Balkānu pilsēta ar pamatīgu Vīnes piegaršu – neaizmirstamā Bukareste ziemā  (3)

Bet, atgriežoties pie Jaungada sagaidīšanas Bukarestē, – kāpēc tieši šeit?! Pirmkārt, vasarā mēs te bijām uz nepilnu diennakti, kad ar 33 gadus veco 400 eiro vērto "Audi 80" laidām no Rīgas līdz Moldovai un Melnajai jūrai, un kaut kā "pavilkās" šī pilsēta un rumāņi paši kā cilvēki, ka gribējās te atgriezties. Ģeogrāfiski šī arī bija nākamā tuvākā valsts, kuru varējām sasniegt ar auto, bet šoreiz galīgi negribējās pazaudēt trīs līdz četras dienas vienkārši ceļā turp un atpakaļ, tāpēc izdomājām paskatīties, kas notiek ar aviobiļetēm. Bukareste noteikti nav "top" galamērķis Jaungada sagaidīšanai, tāpēc "airBaltic" biļešu cenas iepriecināja. Turklāt uz Bukaresti reisi ir ideāli – pirmdienās un piektdienās, tā ka vai nu sanāk garā nedēļas nogale šajā pilsētā, vai arī lidojam tieši pavadīt nedēļas vidu, jo ar trim četrām dienām šeit, neizbraucot ārpus Bukarestes, pilnīgi pietiek. Un, jā, turpinot tradīciju, dodamies tur, kur nedodas visi, un laužam mītus par dažādām valstīm un pilsētām.

Lidojam pirmdien, tieši dienas vidū. Lidostā "Rīga" esam pusotru stundu pirms reisa, šurp atkal braucam ar koplietošanas auto, lai nav par taksometru jāpārmaksā. Tālāk jau pie "airBaltic" bagāžas nodošanas viss ātri, drošības kontrole arī vienā momentā, un īstenībā jau jākāpj arī iekšā. Tā kā Jaunais gads tepat ap stūri, var pilnīgi just, ka viss "Airbus" salons un laikam pat bagāžas nodalījums ar tādu īpašu svētku sajūtu.

Lidojums tikai nedaudz ilgāks par divām stundām, pa ceļam paspējam gan palasīt, gan nedaudz nākamā gada plānus (tieši tā – nevis mērķus vai sapņus, bet reālus plānus) sarakstīt, un tad jau zem spārniem iznirst varenie Transilvānijas Karpati. Nav jau tā, ka esam redzējuši pilnīgi visus iespējamos kalnus Eiropā, bet nu pagaidām ir tā, ka tieši Ukrainas un Rumānijas Karpati ir tie, kuri mums šķiet visvarenākie un iespaidīgākie. Vēl pārdesmit minūtes, un esam ļoti maigi piezemējušies Otopeni lidostā. Lidosta ir nereāli milzīga, ar vairāk nekā 50 izlidošanas ejām. Tā kā Rumānija ir Eiropas visvairāk smēķējošā valsts, viss ceļojums šeit tādā nelielā dūmu mākonī. Jau izkāpjot no lidmašīnas, sākās šī smaka un pavadīja visas dienas.

Ļoti ātri tiekam pie mūsu bagāžas un dodamies laukā. Otopeni lidosta ir kādus 15 kilometrus no pilsētas centra, viņiem ir vēl viena lidosta tuvāk, bet to izmanto iekšzemes un privātajiem reisiem. Pēc kāda laiciņa būs arī tiešais metro savienojums ar centru. Šobrīd ir iespēja izmantot vilcienu, ir arī autobusi. Brauciens šeit sabiedriskajā maksā 60 centus par vienu reizi vai 8 eiro par biļeti trim dienām.

