"Laižam pēc smukuma!" Brīvdienu ceļojums uz Tukumu un tā apkārtni

Mūs uz to visu pamudināja nejauši saņemts e-pasts no auto koplietošanas platformas "CarGuru". Tajā bija akcija – ņem auto uz divām dienām, sākot no 40 eiro, un piemaksā tikai par kilometriem. Tāpēc piektdien uz ātru roku salikām nelielu uzmetumu idejām, ko padarīt mums tik tuvajā Tukumā un tā apkārtnē, un jau piektdienas vakarā paņēmām pie mājām tuvāk esošo auto, šoreiz "Teslu", jo kaut kā gribējās tomēr lauzt arī to mītu, ka ar elektroauto ceļot ir sarežģīti. Un vēl nav mazsvarīgi – ar standarta "Teslu" droši var nobraukt līdz 250 km bez uzlādes, kas ir arī mūsu šīs dienas maksimālais plānotais attālums.

Sestdienas rītā ceļamies gandrīz kā darba dienā, lai iespētu apskatīt pēc iespējas vairāk vietu. Iemetam mugursomu ar peldlietām (nē, nē, tādi ikdienas roņi neesam, ziemā jūrā no brīvas gribas nelienam, bet līdz peldkostīmiem vēl nonāksim vakara pusē) un vienīgajā dienā šajā ziemā, kad ir atkala un nedaudz slidenāks, nekā ierasts, dodamies uz Tukumu – pēc smukuma. Nelielai atkāpei – zināt, kāpēc radies šis teiciens!? Izrādās, pirms vairāk nekā 100 gadiem visi Tukuma paugurkalni pavasarī ziedēja ķiršos un ābelēs, tāpēc arī rīdziniekiem tā bija tāda tuvākā iespēja aizbāņot vai aizzirgot vienā dienā apskatīt smukumu. Savukārt mūsdienās Tukumā ir pussimts dažādu ragu, nagu un matu uzlabošanas un smukumošanas procedūru vietu jeb skaistumkopšanas salonu, tāpēc brauciens pēc smukuma ir arī tiešā nozīmē. Un, protams, tukumniekos ir pamatīgs sajaukums no Kurzemes, Zemgales un Vidzemes, tāpēc arī dabīgais smukums te vienkārši ir pēc noklusējuma.

Izbraucam uz Liepājas, jā, tieši tā, Liepājas šosejas, nevis Ventspils, jo dienas pirmais pieturpunkts ir sasniedzams ātrāk tieši šādā veidā. Nedaudz vairāk par pusstundu – un esam klusu aizslīdējuši līdz Slampei, kur gribam bērniem parādīt unikālo Zemgales skolas ēku, kur klases ir tādos kā atsevišķos savienotos namiņos, nevis tā, kā ierasts citās skolās. Turklāt pēc nesenās rekonstrukcijas viss izskatās kā tikko celts un velts. Stilīgi, ka skolai apkārt ir lieli dīķi, un bērniem ir pat slidotava. Vienīgais jautājums – kāpēc nevis Slampes, bet Zemgales vidusskola?!

Blakus atrodas arī Slampes kultūras PILS! Jā, šoreiz atļaujos rakstīt ar lielajiem burtiem, jo šī nudien ir pils. Tā vizuāli ļoti neatpaliek no Kongresu nama. Šeit arī saprotam, ka šodien ir slīdīgā diena, jo, lai vai cik gudras sistēmas un labas riepas būtu mūsdienu auto, tomēr, kad slīd, tad slīd.

Griežam atpakaļ uz lielākā ceļa, kas ir sauss un sasālīts gluži kā omes gurķi pagrabā, un dodamies tālāk, līdz pamanām uzrakstu – "Abavas vīni". Opiņā, iebrauksim arī te, apskatīsim, kas labs te notiek. Te ir gan ražotne, gan veikaliņš, gan degustācijas zāle. Mēs gan neko stiprāku par bezalkoholiskajiem vīniņiem īsti nelietojam, bet no pāris pudelēm kombučas un ātri pagatavojamā karstā dzēriena nespējam atturēties. Taču izpētām arī to, kas ir plauktos, piemēram, šeit tiek ražots... hmzzz – burkānu šņabis. Tāpat patīkami pārsteidz, ka ar vienu aci drīkst lūrēt arī ražotnes telpās.

