Laicīgi iegādājām aviobiļetes lidojumam Rīga- Helsinki- HonKonga un pamazām sākām plānot ceļojuma maršrutu, izvēloties apceļot vienu Ķīnas dienvidu, vienu centrālo un divas dienvidrietumu provinces. Lielos attālumus (kopā veicot ap 4000 km) paredzējām pieveikt ar nakts vilcieniem, tādējādi ekonomējot laiku, kas mūsu ceļojumam bija atvēlēts (16 dienas). Laicīgi rezervējām arī viesnīcas. Vēl sagatavojām plašu materiālu ar visu interesējošo pilsētu un apskates objektu informāciju, bildēm, nosaukumiem ķīniešu valodā, ēdienkartēm ķīniešu valodā, kā arī ņēmām līdzi "Dorling Kindersley" ceļvedi, kurā ir daudz noderīgu attēlu un arī vietu nosaukumi ķīniešu valodā.
Ceļojuma laikā aizrautīgi rakstīju dienasgrāmatu, ar kuras pilno versiju variet iepazīties portālā www.lindatravel.lv sadaļā "Ceļojumu apraksti". Šajā rakstā pārpublicēšu spilgtāko iespaidu aprakstu izvilkumus no ceļojuma dienasgrāmatas. Un tā....
Pēc sēdus pozā pavadītām 10 stundām un lidmašīnā nogulētās (lasi- nomocītās) nakts, pašsajūta nav no labākajām, taču, izkāpuši no lidmašīnas, HonKongas subtropu joslai raksturīgā, silti mitrā gaisa apņemti, un beidzot kājas izkustinājuši, sajūtamies jau daudz možāki. Ar Express vilcienu dodamies uz HonKongas centru, kur atrodam savu viesu namu kādā Bangladešas tirgoņu pārņemtā tirgus veikaliņu kvartāla labirintā- Chung King Mansion turpat pie Nathan Road ielas, ko dēvē par Hong Kongas "Golden Mile". Šeit esam iepriekš internetā norezervējuši "Carlton Guest Hause" par 28 latiem par nakti par divvietīgu numuriņu ar WC un dušu, kas Hong Kongas centrā ir viens no lētākajiem internetā pieejamajiem naktsmītņu variantiem un pēc atsauksmēm spriežot, visai pieticīgs. Tomēr, kad mēs ieraugam, cik "pieticīgs" tas izskatās dzīvē, sākotnēji mūs pārņem izlutinātu Eiropas ceļotāju šoks.
Tā saucamais "viesu nams" atrodas ēkas 15. stāvā, kuru visapkārt 10 metru rādiusā cieši ieskauj citas līdzīgas daudzstāvu ēkas. Lai atrastu savu numuriņu, mums nākas iet pa klaustrofobiski šauriem cietumu atgādinošiem gaiteņiem, kas vietumis aizkrauti ar mantām. Pati istabiņa ne vairāk kā 4-5 kvadrātmetrus liela, ar divām dzelzs gultām, kas aizņem visu istabu, WC+ dušas telpu (dušas kabīne kā tāda nav, mazgāšanās notiek virs poda) un diviem logiem, no kuriem paveras skats uz teju vai rokas stiepiena attālumā esošo kaimiņu māju logos izkārtajām "vešiņām". Nojaušu, ka logi šeit skaitās ekstra. Noteikti ir arī numuriņi, kuriem nav pat logu. Pārvarējuši sākotnējo šoku un izjūtu, ka ēka šūpojas, novērtējam, ka mūsu numuriņā ir arī gaisa kondicionieris un ventilators, televizors, ziepītes un pat tualetes papīrs. Laikam jau nav tik ļauni. Tomēr Eiropā par 28 latiem esam dzīvojuši nesalīdzināmi labākos apstākļos.
Tā kā numuriņā uzkavēties negribas, dodamies HonKongas ielās virzienā uz Viktorijas ostmalu. Pamazām aiz otrpus līcim esošās centrālās HonHongas debesskrāpjiem riet saule. Līdz ar tumsas iestāšanos Viktorijas ostas līci no visām pusēm apņem miljoniem gaismiņu izraibinātās debesskrāpju celtnes. Sēžot uz soliņa Tsim Sha Tsui promenādē, kur garām nesteidzīgi pastaigājas gan tūristi, gan vietējie, nesteidzīgi baudām neaizmirstamo debesskrāpju nakts panorāmu.
