ASV ceļojuma apraksts: Šķērsām pāri Ziemeļamerikai (nobeigums)  (1)

Grand Canyon Village, Arizona, 13. diena.

Izlemjam doties pārgājienā pa Bright Angel Trail, kas piedāvā garu maršrutu – pāri visai Colorado River un augšup pa dienvidu sienu, kopējais garums - 27 jūdzes, tomēr mēs nolemjam iet tikai līdz otrajai stacijai 3 jūdžu attālumā ar kopējo kritumu 680 m. Neesam rēķinājušies, ka uz takas būs tāda satiksme (kā uz Brīvības ielas darba dienā), kurpes un kājas ātri pārklājas ar sarkaniem putekļiem. Pie pirmās bāzes stacijas pēc 1,5 jūdzēm un 45 minūtēm mūs uzrunā viena no Lielā kanjona uzraudzēm un prasa, cik tālu mēs taisāmies iet. Sakām, ka vēl 1,5 jūdzes līdz rest house. Tad viņa prasa, vai mums ir ūdens - parādām pudeli. Viņa apjūk un pārprasa, vai tiešām uz abiem viena pudele visam ceļam, lai gan viņai blakus ir ūdens krāns un arī nākamajā pieturā būs tāds pats. Tad viņa prasa, vai mums līdzi ir pusdienas vai vismaz sāļi cepumi - sakām, ka nav, un tad viņa saka, ka mums tūlīt jāgriežas atpakaļ, jo citādi mēs varam pārpūlēties un nomirt. Sakām, ka mums ir pieredze, bet viņa uzstāj, ka kanjona pieredzes mums nav un ka viņa jau 3 gājējus esot glābusi un atpakaļceļš mums prasīs vismaz 4 stundas. Apsolām, ka vēl kādas 10 minūtes iesim un tad griezīsimies atpakaļ. Nesaprotam, vai mēs pēc vārguļiem izskatāmies vai arī amerikāņi ir tik pāruzmanīgi.

Mums ejot tālāk, no nākamās bāzes stacijas atpakaļ iet 70-gadīgs onkulis, pāris trīsgadīgi bērni, citi absolūti ne maratonisti. Pa taku iet arī mūļi, kuri nes kaut kādas kravas no ielejas augšup un otrādi un palaikam vajag piespiesties sienai, lai tie lopiņi tiek garām. Toties uz takas mūļi atstāj savus atkritumus, kas karstajā saulē ne īpaši labi smaržo. Uz takas ir ļoti daudz vāveru, kuras nebaidās no cilvēkiem un nāk pavisam klāt. Pēc 45 minūtēm esam bāzes stacijā, kur piepildām pudelīti un dodamies augšup, pie tam ar tādu pašu ātrumu kā lejup.

Pēc 45 minūtēm paejam garām tai reindžerei, kas mums pareģoja lēnu un mokošu nāvi, pasveicinām viņu. Vēl pēc 45 minūtēm esam augšā un jūtamies tā labi izstaigājušies, bet pārāk noguruši gan ne. Domāju, ka būtu labi kādreiz atbraukt uz šejieni vēl un iziet garo maršrutu, pa nakti paliekot pusceļā pie Colorado River kempingā.

Pēc tās svīšanas ejam atkal uz dušām, kur laikam ir piebraucis autobuss ar afroamerikāņu pusaudžiem. Tie okupējuši dušas, ākstās un bļaustās, neļauj citiem mazgāties. Vispār afroamerikāņi no baltajiem atšķiras diezgan pamatīgi gan runas veida, gan izturēšanās, gan ģērbšanās ziņā. Izmazgājam jau otro reizi šajā dienā savas drēbes un apavus, lai tiktu vaļā no pārgājiena putekļiem.

