Mūsu dienas galamērķis ir uz Ķīnas/Vjetnamas robežas esošais Āzijas lielākais robežšķirtnes ūdenskritums- Detian Falls. Pēcpusdienā esam nonākuši pie galamērķa - Detian ciematiņa, kur ātri vien atrodam rezervēto viesnīcu- Daxin Detian Hotel (28 lati par nakti) parka teritorijā, kur, lai iekļūtu, apsargi mums laipni norāda uz biļešu kasi, kur par 80 juaņām (7 latiem) katrs nopērkam ūdenskrituma teritorijas ieejas biļeti.
Aši nometusi viesnīcas numuriņā savas mantas, skrienu aplūkot šo skaistumu tuvāk, kamēr vēl saule nav norietējusi aiz kalniem. Pats ūdenskritums gan jau ir ēnās, bet ļoti krāšņas ir ne tikai tā kaskādes, bet arī apkārtējā ainava, kas vēl ir saules apspīdēta- neskaitāmi karsta pakalni visapkārt ūdenskritumam, banānu koki, ziedoši krūmi, rīsu lauki un plosti upē pie ūdenskrituma.
Dodos lejup no kalna pa pastaigu taku pavisam tuvu ūdenskrituma kaskādēm, kur ūdens straumes, kas gāžas pāri ar zaļojošiem augiem apaugušajām klintīm, ir gluži vai ar roku sasniedzamas. Taciņa vijas augšup gar ūdenskrituma labo malu līdz izved uz ķīniešu suvenīru tirgotāju ieskautu panorāmas ceļu, pa kuru var aiziet līdz tepat esošajai Vjetnamas robežai un vjetnamiešu tirdziņam. Šeit pases uzrādīt neprasa un ikviens, kas vēlas, var nofotografēties pie pieminekļa, kas norāda uz robežas vietu. Jā, otra puse šī ūdenskrituma, pieder Vjetnamai. Un pēc internetā atrodamās informācijas, Detian ūdenskritums ir 2. lielākais robežas ūdenskritums pasaulē (aiz Niagāras).
Visskaistākie skati uz ūdenskritumu paveras tieši no šī panorāmas ceļa, pa kuru var aiziet atpakaļ uz parka izeju. Īpaši fascinējošs skats mūs priecē saulrietā, kad saule, aizslīdot aiz karsta pakalnu virsotnēm ūdenskrituma fonā, iekrāso debesjumu sārtu. Pamazām arvien spēkā pieņemas cikāžu sisināšana, gaiss smaržo pēc ziedošiem kokiem. Debesis satumst, bet ūdenskrituma maģiskās putojošās kaskādes vēl joprojām ir redzamas uz nu jau melnīgsnējo pakalnu un sārtās pamales fona.
Romantiskās dabas ainavas uzrunāti, labā omā dodamies uz tepat ciema centrā esošo restorānu, kur pasūtam pīli ar rīsiem. Rīsi, kā jau parasti ir labi, jo bez garšvielām. Pīles gabaliņos ir vairāk kaulu, kā gaļas un garša atkal ir dīvaina- nedaudz atgādina kādu zāļu garšu. Bet labi, ka tam visam pa virsu var malkot koka kolu. Tā vakariņodami restorānā, izpētām, ka atrodamies tik tālu uz dienvidiem, kā vēl nekad iepriekš neesam bijuši. Esam aptuveni pie 22. paralēles, gluži vai tropos, nakts ir silta un mūsu sirdis līksmas.
Nākamajā dienā nolemjam apmeklēt Mingshi Village brīvdabas muzeju, kas atrodas pie Mingshi upes 36 kilometrus no Detian ūdenskrituma. No rīta turpat Detian ciematiņa centrā noskaidrojam, ka vienīgā iespēja, kā tikt uz Mingshi, ir privātais transfērs ar minibusiņu. Tā nu sakopušies, pabrokastojuši ar skatu uz ūdenskritumu, dodamies uz sarunāto transfēru. Pēc 45 minūšu brauciena pa līkumotiem kalnu serpentīniem, esam pie Mingši upes "kruīza" sākuma un dodamies uz plostu piestātni, kur tiekam iesēdināti plostā, kuru vada simpātisks nacionālā tērpā ģērbies ķīniešu puisis. Plostu viņš vada nevis airējot, bet gan ar garu bambusa nūju atstumjoties pret upes gultni (upe nav dziļa, lielākoties aizaugusi ar ūdenszālēm).
