Šajā rakstā padalīšos ar spilgtākajiem mūsu šīs vasaras Melnkalnes ceļojuma iespaidiem, bet ar pilno ceļojuma dienasgrāmatu variet iepazīties www.lindatravel.lv mājas lapā sadaļā pie ceļojumu aprakstiem.
Bet nu par visu pēc kārtas. Meklējot ekonomiskākas ceļojuma iespējas, atklāju, ka šī gada jūnijā uz Melnkalnes Podgoricas lidostu reisus atklāj Ryanair aviokompānija. Pagaidām gan ir tikai viens tiešais reiss- no Briseles Charleroi lidostas un lidojums no Rīgas ir ar starpnakšņošanu, taču tas mūs nebiedē, tādēļ iegādājos aviobiļetes maršrutā Rīga- Charleroi- Podgorica- Charleroi- Rīga par 100 Ls katram un uzsāku ceļojuma plānošanu.
Mūsu pirmo ceļojuma dienu pa Melnkalni vēlamies pavadīt Durmitoru nacionālajā parkā, izbaudot Taras aizas izslavēto krāšņumu. Dienu sākam ar braucienu līdz Melnkalnes augstākajam - Taras tiltam, kuru 172 metru augstumā veido 5 milzu arkas, no kurām lielākā ir 116 metrus plata. Dodamies nesteidzīgā pastaigā pāri tiltam un vērojam dziļi zem mums Taras upes zilganzaļajos ūdeņos pāri krācēm slīdam plostotājus. Tā kā nekad iepriekš neesam piedalījušies raftingā un neesam adrenalīna un auksta ūdens cienītāji, tad šaubāmies par to, vai arī mums vajadzētu izmēģināt Taras upes raftingu, tomēr vienlaikus šķiet vilinoši pašiem izjust, kas tad šajā raftingā ir tik īpašs, ka par to lasītas un dzirdētas tik daudz pozitīvas atsauksmes kā par spilgtāko Melnkalnes ceļojuma piedzīvojumu, tādēļ dodos uz turpat pie Taras tilta tuvumā esošo Rafting Center ofisu, kur noskaidroju, ka mums ir iespēja pievienoties raftinga grupai no Žabļak ciema. Par 2 stundu raftingu un pikniku samaksājam katrs 45 eiro un ar trīcošām sirdīm dodamies ģērbt hidrokostīmu šortus, zābakus, glābšanas vestes un ķiveres - drošs paliek nedrošs.
Sagaidījuši pārējos grupas dalībniekus, ar džipiem dodamies lejup pa kalnu serpentīniem līdz upei, kur tiekam sasēdināti uz gumijas piepūšamo plostu bortiem, ar airiem rokā un pavisam nelieliem norādījumiem, ko sniedz instruktors. Labi, ka plostam ir striķi, aiz kuriem aizāķēt pēdas un pieturēties ar rokām, nokļūstot lielākās krācēs, jo tā jūtos drošāk, ka kādā no krācēm neizkritīšu no plosta.
Ūdens, kā jau kalnu upē, ir ļoti auksts, dzidri zils un samērā dziļš. Tādā iekrist nemaz negribētos, tādēļ apzinīgi cenšos izpildīt instruktora pavēles airēt vai neairēt. Patiesībā jau visu galveno darbu - stūrēšanu paveic viņš un mūsu airēšanai vai neairēšanai, manuprāt, nav īpaši lielas nozīmes. Plosts arī ir pietiekami liels un stabils, lai vidēja lieluma krācēm mierīgi pārslīdētu pāri. Brīžiem instruktors, viltīgi piemiegdams ar aci, speciāli ieslidina mūs krācēs ar sāniem vai laivas aizmuguri, lai būtu lielāks "action" un ūdens atspirdzinošo dušu izjustu ne tikai plosta priekšgals, bet arī aizmugurējā daļā sēdošie.
Pēc pirmās lielās krāces, kas kā ar aukstu akas ūdens spaini apšļāc mūs no galvas līdz kājām slapjus, visu pārējo ceļa posmu salstu, jo saulīte lielākoties spītīgi slēpjas aiz mākoņiem, un tikai brīžiem palutina mūs ar siltumu. Secinu, ka veselu dienu līdz kaulam slapja un nosalusi gan negribētu pavadīt uz upes, tādēļ ļoti labi, ka esam parakstījušies uz šādu īso raftingu, kas sniedz lielisku priekšstatu par Taras upi un tās brīžiem tiešām nervus kutinošajām krācēm, kā arī krāšņajām klinšu un mežiem apaugušo kalnu ainavām. Nenoliedzami, ka šis ir īpašs piedzīvojums un nav salīdzināms ar upes ainavu baudīšanu no krasta. Jūtamies kā sadzēruši tuvbrālības ar upi un guvuši lielisku pirmo iespaidu par Melnkalni.