Chimelong Zoo Safari parks atrodas 20 kilometrus ārpus Guangzhou centra. No Guandžou centra līdz parkam var viegli aizbraukt pa metro 3. līniju. Tā nu pēc 30 minūšu brauciena esam galamērķī - Chimelong Safari parkā, kur bezmaksas "shuttle" busiņš aizved mūs līdz parka ieejai. Nopērkam ieejas biļeti par 200 juaņām (apmēram 17.60 latiem) katrs un izgājuši somu kontroli (parkā nedrīkst ienest pārtiku), dodamies fantastiski aizraujošā pastaigā pa labāko zoo, kādā jebkad esam līdz šim bijuši.
Te ir vismaz 12 tīģeru, kas laiski sauļojās tropisko mežu pakalnos un ir nevis aiz stikla loga, bet nodalīti no apmeklētājiem vien ar nelielu koka žodziņu un ūdens grāvi. Par papildus naudiņām ir iespēja tīģerus arī pabarot, pasviežot viņiem speciāli sagatavotus gaļas gabalus. Arī žirafes te ir vismaz padsmit. Un tās cēli pastaigājas pa zaļojošu teritoriju ar kokospalmām fonā. Izmantoju iespēju par 15 juaņām (1.30 latiem) pabarot žirafes ar lapām apaugušiem zariem. Pieredze unikāla un sniedz neatkārtojamu klātesamības izjūtu. Tāpat barot var arī ziloņus, pasviežot tiem banānus. Arī ziloņi te, starp citu, ir vismaz astoņi. Nav izjūta, ka dzīvnieki būtu nomocīti, iesprostoti šauros krātiņos sasmakušā vidē. Parka teritorija ir zaļojošiem bambusu un palmu kokiem apstādīta, ar izveidotām kalnu upītēm un ūdenskritumiem. Brīžiem pārņem sajūta, ka esmu džungļos.
Mūs protams ļoti interesē viens no parka unikālajiem dzīvniekiem - baltās pandas. To te ir ap desmit. Taču pandas gan pārsvarā uzturas aizstiklotās iekštelpās - iespējams tādēļ, ka tām nepieciešamas vēsākas gaisa temperatūras, nekā ārā esošie 25-30 grādi un brīžiem karsējošā saule. Mūs pārsteidz tas, ka pandas ēd nevis bambusu jaunos dzinumus vai laipiņas, bet tās ļoti enerģiski grauž pašus bambusu kokus stumbrus. Faktiski pandas redzam tikai divos stāvokļos - vai nu guļam vai sēžam un graužam bambusus. Nu jā, no bambusu koksnes jau diez ko nepieēdīsies, tādēļ iznāk ēst gandrīz visu dienu.
Vēl mūs iepriecina arī orangutani, kas zoo darbinieku motivēti, lēkā pa virvēm un gluži vai lidinās pa gaisu, lecot no vienas platformas uz citu. Pārsteidzoša ir arī mazo tīģerēnu audzētava, kur varam apskatīt gan tikko dzimušus cilvēku zīdaiņa lieluma tīģerēnus inkubatorā, gan "pirmsskolniekus", kas nemitīgi dauzās, uzbrūkot viens otram un plēšoties, spēlējoties ar bumbu vai peldoties. Saldajam ēdienam esam atstājuši izbraukumu ar vilcieniņu pa safari parku, kur 45 minūšu laikā vilcieniņš mūs ved garām bez nožogojumiem dzīvojušiem ziloņiem, lauvām, tīģeriem, begemotiem, žirafēm un kazām. Baudām plašo Āfrikas savannas ainavu ar kokospalmām, kā arī lēni pār lauku slīdošajām žirafēm, ziloņiem un citu dzīvo radību. Skaisti!
No Guandžou ar nakts vilcienu nokļūstam Zhangjiajie pilsētiņā, kuras tuvumā atrodas vairāki nacionālie parki. Mūsu mērķis ir Zhangjiajie parks (atrodas stundas braucienā no pilsētas). Dodamies iekšā parka teritorijā, kur izvēlamies Yellow Stone village jeb Huangshizhai pastaigu taku, kuru iespējams uzsākt vai nu dodoties 2 stundu kāpienā augšup pa taku, kuru veido akmens pakāpieni, vai arī uzbraucot ar pacēlāju augšā klintīs. Izvēlamies otro variantu un par 50 juaņām (4.40 Ls) katrs tiekam pie pacēlāja kartes. Brauciens ar pacēlāja gondolu pakutina manus nervus, jo mēs tiekam rauti stāvus augšā klintīs un zem mums ir vairāku simtu metru bezdibenis. Nospriežu, ka lejup no kalna labāk došos kājām.
