Ko neatrast Islandē?  (15)

Šoreiz vairāk par to, kā Islandē NAV.

Iespēja doties uz Islandi man radās tik pēkšņi, ka nepaguvu pat lāga sagatavoties. Zināju tikai to, ka Islandē ir neparasti skaisti, ļoti dārgi, ka haizivs gaļa smird pēc tualetes un lietus līst nevis vertikāli kā pie mums, bet horizontāli. Vēl zināju, ka no Islandes nāk dziedātāja Bjorka un ka tieši Islande ir valsts, kura (1991. gada 23. augustā) pati pirmā atzina Latvijas neatkarību. Bija tieši tā kā stāstīts: skaisti, dārgi, vietām smirdīgi un brīžam slapji.

Bet man ne prātā neienāca, ka Islandē nav, piemēram, mežu. Tas taču nav nekāds tuksnesis! Un tomēr mežu nav! Islandē pat stāsta anekdoti: "Apmaldījies mežā? Tad piecelies kājās!". Kāds mans paziņa, plikpauris, to saprotami izskaidroja: "Uz dārgakmeņiem sūnas neaug," viņš lepni teica, noglāstīdams savu pliko pauri. Gandrīz to pašu par Islandi teica vietējais gids: "Uz akmeņiem koki neaug."

Izrādījās, ka islandiešiem nav arī uzvārdu, tikai vārdi un tēvavārdi. Tāpēc vienīgā īsti paliekošā vērtība, ko atstāt nākamajām paaudzēm, ir zeme. Te esot privatizēts viss – arī vulkāni, ledāji, lavas lauki, geizeri un pat salai piegulošais okeāns.

Vēl Islandē nav likumpārkāpēju. Nu, gandrīz nav... Tajā laikā, kad biju Islandē, turienes trijos cietumos (divos vīriešu un vienā sieviešu) pašlaik atradās apmēram divi simti ieslodzīto. Skaits esot strauji pieaudzis pēc Austrumeiropas viesstrādnieku ierašanās, jo pirms gadiem divdesmit cietumos smakuši tikai apmēram divdesmit likumpārkāpēju. Par smakšanu gan to grūti nosaukt, jo katram ieslodzītajam esot savs vienistabas dzīvoklītis ar ērtībām. Gadās, ka vaininieki izcieš sodu pat paši savās mājās.

Redzējām kādu baltu namu ceļa malā: kad saimnieka meita notiesāta ar brīvības atņemšanu, tēvs laipni atvēlējis valstij uz piecpadsmit gadiem savā mājā ierīkot cietumu, lai nebēdnei meitiņai nevajadzētu mainīt ierasto dzīves vietu un skatu pa logu. Tagad šajā namā ierīkota viesnīca. Apmeklētāju netrūkstot, jo daudzi grib mazliet paostīt cietuma smaku.

Dīvaini, bet Reikjavīkā uz ielās nemanījām nevienu kaķi, arī suņu bija ļoti maz un tie paši staigāja tikai pie saites. Izskaidrojums ienāca prātā vēlāk: Islandē vējš brīžiem ir tik spēcīgs, ka pat cilvēkus gandrīz atrauj no zemes un automašīnas iepūš grāvjos (par laimi, grāvji te lielākoties ir sekli vai to nav nemaz!). Tādā vējā suņi un sevišķi kaķi droši vien lidotu pa gaisu! Iedomājies: pagriezies gar ielas stūri, bet tev pretī, nagus izpletis, lido Siāmas kaķis! Tiesa, īslandiešiem ir pašiem sava suņu šķirne – Islandes aitu suns. Tie ir nelieli (augstums 30–40 cm), brūngani suņi ar biezu pavilnu, kas ļoti ātri skrien (pakaļ aitām) un maz ēd. Cik redzēju viņus darbībā, šķita, ka tie var skriet pat vēja ātrumā.

Vēl Islandē nav varžu, čūsku, dunduru, bišu, tauriņu, odu (salas ziemeļos gan esot odiem līdzīgi knišļi, kas nekož). Tikai beidzamajos gados Reikjavīkā parādījušās dažas mušas, tās laikam esot ievazājuši kuģi, kas piestāj ostā. Diemžēl nav arī stārķu, jo bez vardēm un čūskām viņi te nomirtu badā.

Toties visu gadu ir gulbji, viņiem nekur nav jālido, siltumu meklējot – izdzīvošanai Islandes ziema ir pietiekami silta. Putnu ir daudz, uz salas ligzdo kādas septiņdesmit sugas, un tie ir tik neparasti! Ir kāda dīvaina pīļu suga, kas atlido katru gadu tieši 12. maijā un vienmēr no vienas puses. Rudenī tās aizlido pretējā virzienā, lai ligzdotu Jaunzēlandē un, aplidojušas zemeslodei riņķī, 12. maijā atkal būtu klāt.

Interesantas ir pūkpīles. Tie ir aizsargājami putni, kurus aizliegts medīt, drīkst izmantot tikai pīļu dūnas, turklāt nevis noplūcot pīles plikas, bet salasot dūnas pa vienai vien. Segām un spilveniem der tikai tīrās dūnas, tāpēc fermeri, uz kuru zemes pīles ligzdo, katru dienu jau agri apstaigā ligzdas. Ja pīles iztapsējušas savu ligzdu ar dūnām, fermeris tās izņem un vietā ieklāj mīkstu vilnu. Visneparastākais, ka pīles savus saimniekus jau pazīst un droši laiž pie ligzdas, bet, ja tuvojas svešinieks, sākas liela klaigāšana.

Tomēr pats interesantākais ir ziemeļu plakanknābis ar sarkanu knābi un pleznām (latviski – alks, angliski – puffin) – Islandes simbols. Savām acīm tos neredzēju (bija jau aizlaidušies uz siltākām zemēm), bet stāsta – izskatoties pēc vistas, papagaiļa un pingvīna sajaukuma. Pavasarī putni ierodoties un iztīrot savu ligzdu, kas atrodas zem zemes un sastāv no divām atsevišķām istabām – viena ir dzīvojamā un perējamā telpa, otra – tualete. Tētiņš gaida savu veco sievu, bet, ja tā ilgi kavējas, apņem sev jaunu. Taču, ja vecā tomēr ierodas, jaunajai ir jāatstāj iesildītā midziņa. Rudenī, kad mazie putnēni paaugušies, vecāki izved tos no alas un aicina ūdenī mācīties peldēt. Parasti mazie ir tā uzbarojušies, ka pat nespēj pacelties spārnos. Tad vecāki viņiem piespriež nežēlīgu diētu – nedod ēst tik ilgi, kamēr putnēni beidzot paši atplivinās līdz ūdenim.

* * *

Laikam šai reizei pietiks, jo esmu jau aizrāvusies un sākusi stāstīt arī par to, kas Islandē IR. Par to nākamreiz.