Pamatīgi skaļais Jaunais gads Bukarestē un idejas, kā tūrista cienīgi pavadīt 1. janvāri

Ar Rumāniju šobrīd latviešiem ir tādas attiecības kā ar Poliju pirms 10 gadiem – liela daļa domā, ka te ir noziedzība, slikti ceļi, pa ielām klejo "vampīru bandas zirgu mugurās" un viss vienkārši ir slikti. Viena no mūsu misijām – braucam uz savas ādas pārbaudīt, cik lielā mērā tā ir patiesība. Un, tā kā arī mēs dziļi sirdī esam vampīri, Rumānijā jutāmies vienkārši lieliski. Un, jā, ja jau viss tik slikti būtu, diez vai mūsu "airBaltic" uz turieni lidotu un vestu pilnas lidmašīnas ar tiem, kas vēlas iepazīt šo ļoti patieso Eiropas un Balkānu pērli. Turklāt, kad lidojām, gar lidmašīnas logiem neviens vampīrs uz robotslotas garām neplivinājās!

Pirmajā daļā nedaudz aprakstījām, kā vienkārši klīdām pa Bukarestes ielām, esot sajūsmā par arhitektūru, ēdienu un cilvēkiem. Šoreiz beidzot vairāk par to, kāpēc uz šejieni atlidojām, – kā nosvinējām Jauno gadu!

Bet, tā kā līdz pusnaktij vēl ir diezgan daudz laika un esam apskatījuši viņu Brīvdabas muzeju, nobildējuši viņu Triumfa arku, izsaucam taksometru, un, protams, kas gan cits piebrauc, ja ne "Dacia Logan". 40 minūšu brauciens cauri visai pilsētai – četri eiro. Ja būtu ņēmuši "Teslu" vai E klases "Mercedes", tie būtu septiņi eiro. Te tiešām četriem ir lētāk braukt ar taksometru, metro būtu tie paši četri eiro. Šis šoferis izskatās nedaudz pēc Alonso Rumānijas brālēna un brauc kā ar kaņepēm barots kalnu zirgs, tāpēc 40 minūšu vietā esam klāt jau pēc 25 minūtēm. Tā teikt, šķēršļi un sastrēgumi ir tikai kartē un tavā apziņā.

Nemaz nepateicām, kur braucam, – tā kā īsti plānu nav, bērniem kabatas spiež skolas tirdziņā ietirgotais – vajagot kādu lielveikalu. Mums īsti iebildumu nav, paskatīsimies, ko te labu un citādu tirgo. Uz vienu citu tirdzniecības centru, kurš ir reizes divas lielāks par mūsu to tur, vārdā nesauksim, bet pie Dienvidu zelta tilta esošo lielveikalu, brauksim rīt uz vienu atrakciju, tāpēc šodien uz "Buchurest Mall". Pie veikala ir arī "Luca" (jā, tie pēc mūsu pirmās apraksta daļas nu jau ir leģendāri cīsiņi mīklā par vien eirīti gabalā), pusdienu jautājums ir atrisināts – visi četri paēdam par kādiem septiņiem eiro. Iekšā lielveikalā vēl tiekam pie kafijas un kūciņām (kas izmaksā 20 eiro), bet, nu, šī kaut kāda hipsteru "fancy" (grezna) vietiņa, kuriem vienmēr šallē slēpjas vairāk eiro vai leju.

