Geiranger fjords ir viens no Norvēģijas skaistākajiem fjordiem un tā bildes ir redzamas uz visām klasiskajām pastkartēm, ko tūristiem pārdod suvenīru veikaliņos. Bet, kas gan ir tipogrāfijā printēta kartiņa, salīdzinot ar realitāti?
Tā arī jūnija pēdējā svētdienā ap pusdienlaiku sākās mūsu ekspedīcija uz Geiranger. Ceļojuma sākumpunkts ir Storfjord krastā esošais Sjøholt ciems, kas atrodas aptuveni 70 kilometrus no kārotā galamērķa. Lai arī teorētiski veicamais attālums nav īpaši liels, ceļā var nākties pavadīt pat līdz pusotrai stundai. Norvēģijas kalnu ceļi ir nepielūdzami līkumoti un vijas caur neskaitāmiem tuneļiem, turklāt pusceļā ar kuģi ir jāšķērso Storfjord.
Pēc izbraukšanas otrā krastā situācija uz ceļiem ievērojami mainās. Jo tuvāk Geiranger, jo vairāk tūristu autobusu un treileru.
Tūristu autobusu pārvietošanās pa kalnu ceļiem ir īsta komēdija tiešraidē. Stāvajos līkumos ceļu satiksmes noteikumi paliek otrajā plānā un uzvar lielākais. Bieži vien, lai autobuss spētu "izņemt" līkumu, tam ir jāizgriežas, izmantojot abas ceļa joslas. Tādēļ vieglo automašīnu vadītājiem nākas apbruņoties ar vēsu prātu un lielu pacietību. Izmainīšanās ceļu līkumos notiek kā nu kuru reizi - ja autobuss jau ir uzsācis savu griešanās manevru, bieži vien mazāku transportlīdzekļu vadītāji tos līkumos apbrauc pa pretējo joslu. Par laimi, lielākā daļa autovadītāju ir saprotoši un potenciālās avārijas situācijas paliek tikai "potenciālās".
Tomēr izklaidējošā kalnu satiksme ir tikai neliela ceļojuma "ekstra" (vismaz man kā blakussēdētājai īstena norvēģu braucēja automašīnā, nepieredzējuša šofera auto arī man visa mugura būtu aukstos sviedros). Brauciena galveno varoni Geiranger fjordu pēdējo reizi redzēju pirms gandrīz 9 gadiem, kad Norvēģijā biju pirmo reizi. Viss, ko es atceros... nē, neko pat īsti neatceros. Atceros tur uzņemtās bildes, bet ne reālās sajūtas un iespaidus. Bet tas nekas, jo šī ir diena, kad vecie un miglainie iespaidi tiks aizstāti ar jauniem un, cerams, paliekošiem.
Un tā arī ir. Nav pat īsti iespējams ar prātu aptvert fjorda un tā kalnu apmērus. Vienīgo perspektīvu piešķīra 2 sarkanas kanoe laivas, kas peldēja lejā, fjorda ūdeņos, un bija mazu skudriņu izmērā.
Ørnesvingen skatu laukums ir tūristu pārpildīts. Te nesen piestājuši 2 tūristu autobusi un katrs ceļinieks cīnās par savu vietu zem saules jeb iespēju tikt pie platformas malas, lai iemūžinātu Norvēģijas lepnumu. Mana ekspedīcijas komanda bija ieradusies tieši īstajā brīdī, lai pieredzētu pilnīgu haosu. Jau tā šaurā kalnu ceļa malas (turklāt pašā līkumā) ir pilnas ar noparkotām automašīnām, autobusiem un motocikliem, un cilvēki skrien pāri ceļam pilnīgi ignorējot braucošos auto. Bet, par laimi, drīz vien vācu tūristu autobusi ir devušies prom un platforma ir pietiekami brīva, lai nodotos visbanālākajai tūristu aktivitātei - fotografēšanai.
Tomēr lai kādā leņķī un virzienā fotografētu, ekrānā redzamā bilde ir vien realitātes attāla atblāzma. To var attiecināt uz pilnīgi visu svētdienas pēcpusdienā redzēto.
Kā jau sagaidāms, arī pats Geiranger ciems ir tūristu pārpildīts. Šīs vietas iedzīvotāju sadalījumu lieliski ilustrēja saldējuma pārdevējs vienā no kioskiem, kurš nemācēja runāt norvēģu valodā. Bet tas ir arī saprotams - ziemā lielākā daļa tuvējo ceļu ir slēgti, tādēļ lielākā daļa no Geiranger ēkām un iestādēm ir vai nu ar tūrisma nozari saistītas, vai arī ir vasarnīcas nelielai saujiņai sasodīti veiksmīgu cilvēku.
Tālāk mūsu ceļš ved augšup. Ja precīzi - uz 21 kilometru attālo un 1500 metrus augsto Dalsnibba kalnu, kura virsotnē atrodas Eiropā augstākais punkts, no kura var redzēt fjordus. Kad visa kalnu veģetācija aprobežojas vairs tikai ar sūnu un ķērpju paklājiem, sasniedzam kontrolpunktu, kur par tālāku ceļu no katras automašīnas pienākas 100 kronas. Ar katru pievarēto ceļa līkumu termometra stabiņa rādījums apņēmīgi krītas arvien zemāk un virsotnē rāda vairs tikai +9 grādus. Izkāpjot ārā gan šķiet, ka ir vismaz pāris grādi zem nulles, jo pūš ledusauksts vējš, un es - vienā blūzē un paplānā jaciņā - vienā mirklī esmu pārsalusi līdz kaulam.
Dalsnibba virsotnē nobāl pat Geirangera ar prātu grūti aptveramie skati. Lai arī kāda klišeja tā nebūtu, sajūta patiešām ir kā esot pasaules augstākajā punktā, un gribas kliegt "I'm on top of the world!". Šķiet pilnīgi neticami, ka ir iespējams ar automašīnu uzbraukt tik augstā punktā un visu ceļu vērot no silta un komfortabla auto salona. Auto ceļi zem kājām aizvijas kā desmit līkumos sagriezti spageti makaroni. Visapkārt vien neskaitāmi un nebeidzami kalni ar sniegotām virsotnēm un tam visam pa vidu - tu!
Ceļojumi pa Norvēģijas kalniem un fjordiem ir kas tāds, ko es no visas sirds rekomendētu izbaudīt pilnīgi visiem, kaut reizi mūžā. Dabas skarbums un iespaidīgums vienā mirklī liek sajusties mazam un nenozīmīgam. Tā ir vieta, kur atgūt pareizo perspektīvu un aizmirst par visu pasaulīgo.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!