tumšs, un mūsu doma par pāris stundu izbraucienu ir pārvērtusies tajā, ka esam pavadījuši pilnu dienu ārpus mājām.

Atpakaļceļā uz Rīgu apstājamies vēl Iecavā, tur notiek pasākums, kas ir sava veida viens no pagrieziena punktiem mūsu blogam, un atkal mēs šeit esam nejauši, jo pirms diviem gadiem iemaldījāmies Iecavas kultūras nama un Pasaku nama rīkotajā gaismas festivālā, nobildējām pāris foto ar dronu no gaisa – un šis bija pirmais apraksts, kuru mums izlasīja vairāk nekā 100 000 lasītāju, kas nu jau ir mūsu ikdiena. Ir tiešām lieliska sajūta atrasties starp simtiem smaidošu bērnu un laimīgu pieaugušo, kurus šajā gada tumšākajā laikā spēj iepriecināt ļoti skaistie gaismas objekti kopā ar mūzikas skaņām. Ar tādu pamatīgu smaidu sejās arī mēs dodamies uz mājām – pateicībā par to, ka nesēžam vienkārši mājās, bet izmantojam katru iespēju kaut kur izrauties un mēģināt iedvesmot ceļot arī mūsu lasītājus!