Kirgizija - 8
Foto: AFP/Scanpix
Kirgīzi iemīļojuši savu Jailu, nomadu vasaras ganību nometni, teju neskartajā dabas ainavā. Paši kirgīzi atzīst, ka tieši Jailu tie pavada mūža laimīgākās dienas. Lai savā pacilātībā dalītos ar citiem, nesen nomadi sākuši Jailu uzņemt ceļotājus. Ģeologs Temirbeks Imanalijevs un viņa sieva Zijina var pateikties liktenim, ka abi kļuvuši par pārliecinātiem pusnomadiem. Viņi cer, ka vecāku aizrautība nākotnē palīdzēs dēliem izvēlēties nodarbošanos.

Izvēlējās labāku dzīvi

Vārds: Temirbeks Imanalijevs, 40 gadu

Vieta: Kapa Jailu

Jurtas iemītnieki: četri

Jailu pavadītie gadi: 14

Viņa ganāmpulkā ir 100 aitu, 30 govju, 25 zirgi, tītari un vistas (gana arī 200 aitas, kas pašam nepieder)

Kad pavasarī pirmo reizi slaucam ķēves, mēs ielūdzam visus radus un sarīkojam svētkus. Siltā gadalaika iestāšanās ir brīvdienu un nebēdnību laiks. Beidzot esam aizvadījuši kārtējo ziemu. Svinības notiek pēc kārtas pie visiem septiņiem kaimiņiem. Kad pienāk mūsu kārta rīkot svētkus, svinībām atvēlam 1000 somu (20 eiro) un nokaujam aitu.

Mēs ēdam, dziedam, dejojam, dzeram, stāstām jokus un uzsūcam sevī jauko noskaņojumu, kas valda visapkārt. Šogad gan viesi mums izpalika, jo mūsu jurta atrodas nomaļus no citām un tai nav pievedceļa. Jebkurā gadījumā cilvēkus mēs satiekam reizi nedēļā, kad dodamies uz ciemu nopirkt petroleju, dārzeņus un citus sīkumus, piemēram, zobu pastu. Līdz ciematam zirga mugurā ir nepilna stunda. Mazgāties braucam uz savu māju ciematā.

Ganībās ir tikai viens strauts, kas atrodas divu kilometru attālumā no mūsu jurtas, un pat vasarā ūdens tajā ir ledusauksts. Lai arī nekad nebiju plānojis iet savu vecāku pēdās, šādi mēs dzīvojam jau 14 gadus. Es absolvēju arodskolu, strādāju par ģeologu, bet manu dzīvi izmainīja lielā politika - sabruka Padomju Savienība. Sākumā nepiegādāja rezerves daļas mūsu mērinstrumentiem, tad mums neizmaksāja algu. Neilgi pēc tam es kļuvu par bezdarbnieku.

Biškekā izmēģināju laimi celtniecībā. Tur satiku savu nākamo sievu. Pēc gada mēs apprecējāmies un izvēlējāmies labāku dzīvi, proti, nolēmām dzīvot laukos. Savu saimniecību sākām ar 200 aitām, pāris zirgiem un govīm no mana dzimtā ciemata likvidētā kolhoza. Tā kā vasarā dzīvniekiem jādodas kalnu ganībās, piepeši kļuvām par pusnomadiem. Līdzīgs liktenis piemeklēja daudzus manus draugus. Esmu lepns, ka dzīve iegrozījās tieši tā, jo turpinu savas ģimenes iesākto nomadu dzīvesveidu. Mana laime būtu pilnīga, ja arī kāds no maniem dēliem izvēlētos šo ceļu.

Nauda, tāpat kā ūdens, nāk un iet

Vārds: Azamats Išenovs, 25 gadi

Vieta: Kara Bodur Jailu

Jurtas iemītnieki: trīs

Jailu pavadītie gadi: trīs

Viņa ganāmpulkā ir 200 aitu, 30 govju, 29 zirgi (gana arī 400 aitas un 20 govis, kas pašam nepieder)

Mazā ģimene pirms lielā eksperimenta: Azamats Išenovs ar sievu Gulnaru apņēmušies nākamajā vasarā uzņemt tūristus. Lai arī angļu valoda nav viņu stiprā puse, viesmīlību viņi noteikti var piedāvāt.

Līdz šim apmeklētājus jurtā vēl neesam uzņēmuši, taču nākamvasar plānojam to darīt. Mums nav ne jausmas, kas mūs sagaida. Vai viņiem garšos jēra gaļa? Vai viņiem vajadzīga tualete? Kā mēs sapratīsimies? Vai viņi vispār atradīs ceļu līdz mums? Mūsu Jailu atrodas kalnos. Mūsu apmeklētājiem no Kohkoras vēl jābrauc četras stundas, pēdējos kilometrus mērojot pāri pļavām, jo ceļa šeit nav. Es jau kopš bērnības vēlējos kļūt par ganu, arī mani vecāki šo vietu bija iemīļojuši. Pēc manām domām, nomadu dēlam jāturpina vecāku iesāktās tradīcijas. To es saku arī savai sievai. Viņa Biškekā studēja elektrotehniku. Vislabprātāk sieva būtu tur palikusi, jo tā rīkojas lielākā daļa mūsu vienaudžu. Taču es nevaru iedomāties savādāku dzīvi kā šeit. Nekur mani nepārņem tāda māju sajūta kā Jailu.