Grand Canyon Village ir atrodama ļoti normāla ēdnīca un pārtikas veikals, kur mēs nopērkam visu nepieciešamo vakaram un braucam uz Las Vegas pa 40 Interstate Highway, kur vēlāk nogriežamies uz Historic Route 66. Braucam pa to apmēram 80 jūdzes un pa ceļam iegriežamies pāris benzīntankos, kas acīmredzami ir palikuši vēl no vēsturiskā ceļa laikiem. Aizbraucam līdz pilsētiņai Kingman, kur atrodam kempingu, tomēr teltis celt tajā nedrīkst, tāpēc nākas braukt tālāk Las Vegas virzienā pa 93. ceļu. Pēc kāda laika parādās norāde, ka pa ceļam būs Hoover Dam, kas ir viens no pasaulē lielākajiem dambjiem. Pa ceļam uz to ir aizliegta smago automašīnu kustība, jo dambis tiek pārbūvēts. Pie dambja tiekam tikai ap 22.00 vakarā, tādēļ ārā ir tumšs un izgaismotas tikai galvenās dambja ēkas, bet arī gaismā neko daudz nevarētu redzēt, jo būvdarbu dēļ nav atļauta parkošanās un cilvēku kustība pa dambja augšējo malu, no kurienes varētu redzēt ūdens līmeņa starpību. Būvdarbi ir grandiozi: pāri ielejai, kuru radījis dambis, tiek būvēta autostrāde, tas nozīmē, ka jābūvē tilts un tas atradīsies augstāko klinšu augstumā.

Braucot uz Las Vegas, pirmā pilsēta ir Boulder City, kura ir tāda kā Las Vegas priekšpilsēta un tajā jau atrodamas tūkstošiem palmu un mazām pilīm līdzīgu māju. Ceļi šeit ir ideāli – centrālā līnija izlikta ar atstarotājiem, viss izgaismots.

Aiz kalna iebraucam Las Vegas ielejā un skats ir elpu aizraujošs: visa ieleja spīd, jo tā ir simtiem tūkstošu lampiņu un ēku uguņu piepildīta. Aprakstīt to nav iespējams, tas jāredz. Šī pilsēta neguļ: automašīnu kustība ir nepārtraukta, visur neona reklāmas un kazino. No 515 Interstate Highway nogriežamies Las Vegas centrā uz Las Vegas Blvd., kas ir centrālā iela ar populārākajām izklaides vietām. Ārā ap pusnakti ir 95F un visa iela tāds daļējs sastrēgums, trotuāri ir pilni ar cilvēkiem, kas, protams, lielākoties ir tūristi. Apstājamies pie "World's Largest Gift Shop" un izstaigājam to, secinot, ka šeit ir suvenīri no visiem štatiem, bet pati Las Vegas ir vārds, ar kuru pietiek, lai izveidotu suvenīru vai nu krekla, vai cepures, vai krūzītes veidā. Ceļā uz centru ir baseins, kurā mūzikas pavadījumā notiek strūklaku šovs un to vēro simtiem cilvēku. Ir bērnu pilsēta - pils, amerikāņu kalniņi, vēl citas lietas, kas būtībā ir kičs, bet tādos apmēros, ka tas vien jau padara to ievērojamu.

Braucam tālāk iekšā centrā un jau redzam The Mirage, Bellagio un MGM Grand casino, kur arī novietojam auto daudzstāvu stāvvietā un ejam uz MGM Grand casino. Tas izvietojies milzīgās ēkas pirmajā stāvā un tajā ir atsevišķas zāles pokeram, slot machines, black jack, betting (te var likt likmes uz spēlēm un viena milzīga siena ir noklāta ar ekrāniem) utt. Uzspēlējam par dažiem dolāriem slot machines, bet, protams, nevinnējam, lai gan zālēs ik pa brīdim atskan sajūsmas kliedzieni par to, ka vinnēts. Redzamas daudzas vietējās zvaigznes, basketbolists miljonārs, japāņu tūristi, šeihi utt., visdažādākie cilvēki, un visi vai nu iedziļinājušies citu spēlē vai paši piedalās. Dažādi bāri piedāvā spēlēt arī sēžot pie letes, kurā iebūvēti ekrāni. Oficiantes iznēsā spēlētājiem dzērienus, bet krupjē strādā kā automāti un mūsu acu priekšā vīrietis noliek 200$ uz roulette sarkanā un pēc 15 sek. jau ir savu naudu zaudējis... Las Vegas viss ir milzīgs un vis... vis... vis... no spozmes acis sāk gurt un šķiet, ka šī pilsēta sastāv tikai no izklaides vietām.

Braucam ārā no Las Vegas pa 95 ceļu un meklējam moteli, kuru, protams, nav tad, kad tos vajag. Pāris minūšu laikā esam nokļuvuši no gaismas jūras tuksneša tumsā un braucam līdz Indiana Springs, kur atrodam RV Park un sarunājam telts vietu par 5$. Tā ir jāceļ pļaviņā parka vidū, kurā tiek laistīta zāle un tādēļ viss ir slapjš. Tikko atrodam sausu vietu un gribam celt telti, blakus sāk darboties laistītāji un mēs gandrīz tiekam izmērcēti. Tualetes un dušas nevaram atrast un domājam, ka varbūt dēļ tumsas.