Dodamies tālāk, uz vietu, kas vislabāk sevi atklāj siltā laikā, – Latvijas Holivudu, "Cinevillu". Šī ir tā vieta, kur aizbraucam gandrīz katru gadu, jo, kā jau kino laukumā, viss mainās un nekad nezini, kas jauns būs jau pēc mēneša uzcelts, nograuts vai uzspridzināts. Tā kā esam ļoti agri, pagaidām viss ir mūsu rīcībā, un šoreiz ir kāds jaunums – QR kodi visās malās. Tos noskenējot, atveras kadri no filmām, kas konkrētajā vietā ir uzņemti. Tas tiešām ir aizraujoši un īpaši bērniem parāda to, kā no šī – it kā ikdienišķā – rodas lielais kino. Vispār – ja nu kādam ir idejas un plāni uzņemt filmu par ne pārāk nopietnu ģimeni, kura dodas tādos neparastos ceļojumos, esam atvērti piedāvājumiem!

Izstaigājam dekorācijas un telpas kreisajā pusē. Šeit oktobrī vispār bija Latvijā lielākais šausmu parks Halovīna laikā, no kura atbl... asinis un ķermeņa daļas ir vēl joprojām. Ik pa laikam kaut kur mētājas kāds zārks, kuru var arī atvērt un kurā, es domāju, drīkst arī ielīst un kādu selfiju uzņemt. Ja ir vēlme, ņemiet līdzi arī naglas un āmuru, bet es neko nevienam neesmu teicis, ja nu kas...

Otrā pusē, kur ir baznīca, kapsēta un 18.–19. gs. Anglijas un Francijas noskaņas ielas un celtnes, kā arī vieta, kur filmēts "Rūdolfa mantojums", "Nameja Gredzens" utt., ir vēl papildus noskaņa. Šādā nedaudz slapjā ziemas dienā klīstam pa šīm ieliņām, gaidot, kad mums uzmetīsies virsū kāda dāma no bordeļa, kurai garlaicīgi, vai arī kāda Anglijas karaliene ar suni izies pastaigā, vai arī Džeks Uzšķērdējs nāks draudzēties. Vispār jau visas trīs iespējas izklausās ļoti aizraujošas.

Mēs līdz šim nekad nebijām iegājuši "Cinevillas" baznīcā, bet šoreiz to izdarām, un pirmā doma – kāds laimīgs galdnieks, kurš dabūjis pasūtījumu pēdējām dekorācijām šai vietai, – kādus padsmit klasiskā stila zārkus te bija savajadzējies. Un vispār, ja te kādu ievestu krēslā ar aizsietām acīm, droši vien nāktos pasūtīt vēl vienu zārku, jo vienu varētu uzreiz izmantot un pa taisno tepat aiz durvīm arī norakt, – te nesen ir uzņemti kadri šausmu filmai. Bet nedomājiet, ka te viss tāds, – īstenībā "Cinevilla" ir tiešām unikāla vieta Baltijā, kur kino radīšanu var izbaudīt līdz detaļām. Te var redzēt un uzzināt tādas lietas, ko pat mākslīgais intelekts diez vai spēs uzrakstīt. Te tiek rīkotas arī izzinošas nodarbības un ekskursijas, tiek uzņemtas ļoti skaistas un romantiskas filmas. Tā ka braucam jebkurā sezonā! Šobrīd ir tā lieliskā iespēja izpētīt visu ar daudz mazākiem pūļiem apkārt, bet aprīļa otrajā pusē tiks atklāta jaunā vasaras sezona.

Tālāk gan dodamies uz vietu, kurai ir braukts garām desmitiem reižu, tā arī ne reizi neiegriežoties, – uz Jaunmoku pili, kas atrodas nedaudz aiz Tukuma, Ventspils virzienā. Līdz pilij ved simtgadīgu koku aleja, kas vienā brīdī aiziet gan taisni, gan pa labi, gan kreisi, radot aristokrātisku noskaņu jau piebraucot... Un cenšamies kādā no majestātiskajiem kokiem nejauši "neielikt" "Teslu", jo tad gan varētu teikt, ka tikko satikās pagātne ar nākotni un radās kaut kas jauns! Bet laikam šī diena ir tāda, ka varētu kaisīt ceļus bez apstājas, tāpat laikapstākļi uzvarētu.

