Kamieļi un arābi. Pārdomas pēc brauciena uz Dubaiju  (88)

Ja runa ir par Dubaiju, tad īsti nestrādā ne viens, ne otrs variants. Lieta tāda, ka šīs pilsētas (un arī visu Apvienoto Arābu Emirātu) gigantomānijai vai pat drīzāk megalomānijai izsekot spēj, iespējams, vien tie, kas tur dzīvo, nevis tikai atbrauc ekskursijā.

Bet dzīvo šajā pilsētā vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Vietējo ir salīdzinoši maz, vairums ir iebraucēji, turklāt no tik plaša ģeogrāfiskā spektra, ka divus līdzīgus cilvēkus vai pat emigrantus no vienas valsts ir grūti sastapt.

Tas arī ir vēl viens iemesls Dubaiju apmeklēt tiem latviešiem, kuri uzskata, ka ir izredzētās nācijas pārstāvji, un visus cilvēkus iedala trīs tipos - tajos, kas spļauj sēkliņas, tajos, kam drusku līkāki deguni, un mūsējos.

Arī latvieši Dubaijā, protams, ir sastopami, un viņi ir sapratuši, ka masveidā braukt uz Īriju ir tikai modes un vienlaikus tumsonības lieta, jo vienīgā Īrijas priekšrocība ir tāda, ka šī valsts atrodas tuvāk par dažām lidojuma stundām.

Visā pārējā Dubaijai ir viennozīmīgas priekšrocības - tā ir gan siltāka (labi, pie karstuma ir nedaudz jāpierod), tajā patiešām gaida cilvēkus, kas vēlas strādāt, darbavietu ir ļoti, ļoti daudz, algas ir lielākas, angļu valodas zināšanas var būt daudz sliktākas, darba interviju var nokārtot pa skaipu. Turklāt pati pilsēta - laikam jau izklausās paradoksāli - ir eiropeiskāka. Un neviens uz nevienu neskatās kā uz nevēlamu emigrantu.

Starp citu, tieši šīs multikulturālās daudzveidības dēļ īsti nav arī pieņemts vispār vienam uz otru pārāk daudz skatīties. Un šī noteikti ir sliktā ziņa eiropiešu meitenēm, kuras, lai gan to noliedz, tomēr vēlas, lai viņām tiktu pievērsta neadekvāta uzmanība.

Līdz ar to var secināt, ka visus mītus par to, ka arābi šajā valstī ir kā apsēsti pēc eiropietēm un izkārojušies rindā, lai par noteiktu kamieļu skaitu iegūtu viņas savā īpašumā, ir tikai un vienīgi pašu Eiropas sieviešu izgudrojums - vēlamā uzdošana par esošo.

Protams, cienot islāma tradīcijas un likumus, arī vairums tūristu nestaigā īsās kleitiņās vai stringos, taču aizliegts tas nav. Sekss starp cilvēkiem, kas nav precējušies, gan ir aizliegts, taču to ir dikti grūti pierādīt. Tāpat nav ieteicams publiskās vietās skūpstīties - daži ārzemnieku pāri par šādu vaļību esot izraidīti no valsts.

Šķiet, pat salīdzinoši īss brauciens daudziem cilvēkiem var kliedēt iesīkstējušus stereotipus par "briesmīgajiem" arābiem, kam prātā tikai daudzsievība, tirgošanās un vēl kaut kas nelāgs. Patiesībā beduīni paši nekad netirgojas, bet vairāk par vienu sievu šajā valstī ir 7,5 procentiem vīriešu. Runā, ka pat Krievijā šis procents ir augstāks.

Dubaijā viss ir sakārtots tā, lai mēs, protestantu ētikas nesēji pasaulē, arī tur justos ļoti eiroamerikāniski. Sievietes priecājas, ka gluži kā mājās tiek pa durvīm palaistas pirmās, un viņām it nemaz nav jāzina, ka vietējā sabiedrībā sieviete nedrīkst sēdēt pie viena galda ar vīrieti, pat ja tā ir māte ar savu dēlu.

Vietējie ļaudis uzsver, ka nekur citur nav tik droši kā Dubaijā. To nodrošina daudzās videokameras, kas pilsētā savulaik tika izvietotas, lai netiktu nošauts Bušs. (Mūsu gide parkā uz soliņa aizmirsa somu ar naudasmaku un drīz vien saņēma zvanu, lai nāk tam pakaļ.)

Arī bērnu drošības ziņā Dubaija esot praktiski ideāla, un arī sievietes priecājas, ka uz ielām neviens viņām nepievērš uzmanību, nemaz nerunājot par jau minēto zagšanu vai mainīšanu pret kamieļiem. Lielākie nekārtības cēlāji tur esot britu vecpuiši, taču viņu izklaides bieži vien beidzas ar liegumu iebraukt valstī.

Taču lielākā pilsētas burvība ir grandiozie debesskrāpji un gigantiskās ambīcijas, ar kādām tiek plānots jebkurš darbs. Dubaijas šeihs Mohameds bin Rašids Al Maktums esot teicis, ka viņa emirātam un pilsētai ir jābūt pasaulē labākajam absolūti visās jomās, vai tā būtu pilsētbūvniecība, izglītība vai medicīna. Nevis nozagt kādu dēli vai ķieģeli, bet būt labākajiem it visā!