Kempings Indiana Springs, Nevada, 14. diena.

Pieceļamies 8.00 no karstuma, ko radījusi tuksneša saule un tuvējās aviobāzes trokšņa . Apkārt kempingā nav neviena cilvēka un tas jau ir aizdomīgi. Tualeti un dušu atrast nevaram un tikai tagad izlasām uz parka iebrauktuves plāksnes, ka tas ir tikai treileru glabāšanai, un tādēļ tajā, loģiski, nav nevienas saimniecības ēkas.

Dodamies tālāk iekšā Nevadas tuksnesī pa 95. ceļu, bet pēc tam iegriežamies Death Valley National Park - Nāves ielejā. Apkārt plešas tuksnešaini kalni un kļūst aizvien karstāks. Liekas, ka te lietus nav gandrīz vispār, jo apkārt, ja kaut kas arī aug, tad tie ir ķērpji. Braucam pāri kalnu grēdām, līdz nonākam ielejā, kur nopērkam iebraukšanas karti par 20$ (par auto) un braucam tālāk. Nāves ielejā ir vairākas apskates vērtas vietas un mēs tās pēc kārtas apmeklējam.

Pirmā no tām ir Golden Canyon, kur izkāpjam no auto un nokļūstam svilinošā tuksneša karstumā. Galu galā, esam dzirdējuši, ka Nāves ielejā reģistrēta pasaulē augstākā gaisa temperatūra, ap 65C. Visur izlikti brīdinājumi par to, ka jebkur ejot līdzi jāņem vismaz 4 (!) litri ūdens un tie arī jādzer, ka karstums vispār ir ļoti bīstams. Paejot pāris minūtes, esam cauri slapji, tomēr gaiss ir ļoti sauss un krekls žūst gandrīz tikpat ātri kā kļūst slapjš. Izlikti arī brīdinājumi uzmanīties no klaburčūskām, skorpioniem un black widow zirnekļiem. Golden Canyon ir kanjons, kuru smilšakmens klintīs izveidojušas lietus straumes (laikā, kad tur vispār ieklīst lietus mākoņi).

Otrais objekts ir Natural Bridge - dabas veidojums, kas izpaužas kā klints erozijas rezultātā radies akmens tilts pāri kanjonam. Ejot atpakaļ no šī tilta pa kanjonu, pretī no ielejas pūš vējš, kas ir kā no karsta fēna un dedzina kāju stilbus.

Trešais punkts ir Devil's Golf Course - "Velna golfa laukums", kas izvietojies ielejas vidū un ir sāls un dubļu izveidotu pikuču un iedobumu laukums, kurā atrodami sāls gabali un iedobumi un brīdinājumi par to, ka te ir ļoti bīstami, var nokrist, sasisties un lauzt kaulus.

Ceturtais punkts Badwater, Rietumu puslodes zemākais punkts - 85 metri zem jūras līmeņa. Šeit plešas sāls laukums, pie kura ir iedobums ar ūdeni, virs kura izveidots tiltiņš. Šajā karstajā ūdenī atrodamas arī dzīvas radības - mazi kukaiņi. Izrādās, ka jūlijā šajā vietā gaisa temperatūra ir 46-57C, bet lietus nolīst gadā tikai 5 cm, un tad arī tikai ziemas vētru laikā vai vasarā spēcīga negaisa laikā, jo apkārt esošie kalni aiztur mākoņus no iekļūšanas ielejā.

Nofotografējamies un braucam ārā no šīs ielejas, pa ceļam piestājot mazā Carsons Creek ciematiņā, kur paēdam pusdienās chili zupu (5$). Traucamies ārā no šīs nāves ielejas, jo apkārtne pēc kāda brīža kļūst nomācoša un svilinošais vējš un gaisa temperatūra 49C (atradām termometru pie benzīntanka) spiež pie zemes. Vērojam skrējēju baltās drēbēs, kas skrien savu distanci pa Nāves ielejas ceļu ar dzeramā ūdens mugursomu plecos! Braucot pa ieleju, ieraugām vairākus nelielus tornado, no kuriem viens trāpa mūsu auto un kārtīgi to sašūpo, bet lecot ārā no mašīnas pie otra, vējš gandrīz izlauž durvis, bet virpuļviesulis par laimi aizslīd garām.