Novietojam auto un dodamies uz pils ēku, kas, jāatzīst, nav pārāk sena – to kā savu vasaras un medību rezidenci 1901. gadā uzbūvēja tā laika Rīgas mērs Džordžs Armisteds. Tā kā viņam piederēja arī ķieģeļu rūpnīcas, pilnīgi pieļauju, ka tas, ka pils ir būvēta no sarkanajiem ķieģeļiem, nav nejaušība. Ēka ir bijusi gan pils, gan sanatorija bērniem, gan traktoru darbnīcas, gan vēl daudz kas cits, taču šobrīd viss šeit ir vienkārši "pa smuko"!

Pils ir ļoti, ļoti labi uzturēta, jo to pārvalda "Latvijas valsts meži" (LVM), un, kā jau visi zina, ir tas teiciens, ka pat ceļus mežā LVM mēdz būvēt pamatīgāk nekā "Latvijas Valsts ceļi".

Te ir arī viesnīca – bijušajā staļļa ēkā, kā arī restorāns, un visa teritorija ir pietiekami liela, lai ar vienu stundu nepietiktu. Šoreiz gan gribas kaut ko siltāku, tāpēc dodamies iekšā, un viss šķiet diezgan ierasts vecām pilīm, līdz nonākam līdz otrajam stāvam, kur ir iekārtots muzejs. Un, kā jau pieklājas, muzejs atbilstošs LVM. Meža muzejs, turklāt pietiekami interaktīvs, tā ka pat mūsu bērniem, kurus pārsteigt ir pagrūti, negribas braukt prom. Te ir arī mežkopības kolekcija, kā arī tiek rīkotas dažādas nodarbības un ekskursijas par un ap mežiem, piemēram, kāds var ne tikai pirmo reizi mūžā paturēt rokās zāģi, bet pat to izmēģināt. Odziņa visam ir kāpiens uz 20 metrus augsto pils tornīti.

Pati pils, var teikt, ir tāds pusotra gadsimta dažādu lietu un stilu apkopojums, un ir pat vietas, kur var just 80. gadu beigām raksturīgo estētiku. Bet kopumā noteikti ir vērts apstāties vai braukt šeit speciāli. Vienīgais, LVM, uzlieciet, lūdzu, arī norādi uz ceļa, ka šeit ir Meža muzejs, jo, ja tāda būtu bijusi, mēs noteikti būtu iebraukuši krietni agrāk.

Izdomājam nelielus piedzīvojumus – ja jau ir Jaunmokas, tad jau tepat blakus ir Vecmokas, un tur, protams, arī ir pils. Nu labi, drīzāk pilsdrupas, bet, esot tik tuvu, būtu grēks neizmantot iespēju aizbr... aizslīdēt līdz turienei. Kaut kā neienāca prātā, ka celiņi līdz turienei ir augšā lejā, pa kreisi, pa kreisi un vēlreiz augšā, tāpēc nudien var izbaudīt un apskatīt visu, kas ir apkārt, kamēr apmēram 20 minūtes braucam tikai piecus kilometrus. Kārlis, šajā posmā sēžot priekšā, atklāj jaunu "Teslas" "fīču" – kad uz ekrāna ir ieslēgta karte, var spiest uz objektiem un lasīt atsauksmes. Ļoti izzinoši, un, piemēram, par ēdināšanas vietām lieliski var saprast, kas tur sagaidīs.

Tātad – Vecmoku pilsdrupas. Reāli 1,25 daļas no sienas, pat ne pusotra, un milzīgs uzraksts "Privātīpašums". Bet, nu, ķeksītis ielikts, tālāk turpinām ceļu uz Tukumu. No šīs puses braucot, atklājam jaunas Tukuma virsotnes, jo te tiešām no kalnu augšas redzam baznīcas torni un pilsētu tādā kā ielejā.