Tīri vizuāli tas izpaužas kā grandiozie objekti, kas vērojami it visā pilsētā. Tur ir pasaulē lielākie supermārketi, augstākās celtnes, varenākie izklaides kompleksi. Piemēram, pasaulē lielākajā supermārketā Dubai Mall ir ne tikai 1200 veikali, bet arī lielākais akvārijs. No tā neatpaliek Mall of the Emirates ar pasaulē lielāko slēgto slēpošanas trasi.

Iekļūšana Ginesa rekordu grāmatā, šķiet, ir šīs pilsētas apsēstība visdažādākajās jomās. Piemēram, Burj Al Arab torņa Skyview bārā ilgu laiku tika pasniegts pasaulē dārgākais kokteilis ar nosaukumu 27.321 (tik daudz dirhamus maksā šis dzēriens; tas ir gandrīz četri tūkstoši latu par glāzi).

Taču lielākais pilsētas lepnums ir Burj Khalifa (Kalifa tornis) - augstākā cilvēka veidotā struktūra pasaulē. Tā augstums ir 829,8 metri, bet skatu laukums gandrīz puskilometra augstumā. (Salīdzinājumam: Rīgas televīzijas tornis ir 368,5 metrus augsts, bet skatu laukums tikai 97 metru augstumā.)

Šajā celtnē tikai lifts vien ir izmaksājis 11 miljonus ASV dolāru, bet noturēties un uz šo grandiozo būvi neskatīties un to nefotografēt no visiem iespējamiem rakursiem ir gandrīz neiespējami.

Šis debesskrāpis tika būvēts tikai piecus gadus (neraugoties uz to, ka arī Dubaiju smagi skāra pasaules finanšu krīze) un atklāts 2010. gada sākumā. Pēdējos gados Emirāti vispār mazāk izmantojot naftas naudu un ekonomiskā politika balstās uz investīcijām.

Ņemot vērā grandiozos mērogus, ir visai pārsteidzoši, ka vietējais vēstures muzejs ir mazāks par dažu labu viesnīcas numuriņu, taču jāņem vērā, ka valsts ir ļoti jauna - tā dibināta tikai 1971. gadā. Un ir acīmredzams, ka gremdēšanās vēsturiskās neskaidrībās nav arābu prioritāte - viņi vienkārši raugās nākotnē.

Arī ar "nelietderīgu" mākslu tur neviens nenodarbojas. Lai gan teorētiski Dubaijas šeihs vai investori varētu uzcelt pasaulē lielāko muzeju un pārpirkt gleznas no Ermitāžas, Luvras un Prado, šādas aktivitātes tur nav aktuālas. (Par vietējo glezniecību vispār nav runas, jo islāmā ir aizliegts stilizēts cilvēka atveidojums.) Turpretī aktuāla ir cita ideja - tā sauktās Dubailendas celtniecība. Tas būšot visu laiku iespaidīgākais atrakciju parks, kura izmaksas tika lēstas 64,3 miljardu dolāru apmērā un kas būs divreiz lielāks par Floridas Disnejlendu.

Visticamāk, ka taktika ir pareiza, jo pat Diogēns nez vai mūsdienās atrastu cilvēku, kurš lidos 5000 kilometru, lai apskatītos kādu gleznu. Tāpēc par vidusmēra cilvēku vajadzībām ir padomāts ar uzviju - Dubaijā var izklaidēties no rīta līdz vakaram. Var peldēt, nirt vai lēkt ar izpletņiem, var jāt ar kamieļiem vai ar džipiem braukt tuksneša safari, bet var arī nedarīt neko un sildīties saulē.

Vienīgā problēma daudziem tūristiem ir dārgais un grūti pieejamais internets, kā arī cietsirdīgais aizliegums lietot alkoholu. Labāk par to atcerēties duty free veikalā, nevis savā viesnīcā, jo pirmajā vakarā jūs kodīsiet sev elkoņos. Toties otrajā vakarā uzzināsiet par "oāzēm", kur, kā izrādās, "viss notiek". Bet pēdējā vakarā līksmosiet kā pats šeihs Mohameds. Kā mēdza teikt mūsu gide, "восток - дело тонкое, но лицемерное".

Īsāk sakot, ja piedzīvosiet kultūršoku, tad drīzāk par to, ka īsti nav par ko būt šokētam, bet, kad atgriezīsieties mājās, tad gan būs jāpiecieš reversais kultūršoks, jo Latvija un tās sabiedrība tad šķitīs pavisam savādāka.

Brauciens noticis sadarbībā ar aviokompāniju Turkish Airlines, delegācija tika izmitināta viesnīcā Al Bustan Hotel Residence, bet lielāko atbalstu sniedza tūrisma aģentūras Go Adventure Latvijas filiāle, kas par pieņemamām cenām organizē braucienus uz Dubaiju un citiem tūristu iemīļotiem galamērķiem.