Braucam uz Sequoia National park, kurā atrodamas lielas sekvojas, kā arī ASV augstākais kalns - Mt. Whitney, kas ir 4419 metrus augsts un kura galotnē ir sniegs. Meklējam kempingu, pa ceļam nopērkot ļoti garšīgu picu (15$) un alu, un nonākam pie Isabella Lake, kur atrodam telts vietu un nopeldamies kalnu ezerā. Ūdens sniedz tādu veldzi! Protams, amerikāņi šeit nepeldas (jo te laikam skaitās bīstami), bet gan ķer catfish.

Isabella Lake, California, 15. diena.

Sekvoju mežs ir mūsu nākamais mērķis, jo sekvojas ir koki, kas labvēlīgos apstākļos sasniedz gigantiskus izmērus. Sekvoju mežs ir nacionāls parks, kas izvietojies kalnos, no kuriem viens ir arī Mt. Whitney. Sākumā sekvoju ir daudz, bet tās ir mūsu priežu izmēros (tās galu galā arī ir skuju koki). Man jau šķiet, ka sekvojas nevis principā ir lielas, bet gan atsevišķas ir lielas (līdzīgi kā mums ar ozoliem). Tomēr sekvojas var augt līdz pat pāris tūkstošiem gadu, tādēļ uz takas Trail of Hundred Giants ir atrodami ļoti lieli eksemplāri, liekas, ap 5 m diametrā. Šī taka, protams, ir asfaltēta, kā jau Amerikā, lai cilvēki nedod dievs nenomaldās vai nepaklūp pāri saknei. Grandiozi. Čiekurs tādām sekvojām ir ap 30 cm garš. Gaiss tādos mežos ir pasakains.

Daudzviet redzamas degšanas pēdas - koku apakšas ir apdegušas, tomēr izlasām, ka tas ir daļa no dabiskā procesa, jo zibens izraisa biežus ugunsgrēkus, bet radušies pelni ir vitāli svarīgs barības vielu avots jaunaudzēm, kā arī kaitēkļu iznīcinātājs. Tādēļ biologi šādās audzēs izmanto kontrolētu degšanu, lai stimulētu straujāku meža atjaunošanos.

Aiz kalnu grēdas plešas apelsīnu un vīnogu lauki, karstums sasniedz 43C, vismaz pilsētā Los Banos. Ātrāk vēlamies nokļūt pie okeāna, kur varētu būt vēsāks. Šķērsojot vēl vienu kalnu grēdu, nonākam pilsētā Watsonwille, tad Santa Cruz, kur ieraugam okeānu un sajūtam vēsu brīzi, par ko esam sapņojuši jau sen.

Meklējam kempingu aiz Santa Cruz, bet nonākam tikai mazu mājiņu rajonā. Tālāk virzāmies nedaudz nost no okeāna uz dabas parka teritoriju, pulkstenis jau pusdeviņi vakarā, bet no kempingiem ne ziņas, ne miņas. Atrodam beidzot vienu treileriem domātu, jautājam par telts vietu. Protams, teltis šeit celt nedrīkst, bet mums iesaka braukt uz valsts dabas parka kempingu, kur varētu izmēģināt veiksmi. Tur nonākot, ir zīme Camp Full, tātad cerība maza, tomēr eju runāt. Sarunāju vietu vienai teltij uz vienu nakti ar vienu noteikumu - nekāda alkohola kempingā (par to vajadzēja parakstīties - Arnold Schwarzenegger esot izdevis šādu likumu), bet mums mašīnā ir sešas aukstas, norasojušas alus bundžiņas. Uzcepam ekstrēmā variantā desas (iesmus liekam guļus uz oglēm, bet desas tiem virsū), uzdzeram sulu un ejam gulēt. Kļūst jau tik vēss, ka es uzvelku jaku, kas līdz šim uz mani ņirdzīgi noraudzījās no somas.

Henry Cowell Redwoods State Park, California, 16. diena.

