Astoņas skaistākās vietas Gaujas nacionālajā parkā  (23)

Gaujas nacionālais parks ir liela, plaša un skaista teritorija. Katram tā asociējas ar ko citu, katram tajā ir kāda sava un mīļa vietiņa. Šeit ir nosauktas tikai nedaudzas no skaistajām, ainaviski, ģeoloģiski un kultūrvēsturiski vērtīgajām vietām.

Miljoniem gadu vecajos smilšakmeņos ala veidojusies, avota un upes ūdeņiem izskalojot smiltis. Avotiņš, kas iztek no alas, senatnē uzskatīts par svētavotu. Uz alas sienām saglabājušies uzraksti no 17. gadsimta. Par Gūtmaņa alu to iedēvējuši baltvācu ceļotāji, jo alai līdzās dzīvojis dziednieks, kas ārstējis ļaudis ar avota ūdeni un ārstniecības augiem. Ar alu saistās arī vairākas teikas. Vecākā no tām stāsta par virsaiša Rindauga neuzticīgo sievu, no kuras asarām cēlies avotiņš. Populārāka ir, uz patiesiem notikumiem balstītā, teika par Turaidas Rozi, viņas mīlestību un uzticību.

Senielejā ir daudzi kultūrvēstures objekti:

Krimuldas baznīca ir vecākā Latvijas lauku baznīca. Tā Krimuldā jeb toreiz - Kubeselē celta 1205.gadā. Baznīca apmeklētājiem atvērta katru dienu. Pie dievnama atrodas Lilijas labirints un piemiņas akmens latviešu rokrakstu literatūras pārstāvim, Krimuldas draudzes skolas skolotājam J.N.Ramanim. Labirints kristīgajā pasaulē jau izsenis simbolizē cilvēka ceļu pie Dieva.

Šķērsojot Runtiņu pār pusloka tiltiņu un paejot garām Tējas namiņam, skatam paveras Kubeseles pilskalns, uz kura 1775.gadā uzcelta mācītājmāja. Pilskalna pakājē, Runtiņupītes krastā, atrodas uzkalniņš, kas tiek uzskatīts par Turaidas valdnieka Kaupo kapa vietu. Par to vēsta piemiņas zīme. Netālu no piemiņas vietas var apskatīt vēl vienu aizsargājamu ģeoloģisku objektu - Kubeseles jeb Runtiņalu, kuras garums 5-6 metri.

Ejot tālāk cauri Gaujmalas mežiem un vairākkārt šķērsojot Runtiņu, lokveida taka nonāk pie Saulstaru alas smilšakmens atsegumā. Tālāk skatam atklājas Lielais akmens jeb Runtiņa avotakmens, pie kura iztek spēcīgs avots. Netālu, skaistās Gaujas krastā redzami Gaujas plostnieku darba liecinieki – betona enkurkluči.

Taka turpinās mežā, kur starp kokiem var saskatīt senos baltu un lībiešu uzkalniņkapus, kā arī Gaujas kapsētu un visbeidzot - Veco Baronu kapsētu.

Iznākot no meža, labajā pusē skatam paveras skaista ainava ar stalto Krimuldas baznīcu.

Blakus izcilnim atrodas iežu atsegums, kura kopgarums ir 200 m un augstums sasniedz 44 m. Tas ir ļoti stāvs, pakļauts virszemes un pazemes ūdeņu iedarbībai, salam, saulei un vējam, tādēļ pastāvīgi veidojas noslīdeņi, nobrukumi un izskalojumi. Iepretī Zvārtes iezim, pļavas malā, atrodas Miglas iezis, ko vietējie iedzīvotāji nodēvējuši par Pļavas iezi. Tas kā šaura strēle turpinās mežā un senāk saukts par Čūsku kalnu.

Tautas nostāsti vēstī, ka šis iezis ir bijis raganu sapulču vieta Vasarsvētkos, Jāņos un Ziemassvētkos. Tad tās uz slotām šāvušās šurp no Zilūža un Vilkates siliem.

Par raganām senāk dēvētas ļoti gudras sievietes – zintnieces, neparasti skaistas un arī ļoti neglītas sievietes. Viņām esot bijušas neparastas spējas. Tās varēja ar skatienu vai ar vārdiem darīt labu vai ļaunu. Viņas visbiežāk sastapa pļavās un mežos, agrās rīta vai vēlās nakts stundās. Tur viņas meklēja dažādus augus un citas neparastas lietas. Cilvēki no viņām bijās, tādēļ piedēvēja viņām daudz dažādas lietas, burvestības un izrīcības.

