Noderīgi padomi laivošanas iesācējiem (2.daļa)  (2)

Vestei ir jābūt pietiekoši stingrai, lai, ceļoties uz augšu, tā nenomauktos pār galvu. Ja vestes konstrukcija neatbilst šai prasībai, tā jāaprīko ar saitēm, ko izlaiž starp kājām, tādējādi nepieļaujot šādu varbūtību. Jo lielāka ir iespēja, ka cilvēks var iekrist ūdenī ar galvu uz leju, jo lielāka ir nepieciešamība pēc ķiveres. Tās stiprinājumam ir jābūt stingram, taču ātri un viegli attaisāmam.

Hidrotērpa galvenais uzdevums ir pasargāt no aukstuma. No slapjuma izvairīties diez vai būs iespējams – pat tad, ja sevi hermētiski iepakosi, vienalga sasvīdīsi. Labs izgudrojums ir neoprēns, jo zem un uz tā nekas cits nav jāvelk. Ja tu lieto ko citu, pirms braukšanas pa strauju upi īpaša uzmanība jāpievērš tam, kā tas viss turas uz ķermeņa. Proti – ja kaut kas var nomukt vai sapīties, tā arī notiks. Neoprēna zābakus labāk izvēlēties ar normālu protektoru, jo slapja gumija slīd. Savukārt gumijas zābaki laivotājam ir kā akmens kaklā un, jo tie lielāki, jo lielāku bīstamību rada valkātājam.

Neceri izkāpt no ūdens sauss! Paņem līdzi pietiekami kvalitatīva apģērba un apavu. Ja paredzēta nakšņošana, vajadzīga arī telts un guļammaiss. Ieteicamākās ir doma tipa teltis ar tentu. Labā teltī jābūt priekšnamam, kur sakraut mantas, un tāda augstuma griestiem, lai var piecelties sēdus. Trīsvietīga telts sver ap 4 kg. Guļammaiss ar dūnu pildījumu ir ļoti silts, bet, ja tāds samirkst, tad izžāvēt to var tikai mājās. Savukārt putupoliuretāna vai līdzīga materiāla paklājiņš gulētāju pasargās no aukstuma un daļēji arī no slapjuma. Arī paklājiņi ir pieejami dažādi. Sudrabots pārklājums sniedz papildu siltumu, pašpiepūšamais variants – komfortu.

Ērtāk ir nest vienu lielu mugursomu nekā stiept 10 dažādas pekeles. Ūdenstūrisma vajadzībām nepieciešama liela – 80–120 l – mugursoma. Arī mugursomas ir pieejamas visdažādākās, parasti to tilpums ir ap 70 l. Nopietnos pārgājienos nav retums ap 50–60 kg smagas somas.

Ja vēlies saglabāt bagāžu sausu, tā jāiepako ūdensdrošos mantu maisos – labāk caurspīdīgos, jo tad var redzēt, kas tajos iekšā. Ja speciālo maisu nav, var izmantot paštaisītus gumijota auduma maisus vai atbilstoša lieluma polietilēna maisus. Tajos mantas noteikti jāpako dubulti, katru maisu aizsienot. Polietilēna maisi ir jāliek auduma maisā, citādi tie drīz vien būs cauri. Parasti šim nolūkam izmanto mugursomu.

Katram brauciena dalībniekam jābūt līdz arī nazim. Tāpat kā sērkociņi tas var noderēt dažādās negaidītās situācijās – arī uz ūdens. Profesionāļi izmanto pie vestes piestiprināmu, abpusēji asu nazi.

Savukārt naudu, auto atslēgas un sērkociņus ūdensdroši jāiepako un jātur pie sevis, nevis somā, kas var aizpeldēt pa upi. Jāņem līdzi arī laivu remontkomplekts. Piepūšamai laivai: piemērota līme, ielāpu materiāls un sērkociņi. Smailītei operatīvus remontus veikt ir vieglāk – ar santehnikas līmlenti cietušo vietu aizlīmē, pirms tam to nosusinot.