No rīta skats aiz loga vēsta, ka diena būs nomākusies un drēgna, bet tā kā šodien mums paredzēta pastaiga kalnos un nakts šajā pašā viesu namā, tad, cerībā, ka debesis varbūt noskaidrosies, dodamies no Žabļak ciema līdz Crno jezero jeb Melnajam ezeram. Par ieeju teritorijā pie Melnā ezera, Durmitoru nacionālajā parkā, katrs samaksājam 3 eiro.
Pamazām sāk smidzināt un tālumā dzirdam pērkona dārdus. Brīdi apsveram iespēju doties atpakaļ uz ciemu un varbūt pat braukt prom no kalniem, tomēr būtu žēl tā arī neredzēt Melnkalnes ievērojamākos - Durmitoru kalnus tuvumā. Tāpēc pārlaiduši lietusgāzi lapenītē Melnā ezera krastā ar pelēcīgu, bet tomēr skaistu skatu uz mežu ieskauto ezeru un brīžiem mākoņos tīto Meded virsotni, dodamies pastaigā apkārt ezeram, priecājoties par smaragdzilo mierīgo ūdeni, kurā atspoguļojas skaistie egļu meži un kalnu virsotnes. Pāris stundu pastaiga apkārt ezeram ved cauri mežam pa labi iemītu, viegli ejamu taku, brīžiem šķērsojot pa kādam kalnu strautam, vai izvedot uz pussalām, no kurām paveras plašs skats uz ezeru.
Tālāk dodamies pa taku cauri mežam līdz Zmejini jezero jeb Čūsku ezeram, kas arī ir egļu meža ieskauts kalnu ezeriņš, bet daudz mazāks par Melno ezeru un tādēļ ne tik iespaidīgs. Ieturējušies ar līdzi paņemtajām maizītēm un sasildījušies saulītē, kas dienas vidū beidzot brīžiem izlien no mākoņiem, dodamies tālāk pusotru stundu garā kāpienā pa taku augstāk kalnos virzienā uz Donja Aļišņica pāreju. Līdz pašai pārejai neplānojam iet, jo ir jau pēcpusdiena un laika vairs nav pietiekami, pie tam, iepriekšējā dienā jau tikām brīdināti, ka kalnos 2000 metru augstumā jau sākas sniegs un bez speciāla ekipējuma pārejās nav ieteicams kāpt. Tādēļ uzkāpjam līdz 1638 metru augstumā esošajai ziedošām puķēm izraibinātajai kalnu pļaviņai ar pamestām ganu būdām, klinšainajām virsotnēm un pērno sniegu tepat rokas stiepiena attālumā. Tad pakāpjamies vēl līdz 1760 metru augstumam, no kurienes mums paveras skats uz tālu ielejā esošo Žabļak ciemu. Un tad mūs atkal ietin mākonis, kas atnes lietusgāzi, tādēļ griežamies atpakaļ un dodamies lejup cauri mežiem apaugušajiem pakalniem virzienā uz Zmejini jezero. Jāpiebilst, ka kalnos (izņemot ezeru takas) nesastopam nevienu tūristu. Ja neņem vērā biežās taku atzīmes uz akmeņiem, tad jūtamies gluži vai kā šo kalnu pirmatklājēji. Kopumā šodien esam nogājuši 20 kilometrus aptuveni 6 stundās un piedzīvojuši gan negaisu, gan sauli, gan baudījuši burvīgus meža ezerus, ziedošu kalnu pļavu un sniegotu virsotņu skatus un esam gandarīti par dienu.