Mēs pēdējos pāris gadus ceļojumos ļoti aktīvi cenšamies maksimāli iejusties katrā vietā, kuru apmeklējam, un cenšamies iegādāties arī vietējos produktus, ko katrā vietā ražo. Lūk, Tukums vienmēr šķitis ikonisks ar savu "Tukuma pienu" jeb, kā šobrīd pieņemts, ar jauno zīmolu – "Baltais". Tātad – braucam uz "Tukuma pienu" pēc smukā piena. Kā jau ierasts, šajos uzņēmuma veikaliņos ir krietni plašāka izvēle, nekā redzams lielveikalu plauktos, tie ir neparastāki, un cenas ir tādas, ka pat īsti neticas! Nu, piemēram, šokolādes sieriņi tikai par 17 centiem! Mums tāds paliels maisiņš ar labumiem izmaksāja zem 10 eiro. Kārlis tiek pie proteīna dzēriena spiežamā iepakojumā, un tiek nolemts, ka šis produkts būs mums pavadonis turpmākajos velo piedzīvojumos un pārgājienos. Vēl iesakām nogaršot marakujas saldējumu – īsts atklājums! Vēlāk uzzinām, ka "Tukuma piens" tiešām visu ražo tepat, nevis tikai līmē uzlīmes.

Tālāk mūsu idejas ved uz Tukuma centru. Vēl viena lieta, kādēļ esam iemīļojuši Tukumu, – šeit ir "Eleport" uzlādes vietas pašā centrā, pie viena no tirdzniecības centriem. Starp citu, Tukuma centrs ir izstaigājams ar kājām. Tas nozīmē – kamēr mūsu "Tesla" pieslēgta pie vada, dodamies arī paši pēc smalkmaizītēm, jo, lai gan tā īsti ēst negribas, papildu kalorijas tomēr noderētu. Kad skatījāmies un arī prasījām, kur ir jāiet, – atbilde bija viena – "Kukul Elizabete", kas ir daļa no "Kukul Ceptuves" Engurē, kas mums jau sen ir "must have" apstāšanās vieta, kad braucam uz to pusi. Te ļoti svarīgi ir ne tikai tas, cik viss garšīgs, bet arī stāsts, kā šī ģimene radījusi ceptuvi. Abās ceptuvēs ir atvērtā tipa virtuve, kur vari skatīties, kā top gardumi. Un šeit tiešām netiek žēlotas sastāvdaļas, pat kafiju pasniedz neliela spainīša izmēra krūzē.

Kad esam nedaudz paēduši, ejam tālāk – uz vietu, par kuru vienmēr esam domājuši, ka tas ir kāds krogs, jo uzraksts uz mūra vēsta – "Pils tornis", un nekad nebijām iedomājušies, ka tur ir pilsētas muzejs, kurš, lai gan nav ļoti liels, ir pietiekami aizraujošs, jo pilsētas stāstu pastāsta interaktīvā veidā un ļauj uz Tukumu beidzot paskatīties no pavisam cita skatpunkta. Interesanti, ka pilsēta 2. pasaules kara laikā pieredzēja salīdzinoši maz postījumu un te ir vairāk nekā 200 vismaz 100 gadus vecas celtnes. Tieši tāpēc pa Tukumu vienmēr ir tik aizraujoši pastaigāties, jo centrā gandrīz katra māja ir unikāla un foto kadra cienīga. Tukums ir neparasts ar to, ka policijas ēka ir pašā galvenajā pilsētas laukumā, blakus tornim, tāpēc kādreiz tā izmantota arī kā cietums un padomju laikos kā konfiscēto "šperriņu" un "vellīšu" noliktava.

Otrajā stāvā ir daudz un dažādas Latvijas kartes. Te arī uzzinām, kā Tukumu kādreiz sauca, lībiskā versija "Tukāmõ" nozīmē – zemes gals. Izrādās, lībiešu valoda skan nedaudz itāliski. Atkal – muzejs tiešām maziņš, bet noteikti pavadīsiet te vismaz stundu.