Paši veikali – nu, tā. Ir tādi, kas ir, sākot no Belostokas Eiropas virzienā, bet, nu, nekas tāds, kas nebūtu dabūjams pie mums. Lai vai kā, kaut ko jau arī nopērkam un ejam laukā. Nolemjam izmēģināt laimi un aizlaist uz Čaušesku parlamenta ēku – ja nu "nospīd" šodien dabūt ekskursiju. Bērni ļoti pieprasa vēl "Lucas" kārumus, bet tieši paveicas, ka pa ielu iet garām, nu, ļoti labi baroti bērni – un mēs savējiem sakām, ka šie noteikti ir "Lucas" reklāmas sejas. Šis ir lielisks brīdis izsaukt kārtējo "Dacia Logan", bet te mūs "aplauž" sistēma un atbrauc "Ford". Jūtamies nedaudz piečakarēti, ar skumjām sejām sēžamies iekšā. Bērniem skumjas, jo nav dabūti "Lucas" cīsiņi, mēs, jo nav "Logan". Bet dodamies pasaulē smagākās un otrās lielākās pēc Pentagona ēkas – Parlamenta pils – virzienā. Un tad tieši šeit, pāris kilometru no vēsturiskās Bukarestes centra, arī atnāk apjausma, cik viss šeit ir gigantisks. Tas, ko viņi sauc par sociālisma laika ēkām, ir vairāk tādas nelielas Romas impērijas dizaina ēkas, nevis mūsu "hruščovkas" vai "purčika deviņstāvenes". Te viss ir ar pārdomātu dizainu, un tas, kas pārsteidz visvairāk, – ļoti daudz ir ieapaļu ēku, nevis vienkārši "kluču". Manuprāt, šādā mājā arī kodolbumbas trieciens vairāk atgādinātu skaņu, kad aiz sienas "padumju" laiku ēkā kāds "Ļoša lamā savu Taņķu".

To visu, protams, papildina arī brauciens gar pasaulē garākajām strūklakām – ja ir lētas "airBaltic" biļetes, iesakām vienkārši vasarā aizlidot piektdienā un noteikti vienkārši izbaudīt tikai šo strūklaku un mūzikas šovu. Beidzot esam klāt arī pie parlamenta pils, ļoti daudz cilvēku stāv un kaut ko gaida, vienu brīdi ir cerība, ka tiksim iekšā, bet tad saprotam, ka visi vienkārši stāv un blenž. Neviens foto, neviens video nenodos to sajūtu, kāda ir, skatoties uz šo betona milzi. Pieļauju, ka Čaušesku vienkārši vienu brīdi kādiem radiem bija cementa rūpnīca, kurai veicās sūdīgi, tāpēc – neliels "otkats" un pasaulē smagākā ēka gatava, un arī cementa rūpnīca peldas šokolādē. Bet, ja nedaudz nopietnāk, būvējot šo monstru, aizgāja bojā vairāk nekā 800 cilvēku, daudzi vienkārši izdarīja pašnāvību, lecot no augstuma. Lai vai kā, rumāņiem lielummānija uz grandiozām lietām joprojām ir cieņā.

Ja apietu apkārt šim pils kompleksam, noteikti kāds no tiem, kas ikdienā velk iekšā tos garšiņu "flomīšu" dūmus, atmestu savus ļenganos pedālīšus. Paši rumāņi gan ir īsti veči un sūras vecenes, jo te pīpē gandrīz visi, un pat mums, kas nesmēķē, pēc tam, nolaižoties Latvijā, gribējās atrast kādu vietu, kur ir piesmirdināts gaiss, – tāds pieradums pāris dienu laikā izstrādājās. Un te neviens arī tos krāsainos draņķus nevelk plaušās, visiem kārtīgas un maksimāli smirdīgas cigaretes. Iespējams, pat bez filtra.

Aizejam līdz pils priekšai, tur vēl pirms divām dienām bija arī tirdziņš, kuru cītīgi vāc nost. Arī egle tepat. Bet Bukarestē nav tā, ka šis ir galvenais rajons, drīzāk kaut kā, ņemot vērā visu vēsturi, to cenšas ļoti neuzsvērt un neizcelt. Bet šī ēka ir tas, kāpēc mēs noteikti kādreiz vēl te būsim – izstaigāt un izpētīt to.