No rīta ieejam kempinga dušā par quarter (te tikai viens par 2 min ūdens) un braucam San Francisco virzienā, meklējot arī kafiju. To atrodam mazā benzīntankā, kur mūs atkal notur par vāciešiem. San Francisco piepilsētas sākas jau krietnu gabalu ātrāk pirms oficiālajām pilsētas robežām, jo visa apdzīvotā vieta izvietojas uz atsevišķiem pakalniem un pussalām. Klimats šeit kā Jūrmalā, cilvēki sportiski, bagāti, daudz Eiropas auto, skan divas džeza stacijas un viena klasiskās mūzikas stacija. Ļoti daudz riteņbraucēju un aziātu izcelsmes cilvēku, toties melno maz.

Šobrīd mūsu galvenais mērķis ir atrast kempingu, jo iepriekšējais vakars pierādīja, ka par to jādomā laikus. Sajūsmināti izbraucam cauri San Francisco, šķērsojam Golden Gate Bridge (kas ir maksas tilts, tomēr brīvdienās virzienā uz ziemeļiem tas ir par velti) un pa Highway 1 braucam gar okeāna krastu uz ziemeļiem. Pirmie kempingi parādās pie Stinton Beach, tomēr tajos nepieciešama rezervācija un vārti ir slēgti. Tā vēl kādu stundu braucam, līdz nonākam Olema, kur gandrīz paskrienam garām kempingam, bet ieejam iekšā noprasīt par teltīm. Pavecs apkalpotājs saka, ka vietu nav, bet lai runājot ar menedžeri, bet tas uzreiz pasaka, ka vietu nav, sorry. Braucam jau laukā, kad vecītis skrien pakaļ un sauc, ka vieta tomēr atradās. Skrienam atpakaļ un neticam veiksmei - dabūjam vietu uz divām naktīm par 56$, kas ir ļoti lēti šai vietai, pie tam bez rezervācijas. Mums gan nebūs grilla, bet tas ir sīkums. Alu gan drīkstēsim dzert.

Uzceļam telti, braucam ieliet degvielu un paēst San Rafael pilsētā, bet pēc tam dodamies uz Point Reyes National Seashore, kur aplūkojam senu bāku. Vējš ir ļoti vēss un termometrs rāda 12C, lai gan aiz kāpām ielejā ir visi 30C. Braucam uz McClures Beach, kur izjūtam okeāna viļņus peldoties (precīzāk, peldēšanās nozīmē izvairīšanos no maziem viļņiem un krišanu pie lieliem). Ūdens ir ļoti sāļš un pēc peldēšanās āda kļūst lipīga un nedaudz balta no sāls. Sākas paisums un redzam, ka kādu apmeklētāju mantas tiek gandrīz ieskalotas ūdenī. Pēc tam sestdienas vakara pārpildīts kempings, auksts alus un ļoti auksta nakts, apm. 12C.

Olema, California, 17. diena.

Naktī pilnīgi deguns sala, cik ārā bija vēss. Braucam uz Sanfrancisco caur San Rafael un tad pa 580 Interstate Highway caur Oakland nokļūstam centrā, atstājam auto 5th St. un Powell St. stūrī. Izejam uz Market St., kas ir Sanfrancisco centrālā iela - pilna ar cilvēkiem, tūristiem utt. Turpat ir slaveno Sanfrancisco tramvaju pietura, bet uz tiem gaida rinda, kas ir ne īsāka par kvartālu. Ejam pa Gough St. virzienā uz Japantown (to gan it kā pēc kartes atrodam, bet tur nekas neliecina par japāņu ietekmi). Pa ceļam ejam cauri acīmredzami panīkušam rajonam, kurā ir pilns ar trakajiem, narkomāniem un bezpajumtniekiem, kļūst ļoti neomulīgi, tādēļ nogriežamies uz Sanfrancisco Bay, kur ejam cauri kontrastējošam rajonam - skaistas rindu mājas ar ziediem un apcirptiem kokiem, Eiropas auto, kalnainas ielas. Izstaigājam Sanfrancisco Bay promenādi, kur cilvēki peldas, daži peld uz Alcatraz, citi sauļojas smiltīs vai uz stadiona solu veida piekrastes, vēl citi skrien vai brauc ar velosipēdiem.. Gar krastmalu ved iela, kura ir pilna ar dažādiem veikaliņiem, kuros tiek tirgots viss no pulksteņiem un gleznām līdz jūras delikatesēm. Netālu sākas Chinatown un jāatzīst, ka tā ir daudz interesantāka un sakoptāka un lielāka kā Ņujorkā.

