Rumāņiem ir lielummānija, un šoreiz jāsaka: labi, ka tā, jo citādi mēs nezinātu, ka, piemēram, Bukarestē ir Eiropā lielākais spa un akvaparka krustojums. Taču stāstu turpināsim ar to, ka 1. janvāra vakarā vēl aizbrauksim līdz Bukarestes Mežaparkam jeb viņu "biezākajam" rajonam Primaveri. Nosaukums jau vien skan lepni – Primaveri! Un tagad pamēģiniet to izrunāt ar franču un itāļu akcentu, kā šeit runā lielākā daļa.
Bērni paliek mūsu "Athenee Intercontinental" viesnīcā, liks pa dienu nopirktos "Lego". Mēs ar Ditu gan iesim pablandīties pa dīvainiem rajoniem tradicionālajā randiņā. Kā jau rakstījām pirmajās daļās – Bukareste ir pat vairāk nekā droša. Katrs kakts ir izgaismots, un vienīgais, kas liek pa reizei atskatīties, ir tas, ka šeit it kā tomēr ir pilns ar vampīriem un līdz 2000. gadu sākumam bija patiesie mīti par rumāņu un romu mafijām. Nu te ir droši, varbūt kāds vien gribēs aprunāties un iepazīties.
Tātad: atpūtināsim vietējos taksistus, pamēģināsim kaut ko citu. Tāpēc brienam metro virzienā. Ir vairākas līnijas, turklāt viņi savā lielummānijā ir atvēzējušies un bliež metro uz 20 kilometru attālumā esošo lidostu. Tur jau tāpat ir dzelzceļa līnija, bet nē, viņiem ar to ir par maz!
Ejam ar lielu līkumu, lai interesantāk, līdz nonākam uz vienas no Bukarestes iekšējām maģistrālēm – te, pilsētas centrā, ir ceļš ar vismaz sešām joslām. Pretī mums – liela, izgaismota Kapitolija paskata ēka. Nu, simtprocentīgi kaut kāda prezidenta rezidence. Vismaz kāda maziņa ministra rezidence. Veram vaļā "Google" kartes, izrādās – šī ir slimnīca. Es jau uzbūru sev ainu – guli tāds tajā lielajā marmora zālē uz granīta operāciju galda un ķirurgs Drakulas kostīmā, skanot gotiskai mūzikai, cītīgi ravē laukā mandeles, apkārt tikai sveču gaisma! Bet lielais pārsteigums šeit ir drīzāk "Tonus Elast" veikals. Patīkami redzēt Latvijas uzņēmumus arī kaut kur tālāk. Veikalos redzējām, protams, mūsu zivju konservus un arī sulas.
Ejam tālāk. Metrostacijas gan ir viena pēc otras tieši uz šīs ielas, bet paiesim kājām, jo, lai arī ir 1. janvāris, šeit ir kādi +5 grādi pat vēlā vakarā. Ļoti daudz krāšņi izgaismotu ēku, pāri ielām lampiņas un rotājumi. Ja būtu kaut vai centimetrs sniega, sajūtas būtu vienā līmenī ar būšanu Vīnē.
Beidzot arī mēs lienam iekšā pazemē. Biļete maksā apmēram eiro, vienkārši nopīkstinām telefonus un esam iekšā. Vismaz šī stacija gan atsit tādu 90. gadu postpadomju gaisotni, bet ar metro tā laikam visās pilsētās, kur esam bijuši. Labāk jau šādas stacijas, bet vairāk jaunu līniju, nekā atsvaidzināt esošās. Metro vilcieni kursē bieži, tie gan ir moderni.
Mums jāpabrauc tikai divas stacijas, tāpēc pēc piecām minūtēm jau lienam atkal augšā. Pēc nostāstiem te ir jābūt zelta pilīm un, ja kāds mēģina iebraukt ar divus gadus vecu E klases "Mercedes", viņu te nelaiž iekšā. Jā, ir glauni, bet te viss ir nereāli saspiests. Varbūt tikai Čaušesku kādreizējai privātpilij ir nedaudz vairāk par pārdesmit kvadrātmetriem zemes. Viss Primaveri rajons ir izstaigājams, maksimums, pusstundas laikā. Pie mājām gan tiešām stāv pārsvarā elitāri "Mercedes" un BMW. Bet, ja godīgi, mūsu Mežaparks greznumā to visu pārspēj pāris reižu. Par Baltezeru vispār paklusēšu. Nemāk tie Bukarestes iedzīvotāji zīmēties, tāpēc jāaicina vien ciemos pie mums. Labi, vasarā bijām īstajā romu ciematā, tur – laukos – ir viss greznums.