Ārā ir jaunais Tukuma lepnums – milzīga spoguļsiena ar dažādiem uzrakstiem un fonā skanošu mūziku, kas būs piemērota vieta dažādām pašbildēm un nedaudz arī sevis iedvesmai. Taču mēs pa Harmonijas ieliņu, pa kuru nekad neesam gājuši, ejam uz Mākslas muzeju, kas pirms 100 gadiem kļuva par pirmo mākslas muzeju ārpus Rīgas. Muzeja kolekcijā ir Jaņa Rozentāla, Johana Valtera, Vilhelma Purvīša, Jēkaba Kazaka, Ģederta Eliasa, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna un citu vecmeistaru darbi. Mēs laikam beidzot esam tajā vecumā, kad varam pie gleznām pavadīt arī ilgāku laiku, taču respektējam bērnus un apskatei veltām tikai brīdi. Te izstādes tiek mainītas reizi 3–4 mēnešos.

Turklāt Harmonijas un apkārtējās ieliņas arī ir kā izstāžu zāle – uz laternu stabiem ir mākslas gleznu reprodukcijas. Līdz šim mums lielu izbrīnu raisīja Durbes muzejs tepat Tukumā, kur ir gan gleznu kolekcija, gan Rainim veltīta izstāde (Rainis ir tiešām padzīvojis ļoti daudz kur, arī šajā pusē), un Durbes pils arī jāiekļauj starp apskates objektiem Tukumā. Vēl viens pārsteigums – Latvijas uzņēmuma "Groglass" radītais pasaulē caurspīdīgākais stikls, kas vispār neaiztur gaismu, respektīvi, liekas, ka stikla vienkārši nav, un šobrīd to izmanto mākslas muzejos visā pasaulē, arī šeit – Tukumā.

Dodamies atpakaļ pie auto, kas jau sen ir pilnībā uzlādējies, bet pirms tam izlemjam pastaigāties pa Pils ieliņu, kur katrās otrajās durvīs ir smukumsaloni, fifīgi apģērbu un apavu veikaliņi un vēl daudz kas cits. Starp citu, tas mini kiosks galvenajā laukumā ir pirmā – simtgadīgā – degvielas uzpildes stacija Tukumā.

Šeit ir arī trīs paēšanas vietas, kuras mēs noteikti rekomendējam un paši esam pārbaudījuši, – kafejnīca "Pils", tai pretī kafejnīca "Zodiaks" un nedaudz tālāk Pasta ielā – "Karē". Cik šajās trīs vietās esam bijuši, nekad neesam vīlušies, bet kopumā Tukums ir pieēšanās gribētāju paradīze. Īstenībā vēl viena ideja – blakus Tukuma ēstuvēm veram vaļā salonus, kas piedāvā notievēt! Sasmejamies, ka pie Tukuma jauniešu mājas pagalmā ir tāds būris, kādu parasti izmanto cīņās bez noteikumiem, bet, nu labi, sports paliek sports...

Pa ceļam ir vēl viens apskates objekts, kuru līdz šim īsti nebijām pamanījuši, bet kuru noteikti ir vērts iekļaut maršrutā, – Salmu muzejs un darbnīca "Salmu lietas" privātmājā starp daudzstāvu ēkām. Šeit saimnieki no salmiem un siena gatavo dažādas neparastas figūras, sākot no pāris centimetriem līdz vairākiem metriem, kā arī piedāvā meistarklases un ekskursijas. Lielās figūras, tostarp Ilzīte Milzīte, Runcis zābakos, Trejgalvu pūķis un Lāčplēsis, ir novietotas dārzā, bet ir arī divas telpas, kur ir ļoti rūpīgi un detalizēti veidotas figūras. Viena kolekcija ir par un ap dzīvniekiem un dabu, otra – par raganiņām, rūķiem un pat Hercoga Jēkaba kuģu floti. Bildes no iekštelpām nebūs – tas mazai intrigai, lai paši braucat un dodaties aplūkot šo īpašo vietu. Mūs uzņēma saimnieks ar tiešam lielu enerģijas devu, bet šos darbus viņš veido kopā ar sievu. Arī šeit stunda paskrēja nemanot, bet vasarā noteikti varētu pavadīt daudz vairāk laika, taču ziemā gan labāk iepriekš piezvanīt, lai pieteiktos.