Slavenie tramvaji ir pilsētas simbols un tiek fetišizēti līdz tam, ka šādi tramvaji jau tiek likti uz riteņiem un ar tiem vienkārši braukā pa ielām. Ir arī amfībijas, kas uz riteņiem izvadā tūristus. Klimats Sanfranciscoir lielisks, līdzīgs kā Jūrmalā un šeit pārņem miers un komforta sajūta. Arī ļaudis nav tik satraukti un bieži nekārtīgi kā Ņujorkā.

Priecājamies par Starbucks iestādījumiem, kur ātri var iegādāties dažādus kafijas dzērienus, bet visi tie ir ļoti garšīgi. Nopriecājos par kāda rakstnieka domu uz krūzes: "Es esmu apjucis. Viens pilsētā, kura pilna ar ļaužu pūļiem, bet es esmu ārpus tiem. Kā lai iepazīst kādu cilvēku? Var vienkārši pateikt "Hi." Varbūt mani ignorēs, bet varbūt es šo cilvēku apprecēšu. Šāda iespēja ir tā vērta, lai pateiktu vienu vārdu." Ar tādu attieksmi pa ielām staigā ļoti daudz amerikāņu, un tā ir viena no lielākajām atšķirībām no Latvijas: šeit cilvēki sasveicinās, ja gadās tikties ar skatieniem, atvainojas, ja aizšķērso ceļu un labprāt aprunājas, ja rodas tāda situācija.

Atpakaļ braucam pa 101 Interstate Highway un tālāk pa 1 Highway gar jūru. Nopeldamies Stinton Beach (ūdens ir daudz aukstāks un viļņi mazāki) un drīz jau esam kempingā, kurš šajā svētdienas vakarā ir ļoti tukšs.

Olema, California, 18. diena.

Naktī pārsalām. Kāju pirksti un deguns nosala, no rīta ar baudu palīdu zem karstas dušas, kura, šķiet, dedzināja. Šodien būs braucamā diena, jo jānokļūst līdz Santa Barbara un aiz tās esošajā Santa Monica kalnu dabas parkā jāatrod kempings. Braucot uz Los Angeles pusi, daudz pamanāmāka kļūst Meksikas ietekme, jo spāņu valoda kļūst kā par otru svešvalodu un arī radio mūzikas izvēle kļūst attiecīga. Karstums no okeāna tālākajā kalnu pusē ir vismaz 95F, bet, pārbraucot pie Santa Maria, okeāna pusē, nokrītas līdz apm. 80F un no okeāna nāk bieza migla, kas veļas pāri ceļam.

Neveiksmīgi aizbraucam līdz okeānam Santa Monica kalnu rietumos, kur atrodam kempingu, kurš izrādās aizņemts, apkalpotājs saka, ka visi kempingi uz 1 Freeway ir pilni. Los Angeles priekšpilsētas sākas pie Santa Monica kalniem un mēs braucam sauc Burbank utt. vismaz 50 jūdzes, bet vēl neesam centrā. Mēģinām atrast ceļu uz Los Angeles Creek, kur starp kalniem pēc kartes atrodas vismaz četri kempingi. Tomēr patiesībā kartē norādītais attālums, ko mēs nosakām pēc mēroga, neatbilst patiesībai, jo ceļi ir līkumaini un iet cauri kalniem. Braucam augšup minētajos kalnos, kur, izrādās, ziemā ir slēpošanas bāzes. Pēc apm. pusstundas nenormālas līkumošanas uz tumša kalnu ceļa apstājamies kempinga vietā, kur paēdam, uzcepam gaļu un pretēji noteikumiem noparkojamies bez samaksāšanas un uzceļam telti aiz krūmiem, lai parka reindžeri no ceļa neredz.

Los Angeles Creek, Los Angeles, California, 18. diena.