Dodamies virzienā uz mūsu viesnīcas pusi ar mūsu lielākām un mazākām kājiņām – garām lielajam kanālam uz vecpilsētas pusi. Dienas beigās "Garmin" parādīja, ka šodien esam nokātojuši 21 kilometru. Šis ir kārtējais kādreizējais valdības un ierēdņu rajons ar augstceltnēm.

Pēc 15 minūtēm arī esam vecpilsētā. Viss, kā jau Vecgada dienā, mutuļo un skan. Vienu brīdi paejam garām čalim, kurš dzied uz ielas Eda Šīrana balsī. Tajā brīdi nepievēršam uzmanību. Dodamies uz vienu no viņu bankas ēkām, kas arī atgādina Pentagonu no Romas. Ja tur iekšā nav viss vampīru zelts, kāpēc vispār vajag tādu ēku!? Un izrādās, ka bankai ir vairākas šādas ēkas. Bija cerība, ka tiksim iekšā, bet ne šodien. Nāciet piektdien, kad mēs būsim prom. Un šī ir vēl viena Rumānijas īpatnība – te mājaslapas un "Google Maps" atjaunojumi ir veikti apmēram 2000. gadu sākumā, darba laiks nekam nav precīzs. Bet tas ir saistīts ar viņu dzīves principiem – ja gribu, šodien strādāju līdz 16, tad beigšu darbu jau 14.30. Jo es tā gribu. Tas gan vairāk attiecas uz ģimenes uzņēmumiem, bet kopējā ainā mums ļoti patīk viņu pieeja dzīvei. Toties rumāņi ir ļoti radoši izklaides vietu izdomāšanā! Netikuši bankā, ejam atpakaļ, dziļāk vecpilsētā, šoreiz gar otru ēkas malu un izdzirdam "bum, bum, ratata, bum, bum, bumsi". Nu, lūk, šeit, starp trim ēkām, ir divas mini ieliņas, kur abām ielām uzlikts jumts un iekšā neskaitāmas kafejnīcas un mini klubiņi, un labākais – mūzika kā tādā Ibizā bez apstājas. Ja nobērtu smiltiņas, pāris "čiksu" peldkostīmos ielaistu, mēs te labprāt paliktu uz dzīvi. Tāda smaidu un gurnus kustinoša atmosfēra "nonstop" (bez apstājas). Varbūt uztaisām ko tādu kādā klusākā Vecrīgas ieliņā!? Ā! Pie mums jau nevar, uzreiz visas kaķu tantes un "ja že matj" sāks vākt parakstus, zvanīs apšaubāmiem TV raidījumiem un pieķēdēs sevi pie sienām, jo mums jau neko nevajag.

Vajag vēl aiziet līdz viņu slavenākajam klosterim vecpilsētā, kur mūs vasarā ar karotīti baroja vietējā mūķene, mazums, arī tagad satiksim viņu. Šis ir tas gadījums, kad no svešām tantēm drīkst ņemt saldumus, tas vasarā bija kaut kas ļoti garšīgs. Un neizskatījās, ka viņa mūs gribētu nolaupīt.

Klosteris gan ir jau ciet, vajadzētu laikam jau uz viesnīcu iet, kaut ko smukāku uzģērbt un tad jau sagaidīt jauno gadu, bet vēl pamanām "pimpīškafe" – "Obranic" kafejnīcu jeb vietu, kur ar vafeļu palīdzību mācīt bērniem veselības mācību. Ir gan vīriešu, gan sieviešu versija. Un iekšā pilns ar vecākiem un bērniem. Mēs arī plaši veram vaļā durvis un tiekam pie siltām "pimpīšvafelēm". Īsti vairāk nav, ko rakstīt par šo vietu, ceram, ka bilžu dēļ mūs "nenobanos". Izejam no kafejnīcas, visi diezgan apmierināti. Bija taču garšīgi, un turpat arī muzicē ielu muzikants. Šīrans ir prom, tagad laiks itāļu ārijām. Šoreiz tās izpilda diezgan tipisks Rumānijas kalnu reģionu pārstāvis – ar autentiskiem vaibstiem, pilnīgi var redzēt, kā šīs godīgās acis vakaros mēdz ieskatīties plūmju liķiera glāzītē un redzēt tajās atspulgu. Viss jau labi, skan lieliski. Līdz vienā brīdī lielā skanda "uzkaras" un kāds paliek, virinot muti. Kā karaokes izpildītājs kungs ir izcils. Problēma ar skandu un iespējamie reputācijas draudi tiek ātri novērsti, un viņš šeit ir arī pēc pusotras stundas, kad nākam atpakaļ.

