Ceļojums uz 'Radiohead' koncertu Itālijā

Pats sākums

Viss sākās ar manu kaimiņu. Ka vienmēr. Kādu tumšu decembra rītu viņš man paziņo - vai tu zini, tagad sāk tirgot biļetes uz Radiohead koncertu? Paskatījos griestos, tad uz grīdu, tad it kā pievērsos monitoram un sapratu - jārīkojas ātri un nepārdomāti - respektīvi, nav ko domāt - jāpērk! Tajā interneta vietnē viņas pārdeva vēl pirms oficiālās pārdošanas (oficiālās tirgošanas dienā, biļetes izpirka dažu stundu laikā). Nopirku divas, vēl nezinot, kurš būs ceļojuma kompanjons. Man bija doma, ka tas varētu būt kāds labs un interesants cilvēks, varbūt no kora. Pirmais, kas iešāvās prātā - Agņeška. Zināju, ka viņai patīk ceļojumi. Zināju, ka viņai patīk Radiohead, un ka viņa labprāt piekristu šim braucienam, kas iespējams nebūs parasts, kā nekā, Radiohead ir virsotne! Agņeška rīkojās strauji, tātad nepārdomāti, tātad pareizi - piekrita.

Plānojām ceļojumu, lai koncerts sanāk kā pats garšīgākais, kā balva, kā relikvija, kuras apskatīšanai veicam ilgu, baudkāru svētceļojumu, ar dziedinošu domu, ka dabūsim pieskarties, pieskarties, pieskarties, vismaz ar dzirdes smalkajiem taustekļiem. Tas ir kā no pusdienu šķīvja, kā pēdējo, izcelt gabaliņu paša gardākā (karbonādi? salātlapu? pusotrmetrīgu nūdeli? - kas nu kuram) un ar lielu svinību noguldīt to uz garšas kārpiņām, lai atmiņas par pusdienām paliktu nesatricināmi pozitīvas!

Un tā vienu vakaru sākām plānot savu ceļojumu. Skaidrs, ka nebrauksim uz Milānu pa taisno, bet kaut kā apkārt. Noīrēsim mašīnu. Izmantosim vilcienu. Un gulēsim kur pagadās.

Maršruts pa Itāliju bija šāds: Itāliju sākam ar Venēciju, pēc tam Ravena (pilsēta pazīstama ar savām mozaīkām no Bizantijas laikiem). Tālāk mūsu maršruts ved uz Rimini, kas ir viena no lielākajām kūrortpilsētām Eiropā (ar 15 km garu pludmali), kā arī īpaša ar to, ka tur ir dzīvojis un strādājis kinorežisors Federiko Felini. Tālāk mūsu ceļš bija ieplānots gar krastu, gar krastu, gar krastu, daudz nenozīmīgu (lasi: nozīmīgi mums, jo mēs tur bijām) pilsētiņu, ciematu, līdz aizbraucam līdz pagrieziena punktam uz pussalas iekšieni, pār kalniem, caur kalnu ciematiem un pilsētām, uz otru krastu. Tur atradās mans mazais mērķis - Vezuvs, un Agņeškas Pompejas. Tad caur Neapoli uz Romu, nododam autiņu un lidojam uz Milānu - koncerts. Pēc koncerta nolēmām apciemot vienu itāļu draudzeni, ar kuru iepazinos ERASMUS laikos Slovēnijā.

Bet kopumā - tā kā nolēmām īrēt mašīnu, atļāvāmies paļauties uz dievietes Improvvisazione (improvizācijas) vēlīgo noskaņojumu. Viss, pa lielam, tā arī izdevās. Protams!!! Izdevās tāpēc, ka neko smalki neplānojām!!!

Vēl Rīgā

Pienāca izlidošanas diena. Tanī laikā notika koru skates, un arī šai konkrētajā dienā bija jādzied, vēl starp koru mēģinājumiem kaut kā vajadzēja izbrīvēties, lai sakravātu mantas - sanāca kaut kā haotiski, bet toties operatīvi! Milzu mugursomas bija nokomplektētas. Tik tālu viss gludi, līdz diriģents paziņo, ka mēs dziedam vakarā nevis pa dienu, kā bijām ieplānojuši - vakarā deviņos, kad beidzas reģistrēšanās lidojumam. Dziedot pēdējo dziesmu, lidmašīna atrāvās no zemes un devās uz Londonu bez mums.

