Pirmais no tiem mani sagaida jau galvaspilsētas Santiago centrālajā laukumā Plaza de Armas, kur Santiago katedrālei, vecajai pasta ēkai, pilsētas muzejam un domei līdzās stāv spožs stikla debesskrāpis, bet aiz tā kā tumša ēna glūn 20.gadsimta vidū celti betona monstri. Santiago skaistums atklājas šajā kompozīcijā starp antīko un moderno. Kā septiņu miljonu pilsēta tā ir gana daudzveidīga, un īpaši ir mazie rajoniņi, kas meklējami centrā - Paris & Londres, Yungay, Brazil, Concha & Toro, kas reizē iemieso Eiropas un Latīņamerikas dvēseli.
Staigājot apkārt pa krāsainajām un zaļajām ielām, prātā paliek skaņas - mašīnu taures, pārdevēju aicinājumi pirkt saldumus, ūdeni, ziedus un ko tik vēl ne, reggeaton un cumbia ritmi no takšu logiem, piesmakusī vīrieša balss, kas autobusos spēlē mandolīnu un dzied par salauzto sirdi sulīgā spāņu valoda. Vienīgā lieta, par ko neiedomājos, pirms devos pētīt pilsētu, ir skati, ko uz mani kā "garo, blondo eiropieti" met cilvēki, un kamera un telefons (sekojot vismaz 5 ieteikumiem) tā arī nekad netiek izvilkti no somas. Lai arī Čīle ir reģiona drošākā valsts, manu parasto metro staciju ieteikts neizmantot, kad ir tumšs, tāpēc vakaros ceļā pavadu apmēram 30 minūtes vairāk, lai droši tiktu mājās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!