Tad jau dodamies uz mūsu "Intercontinental Athenee". Nedaudz atpūtas, nedaudz svinīgāk apģērbjamies un garām tiem smokingos un vakarkleitās, kas dodas svinēt Jauno gadu tieši šajā viesnīcā, dodamies uz mūsu vakariņu vietu. Ja nedaudz laicīgāk būtu plānojuši un domājuši, noteikti būtu meklējuši kādu šāda veida balli, jo tās ar visu iekļautu sākas no 120–150 eiro – līdz pat 2500 eiro par ballīti. Šoreiz gribējām sagaidīt jautrā bariņā ar rumāņiem, bet, kas no tā sanāca, pēc pāris rindkopām...

Kā jau Vecgada vakarā, ir ļoti pacilājoša atmosfēra, visi kaut kur plūst, steidzas, no katra stūra skan mūzika, lai gan ir vēl tikai pulksten 20, visās malās jau tiek baudītas svētku vakariņas, un arī mēs tiekam līdz vietai, kuru mums izdevās vakar knapi dabūt. "Tag Aperitivo Bar". Nu galīgi nerekomendējam. Šoreiz mana priekšnojauta, ka nebūs nekas labs, piepildījās. It kā ir pat DJ... gariem matiem, Boba Mārlija radinieks, kurš spēlē (it kā spēlē – uzlicis "playlist" ar nosaukumu "Best of 90ties" "YouTube"), bet nu vismaz datoru pieslēdzis caur DJ pulti. Mēs to visu redzam, jo mūsu galdiņš tieši aiz viņa darbagalda.

Neko no ēdienkartes pasūtīt nevar – ir 50 eiro vērta gaļas uzkodu plate, kas nav slikta, ir pietiekami garšīgi, ar to mums visiem četriem pietiek. Dzērieni vēl 25 eiro. Kaut kā nešķiet, ka mēs te sagaidīsim jauno gadu, tāpēc pēc kādas stundas ceļamies un čāpojam laukā. Mērķis – atrast kaut kādu vēl strādājošu veikaliņu, kur tikt pie bezalkoholiskiem šampīšiem. Jau šajā brīdī mums visas zīmes saka, ka nu viss – nevajag jums uz to lielo pilsētas balli, palieciet vecpilsētā vai meklējiet vēl kādu ballīti kādā vietiņā par sakarīgu summu, jo visi veikaliņi ir ciet. Pārejam uz ebreju rajonu, kur vakar mums bija autentiskās vakariņas "komunaļņikā", un izsaucam taksometru. Prieks, ka tas atkal ir "Dacia Logan", bet ar maksimāli, lai piedod visi pārējie rumāņi, bet tiešām 13 gadus vecas ziemas riepas intelektu apveltītu vadītāju. Viņš, esot 400 metrus no mums, vairākas reizes aizbrauc otrā virzienā, līdz ir trīs kilometrus no mums, tad, kad pietuvojas atkal 200 metrus, sajauc pagriezienus un atkal aizšauj divus kilometrus prom. "Uber" rādīja, ka taksis piebrauks pēc piecām minūtēm, realitātē – pēc pusstundas. Nu, OK, brauksim uz "Titan park", kur tad ir tā lielā ballīte. Uzstāsies gan mūsu mīļākā rumāņu grupa "Voltaj" (jā, mums pat tagad ir sava mīļākā rumāņu grupa), gan vairākas citas – visādas čigānu, čigānroka un čigānfolka apvienības. Braucam kārtīgu pusstundu. Cena standarta – četri eiro.