No rīta jau 6.00 esam augšā, jo gulēšana bija tramīga. Garām brauca motocikli un auto un man vēl neapzināti traucē doma, ka tas varētu būt parka reindžers, kas liks aizvākties no stāvlaukuma. L.A. ielas jau no paša sākuma izrādās līdzīgas kā N.Y., atkal uz ielām trakie, ielas nav nemaz tik tīras. Noparkojam auto uz 2nd ielas, aizejam līdz Financial District un sameklējam Visitor's Information Center, kuram jāatveras 8.30, bet vēl 8.45 darbinieces iekšā runājas un tur durvis aizslēgtas. Darbiniece, izrādās, ir bijusi Igaunijā, tāpēc zina Latviju. Paņemam L.A. kartes un ejam uz interneta cafe, lai atrastu naktsmītni. Internets maksā 25c minūtē, kas nešķiet daudz, tomēr jau pēc kāda laika ir 9.65$ un mēs esam atraduši viesnīcas, kuras nespējam rezervēt, jo internets met ārā kļūdu. Ejam uz auto un braucam uz Sunset Boulevard. Tas sākas gandrīz no Financial District un iet līdz par Santa Monica Beach - tas ir ļoti tālu un ar kājām izstaigāt i nedomājiet. Pa ceļam ceram nomazgāt auto (6$), bet braucot iekšā konstatējam, ka antena ir tikai noskrūvējama, tādēļ dabūjam iet uz Home Depot (pie kura vazājas daudzi latinosi un gaida darbu) un pirkt plakanknaibles. Aizbraucam pa to līdz Beverly Hills, tur griežamies pa labi iekšā. Tur piedāvā nopirkt zvaigžņu karti - Beverlihilzas karti ar atzīmētām zvaigžņu villām (10$). Tajā laikā Beverlihilzā deg kāda māja, jo viss ir ar dūmiem un aizbrauc vismaz 10 ugunsdzēsēju mašīnas. Villas lielākoties ir aiz ļoti augstiem dzīvžogiem, tāpēc kaut ko jēdzīgi redzēt ir grūti. Aizbraucam atpakaļ uz centru un noparkojamies pie Hollywood Blvd., kuru izstaigājam kādās pāris stundās. Atrodam un rezervējam internetā viesnīcu, kas atrodas netālu no Burbank rajona pie I-5. Zvaigznes ar zvaigžņu vārdiem ir visā bulvāra garumā un ieiet jau pāris blakus ielās. Suvenīru veikalos ir visos viens un tas pats. Daudz tetovēšanās salonu. Ir arī veikali, kur nopērkamas maskas, parūkas un dažādi tērpi.

Pretī Disney's izklaides centram ir skaista ēka ar veikaliem un pasāžu vidū, caur kuru ir redzams uzraksts HOLLYWOOD. Vakarā braucam uz Santa Monica Beach peldēties. Ir augsti viļņi un diezgan silts ūdens. Braucam uz rezervēto viesnīcu (56$ par diennakti).

Sylmar, Los Angeles, California, 19. diena.

No rīta paēdam blakus esošajā Denny's brokastis (7$). Šodienas mērķis ir California Science Center, kuru diezgan ātri atrodam. Tas atrodas milzīgā izstāžu kompleksā, kurā ieeja ir bez maksas. Aizejam uz IMAX filmu Fighter Pilot (6$) 40,91, kas ir ļoti saviļņojoša. Muzejā ir apskatītas dažādas sfēras: komunikācijas, enerģētika, dzīvība utt., pie tam ar ļoti uzskatāmiem eksponātiem. Šajā muzejā var pavadīt arī visu dienu, ja vēlas tiešām apskatīties visu. Šajā pašā kompleksā atrodams arī afroamerikāņu muzejs, kosmosa muzejs utt.

Sylmar, Los Angeles, California, 20. diena.

No rīta saliekam pēdējās lietas somā un dodamies uz lidostu. Aizbraucam uz LAX. Šī lidosta ir milzīga. Nododam auto Hertz nomā, kura ir kā maza pilsētiņa šajā kompleksā. No tās mūs uz terminālu aizved autobuss, kurš pēc kārtas izlaiž pasažierus pie katrai aviokompānijai paredzēta termināla. Ar kājām to visu izstaigāt būtu neprāts! Tiekam iekšā Check-In zonā un tur ir gan ēstuves, gan veikali, tā, ka atlikušās pāris stundas paiet ātri, diemžēl lidmašīna kavējas par pārdesmit minūtēm un drīz jau lidojam lidmašīnā uz Las Vegas. Lidojums ir īss – tikai viena stunda, kas nozīmē to, ka mēs paceļamies līdz apm. 8 km augstumam un jau sākam laisties lejā pāri Nevadas tuksnesim. Redzama Las Vegas, kas ir iestādīta tuksneša vidū un izskatās kā no gabaliņiem salikta pilsēta - pilnīgi kā datorspēlē SimCity. Nākamais lidojums ir jau pēc 2 stundām, tāpēc tās pavadām iepērkoties skaistajā un interesantajā Las Vegas lidostā. No LAX reisa uz Check-In zonu mūs nogādā metro – pilnīgs 21. gs. Kad jau būtu jākāpj lidmašīnā (kas arī rakstīts uz tablo – "boarding"), nekāda lidmašīna nav piebraukusi. Drīz jau parādās "departed" – aizlidojusi, tomēr mūsu lielais bars gaidām pie gate uz iekāpšanu. Paiet vēl stunda un beidzot tiekam savā lidmašīnā uz New York (JFK). Stulbums ir tas, ka katram ir priekšā ir ekrāniņi, tomēr par filmu skatīšanos tajos ir jāmaksā. Arī jebkurš dzēriens maksā 5$. Es vēl saprotu, ka LAX>LAS reisā (1 stunda) neko nedod, bet nu šādā pārlidojumā tomēr ko vajadzētu piedāvāt.

