Intervija: Spānija kā dzīvesvieta

Kad tu biji Spānijā un kurā vietā?

Pirmo reizi aizbraucu uz Spāniju pirms četriem gadiem, Sokratus Erasmus apmaiņas programmas ietvaros. Es tanī laikā Vidzemes augstskolā apguvu tūrisma nozari un Spānijā aizbraucu uz Kanāriju salām, mācīties. Uzreiz pēc tam biju praksē Andalūzijā, kur trīs mēnešus praktizējos viesnīcas recepcijā. Pēc gada atgriezos, bet jau Katalonijā, Kosta Brava. Tur nostrādāju vairākus mēnešus. Pēc tam atkal biju praksē Valensijas apgabalā un vēlāk arī tur strādāju, šogad, tikai nesen, atgriezos.

Tu esi Spānijā dzīvojusi vairākās vietās. Pastāsti kādi ir spāņi?

Tas nav iespējams. Nav iespējams viennozīmīgi kaut ko pateikt par spāņiem, jo valsts ir sadalīta vairākos apgabalos un katrā apgabalā, pat katrā kalnu ciematā cilvēki ir atšķirīgi. Piemēram, par Valensijas reģiona Alikantes provinces iedzīvotājiem varu pateikt, ka pēc manām domām viņi savās attiecībās un jūtās ir visstabilākie, nopietnāki un uzticīgāki kā citur Spānijā.

Mana pirmā saskare ar spāņiem bija Kanāriju salās, kuras ir 1000 kilometru tālu no valsts kontinentālās daļas un viņi tur ir daudz atšķirīgāki nekā citur. Varētu teikt, ka tur viņi ir līdzīgi kā dienvidamerikāņi.

Un tas būtu...?

Ja par spāņiem runā, ka viņi ir atvērti, tad Kanāriju salu iedzīvotāji ir vēl atvērtāki!! Esot tur ir jāpierod, ka nebūs, kā pie mums, latviešiem, kad sveicienam izstieptā rok metra rādiusā nevienu nelaiž tuvumā... tur notiek apskaušanās, sabučošanās uz abiem vaigiem... ir jāpierod pie tā tuvuma, tas laikam ir viens no spēcīgākajiem (priekš mums) kultūršokiem, kam jātiek pāri. Un vēl viņiem ļoti patīk runāt, viņi var vārīties vienā laidā. Viņi ir ļoti draudzīgi. Patiesībā viss ir vienkārši - kāds tu esi pret viņiem, tādi viņi ir pret tevi. Un, ja sanāk nokļūt saskarē ar kādu ģimeni, ātri vien kļūsti pa ģimenes locekli.

Tev bija tāda pieredze?

Man daudz sanāca saskaties ar vecākiem cilvēkiem, kuriem ir sava ģimene. Un viņi uzreiz pret mani sāka izturēties kā pret savu bērnu - cenšas parūpēties visos iespējamos viedos, nepārtraukti uzmana vai man kaut kas netrūkst un līdzīgi. Ļoti iejūtīgi.

Vai tā atšķirība starp kataloniešiem, kastīliešiem... ir pamanāma? Varbūt arī baskus satiki? Valoda?

Patiesībā basku ir ļoti daudz visā Spānijā. Baski ir līdzīgāki, ja varētu tā teikt, latviešiem. Spānijas ziemeļi vispār ir tāda daļa, kur piemēram, sniegs ir normāla parādība ziemā. Baski ir nedaudz atturīgāki, kā citi Spānijas iedzīvotāji.

Katalonieši - par viņiem ir priekšstats, ka viņi ir taupīgi un atturīgi, bet tā nav. Viņi tāpat šķiežas ar naudu kā pārējie spāņi un ir tik pat karstasinīgi. Galvenais, kas valsts apgabalos atšķiras, ir spāņu valodas dialekts. Katalonieši cenšas runāt savā dialektā, tas vairāk līdzinās franču un itāļu valodām, un nevis valsts oficiālajā - Kastīlijas dialektā. Arī valensiešu dialekts ir līdzīgs kataloniešu, savā starpā viņi lieto tikai šo dialektu un regulārās spāņu valodas pratējam saprast to ir grūti.