Atsevišķs stāsts ir par pārtiku. Pārtikas plānošana jāuztic pieredzējušam cilvēkam. Ja paredzi, ka viss līdzi ņemamais būs krietnu gabalu jāstiepj, atsakies no tādām lietām kā kartupeļi, arbūzi, alus kastes u. tml. Sausās pārtikas dienas norma ir līdz 1 kg uz cilvēku. Pārtikas nešana/vešana ir jāsadala uz galviņām, lai nesanāk tā, ka soma ar visu pārtiku aizpeld jūriņā. Pārtika rūpīgi jāiesaiņo, lai tai nepiekļūtu mitrums. Paļauties uz vietējos veikalos nopērkamo ir nedaudz riskanti, bet cerēt, uz lielo lomu, visdrīzāk, nozīmē aizbaidīt zivis.

Slapjā laikā, kā arī vietās, kur ugunskurus dedzināt aizliegts, neaizstājams ir prīmuss. Ērtāki ir gāzes prīmusi, taču tie ir dārgi, savukārt šķidrās degvielas prīmusi bieži vien izplata smaku, un tiem nav kārtīga iepakojuma.

Maršruti

Latvijas upes piedāvā dažādas grūtības pakāpes laivošanu un atšķirīgu ainavisko pavadījumu. Izvēloties maršrutu, jāņem vērā ūdens līmenis upē attiecīgajā laika periodā, upes straujums un maršruta garums, kas jāsamēro ar braucēju pieredzi un fizisko sagatavotību. Ja nav pārliecības par maršruta izvēli, labāk konsultēties ar speciālistiem laivu nomātavās.

Engure – Rinda – Irbe
Kurzemes skaistākais ezers – Usma – ir piektais lielākais Latvijā. Tajā ietek 10 upes un upītes, bet iztek tikai viena – Engure. Engure, pirmā no trim saistītajām upītēm, kas noved no Usmas līdz jūrai, iztek no gara līča, kas dziļi iestiepjas ezera rietumu krastā starp Sinepragu un Bāžuragu. Laivotājiem jāzina, ka šī ezera daļa (Luziķērte) ir Moricsalas rezervāta teritorija, kurā atrasties ir aizliegts.

Engures upes garums ir 27 km, kritums – 8,4 m. Netālu no iztekas, pie Gaiļu tilta atrodas lielisks kempings Ozoldangas. 2002. gada beigās atjaunotā Ugāles HES savu ļauno darbu ir padarījusi kā nākas, un upes posms dažus kilometrus pirms tās ir nopludināts. Pēc HES aizsprosta 500 metru garā, kādreiz akmeņainā straujtece tagad ir izbagarēta... Tālāk maza līkloču upīte ved līdz Ugālei. Ap Ugāli palielinās kritušu koku skaits ūdenī, tomēr braukšanu tas īpaši netraucē. Pirms Puzes ezera upe savienojas ar purvainām pļavām, un šeit nevajadzētu plānot nometnes vietu.

Puzes ezers ir otrs dziļākais Kurzemes ezers, tas ir šaurs un garš. Bez Engures tajā ietek vēl Svēte, bet iztek Rinda. Ezera krastos atrodas Ventspils mēra īpašumi, tāpēc ieteicams pa taisno doties uz Rindas izteku ezera Ziemeļaustrumu stūrī. Ezera rietumkrastā atrodas viesu nams Greiži – lieliska vieta nometnei. Te pieejamas telts vietas un pirts. Vieta ir ērti piebraucama no Ventspils šosejas, tāpēc šeit var sākt vai beigt braucienus pa Rindu un Enguri.

Rinda izceļas ar savu mierīgo plūdumu. Upes pirmie 9 km būtībā ir mazu ezeriņu virkne. Pēc tiem seko straujš un līkumains posms, bet 9 km pirms Rindas ciema upe savulaik bagarēta. Šajā vietā tā ir plata un straumes nav, vietām nav arī ūdens. Ar kanoe to ir iespējams izbraukt, bet ar piepūšamajām laivām – tīrās mocības. Aiz Rindas ciema upe patīkami pārvēršas un atgādina Enguri pie Ugāles.

Pēc Rindas satekas ar Stendi sākas Irbe. No Irbenes līdz pat jūrai upe līkumo gar smilšu kāpām un labā nozīmē atšķiras no visām pārējām Latvijas upēm. Pēdējos 5 km upe ir plata un gandrīz pilnīgi bez straumes. Pie ietekas jūrā Irbe veido 2 km garu smilšu strēli. Ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu.