LAS>JFK. 21. diena.

Pēc apmēram 5 stundu lidojuma esam New York JFK, kur jau ir plkst. 7.00 no rīta. Ātri nonākam vajadzīgajā terminālā, tomēr nu sākas lielie gaidīšanas svētki: priekšā 11 stundas lidostā. Piemetamies uz soliņiem uzgaidāmajā telpā, kur arī veiksmīgi uz pāris stundām iemiegam. Pēc tam pārskatām visus veikalus, paēdam brokastis un pusdienas un klāt jau arī 17.20, kad jāsākas iekāpšanai lidmašīnā uz Warsaw. Tomēr atkal kavēšanās, šoreiz par stundu lidostā, un pēc tam vēl stundu sēžam lidmašīnā, gaidot uz pacelšanās atļauju. Beidzot 20.00 esam gaisā, dabūjam vakariņas. Man blakus apsēžas ap 200 kg smags vīrietis, kurš nelien krēslā, nespēj ar tik īsu siksnu piesprādzēties un arī galdiņu dēļ sava lielā vēdera nevar atvērt. Tad nu es esmu iespiests vienā stūrī, bet viņš ēd, mezdams sev ēdienu uz krekla.

Naktī par gulēšanu es varu aizmirst – mans kaimiņš aizņem ar savu roku un sānu vēl pusi mana krēsla. Uz rīta pusi iemiegu un pamostos no tā, ka man uz ceļiem stjuarts atstāj brokastu kastīti. Jāpiebilst, ka šī bija viena no manām īsākajām naktīm mūžā – lidojām uz austrumiem, tādēļ mana nakts ilga no plkst. 20.30 vakarā līdz 4.00 naktī.

JFK>Varšava. 22. diena.

Plkst. 10.40 ielidojam Varšavā, kur skrienam ko kājas nes uz Rīgas reisu, iekāpjam 20 minūtes pirms izlidošanas. Uz Rīgu lidojums ir īss – apmēram 1 h 10 min un jau esam mājās! Rīgas lidosta nu šķiet tik maziņa un cilvēku tik maz – īsta province. Tomēr šeit ir sava tauta. Savācam bagāžu un dodamies uz mājām.

Tā beidzās šis ceļojums, kura laikā mēs nobraucām 4800 jūdzes, veicām 6 pārlidojumus un kopā bijām ASV 21 dienu. Kopā katrs par ceļojumu iztērējām ap 2 000 Ls, bet tas bija katra lata vērts!

Protams, no acīm ir nokritušas izklaides industrijas radītās klapes un ASV tagad liekas jau pavisam citādas – ļoti pārtikusi valstu savienība ar laipniem cilvēkiem, līdz sīkumam pārdomātu sadzīvi un arī vieta, uz kuru doties atpūsties un abstrahēties no visām problēmām, kas mums tik svarīgas šķiet šeit. Atkārtošu daudzu ceļotāju teikto: Latvijā pārņem mājas sajūta, un cilvēki, lai arī grūtsirdīgi un dažreiz nīgri, tomēr ir savējie. Es vēl neesmu gatavs pamest to visu citu pasaules valstu sniegto labumu dēļ!

Delfi ceļojumu aprakstu sadaļas veidošanā var piedalīties ikviens! Ja vēlaties pastāstīt par saviem piedzīvojumiem arī citiem Delfi lasītājiem, tad sūtiet ceļojumu piezīmes un fotoattēlus mums!