Tad ir vēl galīciešu dialekts, viņi dzīvo tur augšā, pie Portugāles, un viņu valoda ir līdzīga portugāļu. Ja portugālis ar galīcieti sarunājas katrs savā valodā, viņi viens otru saprot perfekti.

Andalūziešu valoda ir tāda pati kā tipiskā spāņu valoda, tikai ar vienu atšķirību - andalūzieši runā ļoti ātri un tikpat kā neizrunā burtu "s". Šī ir viņu līdzība ar Kanāriju salu iedzīvotājiem. Pirmo reizi paklausoties andalūziešos, rodas sajūta, ka visas tavas spāņu valodas stundas ir bijušas veltas - čau, uzredzēšanos! Bet auss ātri pierod, galvenais iemācīties atšķirt vārdus.

Izklausās, ka tā Spānija ir diezgan raiba. Kā viņi sadzīvo savā starpā? Piemēram, baski grib savu valsti...

Jā un katalonieši arī, bet kurš gan viņiem dos...? Bet varbūt iedod arī... jo Barselonai ir liela ietekme Spānijā. Bet nu sadzīvo, visi sadzīvo. Tiek respektēta valsts valoda un, lielākoties, arī tās politika.

Teiksim, galvenajos tūrisma galamērķos tiek lietots oficiālais, kastīliešu, dialekts. Apgabalu dialektos viņi runā tikai savā starpā, vai arī tas tiek lietots mazajos ciematos, kas ir nostāk no "tūrisma takām". Visi zina kastīliešu dialektu un jums nebūs grūtības ar viņiem sazināties, arī baski to zina un lieto. Lai arī basku valoda tiešām ir daudz savādāka kā spāņu, tā ir pilnīgi cita valoda. Viņa nav veidota uz spāņu valodas bāzes. Viņa nav arī līdzīga franču vai kādai citai. Tā ir pilnīgi autonoma un savādāka valoda, kurai nav līdzinieces ne kur citur. Tur tiešām varētu būt runa par savu autonomu valsti. (Man bija vairāki draugi - baski, tāpēc es tā droši to varu teikt).

Pireneju kalnu grēda gadsimtiem ilgi turēja Spāniju nošķirti no pārējās Eiropas ietekmēm, un viņa ilgu laiku attīstījās savādāk. Vai tagad, aizbraucot uz turieni, to var tik labi just?

Es nezinu kā ir salīdzinot ar pārējo Eiropu, jo nekur citur ilgāku laiku neesmu dzīvojusi, bet es varu salīdzināt ar Latviju. Nu, piemēram, tradīcijas - pie mums viņas ir gandrīz izzudušas. Ko mēs mūsdienās vēl darām - krāsojam olas lieldienās un ēdam zirņus ar speķi ziemassvētkos. Vēl šo to Jāņos. Ir vēl dažas tradīcijas, kuras piekopj atsevišķi cilvēki (Meteņos, Mārtiņos u.c.), bet, lielākoties', esam gana viņas pazaudējuši un "aizsērfojoši" pa lielo globalizācijas vilni. Toties Spānijā ir virkne tradīciju, kuras ir pat ļoti dzīvas arī mūsdienās.

Liela daļa svētku Spāņiem, kā katoliskai valstij, ir saistīti ar baznīcu. Piemēram, ja mums baznīcā viss notiek uz iekšu vērsts - it kā redzam, ka cilvēki tur ieiet un vēlāk iznāk, bet ko viņi tur dara? Nav ne jausmas, ja pats neaizej paskatīties. Spānijā nekas nenotiek tikai baznīcas četrās sienās. Visos lielajos reliģiskajos svētkos, saposušies speciālos tērpos, viņi taisa dažādus gājienus pa ielām, nes altārus uz saviem pleciem u.c. Tas man šķiet ir baigi pozitīvi - lai arī pats neej uz baznīcu, vismaz redzi, ka ir baznīcas svētki un ar savu krāšņumu tie tiešām priecē acis.