Minghsi upe ir ļoti gleznaina, to ieskauj karsta rezultātā veidojušies konusveidīgie zaļojošiem krūmiem apaugušie pakalni un klintis. Pa upi ik pēc brīža mums pretī brauc citi plostnieki. Upes krastos aug banānu plantācijas un zaļo rīsu lauki. Diena ir saulaina un karsta (ap 30 grādiem), mūsu pavadone, jaunā meitene- biļešu pārdevēja, cienā mūs ar karstu tēju, zemesriekstiem un mandarīniem un dzied ķīniešu tautas dziesmas. Dzied ne tikai viņa, bet par godu ekskursantiem, kādā brīdī krastā no krūmiem cēli izslīd arī kāds tautas tērpos ģērbtu sievu pāris, kas iepriecina mūs ar ļoti kolorītu tautas dziesmas skanējumu un pēc dziesmas pazūd krūmos.
Vēl kādu brīdi slīdējuši pa upi, piestājam krastā pie Minghsi brīvdabas muzeja, kurā ir attēlota šī reģiona vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīve senatnē - koka un salmu mājiņas, darba rīki, tautas tērpos ģērbtas meitenes un puiši, kas cienā mūs ar stipru rīsu vīnu un karstu tēju. Izstaigājuši brīvdabas muzeju, aizejam arī līdz Mingshi Village Resort viesnīcai, kas būvēta koka apbūves divstāvu kotedžu stilā abpus bruģētām ieliņām, kuras ieskauj ziedoši krūmi un koki. Viesnīcai īpašu auru piešķir milzīgais karsta klinšu kalns, kura pakājē viesnīca izvietota.
Intereses pēc noskaidroju, cik izmaksātu nakts šajā greznajā viesnīcā. Cena nav lēta - apmēram 60 lati par divvietīgu numuriņu. Jā, laikam jau Ķīnā ir pietiekami daudz turīgu cilvēku, kas var atļauties izklaidēties par šādām cenām, jo vidusmēra apkalpojošās sfēras darbinieks, kurš pelnot 150 latus mēnesi, diez vai var atļauties šādi ceļot. Bet tūrisms šeit, pašos Ķīnas dienvidos, balstās tikai uz ķīniešiem. Ārzemju tūristus te neredzam vispār.
Tā kā brauciens ar plostu un muzeja apskate ir prasījusi tikai pusotru stundu laika, tad ap 13:00 jau esam gatavi doties atpakaļ uz Detian ciemu un mūsu šoferītis mūs jau gaida tepat pie muzeja izejas. Pa ceļam vēl nopērkam zemesriekstus no pavisam salīkušām ķīniešu večiņām ar šim reģionam raksturīgajām salmu cepurēm un dodamies uz nakts vilcienu.
Jau pieraduši pie gulēšanas nakts vilcienos, no rīta pamostamies labi izgulējušies, un pēc brokastu zupiņu notiesāšanas, kāpjam ārā Kunmingas dzelzceļa stacijā, lai dotos pastaigā pa pilsētu. Mums ir sarunāta tikšanās ar vietējo ķīniešu pāri no couchsurfinga, pie kuriem pavadīsim nakti.
Ciemojoties pie vietējiem (Luo un viņa sieva), izjautājam viņus par to, kādēļ Ķīnā viss tik dārgs. Uzzinām, ka Ķīnā esot viens no augstākajiem PVN nodokļiem pasaulē, tādēļ arī ievestās preces ir tik dārgas. Protams, tirgū ir iespējams iegādāties lētākas preces, bet tās ir nesalīdzināmi zemākas kvalitātes. Vietējie stāsta, ka faktiski jau šīs dārgās preces vidusmēra ķīnietis nevar atļauties iegādāties, jo vidējā alga apkalpojošajā sfērā ir no 80-150 latiem, bet valsts iestādēs (kā piemēram koledžas pasniedzējam) - ap 300 latiem mēnesī. Vairāk pelnot vienīgi banku darbinieki un biznesmeņi. Ķīnas iedzīvotājiem gan nav jāmaksā tik lieli algas nodokļi kā mums - algām zem 300 latiem nodokļa nav vispār, no 300-500 latiem - 5 % no algas, no 700-1000 latiem - 15-20 % no algas. Bet, maksājot šo nodokli, faktiski viņi nesaņem nekādas sociālās garantijas no valsts. Sociālā nodokļa kā tāda viņiem nav vispār.
