Ceļojums Latvijā 'pa Velna pēdām' (1. daļa)

Aizkraukle un Aizkraukles rajons

Velna ķetnas Likteņupes krastā

Piedzīvojumus un atklājumus sākam Kokneses pagastā, ejot gar Daugavas piekrasti, meklējot Pastamuižas Velna akmeni.

Ļaudis runā, ka:

Koknesē dzīvojuši ļoti ticīgi cilvēki, kuri nekad neesot piesaukuši Velnu. Tas nu Velnam nemaz nav paticis, un viņš nolēmis atriebties. Pagrābis milzīgu akmeni un stiepis uz Daugavas pusi. Nonācis līdz Pastamuižai, gandrīz jau ticis līdz krastam un grasījies jau mest savu nesamo Daugavā, kad nodziedājuši gaiļi. Velns dusmās sviedis akmeni pret zemi, un tas pārplīsis uz pusēm. Runā, ka uz akmens joprojām esot redzami Velna ķetnu nospiedumi.

Velns akmeni atstiepis no pašas Zviedrijas, lai aizsprostotu Daugavas ūdensceļu vācu kristīgās mācības sludinātājiem, bet nav spējis aiznest līdz pašai Daugavai, akmens izslīdējis un, atsitoties pret krastu, sašķēlies divās daļās.

Fakti un taustāmas liecības

Pastamuižas Velna akmens ir sena kulta vieta un viens no atpazīstamākajiem ar Velna vārdu saistītajiem akmeņiem Latvijā. Izrādās, Pastamuižas senākais nosaukums ir Klauenstein, kas nozīmē Ķetnu akmens. Arheologa Juris Urtāns zina teikt, ka senais muižas nosaukums atrodams rakstu avotos, kas datēti ar 1451. gadu.

Ko redzējām savām acīm un aptaustījām savām rokām

4 Debespušu komanda devās Velna akmens meklējumos, lai pārliecinātos, kas tad notiek Daugavas krastos un cik tad lielas ir Velna ķetnas. Norādes uz Velna nedarbu vietu nav, arī vietējie īsti nezina mums pastāstīt, kur īsti atrodas akmens. Tomēr pēc 40 minūšu maldīšanās iebraucam kādas mājas pagalmā, kur mūs sagaida mazliet saīdzis un rūcošs mājas sargs. Pašu saimnieku tā arī nesastopam. Tālāk ar mašīnu braukt nav iespējams, tāpēc atstājam to uzkalniņā pie Daugavas un tālāk dodamies kājām. Tālu nav jāiet, akmens ir redzams pa gabalu un tiešām atbilst teikās stāstītajam. Ar azartu meklējam Velna klātbūtnes pierādījumus un - atrodam! Akmens patiešām ir sašķēlies divās daļās, turklāt pušu virsmas ir gludas kā galds un uz katras var sastāties visa mūsu komanda. Brīnums, cik Velnam bijis daudz spēka, lai paceltu un mētātu šāda izmēra akmeni. Arī ķetnu nospiedumi ir! Tādi lieli, mazliet līdzīgi cilvēka rokas atveidam, katrā nošķeltajā akmens pusē pa vienam. Interesanti, kas būtu, ja Velns tomēr būtu spējis iemest akmeni Daugavas viducī? Tev ir iespēja aizbraukt un noskaidrot, cik soļu (cilvēku mērogā) ir no Velna akmens līdz Daugavas ūdeņiem.

Jēkabpils un Jēkabpils rajons

Vilkaču pēdas Zasas parkā

Sekojot Velna pēdām Zemgalē, atklājās, ka Zasas parka apkaimē ir iespēja kaut ar acs kaktiņu ieskatīties pazemes valstībā. Gids gan silti iesaka to nedarīt, bet ir gadījušies tādi pārgalvji, kuri ir uzdrošinājušies līst zem Vilkaču koka. Labāk gan tūlīt rāpties atpakaļ.

Ļaudis runā, ka:

Par Vilkaču koku Zasā sāka runāt tikai pirms 22 gadiem, kad senlatviešu ticējumi un nostāsti vairs netika uzskatīti par aizliegtiem. Stāsta, ka koks, kam galotne ir zemē un saknes no zemes ārā, ir vilkaču koks. Ja pusnaktī no ceturtdienas uz piektdienu pilnmēness laikā trīs reizes aplīdīsi apkārt Vilkaču kokam, pārvērtīsies par vilkati.

Nedrīkst izmantot šo iespēju sliktiem mērķiem. Vilkatis var ātri skriet, gaudot, tālu raidīt skaņas, kuras citi nedzird, bet var darīt arī labus darbus. Bet, ja kāds tomēr izmanto šīs spējas sliktiem mērķiem, viņa deguns kļūst garš kā vilkam un rodas apspalvojums, kurš vairs nenoiet.