Ir vēl visiem zināmās vēršu cīņas. Tās nav saglabājušās tikai tūristu vajadzībām, bet vēl jo projām ir dzīva tradīcija.

Kā tev pašai vēršu cīņas...?

Es viņas neesmu redzējusi! Un nevēlos redzēt. Respektēju viņu tradīcijas, bet esmu pret dzīvnieku mocīšanu. Tā ir dzīvnieku instinktu izaicināšana un viņš savu instinktu dēļ arī mirst. Muļķīgi.

Vēl kādi svētki un tradīcijas...?

Viņiem tāpat kā mums ir pilsētas svētki. Un tie tiek taisīti ar tādu vērienu, ar TĀDU vērienu! Vismaz reizi gadā katrs mazākais miests svin grandiozus svētkus. Tie notiek ar dievkalpojumiem ārpus baznīcas, tautiskām dejām un visi cenšas saģērbties tautiskajos tērpos. Gandrīz katrai ģimenei ir goda lieta iegādāties tautiskos tērpus un uz svētkiem tos uzvilkt. Tāpēc arī tos var brīvi nopirkt veikalā. Mazajos kalna ciematos (pilsētās to tik ļoti nejūt), cilvēki cenšas izpušķot savas mājas. Uz balkoniem tiek izkarināti karogi. Puķu podi uz ietvēm, palodzēm utt.

Kanāriju salās, pilsētas/ciemata svētkos, katrs uzņēmējs, veikala īpašnieks vai vienkārši zemnieks uz svētkiem par goda lietu uzskata izveidot savu stendu. Tie tiek salikti garās rindās visas ielas garumā. Viņi tajos taisa spāņu tradicionālos ēdienus, dod degustēt vīnus - pabaro un padzirda visus svētku dalībniekus.

Valencijas apgabalā ir svētki Las Fallas. Viņiem gatavojas visa gada garumā, kā jau visiem svētkiem (un to ir diezgan daudz, nav ne jausmas, kur viņi ņem tik daudz naudas, lai to visu izgrūstu :)). Tie svētki izpaužas tā - katrs uzņēmējs vai valsts iestāde sponsorē lielas skulptūras izveidi (no kartona vai tam līdzīga materiāla). Tās speciāli tiek pasūtītas dizaineriem, kuri tās uztaisa metriem augstas. Tēmas viņām ir kā nu kurai, bet pārsvarā tiek jokots par politiskiem un ekonomiskiem notikumiem. Skulptūras tiek gatavotas visa gada garumā. Vēl papildus tiek šūti grezni tērpi mazajām svētku princesēm. Tās ir uzņēmēju vai citu bagātnieku mazās atvases (parastām meitenēm šis gods netiek izrādīts). Viņu uzdevums ir pārstāvēt atsevišķo uzņēmumu un piedalīties gājienā.

Svētki notiek visu nedēļu. Dienu un nakti ielas ir pilnas cilvēku. Uzņēmumu pārstāvji staigā savos atšķirīgos tērpos, bungo un pūš taures. Pēdējā vakarā starp mazajām princesēm tiek izvēlēta uzvarētāja (vērtēti tiek tērpi). Svētku nedēļā staigājot pa pilsētu ir sajūta, ka esi nokļuvis kādā izstāžu zālē, jo uz katra brīvā laukuma un skvēra ir pa skulptūrai. Kad pienāk nakts, pirotehnikas sprakšķu pavadītas, kartona skulptūras tiek aizdedzinātas. Pasākums tiek demonstrēts televīzijā un mazās princeses un karalienes raud, arī cilvēki pie TV ekrāniem pārdzīvo līdzi. Skulptūru dedzināšanas nozīme ir tāda, ka nekas nav mūžīgs - viss agri vai vēlu pazūd, beidzas.

Teiksim, mums, kā izcili taupīgiem, ir nepierasti, ka var izšķiest tādu naudu tradīcijas vārdā - reizi gadā padzirdīt, paēdināt cilvēkus. Uztaisīt dārgas skulptūras un tad tās sadedzināt. Bet viņi to naudu pasākumam dabūs jebkādiem līdzekļiem, lai tikai godam sevi pārstāvētu.