Mēs šoreiz atļaujamies pašikot – izmantosim tikai taksometrus, kas Bukarestē ir nedaudz nepieklājīgi lēti. Ir gan "Bolt", gan "Uber", gan vietējās aplikācijas. Salīdzinām cenas: "Bolt" līdz mūsu viesnīcai 10 eiro, "Uber" – 8 eiro. Pēc septiņām minūtēm pieripo mūsu pirmā šī ceļojuma "Dacia Logan". Vispār ceram, ka jūs jau zināt – Rumānijā tieši arī ražo "Dacia", tāpēc šeit ir tā, ka lielākā daļa auto uz ceļiem ir "Dacia". Reģionos ir pat brīnumi no 80. gadiem, lielajās pilsētās – pārsvarā ļoti svaigi modeļi, jo Rumānijas iedzīvotājiem ir iespēja iegādāties šos auto par vēl draudzīgākām cenām. Otra galējība – ļoti daudz "Mercedes". Un lielākā daļa no tiem dažādi luksusa, sporta un "tūningoti" modeļi. Turklāt nevis, kā pieņemts, ar "Aliexpress" "tūningu", bet uzreiz "Brabus", AMG un citiem. Satiksme – krietni agresīvāka nekā pie mums, neviens nečammājas, taču reizē arī viss pieklājīgi.

Rumānijai ir sava naudas vienība – leja. Un saprast, cik leju ir eiro, ir pavisam vienkārši: ņemam un dalām lejas ar 5.Tātad viens eiro ir 5 lejas. Viss izcili saprotami.

Šeit gandrīz visi runā angliski, ciest nevar krievu valodu, jo viņiem arī ir asociācijas ar Čaušesku režīmu un PSRS laikiem, kā arī visi šobrīd ir dusmīgi par to, ka Krievija negodīgi centās iedabūt valsts prezidenta amatā savu kandidātu. Rumānija gan īsti nebija lielais draugs PSRS, bet tāpat bija Varšavas pakta valsts. Īstenībā visas dienas sanāca ar kādu parunāt par Čaušesku laikiem, un ir interesanti paklausīties par to, kā viens cilvēks 30 gadus reāli ir cēlis un radījis attīstītu valsti un tad vienā brīdī kļuvis par diktatoru, kura dēļ ir aizgājuši bojā vairāk nekā 60 000 cilvēku. Pavērojot kaut vai ēkas un arhitektūru, ir ļoti daudz Romas impērijas stila valdības ēku, dažādas koncertzāles, un tad 80. gados Čaušesku lika nojaukt visu vēsturisko centru pēc zemestrīces un būvēt iespaidīgas daudzstāvu paneļu mājas. Kopumā nojauca apmēram 90 procentus ļoti skaistu ēku jeb 12 000 celtņu.

Tā kā ir neliels sastrēgums avārijas dēļ, līdz mūsu viesnīcai "Intercontinental Athenee" nokļūstam pēc 40 minūtēm. Vēl viena Čaušesku laika iezīme – nereāli plati ceļi arī pilsētā, pat astoņas joslas. Šie platie ceļi izveidoti tā, ka stiepjas pāri visai pilsētai un parasti nonāk pie kāda milzīga objekta – pasaulē garākajām strūklakām, pasaulē smagākās un otras lielākās ēkas – parlamenta, Triumfa arkas un tā tālāk. Vispār sajūta kā tādā Parīzes (Bukaresti arī sauc par Parīzes kopiju), Vīnes (ēku dizaina dēļ) un Romas (seno celtņu izskats) krustojumā ar Balkānu sajūtām. Viss ir izcili tīrs, jo visās malās ir mobilās pilsētas uzkopšanas servisa brigādes – stumj pa priekšu zaļus atkritumu konteinerus, vāc katru mazāko gruzīti. Šķiet, visu piecu dienu laikā tā arī neredzējām kādus nomestus papīrus.

Mūsu viesnīca ir viena no vecākajām viesnīcām Bukarestē. Šeit parasti paliek visas iespējamās slavenības, piemēram, Lady Gaga, Mesi, Mbape, Enriko Iglesiass, politiķi – Merkele, Bušs, Duda, pat kāds mūsdienu asiņainais diktators... Mēs, kad sākām meklēt palikšanas vietu, nonācām līdz šejienei galvenokārt viena iemesla dēļ – šis bija viens no maniem mērķiem, Jauno gadu sagaidīt reālā luksusa piecu zvaigžņu viesnīcā pašā pilsētas centrā ar skatu pāri visai pilsētai. Parasti visur Jaunajā gadā šādas viesnīcas maksā nereālus ciparus, bet Bukarestē cena bija samērīga, ne kā Vīnē vai pat pie mums Rīgā. Un sapnis, kuru ģimenei izteicu pirms kādiem sešiem vai septiņiem gadiem (kad sagaidījām Jauno gadu kaut kur krietni tuvāk un vienkāršāk, bet ar tādu nelielu skaudību skatījos uz tiem, kas svinēja tieši "Intercontinental"), ka pēc pāris gadiem arī mums tā būs, ir piepildījies.

