Uzēst īstu putru un ravēt upi – senais un modernais latviskums  (117)

Klētiņa, kazas piens un bultas

Ar grūtībām atbildēt uz ārzemnieka uzdoto jautājumu, piemēram - "Kas latviešiem ir nacionālais ēdiens?" saskāries teju vai katrs Latvijas iedzīvotājs. Tālāk parasti seko mēģinājumi piesaukt šo vai to, kas raksturīgs kādam no reģioniem. Tā ir nevis mūsu problēma, bet ieguvums - mūsu atšķirīgais faktors, ka esam tik dažādi un gribēdami nevaram tūrismā piedāvāt gatavus štampus. Taču par kaut ko vienoties vajadzētu, uzskata Kalēja. Tāpēc ar ES fondu atbalstu "Lauku ceļotājs" īsteno projektu, kurā tiek meklēts latviskais kultūras mantojums laukos un veidi, kā šo latvisko savienot ar moderno. Asociācija aicinājusi atsaukties lauku tūrisma saimniekus no visiem novadiem, kuri vēlētos saņemt nozaru speciālistu konsultācijas - kā vislabāk gaismā izcelt reģionā autentisko, latvisko ēdienkartē, arhitektūrā, dizainā un svētku svinēšanā. Izvēlētās saimniecības bez maksas saņems dažādu speciālistu konsultācijas.

"Tik pulka ļaužu mēs mūsu sētā sen neesam redzējuši," lauku māju "Dzirnupes" saimniece Sandra sasit plaukstas. "Dzirnupes" ir nevis viesu nams, bet īsta lauku sēta, kas atrodas klusā nostūrī Limbažu pusē. Tas ir autentisks tradicionālās lauku sētas Vidzemē ēku komplekss - vecas koka ēkas - māja, klēts, kūts. Māju saimnieki pieteikušies dalībai  projektā "Kultūras mantojuma vērtību un potenciāla veicināšana lauku tūrismā", jo uzskata, ka tieši te zinātkārie var sajust to, ko mēs saucam par latviskumu. "Dzirnupes" noteikti nav atpūtas piedāvājums urbāni noskaņotajiem - te klusumā un mierā klētiņā iespējams palikt vien dažiem viesiem - pārim vai pārim ar diviem bērniem. Klētī viesi guļ senās koka gultās, turpat ir arī pirtiņa, kur mazgāties. Elektrība ir, bet tās arī visas ekstras.

Saimnieki te jūtas harmoniski un labi un ir gatavi dalīties šajā dzīvesveidā ar citiem. "No sākuma cilvēki tikai guļ un atpūšas. Pēc tam viņi sāk skatīties apkārt, ko te var darīt. Te ir pļavas, upe, meži. Var braukt ar riteņiem. Ja cilvēki vēlas, viņi var nākt man palīgā ravēt dobes, kazas slaukt, pļaut. Vasarā te ir daudz darba, mums nepietiek ar dobēm, ir vēl arī upe jāravē, lai uzturētu tajā ūdens plūsmu - te ir ko darīt!" Saimnieka vadībā var apgūt kalšanas iemaņas vai šaušanu ar loku. Saimniekpāris ir gatavi arī izcelt gaismā pašu gatavotās celma bungas un dziedāt viesiem Jāņu dziesmas. "Mums te bija atbraukuši vācieši un viens pateicās Dievam, ka viņam izdevies atrast tādu īstu lauku sajūtu, kā mums ir te," saimnieks ir apmierināts, ka spēj atpūtniekiem piedāvāt kā īpašu.

Modernie lauki - baseins un zāļu matracīši

Pilnīgi pretēju vīziju par to, ko mūsdienās nozīmē atpūta Latvijas laukos, piedāvā viesu nams "Lantus". Arī šīs pēc būtības ir tradicionālas latviešu lauku koka mājas, taču ēkas ir uzbūvētas no jauna un piedāvā "latviskumu ar komfortu" - te ir pirts, baseiniņš, ar lauku sienu pildīti atpūtas matracīši, kamīnzāle, arī ar malku kurināma koka baļļa zem klajas debess.  Viesu nams produktus ēdināšanai iepērk turpat no kaimiņu saimniecībām un it visā ievēro latviskās tradīcijas. "Šis nav projekts, kurā mēs izceltu Brīvdabas muzeja tipa mājas, kur zemu jāpieliecas, lai ieietu. Nestāstām, ka latviskums ir ēst skābputru, kas varbūt ir latviski, bet arī nav nemaz tik garšīgi. Šajā projektā mēģinām meklēt saikni starp tradicionālo un moderno. Lai mūsdienu cilvēkam tas būtu acij baudāmi, garšīgi, lai arhitektūra būtu ne tikai latviska, bet arī funkcionāla," stāsta "Lauku Ceļotājs" pārstāve Kalēja.

Miežu putra, 'škaļiks' un alus spa

Latviskās tradīcijas un īpatnības dažādos reģionos var būt ļoti atšķirīgas, taču kopsaucējus varot atrast. Putru ēšana izplatīta visos novados un, piemēram, miežu putra ar nelielām niansēm garšo gandrīz līdzīgi. Tāpēc cilvēkiem ir jāsniedz iespēja to nobaudīt. Tā, piemēram, Staiceles lībiešu muzejā var ne tikai uzzināt par lībiešu vēsturi reģionā, bet arī uzēst miežu putru ar gaļas kriksīšiem un klāt piedzert kreptīgo - 'škaļiku', ko uzskata par šī reģiona nacionālo dzērienu.


Ja 'škaļiks' ir garšas kārpiņām par niknu, tad turpat netālu jau kā citu latvisko garšu tūristiem piedāvā Valmiermuižas alu. "Alus darīšanā pieaicinājām vācu tautības aldari. Iesākumā ilgi testējām, garšojām un vietējie apkārtnes iedzīvotāji uzstāja uz vajadzību pamainīt garšu vairāk latviešu gaumē. Tā arī tapa īstā Valmiermuižas alus garša tāda, kādu to vietējie atzina par labu esam," stāsta uzņēmuma pārstāve. Tā uzņēmums cer piesaistīt apmeklētājus, piešķirot latviskajai garšai modernus vaibstus - Valmiermuižā uzsākts darbs pie alus spa izveides. Jau 16.jūnijā ielīgošanas pasākumā interesenti varēs izmēģināt šo to no jaunās iecere uz savas ādas.

"Ja vaicāsiet pēc raksturīgā Latgalē vai Vidzemē - atbildi uzzināsiet ātri, bet definēt visiem kopējo latvisko ir grūti. Drīzāk meklējam asociācijas, kas varētu kļūt tik spēcīgas, ka kļūs par mārketinga produktu tūrismā. Tūristi pēc tam aizbrauks mājās, un šie stāsti var kļūt par spēcīgu instruments," uzsver "Lauku Ceļotāja" pārstāve Kalēja. Tūrisma industrijas pārstāvji cer, ka latviskā un modernā gudra un tālredzīga savienošana sniegs savu artavu tūrisma nozares izaugsmē.