Kāda ir Spāņu sabiedriskā dzīve? Kā viņi, piemēram, atpūšas pēc darba?

Viņi katru vakaru pēc darba iziet uz kādu bāru, papļāpāt, izdzert alu. Nu kā jau pēc darba - jāiziet atpūsties, izvēdināt galvu. It īpaši vasarā, kad atvērtas vasaras terases. Super! Izdzer vienu aliņu un iet mājās.

Ko spāņi ēd?

Spāņi, cik man sanāca ar viņiem kopā dzīvot, ēd faktiski to pašu ko mēs. Viņu tradicionālie ēdieni ir paella - rīsi ar jūras veltēm, tortilla­ - kartupeļu sacepums ar olu. Tie, kuri dzīvo pie jūras, ļoti daudz ēd jūras veltes. Un, protams, olīvas. Daudz cūkgaļas. Mājas vīns. Tad vēl apelsīni, kuriem ir saules garša - tādus šeit nedabūt!

Apelsīni, mandarīni, un mandeles pārsvarā tiek audzētas Valensijas apgabalā. Mandeļkoku ziedi ir kā ķiršiem, trakoti skaists skats, es to šogad februārī izbaudīju - veselas ielejas baltu un rozīgu ziedu.

Ar mums, latviešiem tik ierasto biezpienu, rupjmaizi, kefīru un skābo krējumu, Spānijā ir tā kā ir... atrast var kaut ko attāli līdzīgu. "Carrefour" hipermārketos tagad ir stendi ar pārtiku no visdažādākajām Eiropas un pasaules valstu pārtikas precēm, un dažreiz tur šo to garšīgu un pazīstamāku var dabūt. Biezpiens, kefīrs un skābais krējums (protams, par attiecīgu samaksu..) jāmeklē krievu "bodēs", kuras, vismaz pa vienai, ir katrā pilsētā. Krievu veikalos var dabūt arī no Latvijas ievestās preces, tādas kā "Laimas" šokolādes konfektes, zefīri, dzērvenes pūdercukurā, Melnais Balzams, Rīgas šampanietis, Biezpiena sieriņus un citus brīnumus, tomēr nereti gadās pamanīt, ka uz tām pielīmētā zīmīte vēsta - ražots Ukrainā, Krievijā vai kādā citā ar Latviju nesaistītā valstī.

Augļus viennozīmīgi ir jāpērk tirgū. Tirgus Spānijā ir īpaša vieta, kas jāapskata katram pašam!

Tirgi notiek katrā pilsētā, vismaz divas reizes nedēļā. Tur var atrast visdažādākās lietas. Vienu dienu tiek piedāvātas pārtikas preces, citu dienu tās ir visdažādākās mantas, kuras meklē otro saimnieku - piemēram, 40 grādu svelmē tur var atrast gan slēpes, gan pižikus. Lielākie nevajadzīgo mantu tirgotāji ir angļi.

Tur ir daudz angļu?

Jā, ļoti! Ļoti daudz. Ir tādi, kas tur nopērk dzīvokli un pa vasarām brauc uz turieni atpūsties. Ir tādi, kas tur ir atbraukuši aizvadīt savas vecumdienas. Un ir tādi, kas vienkārši tur ir pārcēlušies uz dzīvi.

Angļu kolonija ir ļoti liela, praktiski visā Spānijā un tāpēc viņi faktiski nerunā spāņu valodā, jo nav tādas nepieciešamības. Viņiem nav jāzina valoda, lai dibinātu kaut kādus uzņēmumus, mazus veikaliņus (kuri ir baigi dārgie, es viņos gāju tikai akūtas nepieciešamības gadījumā - brīvdienās vai valsts svētkos, kad visi normālie - spāņu veikaliņi ir slēgti). Pašiem spāņiem tas nepatīk, jo netiek respektēti. Spānim, ieejot angļa veikalā, gandrīz vai ir jārunā angliski - tas taču nav normāli.

Kopumā Spānija ir dārga zeme? Paēst? Īrēt, pirkt dzīvokli?