Velna akmeni Velns mēģinājis atdabūt no Linaites purva, lai aizsprostotu Zasas upi, bet nodziedājuši gaiļi, un akmens bijis jāmet nost. Tagad viena akmens puse guļ Zasas parkā, bet otra - Linaites purvā.

Velna pasaule ir apakšzemes pasaule. Koks, pārliecoties un ar galotni pieskaroties zemei, iegūto telpu atņem cilvēkiem, tā nu pieder Velnam.

Zasas parkā neesot čūsku. Ir zināma robeža, cik tālu čūskas nāk, jo vietējā ragana dziedniece esot tur uzlikusi čūsku vārdus.

Fakti un taustāmas liecības

Stāsts no skolēnu dzīves. Divas skolnieces, gribēdamas pārvērsties par vilkiem, trīs reizes izlīdušas caur koku un nolēmušas iet uz baznīcu, kur tajā laikā gulējušas iebalzamētās baronu Zasu mūmijas. Meitenes tikušas vien līdz tiltiņam, kad baznīcā iedegusies gaisma. Viņas domājušas, ka sākas vilkaču stāsts un turpinājušas kāpt baznīcas kalnā, un tajā brīdī baznīcas durvis atvērušās un ieskanējušās ērģeles. Tas ir pēdējais, ko meitenes atcerējušās. Vēlāk līdušas Vilkaču kokam trīs reizes apkārt, tikai pretējā virzienā, lai burvestība zaudētu spēku.

Zasas vilkaču stāsts izskaidrojams ar apstākļu sakritību. Tajā dienā ciemā nomiris kāds cilvēks, zārka vēl nav bijis, un nelaiķis ienests baznīcā. Radi atbraukuši tikai ap pusnakti, baznīcas darbinieks tos ielaidis baznīcā un, protams, ieslēdzis gaismu. Radiem līdzi bijuši bērni, kuri mācījušies mūzikas skolā, - tie nolēmuši uzspēlēt ērģeles.

Parka gide stāsta par vēl kādu dīvainu sakarību - kā vienu vilkaču koku nozāģējot, tā parkā noliecoties cits koks. Šobrīd Zasas parkā ir jau trešais vilkaču koks, kuram kāds nozāģējis galotni, bet cituviet jau liecas vītols un liepa. Vietējie prāto, kurš koks būs nākamais.

Ko redzējām savām acīm

Zasas gides pavadībā izstaigājām visu parku un, klausoties viņas stāstos, brīnījāmies, cik daudz sakrālu objektu var atrasties viena parka teritorijā. Šeit sastopas seno mītu pasaule un kristīgās tradīcijas.

Rīta cēlienā var apmeklēt dievkalpojumu Zasas baznīcā un baronu Zasu atdusas vietu. Pie baznīcas ir kaps, uz kura ir pārplīsis kapakmens, tagad kapavietai nolauzts arī krusts. Ja fotografējot stāv pretējā baznīcas pusē un fonā ir redzams šis kaps, fotogrāfijas nekad neizdodoties. Parka uzaicinātie dziednieki stāstījuši, ka tur apglabāts cilvēks, kurš miris nedabīgā nāvē. Iespējams arī, ka tā ir senlatviešu svētvieta.

Uzkāpjot turpat Cukurkalnā, nekad nejūties piekusis. Šī esot atvērto āderu vieta. Barons Zass vasaras rītos liepu loka vidū esot mīlējis dzert kafiju ar cukuru Tieši ar kārumnieka barona Zasa starpniecību zasieši iepazinuši cukura garšu.

Neskaitāmas Velna pēdiņas un Latvijas kontūra

Blakus Lašupītei, kilometra attālumā no Rubeņu centra, Rubenes pagastā esam sameklējuši vēl vienu Velna darbības pierādījumu - Ģevrānu Velna akmeni. Ar Rubeņu gida palīdzību devāmies meklēt seno teiku vietu.

Ļaudis runā, ka:

Rubeņu apkārtnē bijis liels mežs un strauja upe. Briesmīgas vētras laikā, kad pats Velns esot sabijies, mežā apmaldījies kāds svešzemju ceļotājs. Velns kopā ar svešzemnieku mēģinājuši glābties, pārpeldot pāri upei, bet upes vidū pērkona spēriens abus pārvērtis par akmeni. Kopš tā laika pie akmens spokojoties. Ļaudis ap akmeni salikuši zarus un aizdedzinājuši. Tiklīdz uguns pieņēmusies spēkā, tā no akmens sākuši bēgt dzīvnieku un cilvēku spoki, tāpēc akmenī ir palikušas daudzas mazas pēdiņas. Runā, ka agrāk esot bijušas redzamas arī logu un durvju vietas.

Fakti un taustāmas liecības

Vietējie akmens pakājē joprojām dedzina Jāņugunis.