Par bērnu izglītību un medicīnu ir jāmaksā pašiem vecākiem. Bērnu dārzi izmaksā no 80-180 latiem mēnesī. Skolas lauku reģionos it kā ir bezmaksas, bet jāmaksā par mācību līdzekļiem un ēdināšanu. Faktiski vietējie ir ļoti neapmierināti ar politisko un ekonomisko situāciju valstī un saka, ka Ķīnā drīz būšot revolūcija, jo cilvēku dusmas un neapmierinātība arvien saasinoties. Paši viņi cer pārcelties uz dzīvi ārzemēs (piemēram, Austrālijā). Kaut gan tas viņiem ir ļoti sarežģīti, jo, lai izceļotu no valsts, ir nepieciešama liela apdrošināšana vai līdzekļi kontos (ap 42 000 lati, ja vēlies ceļot individuāli, vai arī ap 1000-5000 lati, ja vēlies doties ceļojumā ar kādu tūrisma grupu). Un arī vīzu iegūt ir sarežģīts process. Viņiem, piemēram, no Kunmiņas jābrauc uz Šanhaju, lai varētu iesniegt vīzas pieprasījumu (uz vietas tas nav iespējams). Tā nu mūsu jaunie paziņas līdz šim nav varējuši nekur daudz aizceļot - vienīgi uz Tibetu un, pateicoties darba vietas organizētam uzaicinājumam no Austrālijas un Taizemes universitātēm, viņi ir pabijuši arī šajās valstīs.
Kad runājam par viena bērna likumu Ķīnā, viņi atzīst, ka šis likums ir spēkā, bet tam ir daži izņēmumi- divus bērnus var atļauties tie vecāki, kuri paši ir bijuši vienīgie bērni ģimenēs, tie, kuri ir ieguvuši doktora grāda pakāpi, kā arī tie, kuri var atļauties samaksāt par katru nākamo bērnu ap 1000-10000 latus. Viņi paši (šobrīd 35 gadnieki) nevēlas bērnus vispār, jo tas Ķīnā esot pārāk sarežģīti un dārgi. Tādēļ viņiem mājās ir suns. Skarbi!
Ciemojoties Luo un viņa sievas dzīvoklī, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Kunmiņas centra kādā no daudzstāvu māju kvartāliem 22. stāvā ar skatu uz kaimiņu daudzstāvu mājām, runājam arī par īpašumu cenām un iegādes noteikumiem. Noskaidrojam, ka šāds dzīvoklis priekšpilsētā izmaksā ap 42 000 latus, bet patiesībā tas nenonāk viņu īpašumā, viņiem ir tiesības šo dzīvokli lietot 70 gadus. Pēc tam valsts, teorētiski, var to viņiem atņemt. Un tā ir ar visiem īpašumiem Ķīnā. Viss pieder valstij, un iedzīvotāji var vien samaksāt milzu summas par tiesībām 70 gadus dzīvot iegādātajā īpašumā. Kad jautājam, kas viņiem Ķīnā patīk, viņi atbild - klimats, ēdiens un tas, ka šeit ir draugi un ģimenes.
Vakariņās Luo ar sievu aizved mūs uz restorānu turpat viņu kvartālā. Šeit, kā jau ierasts, ir apaļie galdi, kuru stikloto virsmu var griezt uz riņķi, tādejādi nodrošinot to, lai maltītes dalībniekiem nevajadzētu sniegties pāri galdam pēc kāda no daudzajiem ēdieniem un visi varētu dalīties ar cienastiem. Restorāns ir pārpildīts un ļoti skaļš, jo ķīniešiem ir raksturīgi vakariņot lielās kompānijās (4-8 cilvēki pie viena apaļā galda) un viņiem patīk skaļi sarunāties. Vakariņas šoreiz ir patiešām garšīgas - mums tiek pasniegti 6 dažādi ēdieni un salāti- cepta zivs, grilēta cūkgaļa ar kauliem, apceptas pupiņas, sautēti ķīniešu kāposti, svaigi lapu slāti un gurķi, grilētas cūkas ādiņas. Tam visam klāt rīsi un zaļā tēja. Un protams sarunas par dzīvi Ķīnā un Latvijā.