Visas trīs upītes piedāvā lieliskus maršrutus, kurus var izbraukt atsevišķi vai kopā.

Abava
Abava visā garumā ir lēna un mierīga upe. Nelielas krācītes un straujteces ir tuvāk pie Ventas. Standarta braucamais gabals ir no Kandavas līdz Ventai, kaut gan braukt var daudz augstāk – jau no Tukuma apkārtnes. Sākot no Kandavas, upe ir diezgan līkumaina, un pilsēta skatienam izzūd visai lēni. Arī tālāk Abavā dominē vietas, kur praktiski nav straumes, un pūšļotājiem ir ko airēt, lai vispār tiktu uz priekšu. Abavas rumba ir pamanāma jau pa gabalu. Tā ir ap metru augsta dolomīta kāple pāri visai upei. Galvenā straume plūst gar kreiso krastu. Mazā ūdenī tur arī ir ieteicams braukt, citādi var sadīrāt laivu. Turpmākos aptuveni 200 m upē ir ātra straume ar nelieliem viļņiem. Ja rumbu vēlas apiet, to ērtāk izdarīt pa labo krastu.

Līdz Rendai klintis no ūdens praktiski neredz – tās visas ir aiz krūmiem. Arī pati upe Rendas tuvumā ir lēna un vienmuļa, tāpēc 2 dienu maršrutus vislabāk beigt pie Veģiem vai pat agrāk – pie rumbas. Aiz Rendas Abava tek pa mežiem un mazapdzīvotu apvidu, tādēļ ir īpaši piemērota dabas un klusuma cienītājiem. Maršrutus pa Abavu var dažādot un, ja vien nav slinkums nedaudz piepūlēties, ir iespējamas vairākas interesantas maršrutu sasaistes ar laivu pārnešanu (šim nolūkam izmantojami laivu vedamie ratiņi) no Abavas caur Slujas ezeru uz Usmu, turpinot nobraucienu pa Enguri, Rindu un Irbi.

Ekskluzīva apskates vieta maršrutā ir Čužu purvs. Senlejas kreisā krasta pakājē, apmēram kilometru no Kandavas plešas purvs ar čužu audzi, sērūdeņu avotu Velna acs un saldūdens kaļķa atradnēm. Čužas ir rets pēcledus laikmeta augs, kas jūnijā un jūlijā zied koši dzelteniem ziediem. Čužu purvs ir vienīgā vieta Latvijā, kur šie augi aug savvaļā. Biotops ir aizsargājams.

Venta
Makšķernieku iecienīta upe. Ja neskaita dažas straujteces, upes plūdums ir mierīgs un rāms. Vienmuļa ir arī apkārtnes ainava, maz labu nometnes vietu. Izņēmums ir upes posms no Nīgrandes līdz Skrundai. Vienas dienas braucieniem var ieteikt posmu Kuldīga – Nabas ezeri. Šis maršruts ietver straujāko Ventas posmu. Lejpus Zlēkām pa šo upi parasti neviens nebrauc.

Ventas rumba pie Kuldīgas ir ievērojamākais apskates objekts. Tas ir platākais ūdenskritums Eiropā (270 m). Rumba ir jāapnes, bet lejpus tās ir posms ar labu kritumu. Ventas nobraucienu parasti sasaista ar citu reģiona upju maršrutiem. Tā ir turpinājums Abavas, Riežupes, Cieceres un Vadakstes nobraucieniem.

Imula
Upe ir salīdzinoši liela, un, ja ir vēlēšanās, to var braukt diezgan augstu (ap 20 km) no ietekas. Parasti gan nobraucienu sāk pie Pūcēm vai zemāk. Upes platums 5–15 m; kritums augštecē 2–3 m/km, netālu no Abavas ap 4–5 m/km. Galvenie šķēršļi – piespiedes pie krastiem un kritušiem kokiem, tomēr neizbraucamu sagāzumu praktiski nav. Tehniski sarežģītākais posms ir pie ietekas, kur kritums ir ap 5 m/km un upe tek starp daudzām saliņām. Kopējais nobrauciena laiks no Pūcēm vidējā ūdenī ir ap 3 stundām. Braukšanu var beigt turpat pāri Abavai, bet tad ir jākāpj stāvā kraujā uz šoseju un mašīnas arī tur īsti nav kur novietot, tāpēc labāk ir braukt vēl 1 km pa Abavu uz leju, kur pie pašas upes pienāk mazs lauku celiņš un ir zems krasts.