Piebraucam pie tā "Titan" parka, kāpjam laukā. Kaut kā liekas, ka pārāk klusu. Visur visās malās sīkie spridzina visu pēc kārtas. Pērn sagaidījām jauno gadu Ukrainā, tur viss forši, klusi un solīdi, te, Bukarestē, piedzīvotais atgādina Berlīni pirms diviem gadiem, kad redzējām arī to, kā izskatās nodeguši policijas auto un tiek spridzināts pilnīgi viss. Sīkajiem panika, jo te tiešām nevar saprast, kur un kas kurā brīdī lidos kurā virzienā. Viss dūmos. Turklāt šis nav īstais parks, jo ir "Titan" un "Titanii" parks. Un ballīte notiek otrā, kas ir kādu pusotru kilometru no šejienes. Saucam taksometru. Viss apkārt joprojām sprāgst.

Tiekam līdz otram parkam un saprotam, ka nebūs. Šī ir reāla imigrantu ballīte. Un, pilnīgi godīgi, nejūtamies omulīgi. Pašu rumāņu šeit vispār nav. Tāda mazā Indija un Sīrija vienkopus. Viss jau kārtībā, pasaule mainās, un visi ir visur, bet ir sajūta, ka mēs te neesam pārāk gaidīti. Tā jau mūzika forša, un diez vai pie maniem diviem metriem kāds piesiesies, bet mums ir līdzi divas blondīnes...

Vēl ir pusotra stunda līdz pusnaktij, ejam pārsimt metrus tālāk un redzam ļoti daudz rumāņu, kuri arī ir izlēmuši šeit nepalikt. Šoreiz taksometrs jāgaida nedaudz ilgāk, bet tiekam pie tā un pēc pusstundas esam Bukarestes mierīgajā daļā. Jā, šis ir nosacīti pats dārgākais un prestižākais rajons, bet jūtamies šeit komfortabli. Pa ceļam izdomājam, kur gribam svinēt nākamo Jauno gadu, un apņemamies visu gadu cītīgi kapāt, lai to izdodas īstenot, bet turpmākajos gados brauksim uz mazākām pilsētām.

Uz lielo balli viesnīcā noteikti netiksim, toties viņu mīlīgā mazā kafejnīca gan ir vaļā (un šī pēc visiem ceļvežiem ir vieta, kur noteikti jāiedzer kafija, kad esat Bukarestē). Dodamies uz to, pasūtām izcili garšīgas bujabēzes zupas, "Crème Brûlée" un uzkodas, kakao un sulas un priecājamies par šo lielisko gadu! Iepazīstamies arī ar ģimeni pie blakus galdiņa, viņi domā, ka mēs esam skandināvi, bet tad izrādās, ka viņi divreiz bijuši arī Latvijā un viņiem pie mums patīk. Tad arī pienāk jaunais, 2025. gads – ejam uz ielas, te arī spridzina, bet viss ļoti droši, visi viens otru apsveic.

Jā, šis ir tāds Jaunais gads un sagaidīšana, kāda mums patīk! Ir pavēsi, mēs bez jakām, skrienam iekšā un turpinām runāt ar rumāņiem, viņi pieseko gan mūsu viesnīcas lapai, gan ceļojumu blogam, un tagad mēs ar viņiem ik pa laikam sarakstāmies. Tobrīd, protams, jautājumi – cik droši mēs esam blakus tiem tur, kuriem patīk līst iekšā svešās valstīs, un tas, ka arī viņus kaitina, ka šī nācija mēģina iznīcināt visu normālo, pat Rumānijā viņi cenšas uzspiest sevi. Tad vēl par Čaušesku laikiem uzzinām daudz ko interesantu, un ģimenes galva stāsta par periodu, kad viņiem nebija, ko ēst, jo jebkura diktatūra vienā brīdī nonāk līdz tādai stadijai. Protams, padalās ar idejām, kas mums vēl noteikti jāapskata un jāapciemo, un noteikti, kad būsim nākamreiz, lai rakstām – satiksimies vēlreiz! Bērniem vienā brīdi pietiek, un viņi dodas uz numuriņu. Mēs vēl kādu pusstundu paliekam un arī dodamies pie miera.