Bukarestē viesnīcas sacenšas par to, kura būs viskrāšņāk izrotāta Ziemassvētku laikā. Un vienmēr galvenā sacensība ir tieši starp mūsu "Athenee" un vēl divām – "Marmorosch" un "Corinthea", kuras arī ir tepat – blakus Uzvaras laukumam un Romas impērijas stila koncertzālei. Ja kāds jautā mūsu viedokli – pirmā vieta ir "Corinthea", tad "Athenee" un "Marmorsch".

"Athenee" ir ar visu konsjeržu, sagaidītāju bariņu un greznu egli pa vidu. Dizains – nu kaut kas ļoti līdzīgs kā filmā "Viens pats mājās" Trampa viesnīcai. Numuriņš arī pieklājīgs, un pārsteidzoši, kā šeit simt gadus veca klasika salikta ar mūsdienu tehnoloģijām, piemēram, uzkopšanas servisa izsaukšana un klimata sistēma ielikta mini ekrānā, ēdiena pasūtīšana uz numuriņu gan zvanot, gan TV ekrānā. Ierasts, ka mēs meklējam neparastas un maksimāli interesantas, pat dīvainas naktsmītnes, bet šis ir stāsts par to – kā gadu sāksi, tā pavadīsi. Un mums ir pārāk grandiozi plāni šim gadam kaut kam mazāk greznam...

Nedaudz ir sācis krēslot, un dodamies uz vecpilsētu, kas ir kādu 10 minūšu gājiena attālumā no mums, garām Revolūcijas laukumam, kur savu pēdējo neveiksmīgo runu mēģināja teikt Čaušesku, pirms pēc pāris dienām tika notverts bēgam no valsts un tika nogalināts pēc īsas tiesas. Tāds jau laikam ir visu asiņaino diktatoru liktenis, kad viss mainās vienas dienas laikā. Kopumā 1989. gada decembra revolūcijas laikā tika nogalināti vairāk nekā 1600 režīma pretinieki. Vispār iesakām noskatīties kādu "YouTube" pārraidi par to visu, ir tiešām interesanti.

Bērni saka, ka grib ēst, bet vakariņas mums pēc kādas pusotras stundas, tāpēc skatāmies apkārt – varbūt būs kāda bulciņvieta. Ejam vecpilsētas virzienā garām daudzajām iespaidīgajām celtnēm, te arī viesnīcas ir gandrīz uz katra stūra, un arī tās cenšas turēt līdzi ar saviem rotājumiem. Izrotāti arī dizaineru veikali, un, lai arī nav sniega, ir tāda pamatīga svētku sajūta, jo viss ir pat pārspīlēti krāšņi, bet Bukarestei tas tiešām piestāv. Apkārt dzirdam ļoti daudz itāļu, franču un angļu valodā runājošu tūristu. Kā vēlāk mums pastāsta, visi Bukarestes iedzīvotāji Jaungadā cenšas braukt uz kalniem, jo tur ir gan sniegs, gan iespēja izbaudīt garās brīvdienas. Nu, jā, Bukarestē vien ir gandrīz divi miljoni iedzīvotāju un tā ir septītā lielākā pilsēta Eiropā. Kaut kā to pirms ceļojuma nebijām papētījuši.