Pirms braucam atpakaļ, ieejam vietējā itāļu restorāniņā. Ēst nudien negribas, tomēr kādu garšīgu kafiju gan labprāt nobaudīsim. Pēc tam, kad jau esam mājās un atkal tiek pētīts "Google Maps", saprotam, ka esam bijuši "top 3" Bukarestes restorānā. Bērniem bez mums jau garlaicīgi, un rīt visu dienu paredzēta kārtīga izklaide, tāpēc atkal ienirstam pazemē un pēc pārdesmit minūtēm jau esam pie viesnīcas.
Nākamajā rītā bērni izlec no gultām, mudina mūs ātrāk iet ēst, varot pat iztikt bez brokastīm, lai tik krāmējam peldkostīmus, dabūjam taksometru un braucam uz akvaparku. Ne vienkārši akvaparku, bet lielāko spa un akvaparku Eiropā – "Therme Buchuresti". Mums visos ceļojumos ir tradīcija – noteikti vajag kādas ūdens izklaides, tāpēc šoreiz jau laikus esam tikuši pie ieejas biļetēm uz šo vietu, kura vienlaikus spēj sevī ietilpināt vairāk nekā 6000 apmeklētāju, un, tā kā Rumānijā ir garās brīvdienas visu pirmo janvāra nedēļu, lieliski apzināmies, ka te tā arī būs – vismaz 6000 cilvēku visas dienas garumā.
Bez brokastīm gan gluži nevaram, tāpēc ejam tās izbaudīt. Esam pa šīm dienām ar visu personālu iepazinušies (vienkārši esiet draudzīgi, mazliet vairāk runājiet nekā citi un esiet pieklājīgi pret ikvienu, un tā ir iespēja tikt pie kāda negaidīta bonusa, tā teikt, neesiet tipiskie īgņas no ziemeļiem un viss notiks), tāpēc zibenīgi tiek atnestas gan kafijas, gan uzceptas perfektas Benedikta olas ar lasi, kā arī pankūciņas kā pie omes. Daudz ko dara arī Dārtas un Ditas blondie mati...
Bērni skubina izsaukt ātrāk to kārtējo "Logan", kamēr mamma iet pēc peldkostīmu somas. Atkal ātri salīdzinu cenas "Bolt" un "Uber". Abi ap septiņiem eiro par vairāk nekā 25 kilometru braucienu, jo "Therme" ir pat aiz lielās "Cotroceni" lidostas. Šoreiz taksists atkal runīgs, tāpēc ceļš paiet ātri. Ir ap pulksten 10 no rīta, un pie akvaparka stāvlaukumā nav vietas, kur nolikt pat vienriteni. Nu, labi, kur tad liksies, ies vien iekšā.
No malas nemaz tik milzīgi viss neizskatās, nu, tāda paliela stikla ēka... Bet... "Therme Bucuresti" ir lielākais atpūtas, labsajūtas un izklaides centrs Eiropā. Turklāt šeit ūdens, kā teikt, nav no krāna, bet nāk no zemes dzīlēm, tātad – avotu termālais ūdens. "Therme" darbojas jau deviņus gadus, kopumā pie sevis paspējis uzņemt vairāk nekā astoņus miljonus apmeklētāju. Ja tas viss vēl nav pārsteidzis, vēl varam pastāstīt, ka tā platība ir 37 000 m2, te ir 45 izklaides vietas, par ko tad arī pastāstīsim. Turklāt to ieskauj lielākā pilsētas pludmale Eiropā, tajā ir plašas āra zonas ar 800 000 augu un 1500 palmu gan iekštelpās, gan ārā. Akvaparkam ir trīs zonas:
"Galaxy" – rotaļu laukums visai ģimenei, jautra vieta ar 17 iekštelpu slidkalniņiem, kuru kopējais garums ir 1,7 kilometri, milzīgs viļņu baseins, āra un iekštelpu baseini, Himalaju sāls bibliotēka, baseina bāri, "Fen Shui" parks, milzīga iekšas un āra smilšu pludmale un restorāns;
"The Palm" – pieaugušo atpūtas zona ar nolaižamu panorāmas jumtu, termālajiem iekštelpu un āra baseiniem, hidromasāžas gultām, baseina bāriem, neskaitāmām palmām, džakuzi un aromterapijas minerālu baseiniem, te ir arī lielākā pilsētas pludmale Eiropa – "Sands of Therme", "Pangea" parks un unikāls restorāns –"Humboldt International Cuisine";
"Elysium"– lieliska labsajūtas un atpūtas zona ar dažādām tematiskām saunām, piemēram, unikālo kino pirti, Himalaju sāls pirti, karsto Bavārijas pirti (virs 90 grādiem), panorāmas Amazones saunu un tā tālāk.
