"Man ir iespēja spēlēt šo puisi? Tas ir lieliski!" Timotijs Šalamē par Boba Dilana lomu

Timotijs Šalamē ir dzimis un audzis Ņujorkā, viņš mācījās slavenajā "LaGuardia" skatuves mākslas skolā un jau pirms skolas beigšanas ieguva lomas seriālos "Bagātnieku dakteris" ("Royal Pains") un "Svešais starp savējiem" ("Homeland"). Aktiera karjera strauji uzplauka, un par galveno pagrieziena punktu tajā kļuva loma Kristofera Nolana filmā "Starp zvaigznēm" ("Interstellar"). Taču izrāviens, gūstot starptautisku atpazīstamību, notika ar režisora ​​Luka Gvadanjīno filmu "Sauc mani savā vārdā", kas viņam sagādāja "Oskara" nomināciju kategorijā "Labākais aktieris", – Šalamē kļuva par trešo jaunāko aktieri, kurš jebkad ir nominēts šai balvai.

Pie galvenās lomas režisora Džeimsa Mengolda filmā "Bobs Dilans: Pilnīgi nezināms" ("A Complete Unknown") tika jau strādāts daudzus gadus, un tas kļuva par Timotija Šalamē aizraušanās projektu. Filmas ilgo izstrādes procesu, kuru pārtrauca 2020. gada globālā pandēmija, aktieris pavadīja, mācoties dziedāt un spēlēt ģitāru. Filma stāsta par leģendārā Boba Dilana radošās karjeras agrīnajiem gadiem Griničvilidžā, kā arī par daudzajiem folkmūzikas žanra pārstāvjiem, kuru ceļi bija ar viņu krustojušies.

Šalamē intervijā ar studiju "Searchlight Pictures" stāstīja, ka tad, kad saņēmis piedāvājumu atveidot Bobu Dilanu, tas nebūt nebijis biedējoši, jo "tolaik es vēl nebiju māceklis tā saucamajā Boba draudzē, kāds esmu tagad". Viņš zināja, ka Dilans ir nozīmīga figūra mūzikā, viņš tika un joprojām tiek cienīts gan amerikāņu, gan arī globālajā mākslinieciskajā pasaulē, taču Timotijam vēl nebija tādas saistības ar viņa mūziku. Iedziļinoties viņa stāstā, viņš saprata, kāpēc citi bija tik ļoti piesardzīgi pret ideju uzņemt biogrāfisku filmu par Bobu Dilanu. Viņš uzsvēra, ja kāda lieta nav salūzusi, to nav nepieciešams labot, un Boba mantojums, viņa mākslinieciskais talants un mūzika... tas viss nav salūzis.

Uz vaicājumu, vai bija kāds brīdis, kad viņa galvā iedegās spuldzīte un pēkšņi viņš kļuva par mācekli, ko apraksta, Šalamē atbild šādi: "Tas bija kaut kad pandēmijas laikā, lai gan domāju, ka es to sāku izjust pat pirms tam. Tā bija Boba Dilana dziesmas "Ballad of a Thin Man" koncertversija, kas ir atrodama Martina Skorsēzes dokumentālās filmas "No Directions Home" oriģinālajā video. "Ballade of a Thin Man" izpildījums mani aizkustināja no mūzikas viedokļa. Kad 2020. gada vasarā pandēmijas dēļ mums visiem bija daudz laika, skatījāmies D.A. Pennebeikera 1967. gada dokumentālo filmu "Bob Dylan: Don't Look Back". Es biju patiesi sajūsmā par to, cik aizraujošs bija šis vienkāršais puisis Bobs un ka viņam nebija šīs muļķīgās maskas, kuru ir viegli uzvilkt un kuru nēsā daudzi cilvēki. Tas bija patiešām pārsteidzoši un iedvesmojoši. Tas bija brīdis, kad es padomāju: "Hei, man ir iespēja spēlēt šo puisi? Tas ir lieliski!"