Draugi bija nesapratnē, pārmeta - ko mēs darām, lai liekam mīksto, ka koris var iztikt arī bez mums (nu es gan nezinu vai var). Dziedājām ar tādu interesantu sajūtu, ar milzīgu atdevi - tā it kā upurētos, it kā apliecinātu savu pieķeršanos un mīlestību korim, dziedāšanai, kas arī bija patiesais iemesls, kāpēc tonakt palikām uz zemes.

Tālāk viss ātri un vienkārši - kopā ar vēl dažiem kora biedriem aizgājām uz dzīvokli, uztaisījām ballīti un piedzērāmies. Mēs kaut kā vairs ne par ko nedomājām, neiespringām, neko nemeklējām. Kāds kora draugs teica - Jūs gan esat dīvaini. Nekad neko tādu neesmu redzējis - nokavējuši lidmašīnu, viens sēž gultā un grauž ābolu, un neiespringst, un otrs vispār sēž pie datora un urbina degunu.

Mums rezervei bija trīs dienas (domātas Londonai). Tad pienāca rīts. Atceros, ka no rīta kāds zvanīja Agņeškai, piedāvāja savu palīdzību, ka varot nopirkt biļeti. Sāka iesaistīties citi cilvēki. Es sapratu - nē! Mums ir jārīkojas pašiem. Izdzēru pus pudeli negāzēta minerālūdens, atvēru interneta pārlūkprogrammu un nopirku tuvāko iespējamo reisu uz Londonu. Šodien, un ar airBaltic. Protams, sanāca vismaz 22 reizes dārgāk kā ar Ryanair.

Londona

Uzreiz jāsaka, ka visam ceļojumam cauri vijās paralēlā dzīve - dārgumu meklēšana -spēle GeoCaching. Tā ir tā spēle, kad ar GPS palīdzību tiek meklētas, visā pasaulē izkaisītas, noslēptas mantas, vai vietas. Tās ir jāatrod un jāpiereģistrē internetā. Londonā atradām kādus četrus no aptuveni 500, kuri ir apslēpti tikai Londonas centrā, bet ja paņem klāt vēl apkārtni... Uh!! Tur var gadiem dzīvot dārgumus meklējot! Izplosījušies pa Londonu, nofotografējušies pie atpazīstamiem kultūrvēsturiskiem objektiem un apciemojuši Anglijā dzīvojošos draugus, beidzot pienāca diena doties uz Venēciju.

Tai trakajā Londonā, supermetropolē, viss tik dārgs. Ēdiens, transports, kafija, vēl pēdējā brīdī kāds uz sliedēm uztaisa pašnāvību... Viņi to par fatality sauc. Sēdējām vilcienā uz lidostu un gaidījām, kamēr visu novāc. Vēl ar visu to, ka viņi nepārtraukti lidostā maina vārtus no kuriem paceļas lidmašīna. Uz lidmašīnu paspējām tikai pašā pēdējā brīdī. Izskrējuši pus lidostu, beidzot iesēdāmies lidmašīnā. Šaušalīgi nogaidījušies Itāliju, atrāvāmies no zemes...

Venēcija

Ieradāmies Venēcijā, kad jau bija satumsis. Pilsētā uz ūdens esmu bijis pirms tam, tāpēc uzņēmos šefību par mūsu dienām. Pirmais ko izdarījām - aizgājām uz staciju un, par diezgan lētu naudu, nodevām bagāžu mantu glabātuvē. Pirmo reizi izmantoju savas itāļu valodas zināšanas, pārliecinot glabātuves valdnieku - pārvaldnieku, ka mums vēl ir palikušas pāris minūtes, ko varam tērēt no viņa dārgā darba laika. Pēkšņi sapratu, ka varu runāt itāliešu valodā!! Pateikt pilnīgi jebko, saprast jebko - cik maksā, ko jādara, kāpēc.

Ar mazākām somām un guļammaisiem (guļammaisi Venēcijā!!!), devāmies šurieliņās. Izrādīju Agņeškai Venēciju. Sākām ar rajoniem, kuros tūristi nekad neieklīst. Tiklīdz norietēja Venēcijas saule, tā kļuva auksts, bet tomēr var just, ka pa dienu ir bijis neizturams karstums un akmeņi nav vēl atdzisuši.