Akmens izmēri ir visai iespaidīgi - garums 5,7 m, platums 3,7 m, augstums pret upīti - 2,1 m.

Upe meliorācijas rezultātā ir kļuvusi par taisnu grāvi, bet akmeni vietējiem ir izdevies saglābt.

Ko redzējām savām acīm

Akmens atrodas lauka vidū, un vislabāk to meklēt gida pavadībā. Tā izmērs tiešām ir iespaidīgs, un, lai varētu saskatīt spoku atstātās pēdiņas, ir jāpastiepjas uz pirkstgaliem. Pie lielā kulta akmens vietējie bērni atraduši mazāku, turklāt tas pilnībā atbilst Latvijas teritorijas kontūrām. Uz šī akmens kādi vietējie skolēni-entuziasti atzīmējuši vietu, kur atrodas Rubenes pagasts.

Pabraucot mazliet tālāk, pie Dronku kapiem sameklējām Velna pēdu. Ja Ģevrānu akmenī saskatāmo pēdu bija daudz un tās bija maziņas, tad šajā pēdakmenī ir redzama dziļa un pamatīga āža pēda. Izskatās, ka Velns šeit ir atspēries ar vienu kāju, bet kur licis otru, var tikai minēt. Vietējie pie šī akmens nākot ārstēt kārpas - visiem palīdzot. Pagaidām gan akmeni nav viegli atrast, bet gide sola, ka šī vieta tuvākajā laikā tiks sakopta, un tad katrs, kas vēlēsies atbrīvoties no kādas kārpas, varēs to izdarīt. Pavasarī šī esot viena no skaistākajām vizbulīšu ziedēšanas vietām.

Garākā ala Zemgalē ar izdomātu Velnu

Mūsu nākamais pieturas punkts ir vieta, kurai Velns bijis tik nepieciešams, ka to nācies izdomāt. Aknīstes pagasta Velna ala ir pavisam nesen radies vietvārds un apskates objekts. Mēs nevarējām laist garām iespēju paskatīties, kas tad tik velnišķi pievilcīgs ir atrodams Radžupītes krastos.

Ļaudis runā, ka:

Tā īsti jau nerunā. Izrādās, ka nosaukumu Velna ala 90. gados izdomājuši vietējie bērni. Alu sāka popularizēt kā vietējo tūrisma objektu, tika radītas pat teikas, kurās figurē Velns, galvenokārt, lai piesaistītu tūristus. Vietējā gide atzīst, ka, laikam ejot, ir grūti nošķirt, kā tur īsti bijis, kā ne.

Fakti un taustāmas liecības

Aknīstes ala ir apzināta jau pagājušā gadsimta 20. gados. Vietējā muzejā ir attēls ar mazpulcēniem pie alas Radžupītes krastā.

Šobrīd Velna ala ir tūristiem ērti pieejams apskates objekts, turpat blakus ir iekārtota piknika un ugunskura vieta.

Necila, tomēr garākā ala Zemgalē. Pastāv divas versijas par tās izcelsmi: vai nu upe izskalojusi, vai arī ala ir cilvēku roku darbs. Alas ieeja sasniedz metra augstumu, četrrāpus ielīst tajā nesagādā problēmas. Tiekot dziļāk, var redzēt, ka ala sadalās divās ejās. Tomēr brīdinām - labāk neriskēt ar savu dzīvību un veselību un alā nelīst. Uzraksts ar brīdinājumu šobrīd ir nozudis, bet nekādi drošības pasākumi nav veikti.

Ko redzējām savām acīm

Aknīstes Velna ala ir viegli atrodama. Ir norāde, arī vietējie zina pateikt ceļu. Līdz alai ved taciņa gar Radžupītes krastu un līdz pašai alas mutei var uzkāpt pa trepītēm. Drošības dēļ labāk nekāpt uz skatu platformas. Tā kā alā līst nav prātīgi, var izbaudīt jauko skatu uz Radžupīti. Ja līdzi ir piknika grozs, jākāpj pa otru trepīšu pusi uz augšu, kur virs alas ir iekārtota ugunskura un atpūtas vieta. Īsti jau nevar zināt, ir šeit Velns pastrādājis kādus nedarbus vai ne, tāpēc, kožot pusdienu desā, tomēr atskaties pār plecu - varbūt tev uzglūn mazs, nebēdnīgs velniņš.

Pilnu rakstu, kā arī rakstus par citām pavasara tēmām un maršrutiem lasi ceļveža 4 Debespuses pavasara numurā, kas no 1. marta nopērkams Narvesen kioskos, Rimi un Maxima preses stendos, Jāņa sētas karšu veikalā, Ziemeļu nafta un Sumata DUS, Latvijas grāmatnīcās un Tūrisma informācijas centros.