Tā kā mums ir tiešsaistes biļetes, brienam iekšā garām visiem, jo lielākā daļa pērk uz vietas. Paņemam vēl dvieļus un halātiņus. Un – aidā! – iekšā pārģērbties.
Kad nonākam pirmajā zonā, atkal viss nešķiet nemaz tik milzīgs. Jā, liels baseins ar viļņiem, šļūcamo cauruļu zona virs galvas, un tad paliela zaļā palmu zona ar krēsliem. Mēs gan uzreiz ejam uz āra baseinu, kur ir vairāk nekā patīkami silti. Un tad no otrās puses ēkai apjaušam izmērus. Speciāli pameklēju –"Therme" iekštelpas ir tikai uz pusi mazākas par TC "Akropole". Nu, tad iedomājieties, ka viss tas vēl ir piepildīts ar baseiniem.
Jādodas izpētīt arī visu pārējo, tāpēc šaujam uz zonu ar bārbaseinu, kurš izmēros ir kā lielākais "Līvu" akvaparka baseins. Šeit tas ir vienkārši baseins bāriņš. Pārsteidz cenas – nereāli garšīgi un neparasti bezalkoholiskie kokteiļi ap četriem eiro, limonādes vispār divi eiro. Visi tā smuki arī tusē pa baseinu ar glāzēm rokās.
Uzreiz jāsaka – bilžu no "Therme" apmeklējuma nav pārāk daudz. Pirmkārt, paši gribējām atpūsties. Otrkārt, nav laikam pieklājīgi plikiņas miesas likt publiski, tāpēc nāksies vien vairāk aprakstīt.
Pēc tam aizejam uz šļūcamo zonu. Šeit nav ekstrēmo cauruļu, viss tāds mērens, jebkurš var izbraukt un no bailēm neatmest pleznas. Vienīgi pārsteidz tas, ka no rokām jāņem nost pulksteņi un tā tālāk. Vispār mugurā drīkst būt tikai peldkostīms. Rindas it kā palielas, bet nekur ilgāk par piecām minūtēm negaidām, tiešām organizācija ļoti laba.
Sarunājam ar bērniem, ka atstāsim viņus šeit, paši aizejam uz pieaugušo jeb bez-kliedzošo-bērnu zonu. Tā ir vēl milzīgāka, idejiski ļoti līdzīga tai, kur var iet visi, – laikam tikai vēl vairāk koku un skaļas deju mūzikas. Arī ir savs āra milzu baseins un tā lielākā pludmale Eiropā. Un tad ir tā vieta, kur jāpastāv rindā, lai uzņemtu kādu bildi ar baseinu fonā. Mums bērni iedevuši pusstundu laika, tad mums jānāk atpakaļ, atkal laiks ar viņiem – un tad mēs atkal varēšot tikt pie laika sev, tāpēc šoreiz reāli vienkārši izskrienam, lai paspētu vēl apskatīt spa un pirts zonu, kas ir stāvu augstāk.