Uzbraukuši augšā līdz Yellow Stone village augšējai gondolu stacijai, dodamies 1.5 stundu garā, nesteidzīgā apļveida pastaigā, kur ik pēc brīža varam apstāties kādā no panorāmas terasēm, no kurām paveras fantastiski skati uz karsta reģionam raksturīgajām klinšu stabu smailēm, kas apaugušas ar pundurpriedītēm un lapu kokiem, kas oktobra beigās jau vietumis nedaudz iekrāsojušies sārti un dzelteni. Klinšu stabiem šeit ir dažādi romantiski nosaukumi - "Piecu pirkstu virsotne" (Five Finger peak), "Sešu brīnumu pagoda" (Six wonders pagoda) un "Dienvidu debesu pīlārs" (Southern hevenly pillar). Te ir arī klintīs dabiski veidojušās alas un arkas, piemēram, "Lidojošo mākoņu ala" (flying clouds cave). Pastaiga ir aizraujoša un nav grūta, jo nav stāvu kāpumu vai kritumu. Taka ir izklāta ar akmens plāksnēm un viscaur norobežota ar aizsargbarjeru. Piemērota pastaigai jebkura vecuma un sagatavotības tūristam. Pastaigas beigās, nonākot atpakaļ pie pacēlāju stacijas, izstaigājam arī "Sešu brīnumu paviljonu" (Six wonders pavilion), kas ir ķīniešiem raksturīga celtne - daudzpakāpju jumts ar uz augšu "uzlocītām" malām.
Pastaiga lejup no kalna ir samērā nogurdinoša, jo nemitīgi jākāpj lejup pa akmens pakāpieniem un rezultātā pēc 1.5 stundas kāpiena ceļu locītavas liek par sevi manīt. Jau nodomāju, ka varbūt tomēr vajadzēja braukt lejup ar gondolu, bet tad mani pārsteidz savvaļas pērtiķis, kas mierīgi sēž man priekšā uz pastaigu takas. Te jāpiebilst, ka savvaļā pērtiķus vēl nekad neesmu satikusi un par šādu satikšanos esmu patiesi priecīga. Tūliņ meklēju somā cepumu paku, lai pielabinātu pērtiķu tēviņu, cerībā, ka mans ceļabiedrs tikmēr varēs brašuli safotografēt. Bet izrādās, ka pērtiķis nav vakarējais - viņš žigli pieskrien man klāt un jau grasās izraut man no rokām visu cepumu paku, bet es instinktīvi to aizmetu viņam pati (laikam jau bailēs, ka citādi pērtiķis uzlēks man virsū un varbūt pat iekodīs). Pašpārliecinātais tēviņš nu mierīgi sēž man līdzās un pāris minūšu laikā notiesā visus manus cepumus, kamēr dzīvesbiedrs cenšas mūs sabildēt omulīgā ģimenes bildē. Pagājuši vēl pārdesmit metrus tālāk, satiekam veselu pērtiķu baru ar visu paaudžu pārstāvjiem. Redzam arī kādu pērtiķu parīti demonstrējam mums savu 2 sekunžu kopošanos. Es tik ātri pat fotoaparātu nepaspēju ieslēgt, kad mīlnieki jau ir padarījuši savu darbiņu.
Tā, vērojot pērtiķu izdarības, esam nonākuši jau pie pastaigu takas beigām un parka izejas. Vakariņas ieturam kādā no restorāniem, kas visi izskatās līdzīgi un atrodas vienā rindā gar galvenās ciema ielas malu. Te var pasūtīt gan varžu kājiņas, gan bruņurupučus, gan vēžus un dažādu sugu zivis. Spirta kublos ir arī čūskas. Es pasūtu rīsus ar dārzeņiem, cerībā, ka tie varbūt būs ēdami, bet mani sagaida vilšanās - ēdiens ir neciešami piparots un, pie tam, sastāv no kaut kādiem dīvainiem gabalos sagrieztiem dārzeņu kātiem, kas ir samērā cieti un kopā ar asajiem pipariem sutināti, arī ļoti asi. Lai kompensētu pustukšo vēderu, augļu tirdziņā nopērku pamelo, kas Ķīnā ir populārs auglis un, kā vēlāk secinu, tiešām garšīgs. Arī mandarīni te ir sulīgi. Tātad vienmēr būs iespēja ieturēt rīsu un augļu diētu.