Līgatnes dabas takas izveidotas 1975.gadā, lai iepazīstinātu apmeklētājus ar dabu, Latvijā dzīvojošo savvaļas zīdītājdzīvnieku sugām, dabas daudzveidību un aizsardzības nepieciešamību. Gaujas krastā, mežainām gravām bagātā apvidū, vairāk nekā kā 5 km garumā ierīkotas takas, kur var novērot Latvijas faunai raksturīgos savvaļas dzīvniekus un putnus. Līgatnes dabas takās sastopamie meža dzīvnieki atvesti no dažādām Latvijas vietām. Tie ir bijuši ievainoti vai arī pieradināti dzīvnieku mazuļi, kas nav spējīgi izdzīvot bez cilvēku gādības un patstāvīgi atrast barību. Te vislabāk baudīt nesteidzīgu pastaigu dabā, aplūkojot gan mežus, gan šeit esošos dzīvniekus. Daudzi apmeklētāji iecienījuši šeit organizētos pasākumus: putnu dienas, sēņu dienas, Adventes dāvanu tirdziņu, kā arī ziemā sniega apstākļos sagatavoto distanču slēpošanas trasi. Drīz durvis vērs arī jauna izstāde Līgatnes dabas taku meža namiņā "Pauguri".

Amata ir viena no straujākajām un krāčainākajām Latvijas upēm, kas plūstot gar Zvārtes iezi ietek Gaujā. Amatas ielejas apmeklētājiem 12 km garā (~6h ilgā) pārgājienā iespējams iepazīties ar devona perioda nogulumiežiem, kas veidojušies senajā devona jūrā. Riteņbraucējiem un vieglu pastaigu cienītājiem gan šeit nebūs ko darīt - taka ir skaista, daudzveidīga, ar lielu augu valsts daudzveidību un krāšņiem skatiem, bet sarežģīta ar stāviem kāpumiem un kraujām, dolomītu un smilšakmens atsegumiem. Vislabāk Amatas krastu smilšakmens atsegumi ir saskatāmi vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī, jo tos neaizsedz koku zaļā lapotne. Ziema piedāvās vienreizēju iespēju redzēt ledus ūdenskritumus, kas radušies vietās, kur upē ietek nelielie avotiņi. Agrā pavasarī, kad ūdeņi satrakojušies, gar krastu rāmi staigājošos ik pa brīdim apdzīs straumes nestie, asas izjūtas meklējošie laivotāji. Amatas krastos no pavasara līdz rudenim ir iespēja redzēt un dzirdēt daudzus dažādus putnus, rudeņos vērot lašu un taimiņu nārstu un čalojošo upi blakus.

Īsāku gājienu - no Veclauču tilta līdz Zvārtes iezim gar Amatu var izbaudīt arī tie, kam laika mazāk garām pastaigām. Arī šajā nelielajā posmā, nepilnas stundas gājiena laikā var ieraudzīt lielu augu daudzveidību, pasakainus atsegumus un straujo, krāčaino upi.

Āraišu vējdzirnavas celtas kā Drabešu muižas dzirnavas 19. gadsimta vidū un ir tā saucamā holandiešu tipa vējdzirnavas, kādas Latvijas teritorijā parādījušās 14.gadsimtā.

Jau Gaujas nacionālā parka izveidošanas laikā Āraišu apkārtne tika izdalīta kā ainaviski un kultūrvēsturiski nozīmīga teritorija, Āraišu muzejparks ir viena no GNP kultūrvēsturiskās zonas teritorijām. Āraišu muzejparka apbūve – mazliet vairāk kā 1000 ha platībā esošās zemnieku sētas, muiža, pusmuižas, baznīca un mācītājmuiža, pilsdrupas, ezerpils rekonstrukcija Āraišu ezera saliņā, ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Āraišu ezerpils bijusi pastāvīgi apdzīvota, pilskalniem līdzīgi nocietināta dzīvesvieta, kas aizsardzības nolūkā celta uz mazas, pārplūstošas saliņas. Ezerpili cēluši un 9.-10.gadsimtā apdzīvojuši senie latgaļi.

Āraišu viduslaiku pils celta Livonijas ordeņa laikā. Spriežot pēc rakstīto avotu ziņām un arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem materiāliem, pils bijusi apdzīvota no 14. līdz 17.gadsimtam.

Taka, kas sākas no stāvlaukuma, ved pa skaistu, tīru priežu mežu. Nonākot līdz Gaujai, tā ved gar upi, sākumā ejot pa virsu smilšakmenim, tad rādot apmeklētājam visu baltā smilšakmens ieža varenību. Ik pa brīdim smilšakmenī var redzēt mazas aliņas – tās atstājušas īpašas un retas bišu sugas. Iezī atrodamas un ieraugāmas arī daudzas retas sūnu un ķērpju sugas, kas it kā nokrāso to dažādās krāsās.

Nonākot augstākajā punktā, apmeklētāji var izlasīt 1927. gadā LU studentu vienības uzlikto un nesen atjaunoto uzrakstu piemiņas akmenī "Skaties uz skaisto Latviju un priecājies par to!" un arī izbaudīt patiesi skaisto skatu uz Gauju un tās senleju ar zilo ūdeni un sidrabainajiem vītoliem tās krastos. Nav gadalaika, kad Sietiņiezi nevarētu apmeklēt un vienmēr tas ir vienreizējs, skaists un neatkārtojams.