Pirmajā janvārī varētu arī pagulēt ilgāk, bet viesnīcā brokastis ir tikai līdz pulksten 11, tāpēc nākas celties jau deviņos. Turklāt, kurš ātrāk ceļas, tam vairāk iespēju apēst visu to garšīgo, kas šeit ir pieejams. Esam bijuši daudz un dažādās viesnīcās ar daudzām un pilnīgi bez (arī ar mīnus) zvaigznēm, bet tieši kvalitātes ziņā šī laikam ir starp "top" trīs vietām, īpaši to var just brokastu laikā. Pie šāda servisa un apkalpošanas var pierast ļoti ātri. Turklāt parasti šādās viesnīcās pirmā gada dienas brokastis ir vēl plašākas un ar vairāk pārsteigumu. Visi viens otram novēl laimīgu jauno gadu, nākas vien ar pilnu muti atbildēt ar to pašu. Un, jā, kas atšķir šādu vietu un cilvēkus, kas to apmeklē, no standarta "all-inclusive" Turcijas kūrorta (dzer, cik lien, vietējā dzinuma "visīti"), – šeit pie ieejas stāv šampanieša pudeles, bet neviens viesis īsti neskrien un no alkohola neko nemaz neņem. Nedaudz pārsteidz, ka viesmīlis, lai gan paliekam tikai otro dienu, ir atcerējies, kādu kafiju mēs dzeram, un, kamēr krāmējam šķīvjus, jau ir atnesis mūsu kafijas.

Kad ir pabrokastots, neies jau uz numuriņu sust tālāk, mums ir pāris aktivitāšu ieplānots, bet tās pēcpusdienā, tāpēc iesim staigāt. Ārā ir plus 12 grādi, saulīte, un dodamies nu jau ierastajā maršrutā uz vecpilsētu. Ir pilnas ielas ar cilvēkiem, ļoti daudz tūristu (jā, brokastis neviens negrib nogulēt), bet ļoti daudz kas vēl ir ciet. Izejam pa pāris mazākām ieliņām, piemēram, garām Mazās Parīzes muzejam, mums pa priekšu iet viens, nu, teiksim tā, sirdī ļoti dziļi operas solists, kurš dzied tik šķībi, ka pat gribas viņu klausīties. Vienā brīdī viņš aizlīgo pa kreisi, mēs pa labi un, izbaudot saulīti, gar kanāla malu dodamies uz vienu no diviem rajoniem Bukarestē, kas esot obligāti jāapmeklē, – Kotraceni, aiz lielās Parlamenta pils. Otrs ir Primaveri otrā pilsētas galā. Kotraceni bija Čaušesku oficiālās rezidences rajons, kur dzīvoja tikai labākie un tuvākie ierēdņi, Primaveri – vairāk kā mūsu Mežaparks, bet arī tur Čaušesku bija privātmāj... – privātpils.

Ejam gar kanālu, fotografējam ēkas, parkus, balkonus un pašu kanālu. Šis ir arī viens no universitātes rajoniem. Mērķis – vienkārši pastaigāt un izbaudīt pavasari 1. janvārī. Pilsēta ir jau pamodusies, šeit gandrīz nav tūristu, tikai vietējie, tāpēc vispār viss bez steigas. Nonākam pie operas ēkas, kas šeit nav pilsētas centrā, bet, protams, tuvāk Čaušesku ikdienas gaitām. Kā redzam, viss te ir bijis pakārtots tieši viņam.