Salaca
Salaca ir ūdeņiem bagāta upe un izmantojama tūrismam visu sezonu – tās garums ir 96 km, kritums posmā no Burtnieku ezera līdz jūrai – 40 m. Upes plūdums ir nevienmērīgs: augšteces posmā un līdz Mērniekiem – rāms, vietām bez straumes, lejtecē upe ir straujāka, parādās akmeņainas krācītes. Nopietnākais šķērslis maršrutā ir bijušais Mērnieku dzirnavu dambis. Ceļojumu pa Salacu ieteicams sākt no Burtniekiem. Ja laika mazāk, braucienu sāk Vecatē vai Mazsalacā. Ceļojuma ilgums no Burtniekiem – 6–8 dienas, no Mazsalacas – 3–5 dienas atkarībā no laivas veida. Ceļojumu pa Salacu iespējams papildināt ar nobraucienu pa lielākajām Burtnieku ezerā ietekošajām upēm – Rūju, Sedu vai Briedi.

Gauja
No agra pavasara līdz vēlam rudenim Gaujas straume nes desmitiem visdažādāko piepūšamo laivu un plostu, smailīšu, kanoe un katamarānu, retāk – parasto laivu. Visbiežāk visa laivotāju gūzma saplūst tajā Gaujas ielejas daļā, kuru pazīst kā Gaujas senleju. Šis 80 km posms starp Valmieru un Inčukalnu (Murjāņiem) ir tikai nepilna sestā daļa no visa 460 km garā Gaujas tecējuma. Gaujas senlejas pievilcība ir neatkārtojamajā dabas daudzveidībā.

Gauja ir liela, plata un pārsvarā mierīga upe. Vērā ņemamas straujteces sastopamas vienīgi lejpus Amatas ietekas Līgatnes tuvumā, un lielāko ievērību izpelnījušās Ķūķu krāces. Visi maršruti pa Gauju lejpus Valmieras un līdz Murjāņiem ved pa Gaujas Nacionālo parku. Jāņem vērā, ka nometnes un ugunskuri tur ir atļauti tikai īpašās vietās.

Ja atliek laiks, var aplūkot Līgatnes dabas parka zvēriņus. Tālāk līdz Siguldai no upes skatāmo jaukumu (iežu) būs mazāk, tomēr šeit ir Katrīnas iezis, Gūdu klintis un, protams, Turaidas pils, kura, tuvojoties Siguldai, ir redzama katrā Gaujas līkumā. Daudz interesanta ir Gaujas pieteku sānu gravās. Apskates vērta ir Braslas upes ieleja un Vējupītes grava Siguldas tuvumā. Izkāpjot pie Vējupītes apmetnes vietas, var aizstaigāt līdz Kraukļu aizai un uzkāpt Gleznotāju kalnā, no kura paveras skaista Gaujas senlejas ainava.

Amata
Amatas standarta braucamais gabals ir no Rīgas – Valkas dzelzceļa tilta līdz Cēsu –Līgatnes ceļa tiltam, kaut arī upe ir braucama jau daudz augstāk, vismaz no Skujenes (tad gan tas ir 2 dienu maršruts). Visērtāk ir sākt nobraucienu pie Vidzemes šosejas tilta. Tūlīt pēc dzelzceļa tilta sākas straujtece, kuras ātrums palielinās līdz Kalnasmīžu kritumu trim pakāpēm. Apmēram 1–2 km pēc Kalnasmīžu kritumiem ir Billes HES derivācijas aizsprosts, kas krietnu daļu ūdens novada uz HES. Pāri galvenajai gultnei ir uzbūvēts ap metru augsts laukakmeņu valnis; lielā ūdenī varētu izveidoties paprāva muca. Pēc šosejas tilta līdz Kārļiem kritums ir diezgan liels, gultne pilna ar dolomītiem. Šis posms noslēdzas ar Kārļu aizsprostu, kas ir jāapnes.