Bet atpakaļ pie maizītēm. Kamēr ar mutēm vaļā apstājamies pie "Corinthea" viesnīcas un sākam to bildēt, bērni izdomā, ka varbūt iesim pa kreisi, nevis taisni, – laikam viņu deguns un ceļojumu rūdījums ir tik uztrenēts, ka kaut ko garšīgu sajūt pa gabalu. Pēc 50 metriem nonākam pie "Luca". Nu, uzreiz jāsaka paldies kādam augstākam spēkam, ka šī cīsiņu mīklā ķēde bija ciet pāris dienas, jo bērniem nekas cits vairāk neinteresēja, kā iespēja atrast nākamo "Lucu". Pie visām "Lucām" vienmēr bija rinda, kas ir arī saprotams, jo visai paliels dažādu pildījumu un garšu cīsiņš mīklā šeit maksā 5 lejas jeb 1 eiro. Saldā garā maizīte – tikpat. Ideāla vieta ātri dabūt iekšā garšīgas kalorijas. Pēc ceļojuma bērniem pārjautājām, kas visvairāk patika, – un atbilde bija vienkārša – "Luca"!

Ir jau gandrīz pavisam vakars, ārā ļoti silti, jo, kā paši Bukarestes iedzīvotāji stāstīja, sniegs un kaut mazākie mīnusi te drīzāk ir brīnums, nevis parasta ziema. Ēdot cīsiņu kārumus, esam tikuši arī vecpilsētā. Pāris dienas pirms lidojuma sapratām, ka ir maza "šaize" ar to, kur Vecgada vakarā tikt pie smukām un tradicionālām rumāņu svētku vakariņām, jo, mēģinot kaut ko rezervēt, viss pilsētas centrā bija aizņemts jau mēnesi pirms, tāpēc mēģināsim sarunāt kaut ko uz vietas. Te ļoti populārā lieta ir iekšā saucēji, kuri nav pārāk uzbāzīgi, taču šovakar mēs par viņiem pat priecājamies, jo ar visiem var aprunāties, vai kaut ko var dabūt brīvu uz rītdienas vakaru. Vienīgā vieta, kur Vecgada vakaram kaut kas ir dabūjams bez papildu ieejas maksas 50 eiro par cilvēku, vecpilsētā ir apšaubāma paskata iestāde – "Tag Aperativo". Nav tā, ka mums te ļoti patīk, bet īsti alternatīvas nav – jāņem tas, kas ir. Staigājam tālāk pa vecpilsētu un vēl pāris vietās pajautājam. Mazums, kāds galdiņš aizķēries tieši mums, bet šoreiz neveicās.

Vienā brīdī gan pamanām kaut kādu vārtrūmi ar uzrakstu "La Mahala" un iešaujam iekšā. Pie mūriem piestiprināti paklāji, Rumānijas karogs pa visu sienu, no maza lodziņa izlikta laukā caurule, pa kuru nāk laukā dūmi no gāzes apkures, tāda sirreāla sajūta. Gar kājām vēl skraida kaķi. Raujam vaļā nedaudz šķības durvis, un nonākam ļoti autentiskā, mūsu izpratnē, 80. gadu beigu dzīvoklī jebkur Latvijā. Vaskadrāna uz galdiņiem, grāmatu plauktiņi, kaut kādas puķes no kaut kurienes, dažādi krēsli, grozām pogu radio un TV. Nu, viss labākajās sociālisma noskaņās. Pienāk arī saimnieks. Jautāju, vai rīt var uz vakaru dabūt galdiņu. Atbilde tāda: ja es gribēšu strādāt un uzņemt viesus, tad jā, bet, ja nē, tad nevarēs. Rezervēt neko nevar, te viss no noskaņojuma atkarīgs. Bet uz šejieni kādā no turpmākajām dienām noteikti atnāksim, nevar to palaist garām.

Vēl obligāti ir jāapmeklē grāmatnīca vecpilsētā – "Cărturești Carusel". Neparasta ēka – iekšā ir grāmatnīca vairākos stāvos, bet dizains tāds, ka var visu redzēt līdz pat griestiem, bet vairākos stāvos ir balkoniņi apkārt, vienā ir pat maza kafejnīca, un tad tā var klīst augšā pat vairākas stundas, ir arī pagrabstāvs ar platēm un diskiem. Tāda maksimāli atmosfēriska vietiņa.

Un tad, jau ejot tālāk, saprotam un pamanām, ka ļoti daudzas vietas pat vecpilsētā būs ciet, jo te tā ir normāli, strādāt, cik un kad gribas, nevis izdabāt pilnīgi visiem.