Sarunā ar studiju Šalamē nāca klajā ar savu teoriju par tolaik notikušo. Viņš norādīja, ka tas ir tikai viņa interpretējums, piebilstot, ka ir cilvēki, tostarp Bobs Dilans, kuri varētu pastāstīt par to, kā tas patiesībā bija. Šalamē uzsvēra, ka stāsts drīzāk ir par to, ka šajā periodā gaisā bija daudz vairāk nekā 50. gadu vidū un beigās. Bija tādi mākslinieki kā Pīts Sīgers un Pols Kleitons, un bija fantastiski folkmūzikas izpildītāji, bet tajā laikā kultūra vēl nebija gatava šiem jauninājumiem, un Amerikas politiskā vide arī ne, jo daudzi no šiem cilvēkiem tika iekļauti melnajā sarakstā un nevarēja darīt savu darbu.

Līdz 60. gadu sākumā notika lielas pārmaiņas. Bobs Dilans pārņēma folkmūzikas liriku un tās formu. Viņš personalizēja vecās īru balādes un vecās blūza balādes no dienvidu štatiem. Šalamē uzsvēra, ka katra dziesma, kas sākas ar "es" vai "es izgāju cauri" vai "es redzēju", smeļas iedvesmu no tā laika, taču runa nav tikai par šo dziesmu personalizēšanu subjektīvā veidā, tās ir arī tur ieliktās emocijas.

Filmā aktieris dzied un izpilda Boba dziesmas, norādot, ka iemācījies uzstāties tādā līmenī, vienlaikus nemēģinot atdarināt Bobu Dilanu: "Godīgi sakot, tas bija tikai atkārtošanas process, kurā vienkārši darījām to atkal un atkal 10 000 stundu pēc kārtas. Trīs četru mēnešu laikā jūs patiešām to nevarat paveikt, bet piecarpus gadu laikā jums pietiek laika gan darbam, gan arī pauzēm, jo nedaudz atkāpties no šāda projekta ir tikpat svarīgi. Visam procesam nebija nekādu termiņu, es nemācījos to priekš kāda cita – es to darīju tikai pats sev. Es iemācījos daudzas dziesmas, kuras pat neskan filmā, jo tas palīdzēja saprast kopējo bildi un sajust nepieciešamo."

Sarunas laikā Šalamē uzsver, lai gan filma pievēršas tam, kā slava ietekmēja Dilanu, viņam ļoti paticis tas, ka tā nav pamācoša. Viņš norādīja, ka filmā viens no personāžiem raksturo Bobu kā kādu, kam "nospļauties par citiem cilvēkiem". Šalamē uzsvēra, ka tas nebija tāpēc, ka Dilans būtu bijis egoistisks, bet gan tāpēc, ka tajā brīdī viņš bija noraizējies par savu mākslu. Viņš arī nekad neizlikās, ka viņam nebūtu svarīgi tas, ko viņš dara.

"Režisoram Džeimsam Mengoldam galvenais ir prasme veidot stāstu tā, lai tas uzrunātu ikvienu, un, pat ja filmas skatītājs ir atnācis uz kinoteātri, neko daudz par Bobu Dilanu nezinot, varu saderēt, ka, pēc filmas atnācis mājās, viņš noteikti sameklēs kādu no Boba dziesmām, lai noklausītos vēlreiz," sarunas beigās norādīja Timotijs Šalamē.

Filma stāsta par jauno un vēl plašai publikai nezināmo Bobu Dilanu, kurš 1961. gadā ieradās Ņujorkā un jau Ņūportas mūzikas festivālā 1965. gadā kļuva par sensāciju, iegūstot elka statusu miljoniem mūzikas cienītāju vidū. Viņš tika pasludināts par savas paaudzes balsi, iezīmējot vienu no svarīgākajiem momentiem 20. gadsimta mūzikā. Būdams populārs un fanu mīlēts, Bobs Dilans vienmēr ir juties kā nevienam pilnībā nezināms.