Uzkāpjam tajā, un te laikam ir lielākās pirtis, kādās jebkad būts. Piemēram, ir Amazones pirts, nepārspīlējot – kādi 70 m2, ar skatu uz palmām un augiem, turklāt skan atbilstoša mūzika. Un smarža arī kā no Amazones (neesam vēl tur bijuši, bet noteikti tur tā smaržo). Tāpat amerikāņu pirts–kino. Respektīvi, karsējies un skaties filmas. Tad seko visādas smaržiņu pirtis, kur smaržas un garšas mainās pa stundām. Vispār te varētu bez bērniem visu dienu vienkārši dzīvoties. Turklāt ir arī nereāli plašs dažādu spa procedūru piedāvājums. Tā kā mūsu laiks ir beidzies, dodamies pie bērniem, pa ceļam gan vēl apstājoties pie neparastas uzpariktes, kas, izrādās, ir Eiropā vienīgais ķermeņa skeneris, kurš pēc tam parāda, kur kas jātrenē un kur ir kādas problēmas. Vēlāk tiešām arī atnākam noskenēties.
Bērniem ir pietiekami jautri bez mums, bet, nu, kopā ir vēl foršāk, šļūcam pa caurulēm, aizejam vēl pēc kokčikiem, ejam āra baseinā un saprotam, ka te pavadītas jau vairākas stundas. Izprasāmies vēl reizi aiziet uz pirtīm uz pusstundiņu, un tad gan iesim visi kopā ēst. Atkal godīgi pavadām šo laiku, vēl paspējam uz maiņām iziet to testu. Un kādos pulksten 15 ejam uz ēšanas zonu. Tā kā ir tik daudz cilvēku, laiž iekša pa bariņiem, tālāk, tā kā tādā "McDonald’s", ir lielie ekrāni, kur var pasūtīt to, ko gribi, dabūt numuriņu un meklēt jau galdiņu. Tādu izvēli nebijām gaidījuši – šeit nobāl 95 procenti Rīgas restorānu. Cenas, piemēram, puse perfekti grilētas vistas – seši eiro, zupas spainis – trīs eiro, Cēzara salāti – četri eiro. Un porcijas ir tādas, ka uz diviem var ņemt vienu. Vispār uz "Therme" var sūtīt jebkuru komandu skatīties, kā pareizi strādāt, – dienā apkalpot vismaz 10 000–12 000 apmeklētāju tā, ka neveidojas rindas, ir kaut kas unikāls. Virtuve ir atvērtā tipa, un process ir tik ļoti noslīpēts, ka es vienkārši blenžu uz to, kā viss notiek, lai vismaz kaut ko jaunu iemācītos procesu vadībā.
Sīkie vēl pierunā paņemt pa saldajam, un tad kā tādi jūras lauvas – nedaudz taukaini – peldam tālāk.
Ir jau nedaudz satumsis, tiek ieslēgts apgaismojums, un ir vēl vairāk ballīšu sajūta. "Therme" strādā līdz pulksten 22, un ap kādiem 16.30 rodas sajūta, ka paliek arvien vairāk cilvēku, nu jau esam tā nedaudz ļoti cieši kopā. Bērni saka, ka vēl pašļūkās, mēs atkal uz pirts zonu, ievērtējam vēl pasaules virtuves restorānu, te suši izvēle lielāka nekā jebkurā Rīgas piegādes servisā. Tiešām viss ir par un ap to, cik ļoti rumāņi cenšas visu darīt episki milzīgu un tādu pamatīgu.
Tā kā mums pulksten 19 jābūt Bukarestes centrā, ap pulksten 18 ejam laukā... un ieraugām rindu. Kādi 700 cilvēki stāv rindā un gaida, kad varēs tikt iekšā. Tātad iekšā ir vairāk nekā 6000 apmeklētāju. Parunājam ar meiteni, kurai atdodam NFC sprādzes, – te tā ir visu dienu, bet ikdienā standartā ir ap 2000 cilvēku gandrīz vienmēr.
Ejot laukā, skaļi apspriežam: tā kā "airBaltic" uz Bukaresti lido divas reizes nedēļā, ieķerot kādu lētāku akcijas biļeti, var lidot tikai uz šo vietu, tā kā ir blakus lidostai, vispār ideāli. Viena diena Bukarestei, viena "Therme" un viena izbraukt uz Brašovu ar vilcienu – daudz lētākas un neparastākas brīvdienas nekā tā pati Londona vai Roma, turklāt pārsteigsiet visus apkārtējos ar to, ka būsiet bijuši Rumānijā, pirms uz šejieni sāks lidot visa Latvija.