Tā kā bijām šeit jau vasarā un pirms tam, meklējot kaut ko interesantu, pēdējās dienās arī tika izpētīta visa pilsētas karte virtuāli, tālāk gandrīz varam staigāt bez papildu navigācijas. Šī vakara ēšanas galamērķis – Ebreju rajonā esošais autentiskais restorāns "Bucătărașul". Mēs zinām, ka Bukareste ir viena no drošākajām pilsētām Eiropā, bet tomēr šis rajons pa ceļam neliekas tāds ļoti drošs, lai gan nosacīti tas ir tikai nedaudz nostāk no pašas galvenās ielas un centra. Vienīgā lieta, kas mūs pagaidām kaitina Bukarestē, ir luksoforu darbības algoritms, jo te uz zaļo gaismu pārsvarā ir jāgaida vairāk nekā minūti, un tas attiecas arī uz auto, respektīvi, visi signāli ir mūsu izpratnē krietni par gariem.

Nonākam kaut kādos pagalmos, knapi atrodam uzrakstu "Bucătărașul" un ejam iekšā. Pirmā doma, kas arī pēc tam pierādās kā patiesība, – komunaļņiks. Mūs sagaida ļoti perfektā britu angļu valodā runājošs čalis, ierāda mums galdiņu un iedod ēdienkartes. Te ir teju visa rumāņu virtuve – ar polentu (kukurūzas putra), ko pasniedz pamatā pie visiem ēdieniem, daudz cūkgaļas, sātīgas zupas un papanasi jeb saldie virtuļi ar krējumu un zapti.

Atkal esam diezgan izbadējušies un pasūtām vairāk ēdiena, nekā varam sevī iedabūt. Visu laiku nāk tieši tūristi. Izdodas arī nedaudz aprunāties ar viesu sagaidītāju, viesmīli un cigarešu masveida iznīcinātāju vienā personā, kurš arī pastāsta, ka šeit tiešam ir bijis komunālais dzīvoklis, kurš pārveidots par restorānu. Pēc tam arī "Google" saprotam, ka šī vieta ir vismaz starp "top" pieciem restorāniem, kas šeit jāapmeklē. Sajūtas kā dzīvoklī, ik pa laikam mollīgas rumāņu pavāres iet laukā uzpīpēt, bet tāpat viss notiek diezgan raiti. Tiekam pie mūsu milzu porcijām un domājam, kā to visu apēst. Nezinu, vai pārējiem latviešiem tā ir, bet mums pie gaļas vajag arī salātus, kas parasti Eiropā jāņem klāt, tāpēc pasūtām bietes ar mārrutkiem un vienkārši garšīgu marinētu papriku. Papriku atnes tādā apmērā, ka liekas – vesela burciņa, kas mums veikalos maksā ap 4 eiro, vienkārši izgāzta bļodiņā. Un tas maksā 2 eiro. Lielāko daļu ēdiena apēdam, Dārtas Karolīnas makaronus gan nākas ņemt līdzi. Rēķins – 50 eiro. Secinājums par ēšanu Bukarestē – ir lētāk nekā pie mums. Un pat pašās tūristīgākajās vietās, par kurām vairāk pastāstīsim nākamajās apraksta daļās, nebūs tā, ka būs neadekvātas cenas.

Ejam laukā un izdomājam iziet uz ielas, kur sākas strūklakas, caur dažādiem daudzstāvu māju pagalmiem. Jau dienas laikā pamanām, ka visur vadi sastiepti kā Indijā. Pat dārgajos rajonos tie vienkārši karājas kaut kur. Man ļoti patīk lidot ar dronu naktī, bet šeit es laikam neriskētu, jo starp tām augstceltnēm arī sastiepti vadi – pilnīgi neizprotami. Uz ielas var būt vienkārši atvērtas elektrības sadales kastes un savienojumi izveidoti, satinot vadus kopā, pat bez izolācijas.