300 m pēc aizsprosta ir Kārļu tilts, zem kura ir liels, daudzgadīgs sanesums; upe grauž jaunu gultni un tek caur krūmiem. No Kārļiem līdz Zvārtas iezim sportiskais azarts mazinās, kaut arī krāces ir gandrīz katrā līkumā un straumes ātrums ir liels. Sākot ar Zvārtas krāci, sākas Amatas labākais posms. Zvārtas krāce ir ap 200 m garš gabals, kas beidzas pie Zvārtas ieža. Apmēram kilometru aiz Zvārtas ir vizuāli iespaidīgās Lustūža krāces. Lustūzim ir 3 pakāpes, un tās ir bīstamākās Amatas krāces. Pēc Lustūža saglabājas liels kritums. Pēc tā kreisajā pagriezienā upes labajā krastā jau pa lielu gabalu pamanāma pļava. Te braucieni parasti arī beidzas. Ainaviski skaistākās vietas ir ap Kārļiem un no Zvārtas ieža līdz lejai.

Ogre
Ogre ir braucama jau visai augstu – apmēram no Līderes. Standarta brauciens sākas Ērgļos. Apmēram 6–7 km pēc Ērgļiem Ogre ir lēna, tad sākas Brāžu krāces – labākais upes augšteces posms. Vidējais kritums krācēs ir ap 3–3,5 m/km, krāču garums – apmēram 10 km.

Brāžu krāču beigu daļā ir bijušo Emmas dzirnavu, tagad Vecogres HES aizsprosts. Vienas dienas maršrutu no Ērgļiem parasti beidz pie Kalnadalbu brasla – no šejienes ir visīsākais ceļš atpakaļ uz Ērgļiem. Tālāk Ogre kļūst lēnāka, kaut gan pēc Vecogres HES krāces turpinās vēl dažus kilometrus – līdz Līčupes ietekai. Seklākas straujteces ir vēl arī tālāk, līdz Aderkašiem, tad no Meņģeles sākas pavisam rāms gabals, pa kuru var sarīkot atpūtas braucienu arī vasarā, zemā līmenī.

Lielā Jugla
Upi var iedalīt vairākos posmos: virs Ropažiem, Ropaži, no Ropažiem līdz Bajāriem, no Bajāriem līdz Zaķumuižai. Virs Ropažiem upe ir lēna, 5–15 m plata, braucama arī zemā līmenī. Braukšanu var sākt no Sidgundas vai augstāk. No Ropažiem līdz Bajāriem krāču ir maz. Sportiskās intereses šeit nav, un mazūdens periodos posms ir sekls. Nedaudz virs Bajāriem sākas krāces. Tās ir lokālas, t.i., neviena nav garāka par 50 m. Upes kritums – ap 3,5 m/km. Šis krāčainais posms turpinās līdz Zaķumuižai, taču beigt braucienu ir izdevīgāk nedaudz zem tilta, kilometru aiz Zaķumuižas centra, jo Zaķumuižā krasti ir stipri apauguši ar krūmiem un izkāpšana ir apgrūtināta. Posms ir braucams tikai palos. Tālāk upē krāču nav. Braukt var arī zemā līmenī. Kopējais upes nobrauciena laiks ir stipri atkarīgs no ūdens līmeņa un straumes ātruma, no Sidgundas līdz Ropažiem tam vajadzīga aptuveni 1 diena, no Ropažiem līdz Juglas ezeram – 2 dienas. Parasti gan neviens nebrauc tālāk par Zaķumuižu.

Mēmele
Mēmele ir viena no retajām braucamajām Zemgales – Augšzemes – Sēlijas upēm. Pateicoties robežupes statusam, tā ir paglābusies no kaimiņos esošās Dienvidsusējas likteņa un nav mazo HES izsmelta. Mēmelē ir tīrs ūdens, un tāda krituma nav nevienai vasaras periodā braucamai Latvijas upei. Augšteces posmā upes kritums ir vienmērīgs un tajā nav izteikti krāčainu posmu, savukārt lejpus Susējas ietekas mierīgi posmi mijas ar lokālām burbuļojošām krācītēm, tādējādi izdabājot jebkurai gaumei.

Robežupes statuss rada arī vienu otru problēmu. Nometnes drīkst iekārtot tikai upes labajā (Latvijas) krastā, savukārt tur labu vietu ir maz. Tā vien gribas izkāpt Lietuvas pusē, kurā egļu sili un mīlīgi koptas vietas kontrastē ar Latvijas puses krūmiem. Braucot pa šo maršrutu, līdzi jāņem pases.