Nekur citur manas domas neklejo tik brīvi kā šeit. Parasti mūsu ikdiena aizrit mierīgi, taču katru brīdi kalnos var sākties vētra. Tikko esmu pazaudējis vienu govi, visu dienu to neveiksmīgi meklēju. Govs maksā 20 000 somu (400 eiro). Ja govi neatradīšu, nāksies tās īpašniekam atdot kādu no paša govīm, un tad zaudēsim visu, ko pa vasaru esam nopelnījuši, ganot lopus. Bet, ja viss norit gludi, naudas pietiek līdz nākamajam gadam. Veiksmīgos gados varam pat atļauties nopirkt televizoru un uzstādīt satelītšķīvi. Ikdienai mums nevajag daudz naudas, varbūt kādus 1000 somus mēnesī, lai nopirktu augļus un dārzeņus. Apkurei izmantojam govs mēslus. Zvejojam strautā, bet, ja vajag gaļu, nokaujam aitu. Vasaras sākumā uz Jailu atvedam eļļu, miltus un makaronus. Paši gatavojam rūgušpienu, sviestu un biezpienu. Vispār ar naudu ir tāpat kā ar ūdeni - tā no kaut kurienes uzrodas, aizplūst garām un atkal pazūd.

Laimīga jau 40 vasaras

Vārds: Batma Čekilinova, 65 gadi

Vieta: Kumdu-Sū Jailu Song-Kēlas austrumu daļā

Jurtas iemītnieki: 13, bieži uz vairākām nedēļām ciemos ierodas bērni un mazbērni

Jailu pavadītie gadi: 40

Viņas ganāmpulkā ir 400 aitu, 15 govju, 7 zirgi (gana 150 aitas, 20 govis un 15 zirgus, kuri pašai nepieder)

Ak, ziema... Aukstajos mēnešos man pietrūkst ziedu smaržas, ganības un Song-Kēlas. Mana skaistākā gada diena ir tā, kad mēs pārceļamies uz vasaras ganību nometni. Es piederu Song-Kēlai un nespēju dzīvot bez Jailu, kas atrodas pie ezera. Šeit esmu dzimusi un uzaugusi, šeit satiku savu vīru, un mani 11 bērni un 20 mazbērni šeit spēra pirmos solīšus.

Jau 40 vasaras mēs ar vīru dzīvojam nomadu dzīvi. Tā kā Padomju Savienības laikā privātīpašums nebija atļauts, mēs audzējām kolhoza lopus - sākumā zirgus, pēc tam govis un visbeidzot aitas. Mums bija daudz aitu, dažos gados pat 800 blējēju. No katras aitas drīkstējām paturēt 900 gramu vilnas. Kā atzinību valsts mums piešķīra māju.

Mums ir viss dzīvei nepieciešamais, taču drošības gan pietrūkst, sevišķi tajos gados, kad zaudējam daudz lopu. Šajā apvidū dzīvo vilki. Nesen kaimiņam tie nokoda aitas. Vilks uzklupa arī mūsu ganāmpulka govij. Laime, ka dēls paspēja zvēru baru padzīt, pirms tas nebija pastrādājis lielāku postu. Dzīve nav viegla, taču es negribu, lai jūs domātu, ka esam nabagi. Pagājušajā gadā nopelnījām 300 000 somu (6000 eiro).

Mēs ganām arī lopus, kas mums nepieder. Tas ir mūsu iztikas avots - mēnesī nopelnām 10 somu par katru aitu un 60 somu par govīm un zirgiem. Turklāt ciema tirgū bērni pārdod ķēves pienu, kartupeļus un kviešus. Ietirgoto naudu bērni mums atdod. Ja bērniem ko vajag, viņi to saņem no mums. Taču vienalga, cik naudas mēs nopelnām, mēs esam bagāti, jo mums pieder Jailu. Jau vairākus gadus nopelnām arī ar apmeklētāju uzņemšanu jurtā.

Kohkorā dzīvo sievietes manā vecumā, kas bez spieķa vairs nekust no vietas! Vasarā es ļoti daudz kustos un katru dienu dzeru ķēves pienu. Es jūtos jauna. Saviem mazbērniem tomēr novēlu citādu dzīvi: viņiem jāstudē, vislabāk svešvalodas: angļu, vācu un ķīniešu valodu.

Visu dzīvi esmu pavadījusi tikai Kirgizstānā, taču es vēlos, lai mani mazbērni redzētu pasauli. Es būtu apmierināta, ja kaut viens no viņiem turpinātu nomadu tradīcijas.

---

Portāls NoviNomad (www.novinomad.com) komerciāliem nolūkiem piedāvā apmešanās vietas jurtās. Arī interneta lapā www.responsibletravel.com atradīsiet šādu piedāvājumu. Kohkoras reģions ir īpaši piemērots, lai apmeklētu nomadus, jo tieši tur koncentrējušās visas valsts kalnu ganības. Neraugoties uz jurtu iemītnieku viesmīlību un gatavību palīdzēt, šis ceļojums paliek izaicinājums.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!