Pēc pāris minūtēm tiekam uz lielās ielas, pareizāk sakot, bulvāra, un vēl pēc maza brītiņa esam pie tās vietas, kur vasarā ar sajūsmu vērojām pasaulē garāko strūklaku šovu vienlaikus ar dronu perfomanci debesīs. Bērni atceras, kur mēs stāvējām un vērojām šo iespaidīgo priekšnesumu, un šeit laikam arī dzima ideja, ka Jaunais gads tiks sagaidīts Bukarestē. Mums priekšā ir pasaules smagākā ēka un otrā lielākā administratīvā ēka pasaulē – Čaušesku parlamenta pils, zem mums – tunelis auto, un arī te augšā ir vismaz sešu joslu šoseja pilsētas centrā. Pārņem tāda sirreāla sajuta, cik maziņi mēs esam un cik iespaidīga un neatklāta ir pasaule, un kā viena cilvēka ambīcijas var pārvērst valsti un miljoniem cilvēku likteni. Mums gan ir svarīgākas lietas, piemēram, lai cik bērni būtu tikko pārēdušies, priekšā tiek pamanīta kārtēja "Luca" ar mīklcīsiņiem. Mums priekšā iepērkas arī ļoti pieklājīgs angliski runājošs policists. Policisti šeit tiek saukti par žandarmiem, bet ugunsdzēsēji glābēji – par pompjēriem. Nu, vai tad nav arī kaut kas no īstās Francijas? Paldies, ir. Un šī ir tā reize ceļojumos, kad mēs vispār nesaprotam viņu valodu.

Par nožēlu Ziemassvētku tirdziņš pie parlamenta pils ir beidzies, kā jau lielākajā daļā Eiropas valstu, uzreiz pēc Ziemassvētkiem. Lēnām līkumojam caur visādām mazākām ieliņām uz viesnīcas pusi. Iebāžam vēl degunus vienā ļoti slavenā restorānā – "Hanu’ lui Manuc", kas iekārtots vairākus simtus gadu vecā ēkā, bet te viss ir rezervēts pāris dienas uz priekšu. Mums gan ir izdevies dabūt galdiņu pašā slavenākajā restorānā, iesim uz turieni pēc divām dienām. Tā ka, ja dodaties uz Bukaresti tad, kad brauc visi, – atceramies, ka tomēr vajag rezervēt. Ja vajag padomus, vienmēr esam gatavi arī palīdzēt!

Pilsētas centrs ir kļuvis vēl skaļāks, jautrāks un interesantāks. Pilnīgi negribas iet uz viesnīcu. Neskatoties uz to, ka pilsētā ieradāmies vēlā pēcpusdienā, esam nostaigājuši 17 kilometrus.

Naktī arī mūsu viesnīca izskatās vēl greznāka, cilvēki stāv uz ielas un fotografējas uz tās rotājumu fona, tepat arī nolikta pamatīgi izrotāta "Mini Cooper" mašīniņa.

Otrs rīts sākas diezgan agri. Pirmkārt, gribas redzēt, kas tāds neparasts ir brokastīs. Sāksim ar to, ka šeit vīriešus oficiants uzrunā ar "sers", ir ļoti plaša ēdienkarte, turklāt iespēja dabūt nereāli perfektas Benedikta olas. Viss izcili svaigs un garšīgs. Ir vesels stūris ar rumāņu uzkodām, svaigi spiestām sulām, un tiešām ir sajūta, ka esi kāda zvaigzne, kuru te visi aptekalē. Ir patīkami darboties un uz sasniegumiem rosinoša sajūta.

Pavadām šeit gandrīz stundu, un tad jau laiks doties uz kādu apskates vietu – brauksim uz viņu etnogrāfisko muzeju – "Dimitrie Gusti". Apskatām taksometru cenas – 3 eiro par komforta taksometru. Bet tāpat atbrauc "Dacia Logan" – tikai citā krāsā un nedaudz svaigāks. Es pat laikam necentīšos saskaitīt, cik dažādu krāsu un paaudžu "Logan" mēs izbaudījām piecu dienu laikā. Ir, protams, arī "Uber Black" ar pilnīgi jaunām "Teslām" un E un S klases "Mercedes", tas maksā tieši 2 reizes vairāk.