Venēcija ir romantiskākā pilsēta, kādā jebkad man ir palaimējies nokļūt. Tanī valda ārkārtīgi noslēpumaina noskaņa. Klīstot pa ielu labirintiem, nekad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā stūra, kādi pārsteigumi tevi sagaida, kādi skati paveras. Nakts mierā guļošo gondolu šūpošanās un kanāla ūdens šļaksti, nenogurdinošas līgojas arī koka laipas, kas nemanāmi no romantikas pārvēršas viļņojošā nelabumā. Dažviet, nomaļākās Venēcijas vietās, jaunieši ar ģitārām sasēduši ap savu ugunskuru un laimīgi vakarē. Naktī Venēcija, noņēmusi savu tūristu masku, liekas tāda gudra un noslēpumaina, ko var novērot tikai ar tumsas iestāšanos.

Venēcijā pavisam dzīvo ap 270 tūkst. iedzīvotāju. Pilsēta ir atzīta par vienu no skaistākajām pasaulē (arī mēs to atdzīstam), bet tanī pat laikā, tā lēnām mirst (no viņas izbrauc jauni cilvēki, paliek tikai vecīši. Vidējais iedzīvotāja vecums ir 46 gadi), lēnām grimst (pavasara Adrijas jūras paisumi, rada regulārus lokālos plūdus, un uz Slovēnijas rietumu mežos cirstajiem pāļiem stāvošā pilsēta, to vairs nevar paciest). Bet savā dekadencē tā ir ārprātīgi skaista, noslēpumaina. Ikviena sānieliņa un kāds no neskaitāmajiem tiltiem ir piesūcies pilns nozīmīgu vēstures notikumu un laikmeta griezienu. Tās svarīgums un vēsturiskā nozīmība un greznība vai kliedz uz mums, piemēram, no gotiskās Dodžu pils (Palazzo Ducale di Venezia). Pilsētu ir novērtējuši daudzi pasaules klases cilvēki, kā piemēram, dzejnieks Brodskis, kurš izvēlējās šo vietu, lai nomirtu. Vai arī miljoniem (kā utis vecam sunim) tūristu, kas tur ik gadu ierodas pabarot baložus.

Venēcija ir plašākā urbānā vide Eiropā, kurā nav automašīnu. Pārvietošanās notiek ar gondolām un kājām. Līdz gondolām mums neaizvelk, tāpēc izmantojām kājas! Ieteikums latviešu ceļotājiem Venēcijā - atrodoties uz "tūristu takas", ātri, ātri atcerieties galopa soli, citādi pa šaurajām, cilvēku pilnajām sānieliņām netiksiet! Ja nu vienīgi gribat ļauties masas gausajam plūdumam un savu gribu atdot citu ziņā.

Ielas Venēcijā - man baigi patīk. Var atrast visdažādākās, sākot no plecu platuma ieliņām, kurās, lai apmainītos ar pretī nācēju, ir nepieciešams saplacināties un saplūst ar sienām, un beidzot ar grezniem, uz tūristiem tendētiem, veikalu ceļiem, kas visi kā viens ved viņus uz Sv. Marka laukumu. Arī mēs ļāvāmies šopinga reibinošajam skurbumam un nopirkām salmu cepurītes - kas izrādījās ļoti pārdomāts pirkums, jo pasargāja mūs no pārkaršanas visa ceļojuma laikā. Vēl, pateicoties ieliņu šauruma šarmam, tās, šķiet, ir ļoti nopēdotas. Reizēm var iemaldīties kā tādā pasakainā labirintā, no kura nemaz negribas izkļūt ārā.

Ja paiet kādu gabaliņu uz priekšu, patiesībā līdz galam, tad nokļūst Sv. Elenas pussalā, kur dzīvo šie patiesie venēcieši, kas izkāruši savu krāsaino veļu kārtu kārtām, klausās itāļu radio. Uzvirmo ļoti īstas sajūtas. Patiesums. Pašiem savi augļu un dārzeņu veikaliņi, sava vietējā (krāšņi rotātā) baznīciņa. Turpat arī nomaļš klosteris, pie kura naktī palika baisi, ar tumšo, dziļo logu un, nakts melnumā ietīto, iekšējo dārzu, kurš dienas laikā izskatās pat tīri mīlīgs.

