Robežas te var un vajag šķērsot, tās pat nepamanot. Daudz svarīgāk ir nepalaist garām kādu no trim tūkstošiem orhideju sugu un nepiemirst kādu no konkistadoriem, kuri šo zemi krustām šķērsām izmaluši zelta pilsētas Eldorado meklējumos, - bet varbūt tas bija kapteinis Blads, pulkvedis Buendija vai sers Dreiks?... Tiesa, tikai pēdējais no viņiem nav grāmatu varonis, taču "Simt vientulības gadu" trakajā brīnumzemē pat bez vietējās galvenās eksportpreces - kokaīna - špurkšķa īsti vietā ir jautājums: kurš tad ir reālāks?
Vārdu sakot, esmu ieradies Kolumbijā - zemē, kas nosaukta Kolumba vārdā, lai gan Kolumbs līdz šejienei tā arī netika un nez vai pat iedomājās par tādas jokainas vietas eksistenci. Un nevis vienkārši Kolumbijā, bet nelielajā, apmēram piecdesmit tūkstošu cilvēku lielajā Pieamazones pilsētiņā Letisijā, kas ir lielākā apdzīvotā vieta mežonīgajā Peru, Brazīlijas un Kolumbijas robežrajonā Tres Fronteras - tātad Trīs robežas.
Šis nekurienes vidus gan vienlaikus ir milzīgas ūdens krustceles: pa labi - Peru, pa kreisi - Brazīlija. Kādreiz tā bija Peru teritorija, taču pēc abu valstu kariņa 1933. gadā tika Kolumbijai, un kādreizējā Sanantonio tika pārdēvēta par Letisiju un ieguva Kolumbijas Amazonasas provinces galvaspilsētas statusu. Septiņdesmitajos gados šeit valdīja narkotiku karaļi, līdz ieradās armija, visu nolika savās vietās un būtībā valda arī pašlaik.
Kurp šīs krustceles ved? Tepat blakus ir Brazīlijas Tabatingas pilsētiņa. Lai nokļūtu tajā, nekādas vīzas nav nepieciešamas. Pāri upei uz salas savukārt ir jau pavisam nelielā Peru piederošā Santarosa. Apmēram divdesmit piecu kilometru attālumā, tikai otrā Amazones krastā, ir Brazīlijas pilsēta, kaučuka drudža laiku auglis Bendžaminkonstanta - šeit var sameklēt kuģīti uz Manausu. No Tabatingas ar kuģi var aizbraukt arī uz Peru Ikitosas pilsētu. Taču no šā desmit stundu ilgā brauciena nebūs nekāda īpašā labuma, ja būsiet iedomājies tālāk mērot ceļu pa sauszemi: var vai nu lidot, vai arī nepilnu nedēļu kuģot uz Pukaljpu, no kurienes jau ir sauszemes ceļš uz Limu.
Kolumbijas Amazones baseins - tie ir četrsimt tūkstoši sutīgi džungļainu kvadrātkilometru, kurus tikai vietumis šķērso upju līkloči un to krastos satupušies ciematiņi. Letisija to vidū ir īsta milzene - pašai sava lidosta (skrejceļš un noplukusi vienstāva ēka, kurā uzgaidāmās zāles televizors tiek ieslēgts nevis ar pulti, bet slotaskātu prasmīga kareivja rokās) un lielākā daļa no tiem sešiem tūkstošiem tūristu, kuri šurp atmaldās gada laikā. Taču kopumā šeit viss ir tieši tā, kā atbilstoši grāmatu priekšstatiem jāizskatās pilsētiņā Amazones krastā.
Pa pilsētu lidinās papagaiļi, kurus iztramda pa ieliņām traucoša vietējās futbola komandas fanu procesija uz mopēdiem; sākoties lietum, sarkanā zeme mirklī pārvēršas slidenā putrā, un līdz Amazonei nokāpt nav iespējams, toties nošļūkt un iešļūkt ir vienkāršāk par vienkāršu; vietējā ostiņā viss čum un mudž - gluži tāpat kā sutīgajās ielās pēc tumsas iestāšanās; krogos piedāvātās zivis ir svaigi izvilktas tepat no upes, bet pasūtījums tā kavējas, ka, šķiet, ceļvedī par īpaši garšīgo nosauktā gamitano zivs tiešām tiek ātrumā ķerta; uz viesnīcu mani aizvizina vietumis ar auklu sasiets taksometrs - par kabrioletu pārtaisīts VW Beetle.
Formāli triju valstu robeža šeit ir stingri nosprausta jau gandrīz simt gadus, taču īstenībā, kā stāsta sevi par "džungļu ceļojumu menedžeri" un Maugli dēvējošā gandrīz tīrasiņu indiāņa Tonija padotais - noskrandušā sērfera krekliņā tērptais laivinieks Hulio, trīs dienas pa upi jābrauc, lai tiktu līdz tuvākajam Brazīlijas robežpunktam, gandrīz tikpat ilgi - lai ieraudzītu pirmo Peru robežsargu. Realitātē par oficiālo robežu neviens īpaši neliekas ne zinis - ir dabiskās robežas, kas reāli nosaka, kur un kādas kravas ir iespējams pārvadāt, lai gan cilvēki var izsprukt visur. Par to pārliecinos nākamajā dienā, kad kopā ar Hulio par naktsmājām izvēlamies nelielu apmetni Žavari upes krastā, kur mastā jau plīvo Peru sarkanbaltais karogs.