Pie taksometra tikt nav problēmas. Nu, kārtējais "Logan". Šoferis, uzreiz manāms, žipčiks. Runā vairāk nekā es, visu laiku prasa, no kurienes, ko darām, cik šāds attālums maksā pie jums un tā tālāk. Nu, jā, šeit taksometrs astoņi eiro, Latvijā būtu vismaz 25 par šādu attālumu. Vienā brīdī vēl pieliecas un jautā: "Tu tusēt esi bijis Bukarestē? Nu, es te zinu labākās vietas, kur bez sievas aiziet..." Saku, ka tikai ar sievu eju, tā ka droši var mums abiem stāstīt. Šis atmetas, un esam tikuši līdz vecpilsētai.
Iesim uz vietu, kas ir ierakstīta kā obligāti apmeklējama, – "Van Gogh cafe". Nu, interjera dēļ, jā, aizejiet bildītes uztaisīt, kādu kafiju paņemiet, bet ēst gan nevajag. Cenas virs vidējām Bukarestes, turklāt man atnesa burgeru no "McDonald’s". Nu, kā bildē redzams – 1:1. Vienīgi kāds pa ceļam vēl salātlapu bija "noštirījis".
Visiem pēc ūdens aktivitātēm vēl arī nedaudz noguruma niķis. Turklāt "Bolt" aplikācijā uzlec, ka brauciena cena kļuvusi augstāka – nevis astoņi, bet 20 eiro, jo šoferim nācies ilgāk mūs vest. Saprotu, ka šī ir neliela atriebība, ka negribēju iet ar viņu un vietējo daiļavu stringos monētas mest iekšā. Nu, neko, rakstu "supportam", un pēc trim minūtēm nauda atpakaļ kontā. Vēl labāk paliek tajā brīdī, kad "Bolt" "nogļuko" un nākamajā dienā, kad jau atlidojam, ieskaita man atpakaļ arī tos viņa it kā godīgi nopelnītos astoņus eiro. Šoreiz pat nejūtos slikti par to.
Aizvedam bērnus uz viesnīcu, jo man palikusi viena neizdarīta lieta – neesmu dabūjis kuņģa zupu jeb čorbu, un ejam atpakaļ uz vecpilsētu. Ja kāds atceras, es sev biju apsolījis, ka atnākšu uz "La Mahala" – riktīgi autentisku vietu, kur katrs šķīvis citāds, saimnieks vecās čībās, kā tikko no TV piecēlies, un visa atmosfēra kā 80. gadu beigās kādā dzīvokļa tusiņā. Bet krodziņš ir jauns, vienkārši viss izveidots speciāli šādi. Domāju, ka mūsu PVD tantes šeit noģībtu jau pirmajā metrā. Nē, nē, viss ļoti tīrs, vienkārši tā gaisotne.
Pa dienu esam pārēdušies gan "Therme", gan tikko arī "Van Gogh", tāpēc šoreiz vienkārši tradicionālā strūdele un čorba. Kuņģa zupa atgādina vakardienas trauku lupatu, ar kuru vēl tikko grīda izmazgāta. Nu, vizuāli. Smarža arī nedaudz. Turklāt klāt atnes veselu un garu aso zaļo piparu. Tā kā man jo asāk, jo labāk, graužu to klāt. Pie blakus galdiņa kaut kādu pavecu tūristu bariņš. Vienā brīdī nedaudz par daudz nokožu piparu un sāku rīstīties kā kaķis, kurš atrij spalvas. Man pašam jautri, "pendžuki" saprot, ka laikam te viss tā garšo, un izsteberē laukā, neko tā arī nepasūtot. Piparu nograuzu, zupu apēdu.