Dodamies iekšā Kotraceni rajonā, kur ir tiešām skaistas ēkas, bet vispār bez zemesgabaliem apkārt, labākajā gadījumā, kur nolikt vienu auto, un, ja gribas iziet pagalmā pačurāt, tad diez vai tas sanāks, jo nāksies strūklu laist kaimiņa pagalmā. Bet ēkas neparastas, mūsu būvvaldēm gan būtu, ko teikt par saskaņojumiem un tā tālāk. Te ir arī kaut kāds super lielais militāras nozīmes parks, pēc kartes var iet cauri, bet pēc fakta – blokposteņi un interesanta tehnika iekšā. Tepat apliecinājums rumāņu lielummānijai, tiek būvēts dievnams, kurš ir redzams no visiem pilsētas stūriem.

Mums jātiek līdz Laimes kāpnēm – pati Bukareste vispār nav kalnaina, bet ir pāris pauguru, un vienā no tiem ir šādas Laimes kāpnes jeb visās varavīksnes krāsās izdaiļotas parastas betona kāpnes. Lejā – mobilās sētnieku brigādes, kuras pārvietojas pa ielām ar zaļajiem konteineriem un slotām rokās, ietur svētku darba pusdienas, apgāž konteinerus uz sāna un izkrāmē savas lašmaizītes. Pilsēta tiešām spīd un laistās.

Mums vēl diezgan daudz laika, līdz tiksim uz pirmo izklaidi šodien (visu garāmejošo suņu glaudīšana laikam nav īsta izklaide, un par to, ka mēģinu noķert visus kaķus, pārējie sola no manis novērsties un teikt, ka es neesmu no viņu ģimenes), tāpēc nedaudz vienkārši piesēžam. Man ir lieliska iespēja glaudīt visus pa parku izvestos suņus. Pārējā ģimene tiešām ir novērsusies...

Lai nepazemotu sevi vēl vairāk, tieku aicināts iet tālāk – šis rajons ir viss ar un ap militāro. Rumānijai ir viena no jaudīgākajām un lielākajām armijām Eiropā, un te ir pat vairākas militārās akadēmijas, ejam uz vienas no tām pusi. Šeit ir liels laukums ar skatu uz kārtējo sešu joslu šoseju pilsētas centrā, kaut kāds piemineklis un milzīgs bareljefs ar rumāņu armijas attīstības ainām, sākot no Romas impērijas laikiem. Vienā stūrī dāma trenējas tenisā, sitot bumbiņu pret sienu. Beidzot saucam taksometru – pieripo kārtējais "Logan". Un braucam uz "Museum of Senses", kurš iekārtots laikam lielākajā lielveikalā, kādā jebkad esam bijuši, –"AFI Cotroceni". Taksometrs mūs izlaiž nedaudz ne tur, bet pa ceļam ejam kādus pārsimt metrus gar kara bāzi – piestūķētu ar daudz dažādu interesantu tehniku, jo paši rumāņi to arī ražo. Līdz beidzot esam pie tirdzniecības centra. Vispirms – ārā busiņā par eiro tiekam pie bezalkoholiska karstvīna, ābolu sulas un biezeņa krustojumiem. Mums garšo, neparasti.

Dodamies iekšā. Viss ir divos stāvos. Līdz tiekam līdz "Museum of Senses", nedaudz piekūst kājiņas. Tā kā lielveikals ir retā vieta, kas šodien strādā, viss ir pārbāzts. Muzejs vairāk ir kā tāds ilūziju istabu, fizikas triku un spoguļistabu krustojums. Esam bijuši daudzos tādos, un nav tāda "wooow" efekta, bet kopumā stundu pavadīt šeit ir vairāk nekā interesanti. Visvairāk patīk apgrieztā istaba, spoguļu labirints un telpa, kur ar spoguļiem ir panākts bezgalības efekts, – tāda kā milzīga grāmatnīca. Bet, tā kā ir nereāli daudz cilvēku, visu tā līdz galam izbaudīt neizdodas.

