Ierodoties Kubā pirmo reizi, jautājumi birst kā no pārpilnības raga. Kā jūs izvedat tabaku, Donna Adelaida? Cik daudz jūs kā zemnieki nopelnat ar tabakas lapām sociālistiskā valstī? Ko jūs atceraties no tiem laikiem? Ko jūs domājat par nākotni? Kāda ir dzīve šajā valstī? Viņa nesaka ne vārda. Viņa sēž un klusē. Uz lūpām iecietīgs smaids. Sieviete noraugās saulē, kas nepielūdzami piespiedusi pie zemes visu dzīvo. Izkāruši mēles, suņi meklē patvērumu zem koku zariem, bet vistas nolien ēnā zem māju dēļiem. Visbeidzot viņa ierunājas.
"Jums nu gan ir daudz jautājumu," viņa saka. Viņas balsij piemīt tā rūcošā skaņa, kas atklāj, ka cilvēks visu dzīvi ir smēķējis. Ar smīnu sejā viņa tūdaļ izraušas no sava šūpuļkrēsla un skaļi uzsauc pārējiem: "Ei, panāciet šurpu! Šis čalis grib izbraukt šķērsām cauri visai Kubai!" To sacīdama, vecā kundze bez skaņas smejas. Skaņa līdzinās tarkšķim. Visi nu metas skriešus - bērni, vecāki, vecvecāki, jo, kad sauc Adelaida Nunjesa, tad jautrība ir garantēta. Savas dzīves laikā zemnieku sētas iemītniekus sieviete allaž izklaidējusi ar décimas, spontāni sacerētiem satīriskiem dzejoļiem, bet ģitāras spēlei mieru meta tikai tad, kad gandrīz vairs nevarēja saliekt pirkstus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