Šoferis ir runīgs, brauc ļoti pašpārliecināti un agresīvi. Te pārsvarā arī drošības jostām ir tikai dekoratīva nozīme, bet, ja ļoti gribas, var arī piesprādzēties. Tā kā ir svētku laiks, ielās daudz policijas ekipāžu, īpaši pie valdības ēkām, kuru te ir tikpat daudz, cik parasto māju, bet viņus absolūti neinteresē, kas un kā brauc.

Tiekam līdz muzejam, kas ir blakus Triumfa arkai, ejam iekšā, un šeit mūs "aplauž", jo varot maksāt tikai skaidrā un lejās. Bet bankomāts tikai pārsimt metrus uz priekšu. Kopā ar pāris itāļiem dodamies līdz tam, izņemam 500 lejas, kas ir 100 eiro, rumāņiem tiešām skaistas naudaszīmes, un ejam atpakaļ. Iedodam 60 lejas par biļetēm un dodamies iekšā muzejā.

Tas izmēros ir ļoti līdzīgs mūsējam Latvijas etnogrāfiskajam, arī sadalīts pa Rumānijas reģioniem. Pirmajās mājiņās ieejam iekšā, tur nekas cits kā krāsnis nav palicis... Smejamies par to mītu, ka šeit kādreiz taču bija populāri kaut ko nočiept, un noteikti kāds ir paspējis iznest laukā visu. Īstenībā neesam tālu no patiesības, izrādās, šeit arī ir pasirojuši krievi.

Pārējās celtnes gan ir ciet, un pie katras ir informatīvs stends ar bildītēm, kā tur iekšā izskatās. Tas nedaudz bojā kopējo iespaidu, jo gribas arī ieiet iekšā. Iespējams, ja izvēlas ekskursiju ar gidu, var arī tikt tālāk. Varbūt arī tas, ka ir nosacīti nesezona, bojā noskaņu, bet visādi citādi šis muzejs ir lieliska izklaide vairākām stundām. Ļoti daudz dievnamu, ēkas ar salmu jumtiem, ēkas ar zemes jumtiem, ēkas ar skaidu jumtiem. Un kaķi, to te ir vairumā. Pieliecos vienu melnu paglaudīt, tas ielec klēpī, un ar šo kaķi tālāk nostaigāju gandrīz pusstundu. Apkārtējiem interesanti – laikam pēc vietējā divmetrīgā vampīra izskatos ar kaķi rokās. Ja godīgi, neesmu kaķu cilvēks, tā, ka nemaz neesmu, un šī ir pirmā reize, kad kāds publiskais kaķis šādi ielien man rokās, un uzreiz melnā krāsā.

Uzņemos ģimenei arī gida lomu un skaļi komentēju to, kam kura ēka ir paredzēta, – nu, vismaz pēc manām domām. Kad nonākam pie zvejniecības un ūdensdzirnavu stūra, viss aprīkojums izskatās tāds, ka ar to pa dienu tika darītas šiem priekšmetiem paredzētas darbības, vakaros tās iznomāja vampīriem, lai tie var mocīt cilvēkus. Tādā ziņā visu cieņu – lai tehnika nekad nestāv bez darba!

Tā kā muzejs ir samērā atklātā vietā, nedaudz pūš vējš un ātrāk gribas siltumu, lai gan ir plus grādi, tāpēc mums ar stundu pietiek, dodamies laukā un ejam līdz Triumfa arkai un tad kopā ar vēl baru tūristu vienkārši ielas vidū starp auto straumi uzņemam pāris foto, un izsaucam kārtējo "Dacia Logan" – aizbrauksim arī uz kādu tirdzniecības centru.

Ir Vecgada diena, un mēs esam sev padarījuši dienu ne tik interesantu, jo pārsvarā viss ir ciet, vajadzēja noīrēt auto un aizlaist uz kalniem – Brašovas pusi – vai arī sākt rītu ar dzelzceļa staciju. Brauciens ar vilcienu kalnos varētu būt lieliska ideja! Bet mēģināsim izklaidēt sevi tepat pilsētā. Par Jaunā gada sagaidīšanu un citiem piedzīvojumiem jau nākamajās daļās!