Rīts ir apmācies, un arī dienas laikā debesis saglabājas pelēkas, tomēr mēs dodamies kalnos cerībā, ka diena noskaidrosies. Šoreiz izvēlamies Golden Whip Stream taku, kas ved augšup kalnos gar akmeņainu upi. Takas sākumā mūs atkal priecē pērtiķēnu bari. Kad pērtiķus esam apjūsmojoši paveram skatus uz augšu un priecājamies par augsto klinšu stabiem, kas ieskauj upi. Pēc 2 stundu pastaigas esam nonākuši līdz laukumam, no kura tālāk var dodies ar autobusu. Tā kā uz autobusiem norādīto informāciju nesaprotam, kāpjam iekšā pirmajā, kas pietur un pēc 30 minūšu brauciena tiekam izlaisti pie Bailong pacēlāja - lifta apakšējās stacijas. Tad nu nopērkam biļetes par 56 juaņām (4.93 latiem) katrs un uzsākam stāvēt garajā rindā pie lifta.
Tikuši augšā kalnos, varam doties pastaigā, kur ik pa brīdim ir iespējams apstāties kādā no skatu laukumiem un priecēt acis ar klinšu ainavu skatiem. Šodien, pateicoties mākoņainajai dienai, ainavas ir ieguvušas pavisam citu dziļumu kā vakar. Šīs pastaigas laikā varam baudīt tādus skatus, kā, piemēram, uz Debesu Pīlāru vai lielāko dabas veidoto tiltu, kas paceļas augstu virs ielejas, savienojot divas klintis ar pārsedzi.
Tālāk pēc 30 minūšu brauciena ar autobusu augšup kalnos pa serpantīniem, nonākam Tianzi kalnu skatu vietā, kas beidzot apbalvo mūs ar tik ļoti gaidītajām miglā tītajām klintīm. Vērojam, kā migla pamazām ceļas augšup, brīžiem atsedzot klinšu smailes, brīžiem atkal paslēpjot tās mūsu skatam. Diemžēl pašās populārākajās skatu vietās jau ir pilnīgi balta migla un klintis vairs saskatīt nav iespējams. Tādēļ dodamies ar Tianzi gaisa gondolu lejup.
Vakarā braucam atpakaļ uz Zhangjiajie pilsētu, kur vēlamies apmeklēt populāru mūziklu - šovu, kas pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, katru vakaru notiek pilsētā. Šovs notiek āra amfiteātri, kur mēs varam pilnībā izbaudīt lielisko uzvedumu, kuru jo īpaši krāšņu padara izcili izvēlētais kalnu fons, kas sākumā tikai nedaudz izgaismots, šova beigās tiek pilnībā atsegts skatītājiem spēcīgu prožektoru gaismās. Arī skatuves dekorācijas ir ļoti pārdomātas un ļauj skatītājam iejusties Ķīnas lauku ainavā un gūt nelielu ieskatu zemnieku dzīvē. Dekorācijas lieliski papildina skaistās Ķīnas tautas melodijas, kuras izdzied koris un solisti. Dejotāju un dziedātāju atveidotais stāsts vēsta par kādu princesi - lapsu, kurā iemīlējies lapsu karalis un vēlējies princesi apprecēt, taču viņa savukārt iemīlējusi jaunu zemnieku puisi, kuram ciema ļaudis nav ļāvuši būt kopā ar apburto princesi - lapsu. Tā nu viņi palikuši katrs savā ielejas pusē augstu kalnos, ilgās viens pēc otra, taču viņu mīlestības spēks uzcēlis tiltu, starp viņiem savienojot kalnus, lai abi mīlētāji varētu satikties. Skaists stāsts, lieliskas melodijas un šova elementi - sniegs, sarkanie lukturi tumsā, pilnmēness, izgaismotas zemnieku mājiņas, ūdens šalkoņa, kas viss kopā rada romantisku kalnu ciema ainavas noskaņu.
Turpinājums par iespaidiem un piedzīvojumiem Guanši un Junaņas provincēs sekos...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!