Pirmo iespaidu par Kotoru rada milzīgs kruīza kuģis fjordam līdzīgajā jūras līcī (nemanot rodas asociācijas ar pastkartēs redzētajiem Geiranger Fjorda skatiem Norvēģijā). Apbrīnojuši neaptverami lielo kruīzu kuģi un izmetuši nelielu loku pa Venēciešu stila vecpilsētu, kas arhitektūras ziņā šķiet ļoti līdzīga vēl šorīt redzētajai Dubrovņiku vecpilsētai, izlemjam doties kāpienā uz Svētā Ivana cietokšņa drupām 1200 metru augstumā virs Kotor pilsētas. Lai tajās nokļūtu, mums jāsamaksā 3 eiro par ieejas biļeti un jāpieveic 1350 pakāpieni augšup pa vietumis izdrupušām akmens plākšņu kāpnēm. Karstajā pēcpusdienas saulē tas nav viegls uzdevums, tomēr pēc stundas kāpiena, ik pa brītiņam apstājoties un baudot krāšņo Kotor līča panorāmu ar zilo jūru, ko visapkārt ieskauj augsti kalni, esam nokļuvuši cietokšņa drupās, no kurām paveras plašs skats uz Kotor līci. Šī pastaiga noteikti ir pūļu vērta un mēs jūtamies gandarīti par paveikto, tādēļ, nokāpuši atpakaļ vecpilsētas ielās, atalgojam sevi ar vakariņām picērijā laukumā pie vienas no vecpilsētas skaistākajām celtnēm - Svētā Trifona katedrāles, kas burvīgi harmonē ar klinšu sienām tās fonā.
Nākamajā dienā braucam uz Lovčena kalna nacionālo parku, lai baudītu skatus no Melnkalniešu nacionālā varoņa - Petar II Petrovic Njegos mauzoleja 1600 metru augstumā virs jūras. Jau pats ceļš no Kotoras uz mauzoleju sniedz iespēju baudīt fascinējošus skatus, kas ik pēc katra nākamā līkuma paver arvien plašākas panorāmas ainavas gan uz Kotor līci, gan citiem tuvējiem jūras līčiem.
Pēc aptuveni pusotras stundas brauciena pa šauru un ļoti līkumotu serpentīnu ceļu, kuru es neieteiktu tiem, kam nav pieredzes braukšanā pa kalnu ceļiem (jo brīžiem nākas uz ceļa izmainīties ar lielajiem autobusiem), beidzot esam sasnieguši galamērķi - Ņeguši mauzoleju, uz kuru no autostāvvietas jāmēro vēl 450 akmens pakāpieni. Skati no Mauzoleja laukuma ir lieliski - it kā no putna lidojuma, jo kalns ir daudz augstāks par pārējiem apkārtnes pakalniem, tādēļ izjūta tiešām ir kā atrodoties virsotnē. Tālumā redzam Podgoricas pilsētu un Skadar ezeru, kuru vēlamies apskatīt mūsu ceļojuma pēdējā dienā. Lai gan neskaidri, tomēr šķiet, ka redzam arī Kotor līci. Ieeja pašā mauzolejā, kur Ņeguši kapu apsargā 2 milzu statujas un granīta ērglis, maksā 3 eiro. Atpakaļ braucam pa citu ceļu, kas ved lejup uz Cetinje pilsētu. Šis ceļš ir platāks, drošāks bet daudz garlaicīgāks, tādēļ drosmīgajiem noteikti iesaku vismaz vienā no virzieniem (iespējams, ka pat interesantāk uz leju) braukt pa Kotoras - Lovčena ceļu.
Pēc stundu gara brauciena esam nonākuši lejā pie Budvas pilsētas un tā kā tuvojas saulrieta laiks, tad vēlamies atrast kādu krodziņu ar skatu uz saulrietu un jūru. Virs Sfeti Stefan saliņas kalnā atrodam lielisku restorānu Adrovic, no kura āra terases paveras pasakains skats gan uz Sveti Stefan saliņu, gan uz līci ieskaujošajiem kalniem. Baudīdami vakariņas, vērojam kā saule lēnām laižas aiz pakalniem virs līča.
Pēc skaistā saulrieta baudīšanas, izlemjam doties izbraukumā gar Melnkalnes Adrijas jūras piekrasti, apskatot interesantākās kūrortpilsētiņas. Kā pirmo vēlamies vēlreiz, tikai šoreiz dienas gaismās, aplūkot Sfeti Stefan kūrortiņu un pludmali. Uz pašu Sfeti Stefan saliņu gan izlemjam nedoties, jo tā pieder lielam viesnīcas kompleksam un salu apciemot iespējams vai nu nakšņojot dārgajā viesnīcā uz tās, vai arī rezervējot galdiņu kādā no diviem restorāniem. Turpat pie ceļa, kas savieno salu ar Sveti Stefan jauno pilsētu, restorāna darbiniekiem izjautājam par ēdienkarti un izpētījuši to, secinām, ka maltīte uz salas ir pārāk nedraudzīga maciņam (picas no 14 eiro, otrie ēdieni no 22 eiro), tādēļ no salas apmeklējuma atsakāmies un baudām ar saulē uzkarsušiem sarkanīgiem oļiem klātās pludmales piedāvātos sauļošanās un peldes priekus. Iztiekam ar gulēšanu uz līdzi paņemtajiem dvieļiem, jo pludmales zviļņu cenas te arī dārgas - no 15-30 eiro par pāri zviļņu uz 1 dienu.