Klīstot pa tumšo Venēciju, paralēli meklējām nakšņošanas vietu. Lai nebūtu jāšķiras no liekiem izdevumiem, ilgi nedomājot, izvēlējāmies gulēt, netālu no centra esošajos, Venēcijas publiskajos dārzos. Aizgājuši līdz turienei, secinām, ka visi soliņi jau aizņemti ar krācošiem, šņācošiem, miegainiem ķermeņiem, tādēļ izritinājām savus guļammaisus zem krūma aiz kaut kāda pieminekļa, kas izrādās ir diezgan nozīmīgs kaut kādiem kadetiem vai kareivjiem, vai jūrniekiem veltīts. Īsti neatceros... Bet nu ļoti forši, neviens mums neko nepārmeta, nenāca trenkāt, prom dzīt. Tā bija pirmā reize, kad mēs iepazināmies ar savas guļvietas vēstnešiem - baltām krūmveida, smacīgi aromātiskām, puķēm. Vēlāk smarža kalpoja par zīmi - kad tā sāk lavierēt starp deguna spalviņām un kāpt aizvien augstāk un dziļāk, savā itensitātē sāk reibināt un gāzt no kājām, sapratām, ka tuvojas laba guļvieta.

No rīta pamodušies, secinām, ka šī ir kā sava veida viesnīca - aiz katra krūma bija pa nakšņotājam, cits pat pamanījies veselu kartona gultu uzsliet. Pamodos perfektā noskaņojumā! Venēcija, jūras gaiss, labs miegs, Itālija! Agņeška gan bija mazliet sapīkusi - odi koda, mazliet pa neērtu, visu nakti klepojusi un raizējusies par mantām (kā nekā pirmā nakts), bet viss izlīdzinājās pie rīta kafijas kanālmalā.

Turpinājām klīst pa Venēciju, iegājām kādā krāmu bodē un sadraudzējāmies ar divām vecām kundzēm, bodes īpašniecēm. Krustu šķērsu izrunājušies itāliešu valodā, galu beigās izpalīdzējām viņām pārvietot smagus, vecus galdus. Pateicībā kundzes Agņeškai uzdāvināja divus vecu kurpju pārus, par ko viņa bija līdz sirds dziļumiem aizkustināta. Notika mazas emocionālas atvadas un mēs devāmies dziļāk Venēcijā.

Izstaigājuši tiltu tiltus, beigu beigās devāmies uz staciju, lai paņemtu atpakaļ mantas (sāka iztecēt termiņš uz kādu bijām sarunājuši venēciešu mantu sargu paglabāt somas). Un tad Agņeška palika stacijā pie mantām, un tad es gāju meklēt dārgumus!!

Venēcijā ir aptuveni desmit apslēptu mantu. Tur bija ķēdes posmu tipa dārgumi - atrod vienu dārgumu, tas norāda uz otru. Dārgumi bija salikti tādās vietās, kur tūristi nestaigā. Pamatā tūristi dodas pa vienu, ļoti iemītu taku, tikai retais uzdrīkstas iebāzt savu degunu šķērsielā. Šī bija īsta Venēcija - piesārņota smirdoša, bet īsta! Tie bija nomaļie stūri, rotaļu laukumi Venēcijas rietumu daļā, romantiski laukumi ar strūklakām un vīteņaugu apvītiem kokiem un krūmiem, kur gaisotne ir mierīga un nesteidzīga, kur bērni draiski spēlē saplēstu bumbu. Es tur labprāt pavadītu vismaz pāris dienu, bezrūpībā un nepārspīlētā, patiesā skaistumā. Īstenībā tie bija tikai pāris elpas vilcieni šīs pilsētas un būtu nepieciešams daudz vairāk laika, lai izstaigātu visu labirintu un izložņātu visas nomales. Un katra šķērsiela iet roku rokā ar savu kanāliņu, un atduras lielākā, un paliek mazākā, un te esmu apmaldījies, un te atkal atradies.

Atgriezos stacijā, meklējumos pavadījis apsolīto divu stundu vietā - četras.

Kalām plānus par tālāko mūsu rīcību. Un izlēmām dziļāk Itālijā doties ar vilcienu. Un tas bija pareizs lēmums. Vilcieniem tur ir baigi superīgā sistēma - tu pērc nevis noteiktu maršrutu, bet kilometrus. Un turklāt tas ir diezgan lēts transporta līdzeklis. Sāka krēslot un mēs devāmies uz Ravenu. Turpat vai nogulējuši staciju, pieraujamies kājās un izlidojam no vilciena pašā nakts melnumā. Jāmeklē guļvieta...

Turpinājums sekos!