1621.gadā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs tagadējā Mežaparka teritorijā izveidoja savu karaspēka nometni. Tā apkaime ieguva nosaukumu Ķēniņu mežs. Vēlākais nosaukums Ķeizarmežs saglabājās līdz pat 1923.gadam, kad to oficiāli pārsauca par Mežaparku.
Līdz pat 19.gadsimta vidum Ķeizarmežu apdzīvoja zemnieki, kas savu produkciju piegādāja Rīgai, taču vasarās tas pārtapa pilsētnieku iemīļotā atpūtas vietā.
20.gadsimta sākumā radās ideja par Mežaparka kā rīdzinieku atpūtas un daļēji dzīvojamā rajona izveidi. Vēl toreizējais Ķeizarmežs kļuva par vienu no ievērojamākajiem dārzpilsētas paraugiem cariskajā Krievijā. Atzīmējot Rīgas pilsētas 700 gadu jubileju, tika pieņemts lēmums par Keizarmeža pārbūvi - sabiedriskā pilsētas parka un Villu kolonijas celtniecība sākās 1902.gadā pēc to laiku galvenā Rīgas pilsētas inženiera Ādolfa Agtes iniciatīvas. Aktīva vasarnīcu celtniecība ainavu arhitekta G.Kūfalta un arhitektu H.Janzena, G.Tīzenhauzena Un E.Kupfera vadībā noritēja visu 20.gadsimta sākumu - līdz Pirmajam pasaules karam Ķeizarmežā bija uzceltas 108 villas racionālā jūgendstila formās.
Mūsdienu Mežaparka apbūve turpinājās arī Latvijas neatkarības gados, kad galvenokārt Meža un Siguldas prospekta rajonos tika uzcelts vairāk kā 250 savrupmāju, no kurām vairākums ir vienģimenes ēkas, kas veidotas pēc funkcionālisma parauga.
Situācija Mežaparkā krasi mainījās pēc 2.Pasaules kara, kad varenās savrupmājas un vasarnīcas tika denacionalizētas un atstātas novārtā. Tikai deviņdesmito gadu sākumā lepnās villas tika atgrieztas to likumīgajiem mantiniekiem.
Mežaparks joprojām pieskaitāms pie pilsētas prestižākajiem rajoniem un iemīļotākajām rīdzinieku atpūtas vietām. Taču gadu laikā tas pilnveidojies, kļūstot par mūsdienīgu aktīvās atpūtas un kultūras pasākumu kompleksu. Mežaparkā atrodas arī Rīgas Zooloģiskais dārzs, mazākā luterāņu baznīca Rīgā, Zaļais teātris, kā arī Mežaparka Lielā estrāde - mājvieta vērienīgākajiem un skanīgākajiem sadziedāšanās svētkiem Latvijā - Dziesmu svētkiem.