Nākamā mūsu sarakstā ir Petrovac kūrortpilsētiņa, kas lepojas ar garu promenādi, kuru apskates vērtu padara nelielais uz klints uzbūvētā Venēciešu laika cietokšņa fragments pludmales vienā galā. No cietokšņa iespējams doties arī cikāžu kora pavadītā pastaigā pa gājēju celiņu pa priedēm apaugušo klinšaino jūras krastu. Izpētījuši šo kūrortiņu, secinām, ka šis varētu būt ļoti piemērots tiem atpūtniekiem, kas neīrē auto, bet vēlas apskatīt Melnkalni ar vietējo tūrisma firmu piedāvātajām ekskursijām, jo dažādas tūrisma aģentūras te ir plašā izvēlē. Arī pludmale ir pietiekami plaša un tīra. Un krodziņu un suvenīru veikaliņu daudz. Bet tai pat laikā šeit nav trokšņains un var pilnvērtīgi atpūsties skaisto kalnu un jūras radītajā idillē.
Tālāk braucot gan Adrijas jūras krastu Albānijas virzienā, piestājam nedaudz iekšzemē esošajā Stari Bar vecpilsētā (2 eiro par ieeju, 2 eiro par autostāvvietu), kuras iespaidīgo mūru un akmens ēku atjaunošanas darbi uzsākti 1985.gadā un šobrīd iespējams doties nesteidzīgā romantiskā pastaigā pa vīteņaugiem apaugušo akmens mūru drupām, vērojot apkārtējos pakalnus, ciematiņus un jūru tālumā. Staigājot pa sagruvušo ēku labirintiem, dzirdam dziedājumus no mošejām. Ieliņā, kas ved augšup uz Stari Bar vecpilsētu, ievērojām arī musulmaņu atpūtniekus un kafejnīcu iekārtojumu ar austām raibām segām un spilveniem. Jā, šeit jau ir jūtams musulmaniskās Albānijas tuvums, ko vēl vairāk izbaudām pēdējā Melnkalnes kūrortiņā, kas atrodas vistuvāk Albānijas robežai - Ulcinjā. Pirmais iespaids, iebraucot tajā, ir - haoss, nekārtība, skaļums, burzma. Mūs pārņem īsta tirgus atmosfēra. Musulmaņu kultūras iespaidu pastiprina pilsētā redzamās mošejas un vietējo pludmales atpūtnieku austrumnieciskā stila dziedājumi.
Vakarā izmetam nelielu loku pa Budvas vecpilsētu un Budvas ostmalu, kur rindojas neskaitāmas jahtas, motorlaivas un ļaudis pulcējas skaļos āra restorānos, trokšņainos atrakciju laukumos un spēļu zālēs. Secinām, ka šis nav kūrorts mierīgas atpūtas cienītājiem, bet noteikti būtu piemērots jauniešiem, kas meklē ballīšu un iepazīšanās iespējas.
Lai gan Melnkalnē esam pavadījuši tikai nedēļu, tomēr nav izjūtas, ka šeit kaut kas vēl ir palicis neapskatīts vai neizbaudīts un ka noteikti gribētos atgriezties vēl. Laikam ar nedēļu šajā mazajā kontrastu zemē ir pietiekami, lai gūtu pirmo priekšstatu par to un izbaudītu labāko, ko Melnkalne spēj sniegt. Visu redzēto un piedzīvoto saliekot iespaidu kaleidoskopā, Melnkalne atstāj par sevi patiešām skaistas atmiņas un gandarījumu, ka mums ir bijusi iespēja šo dabas radīto un cilvēku pieslīpēto dārgakmeni - Melnkalni, iepazīt.
Ja arī Tu vēlies dalīties savā ceļojumu pieredzē, sūti savus ceļojumu stāstus un foto uz celojumi@delfi.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!