Nu beidz! Šogad es atbraucu uz Latviju un man iestājā šoks!! Cik šeit viss ir dārgs! Es biju prom tikai 3.5 mēnešus! Spānijā var daudz lētāk paēst. Tas, protams, neattiecas uz Madridi vai dažām basku zemes pilsētām, piemēram, Bilbao, kas, starp citu, ir diezgan dārga, bet kopumā var. Var lētāk, ja, piemēram, iepērkas tādos zemo cenu veikalos, kā Lidl (populārākie Spānijas lielveikali ir Carrefour, Mercadona, Eroski...)

Un tirgū vēl lētāk...

Tirgū, ja runā par augļiem, var gadīties, ka nav lētāk kā universālveikalā, bet viņi taču ir daudz dabiskāki! Dārzeņus un augļus vienmēr pirku tirgū. Patiesībā... sezonas laikā tāds paprāvs ananāss tur maksāja 1€, kas nav nemaz dārgi.

Ja ananāss tik lēts, vai īrēt dzīvokli arī ir daudz lētāk?

Nē, lētāk nav, bet attiecībā pret algu tur sanāk izdevīgāk (nav jāatdod visa alga par īri). Kūrorta zonā izīrēt istabu mēnesī jāmaksā 200-300€. Vienistabas dzīvokli par 400-500€ (plus komunālie maksājumi ap 30€ mēnesī).

Ko tu par dabu vari pateikt? Meži... kalni... laika apstākļi?

Jā... kalni... tas ir tas, kas mums šeit pietrūkst! Teiksim tā, pilsētās vispār nejūt dabu. Ir jāizbrauc ārā no viņas. Tur ir ļoti aktīvi kalnos kāpēji un katru nedēļas nogali viņi organizējas un izbrauc no pilsētas, lai dotos kāpelēt. Tad, atkarībā no fiziskās sagatavotības, izvēlas maršruta sarežģītību, samaksā 15€ un kāpelē augšā lejā visas dienas garumā. Svaigs gaiss, dabas skati... perfekti! Es arī tajos kalnos iemīlējos un bieži vien braucu staigāties.

Šis pasākums ir ļoti populārs spāņu vidū, tūristi to nedara. Jo, kas tad ir tūrists Spānijā? Tas ir masu tūrists un viņa maršruts ir - pludmale un saule, jūras baudīšana; labākajā gadījumā - Gaudi arhitektūra, Prado muzejs.

Daba ir ļoti dažāda. Ir reģioni ar dzelkšņainiem krūmiem un akmeņu krāvumiem. Ir vietas ar leknām pļavām un bieziem mežiem. Basku zemēs līdzīgs klimats, un attiecīgi daba, kā pie mums, vienīgi ar kalniem. Toties Kanāriju salas ir kā liels botāniskais dārzs ar daudz endēmiskām augu sugām. Dzīvnieki? Redzējām vairākas beigtas kobras, auto riepu saplacinātas. Bet neviens plēsoņa man neuzbruka.

Par laika apstākļiem. Šoziem spāņiem, kas dzīvo pie Vidusjūras, bija īstas ciešanas. Viņu mājas tur ir saceltas bez apkures, jo tāda līdz šim nebija vajadzīga. Bet šogad tur bija īsta katastrofa! Visi sala. Madridē aukstums ir pierasts, tur ir normālas ziemas katru gadu un mājas ir ar apkuri. Ziemeļos tāpat, bet viņiem, maigā Vidusjūras klimata izlutinātajiem...

Kura ir tava mīļākā vieta Spānijā?

Kanāriju salas - viennozīmīgi! Tur cilvēki ir vissirsnīgākie. Viņa ir nošķirta no pārējās Eiropas. Un tāpēc daudz savādāka. Tur ir milzīgs kultūru katls. Uz turieni ir pārcēlušies ļoti daudz spāņu, jo loģiski - visi, kas aizbrauc uz Kanārijām uzreiz viņās iemīlējas. Ļoti daudz basku tur palikuši uz dzīvi. Daudz no Dienvidamerikas, Marokas. Katrai šai nacionalitātei ir savi īpaši klubiņi, kuros viņi pulcējas. Atceros, ka gāju uz vienu tādu, kas saucās "kultūru pagalms". Tur varēja mācīties Argentīnas tango un salsu, un citas tautu dejas, pie pasniedzējiem no attiecīgās valsts.