Nākamajā dienā sevi pilnā mērā apliecina vēl pāris citu patiesību - uz upes ir maz vērtīgāku lietu par pilnu degvielas tvertni, savukārt apdzīvoto vietu skaits upju krastos tālāk no Amazones krasi sarūk un līdz ar to arī iespēja šo tvertni piepildīt. Sākumā sastopam pāris līdz lūpai piekrautas laivas ar pārdesmit cilvēkiem katrā. Laivām bezpalīdzīgi šūpojoties viļņos, pasažieri korī brēc pēc gasolina, bet jau nākamajā dienā, pār mēru aizrautīgi izbraukājuši aizaugušās pietekas un attekas Sakambu rezervātā, šādā situācijā nonākam paši.
No ilgstoša dreifa mūs paglābj tikai netīšām garām braucoši Hulio paziņas, kuriem, izrādās, ir svētku diena - tīklos ielīdis un nosmacis paliels kaimans, kurš, protams, aši jāliek uz oglēm. Nav labais tonis iedziļināties, kā tur īsti ir ar to tīklos līšanu, jo oficiāli kaimanu medības ir aizliegtas, tāpēc tīklos tie parasti pilnīgi nejauši ielien tad, kad ģimenei īpaši sakārojas sīkstās, baltās gaļas. (Un noķert nabagu ir vienkāršāk par vienkāršu: jāizbrauc naktī upē un jāspīdina ar lukturi tik ilgi, kamēr dumjo reptili nodod tumsā spīdošās acis, - pats viņš domā, ka ir sasodīti labi noslēpies un uzglūn. Vēl vienkāršāka ir tikai piraju makšķerēšana - iemet upē āķi ar uzspraustu zivs gabalu, pakulsti ūdeni un velc ārā zobaino negantnieci.)
Upe un džungļi ģimenēm, kuras sīkās grupiņās mitinās upju krastos, dod visu dzīvei nepieciešamo, izņemot degvielu. No civilizācijas gan te tik vien ir kā pa kādai uz pāļiem uzstutētai skolai, kur rotācijas kārtībā laiku pa laikam ierodas skolotājs, pa telefonbūdiņai ar palmu jumtu, un neiztrūkstošs ir arī futbola laukums, kur vārtu tīkli gan tiek uzlikti tikai uz nopietnām spēlēm, kad tos sameistaro no zvejas tīkliem. Protams, nav nekādas elektrības, un, atšķirībā no Dienvidaustrumāzijas, šeit ideju par bateriju darbinātu televizoru uzskata par muļķīgu joku.
Džungļu ciematiņu iedzīvotāji jau ap septiņiem astoņiem vakarā liekas sust, un ko citu lai viņi dara, ja ir tumšs kā kaimana vēderā, bet tīklu var turpināt pīt arī nākamajā dienā - kur gan jāsteidzas? Ja nu vienīgi uz tualeti jāaiziet, bet... tā tāpat uz pāļiem ierīkota garas, šauras laipas galā - tumsā var vēl nolauzt kaklu, un vīrieši, daudz nedomājot, no visa liekā atbrīvojas, izkārušies pa dzīvojamās ēkas durvīm. Kāda starpība - pēc pāris mēnešiem tik un tā sāksies lietus periods, upe atnāks (vietumis tās līmenis paaugstinās pat par astoņpadsmit metriem) un visu šmuci aiznesīs.
Par to, ka šajā pašā upē tiek mazgāti trauki un veļa, neviens īpaši neaizdomājas, gluži tāpat kā par personisko higiēnu un izskatu. "Zobi, mati, āda... Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Tādu viņu ir radījis Dievs. Nu, varbūt arī ne Dievs. Bet tāds viņš ir, un kāda vajadzība kaut ko tur mainīt?" mierīgi saka Hulio. Viņa paziņu lielākā istaba gan izlīmēta ar agvardientes Cristal reklāmām, kurās stiprās dziras pudeli apskāvusi acīm redzami uzskaistināta vietējā daiļava, taču nekādu pretrunu ar tautiešu un paša filozofiskajiem uzskatiem laivinieks te neredz.
Neviens no viņiem nav uzskatāms par īstu indiāni, taču arī tādi šeit ir atrodami - tiesa, līdz gana pirmatnējos apstākļos dzīvojošās matisu cilts apmešanās vietām pa upi uz augšu ar īsti jaudīgu motorlaivu jābrauc sešas dienas, līdzi ņemot dāvanas cilts vadonim un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. National Geographic vīri turp braukuši divreiz, reiz nācies vest arī Discovery Channel uzņemšanas grupu, stāsta Hulio un brīnās, kāpēc gan dzīties šādu gaisa gabalu.
Tā arī ir - visa šejienes atmosfēra mudina nedarīt vispār neko pat dienās, kad nelīst. Un tādu nav daudz: tieši šeit atrodas pasaules vislietainākās un mitrākās vietas, kur īsti sauss nav pilnīgi nekas - zem nojumes izkārtās bikses pa nakti nevis izžūs, bet kļūs vēl mitrākas, savukārt labākie apavi ir un paliek gumijas zābaki...
Šis ir fragments no šajās dienās klajā nākušās Lato Lapsas ceļojumu grāmatas "Trīspadsmit Amerikas", kas stāsta par pieredzēto un piedzīvoto Argentīnā, Belizā, Čīlē, Ekvadorā, Gvatemalā, Hondurasā, Kolumbijā, Kostarikā, Nikaragvā, Panamā, Peru, Salvadorā un Venecuēlā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