Pats lielveikals kā jau lielveikals, Kārlis, kurš mums ir kvasa un "Lego" eksperts, aizskrien uz "Lego" veikalu un tiek pie kārtējā komplekta kolekcijai, Dārta Karolīna šobrīd ir kosmētikas un plato bikšu eksperte, tāpēc viņa vairāk pa šo līniju.

Mēs galīgi neesam iepirkšanās centru cilvēki un ejam laukā, medīsim kādu "Logan" uz centru – mums ir rezervētas vakariņas slavenākajā Bukarestes restorānā "Caru’ cu Bere". Taksometrs pēc pāris minūtēm ir klāt, bet mēs nevaram kāpt iekšā, kādai vietējai cacai ir problēmas ar norēķinu, jo viņa grib maksāt skaidrā, taksistam nav, ko samainīt, tā visa epopeja ilgst kādas 10 minūtes. Kad caca izkāpj, īsti neliekas kopā, kāpēc viņa brauc ar ekonomiskās klases "Logan"... Tā reize, kad vizuālais neiet kopā ar saturu.

Pēc 15 minūtēm esam centrā. Viss centrs atkal ir viena liela ballīte. Daudzas vietas gan ir ciet, bet "Caru’ cu Bere" strādā katru dienu. Šī ir slavenākā vieta, kur paēst, nebūs tik lēti kā citviet Bukarestē, bet šeit maksāsiet par atmosfēru. Iekārtota vecā alus darītavā, tāda 200 gadu pagātnes atmosfēra, kā jau Rumānijā ierasts – trīsstāvu ēka ar tukšu vidu, apkārt vairākos stāvos tādi kā balkoni. Viss ir piebāzts, bez rezervācijas iekšā netiksiet, tikai, ja sabildēt. Mēs rezervējām nedēļu pirms un arī knapi dabūjām. Vienlaicīgi te pavisam noteikti ir ap 500–700 viesiem, un vienmēr viss ir pilns. Divreiz dienā ir koncerti, arī mums paveicas – kungi smokingos spēlē klasisko mūziku. Izdodas ieflirtēt galdiņu otrā stāva balkoniņā, ejam augšā, pasūtīt var gan ar telefonu, gan pie viesmīļa. Cenas – kā paēst pie mums. Rumānijā kopumā tomēr ir lētāka ēšana. Kā viss šis organizētais haoss tiek menedžēts, ne mazākās nojausmas, bet viss strādā ideāli. Diezgan pailgi gan gaidām porcijas, vislabākais ēdiens ir Dārtai – zupa "čorba" maizes klaipiņā, bet klāt atnes sarkanā sīpola pusi. Laikam pret vietējiem vampīriem. Mums viss ļoti garšo, rēķins arī ap 70 eiro, nav tik traki, viesmīlis gan par katru cenu cenšas izspiest dzeramnaudā vismaz 10 eiro. Maksāju ar viņu smuko naudu skaidrā, iedodu kaut ko nedaudz vairāk. Šis paņem, aiziet un pēc sekundes atpakaļ, jautājot, vai kaut kas ne tā. Es atbildu, ka viss OK. No viņa jautājums – kur tad lielāka dzeramnauda!? Reāli paliku uz pauzes, notēloju, ka neko nesaprotu, bet šantāžai neļāvos.

Paklausāmies vēl koncertu un dodamies uz viesnīcas pusi, mēs ar Ditu vēl esam ieplānojuši šovakar ar metro pavizināties uz Primaveri rajonu, pabaudīt naksnīgo Bukaresti, bet bērniem jākrāj spēki rītdienas piedzīvojumam, par ko noslēdzošajā ceļojuma apraksta daļā!