Aizejam tos 50 metrus un nokabinām "Teslu" no vada. Šeit CSDD uzlādes stacijām nāktos pamācīties no privātajiem staciju uzstādītājiem, kur vienlaicīgi viena stacija atļauj lādēt divus un vairāk auto. Braucam ārā no Tukuma, izmetīsim līkumu gar Šlokenbekas muižu, bet vēl piestājam vietā, kuru, kā mums stāsta tukumnieki, nedrīkst palaist garām, bet mēs līdz šim esam laiduši garām, – vienu no diviem "Vītoli AMI" bāzes veikaliem, kur tiešām ir nopērkams viss. Mums ierastie lielveikali nobāl, redzot piedāvājumu, kāds ir šeit!

Tagad gan laiks pēdējai šodienas aktivitātei, jo ir jau vakars, gribas arī kārtīgāk paēst un kādu aktīvāku nodarbi, tāpēc uzņemam kursu uz vietu, kas pārvērtusies no ne pārāk glītas pionieru nometnes par skaistu un modernu kompleksu, – "Albatrosu". No neglītā pīlēna par graciozu gulbi! Vēl jau varētu gan apskatīt Smārdes apgriezto māju, tepat Šlokenbekā esošo muižu un ceļu muzeju, kā arī ASV retro un muskuļauto kolekciju arīdzan Šlokenbekā, vai beidzot saņemties un normālāk iemācīties slēpot Milzkalnē, bet šoreiz vakars mums paies "Albatross SPA" Ķesterciemā.

No Tukuma tās ir apmēram 20 minūtes, un, kad iebraucam Ķesterciemā, kur neesam bijuši vairākus gadus, mēs esam, maigi izsakoties, pārsteigti. Šeit ir uzbūvētas vairākas dzīvokļu mājas ar 300 dzīvokļiem, kā arī te ir spa komplekss, kas mums bija atklājums – kā gan pāris gados var radīt kaut ko tādu un par tik pieņemamām cenām, piemēram, 1,5 stundu atpūta milzīgā baseinā, vairākās pirtīs un džakuzi visai ģimenei brīvdienās izmaksā vien 60 eiro. Sāksim gan mēs ar restorāna apmeklējumu, kurš ir iebūvēts starp priedēm skandināvu stila ēkā, un te ļoti pieklusinātā gaisotnē tiek piedāvāta ne pārāk plaša, bet ļoti neparasta ēdienkarte. Noteikti ir jānogaršo picas, mēs paņēmām ar jūras veltēm, un tās nebija žēlotas. Nogaršojām arī veselu foreli, pārlietu ar ikriem, kā arī izjaukto Dubaijas šokolādes desertu. Papildu bonuss – par mieru un atmosfēru, kā arī apkalpošanas kvalitāti. Pat šobrīd, nosacīti nesezonā, galdiņu labāk rezervēt. Restorānam ir arī divas siltumnīcas, kurās šobrīd tiek audzēti zaļumi.

Tepat, pārdesmit metrus tālāk, ir arī spa komplekss, kur ir pieejamas dažādas labsajūtas procedūras, masāžas, trenažieru zāle un vēl daudz kas cits, tāpēc ar pusotru stundu var būt arī nedaudz par maz. Kā mums pastāstīja, vislabāk ir braukt nedēļas vidū, kad ir nedaudz klusāks, jo šī vieta tiešām ir ļoti iecienīta nedēļas nogalēs. Parasti visi paskrien garām Ķesterciemam, jo steidzas uz Enguri un Roju, bet ir vērts uzreiz pēc Talsu apļa iegriezt pa labi, un, apsolām, būsiet ļoti pārsteigti. Mēs šeit noteikti atgriezīsimies, kad būs gaišās dienas, lai izbaudītu visu, kas šeit radīts.

Tā nu esam pavadījuši dažādiem piedzīvojumiem un emocijām pilnu dienu – tā vietā, lai sēdētu mājās vai staigātu un tērētu naudu lielveikalos, – un dodamies mājup pa mūsu vismīļāko ceļu Latvijā, cauri visiem zvejniekciemiem līdz pat Jūrmalai. Un nekas, šoreiz ir par vēlu, bet vasarā pat pulksten 22 esam stājušies vienā Ragaciema pagalmā un pirkuši zivis pa taisno no kūpinātavas. Un turpat gājuši tās ēst Ragaciema sedumā, uzkožot parastāko "ķieģelīti" un marinētu gurķi!