Vai tu Kanāriju salās dzīvoji kūrortā?

Es nedzīvoju kūrortā, bet galvaspilsētā Laspalmasa, lai gan tā nemaz nevar teikt - galvaspilsēta. Laspalmasa ir galvaspilsēta tikai četrus gadus, tad par galvaspilsētu kļūst Tenerifes salas pilsēta Santakrusa, un tad viņas atkal mainās.

Kanāriju salas taču nav neatkarīga valsts?

Nē, viņa ir province, tāpat kā Valensija, Galīsija, Andalūzija u.c.

Un pāri visiem valda karalis...

Jā... un princesei jau otrā meitiņa piedzimusi... visas televīzijas bija pilnas ar šo brīnumaino ziņu. Par televīziju kopumā es varu pateikt, ka spāņu televīzija ir neciešama! Jo, ja viņiem kaut kas nozīmīgs notiek, piemēram, princesei Letīsijai otrais bērns, viņai tiek sekots ik uz soļa. Taisa visdažādākās un nejēdzīgākās reportāžas: kā viņa brauca uz slimnīcu, kā viņai gāja dzemdībās, kā viņa no slimnīcas izrakstījās. Kāpēc Letīsija pēc dzemdībām tik traki novājēja!?... No rīta līdz vakaram, pa visām programmām. Katrā ziņā es negribētu būt kāda augsta amatpersona Spānijā.

Karaļnamam Spānijā ir reprezentatīva funkcija, tā ir?

Jā, pa lielam tā. Kā Anglijā. Ko es novēroju, ka karaļpāris ir jauks, ļoti atvērts uz sabiedrību. Ja arī kāds žurnālists kļūst pārāk uzmācīgs, viņi ar tādu spāņu temperamentu prot viņam atsmaidīt, pajautroties, kā pasakot - "tu rocies pa dziļu vecais! Atslābsti!". Nu neiet tām pirmajām personām tik gludi, kā jau visiem normāliem cilvēkiem. Tikai karaļpāra atšķirība ir tā, ka viņi dzīvo, ēd un guļ visiem redzot...

Vēl ziņas ir pilnas ar negatīviem notikumiem, kā jau liela valsts, kurā nepārtraukti kaut kas notiek, lai izceltu galveno, sanāk "vicināt tādu melnu palagu" - slepkavības, avārijas, bērnu nolaupīšanas... Starp citu, bērnu nolaupīšanas tur pēdējā laikā notiek diezgan bieži. Ko es varētu pateikt par sabiedrību kopumā - tādās situācijās, kad pazūd kāds bērns, viņa meklēšanā iesaistās visi - kaimiņi, visa iela un pat visa pilsēta. Un nesavtīgi ar pilnu atdevi. Mums tas vēl nav tik izteikti. Viņi kaut kā labāk spēj iejusties otra ādā, saprast līdzcilvēka bēdas, palīdzēt.

Ko tu iesaki Spānijā redzēt?

Tur ir jātver visu, kas iespējams. Lai uz kuru vietu brauktu, viss ir tā vērts, lai redzētu. Katrai vietai ir sava burvība, sava aura. Tur dažādība starp reģioniem ir krasi atšķirīga - savas tradīcijas, savi svētki. Iesaku Spāniju apmeklēt "uz savu roku". Ja aizbrauc vienkāršā tūrisma braucienā nesanāk nonākt kontaktā ar spāņiem, vienīgi recepcijas darbiniekiem viesnīcās. Pat tie flamenko un citi šovi, kas ir domāti tūristiem, ir tādi neīsti, viltoti. Reizēm pat viņos nepiedalās paši spāņi.

Spānija ir burvīga zeme. Iesaku redzēt. Un tikai ar savām acīm, ne citu. Izbaudīt, izdzīvot un ieelpot visu, ko piedāvā šī pārsteidzošā valsts.