Šis ir pēdējais vakars šajā ceļojumā Bukarestē, tāpēc atļaujamies vēl divatā paklīst pa pilsētu. Te pilns ar tūristiem, nejauši vēl uzduramies krodziņam – ieeja ellē, no kurienes skanošā karaoke balss atgādina, ka kāds nejauši sātanam uz astes uzmetis vārošu dvēseļu grāpi... Mums ļoti patīk pilsētas tieši vēlos vakaros, jo to šarmu dienā nevar noķert, un tieši izstaigāt tādas vietas, kur tūristu takas neved, tāpēc līdz viesnīcai klīstam stundu, lai gan ceļš paveicams mazāk nekā 10 minūtēs. Vēl ilgāku laiku pavadām pie Uzvaras laukumā esošās ēkas, no kuras Čaušesku teica pēdējo runu, izpētām monumentālo un episko pieminekli, kas izskatās kā bultas un asins sliede vienkopus un norāda uz to liktenīgo balkonu, te arī ir atdzimšanas piemineklis, neparastas formas kolonna un revolūcijā kritušo memoriāls.
Šī ēka šobrīd ir Ārlietu ministrija, un darba auto stāvlaukumā ir tikai "Dacia" un "Renault" markas auto.
Viesnīcā bērniem stāstām par Rumānijas vēsturi un ar Kārli vēl krietni pāri pusnaktij skatāmies "YouTube" par diktatora laikiem, tāpēc pēdējais rīts ir tāds grūtāks. Uz brokastīm aizejam jau tad, kad vajadzētu no tām iet projām, bet neviens mūs prom nedzen. Paēdam, pasākam paldies personālam un vēlreiz nopētām "Athenee Intercontinental" viesu sarakstu uz sienas – Lady Gaga, "Rolling Stones", Mbapē, Japānas, Dānijas karaļi... Iespaidīgi.
Saliekam visas mantas, sarunājam, ka drīkstam uz divām stundiņām tās atstāt, un iziesim vēl goda apli pa šo rajonu – kādas konfektes taču arī jāatved uz Latviju, tāpēc ejam uz vietējo veikala ķēdi – "Mega Image". Šoreiz dienas gaismā. Atkal pabrīnāmies par tiem vadu mudžekļiem visās malās. Pēc tam dodamies gar parciņu ar slidotavu, bērni pieprasa vēl "Lucas" cīsiņus mīklā, protams, ir rinda, bet šoreiz nopērkam arī tik daudz, lai varam atvest uz Latviju vakariņām, un bērniem viens jautājums – mēs nevaram Latvijā "Lucas" franšīzi uztaisīt?
Ļoti var redzēt, ka visa Bukareste tiek vienkārši restaurēta. Pēc pāris gadiem būs atgūts nosaukums Mazā Parīze, jo tā sajūta tiešām ir starp Parīzi, Vīni un Romu, bet ar to īpašo Balkānu cilvēku kolorītu. Ieejam vēl vienā no daudzajām "Biserica" jeb dievnamiem, noliekam svecītes pateicībā par visu. Te arī var nopirkt metru lielas, kad laikam tiešām ir daudz grēkots.
Paņemam mantas viesnīcā, saucam taksometru – šoreiz atbrauc pats nolaistākais "Logan" šajās dienās, šoferim arī kečupa pleķi uz krekliņa, bet par septiņiem eiro tiekam līdz lidostai, kura ir tiešām milzīga.
Tā kā ir pēcsvētku diena, saprotam, ka diez vai izlidosim laikā. Kādu brītiņu paņem reģistrācija, tad mums kaut kāda nedaudz garāka drošības pārbaude, bet nepilnas stundas laikā esam tikuši līdz mūsu izlidošanas vārtiem – vieniem no vairāk nekā 80. Pēc pusstundas redzam, kā nolaižas "airBaltic" lidmašīna, un tepat aiz loga arī lieliski var redzēt visu to procesu, kā pusstundas laikā gan tiek uzpildīta, iztīrīta un sakārtota lidmašīna, gan samainīti pasažieri. Lidmašīna ir tiešām līdz pēdējai vietai piepildīta, daudz lietuviešu, arī somu, kuriem Rīga ir kā tāds savienojošais punkts, jo no mums "airBaltic" lido arī uz ne tik ierastiem galamērķiem. Tālāk mazliet vairāk nekā divas stundas gaisā – un līgani piezemējamies Rīgā, kur mūs beidzot sagaida arī sniegs.
Lidojiet uz Rumāniju tagad! Šis ir unikāls galamērķis, vēl autentisks, un iedos lieliskas emocijas, jo pēc kādiem pāris gadiem arī šī valsts būs kļuvusi līdzīga pārējai Eiropai!