Nākamajā rītā ceļamies agri, jo 7:00 esam sarunājuši, ka vietējie, pirms saviem darbiem, mūs aizvedīs līdz Kunmiņas autoostai, no kuras kursē tiešie autobusi līdz mūs interesējošajam Akmens mežam (Stone Forest). Vietējie palīdz mums nolikt somas autoostas bagāžas glabātuvē, nopirkt biļetes un, atvadījušies no mums cerībā uz atkal tikšanos, māj mums ardievas.
Pēc stundas brauciena, nonākam pie Akmens meža autoostas. Diena ir saulaina un karsta, noskaņojums ļoti labs un esam apņēmības pilni pašu spēkiem tikt galā ar parka apskati, kaut arī daudzi apmeklētāji izmanto vietējo tautas tērpos ģērbto gidu palīdzību parka apskatē (80 juaņas jeb 7 lati par 2-3 stundu pastaigu pa parka centrālo zonu angliski runājoša gida pavadībā).
Akmens mežs ir veidojies aptuveni 270 miljonus gadus senā pagātnē, kad šeit, iespējams, bijis okeāns. Kad ūdens izzudis, ticis atsegts okeāna pamats ar biezu kaļķakmens slāni, kurš lietus un vēja erozijas rezultātā ieguvis šobrīd redzamās dīvainās un iztēli rosinošās formas. Akmens meža klints smailes vietumis paceļas pat 30 metru augstumā un pastaigu takas ved apmeklētājus pa klints bluķu "mežu", kur aiz katras taciņas līkuma paveras jauns rakurss un vēlme šo skaistumu iemūžināt fotogrāfijās.
Visa parka teritorija te ir iedalīta vairākās zonās. Populārākās, krāšņākās un līdz ar to arī vairāk apmeklētās ir Major Stone forest un Minor Stone Forest. Ievērojamākais apskates objekts Major Stone Forest ir centrālais skatu punkta paviljons, kas paceļas kādā no klinšu veidojumiem augstāk virs pārējām klintīm. Savukārt Minor Stone Forest zonā papildus krāšņajiem klinšu skatiem iespējams vērot Sani minoritātes tautas dejas uzvedumus uz skatuves, kuras fonu veido dīķis ar paviljoniņu un klinšu stabiem fonā. Sani minoritātes pārstāvji, kas dzīvo Akmens meža apkārtnē, tērpti savos tautas tērpos, šeit parkā strādā arī par gidiem. Tas padara akmens mežu vēl pievilcīgāku, jo visur redzamas jaunas meitenes tautas tērpos ar saules sargiem rokās.
Uzraksti un norādes visā parka teritorijā ir arī angļu valodā, tādēļ apmaldīties ir grūti. Tā kā šīs divas galvenās zonas izstaigājam pusotrā stundā, bet prom braukt vēl negribas, dodamies pastaigā arī uz pārējām zonām- Wannianlinzhi, Liziyuanqing un Bushao kalns. Iespaidīgs ir skats no Bushao zonas pakalna augšējā punkta, no kura paveras plaša panorāma uz visu akmens mežu, kas gluži kā klinšu jūra stiepjas tālumā gandrīz līdz horizontam. Visklusāk, gandrīz bez tūristiem, ir Wannianlinzhi parka sadaļā, kur taciņas vairs nav tik sakoptas un apkārt takām plešas nevis iekopti ziedošiem krūmiem un palmām apstādīti parki, bet gan zemnieku mazdārziņi. Arī šeit iespējams vērot iespaidīgos klinšu veidojumus, dodoties mierīgā pastaigā bez tūristu pūļiem un sajūtoties tuvāk lauku videi un savvaļai.
Turpinājums par iespaidiem Junaņas provinces ciematos un kalnos sekos, bet vairāk par Lindas Balodes ceļojumiem lasiet viņas blogā www.lindatravel.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
