Trīs vienā – latīņi, Senžermēna un Eifelis  (6)

Šis rajons atrodas Sēnas kreisajā krastā, uzreiz pārejot pāri Île de la Cité, un pulcē galvenokārt daudz studentu, jo te ir diezgan daudz universitāšu un skolu, un līdz ar to te arī ir daudz bibliotēku. Ideāla vieta, lai apmeklētu vairākus tirdziņus, kuri te notiek, – viens Rue Mouffetard notiek katru otrdienu un sestdienu, turpat netālu sestdienās ir tirdziņš. Te apkārt ir daudzas mazas kafejnīcas, ēstuves, kurās cena nav tik liela, un pašas par sevi tās ir vienkāršas, jo tajās vairāk gaida studentus.

Šajā rajonā arī divi "Starbucks" – viens no otra pavisam netālu, un, kā dzirdēju blakus stāvošo amerikāņu sarunā, tas esot šodien izglābis viņu dzīvību, jo tas, ka vakar nekur neesot bijis, esot vienkārši traģiski. Smieklīgi? Nē, patiesi, jo tā ir daļa no viņu kultūras. Savukārt franči paši esot domājuši, cik tad ilgi "Starbucks" Parīzē izturēs un vai būs patiešām pieprasīts. Ievērojām, ka te ir stipri mazāk cilvēku nekā ieejot "Starbucks", piemēram, Portugālē, Amerikā, Londonā vai kur citur. Kā teica paši franči – tas nav viņu kultūrā, un viss.

Sākot pastaigu pa Senžermēnu, man liekas, ka biju sagaidījusi ko vairāk – ko īpašāku. Bet, kad daļa izstaigāta, ir labi centrā, un plūsmā liekas, ka viss ir. Ir pilns ar steidzīgiem cilvēkiem, kādam rokās kafija, kādam bagete, kuru pusdienlaikā steidzīgi apēst, skrienot pa ielu, kāds tiesā kruasānu. Kāds steidzas ar lielu puķu pušķi, kāds pērk chocolaterie lielu iepakojumu ar šokolādēm. Protams, pilns ar drēbju veikaliem. Arī mans iecienītais šokolādes un macaroon veikals "Georges Larnicol Maison Larnicol".

Senžermēnā ir daudzas vietas, kuras vērts apmeklēt, un viena no tām ir siera veikals "Barthelemy", uz kuru vislabāk nākt no rīta, jo tad, iespējams, satiksi pašu Bartelemī kundzi, kura pastāstīs vairāk par sieriem, palīdzot izvēlēties. Vai laimēsies, kas to zina, bet noteikti neej dienas vidū, laikā no 13.00 līdz 15.00, jo tad ir pusdienlaiks. Pa ielu, uz kuras atrodamies, Rue de Grenelle, nonākam pie ļoti interesantas pusdienu vietas, kura tieši tagad, pusdienās, ir pilna ar vietējiem. Diemžēl mēs iekšā netiekam, bet tā jau ir laba ziņa, jo pēc tam uzzinām, ka šī ir laba vieta, kur piesēst – moderna, bet tajā pašā laikā ar vietējo auru. Saucas "Le Pain Quotidien" (Table commune, pain biologique au levain).

Nākamā pietura – "Au Bon Marché", divi milzīgi universālveikali. Vienā no tiem ir visi iespējamie pasaules apģērbu un mājas lietu brendi, ražotāji, bet otrā veikalā viss pirmais stāvs ir tikai un vienīgi ēdienam un dzērienam. Cilvēku te netrūkst un produktu – vēl jo vairāk. Interesanti, lai gan nosaukums idejiski nozīmē "labas cenas, labs un izdevīgs pirkums", iekšā ieejot ir pavisam citādi, cenas te nav mazākās. Produktu klāstā "Mariage Freres" tējas, desmitiem ievārījumu, medus, krēmi, siers un gaļa, zivis, garšvielas un vēl daudz kas cits. Tas ir kā atrasties paradīzē – tādā, kurā tu vari kaut ko arī atļauties, jo ir lietas, kas maksā dārgi, bet arī tādas, kas ne tik dārgi. Tas nav kā Londonā "Harrods", kur viss ir dārgi. Te arī var atrast labus ciemkukuļus – un, ja, piemēram, vēlies tēju "Mariage Freres", tad te droši var pirkt, jo nav īpaši dārgāk kā pašā veikalā.

Starp Rue du Cherche Midi un Rue de Rennes piektienās ir bio produktu un dārzeņu tirdziņš. Mēs ierodamies jau uz slēgšanu, kas ir ap 14.00, un tieši tad mums "iesmērē" gan lieliskas olīvas, gan burvīgu olīvu pastu. Par visu samaksājot ne maz, 10 eiro, to ēdam divas dienas. To, ka iesmērē, uzzinām no frančiem, izmantojot šo pašu vārdu. Un tikai no tā viņiem bija skaidrs, ka esam bijuši pirms slēgšanas, jo tad tā gadoties visbiežāk. Ak mēs, bet tik un tā – tik garšīgi. Neko nožēlot.

Bet vēl netālu no "Au Bon Marché" pa ceļam ieklīstam Rue du Cherche Midi, uz kuras ir lielisks atklājums – pattiserie "Dallayou". Mums prieks, jo varam pagaršot vēl vienu macaron un, protams, apskatīt kārtējo Francijas konditorejas klasiku. Smalki ģērbusies francūziete turpat veikaliņa vidū pie stāvgalda smalki dzer kafiju un ēd kišu. Skaisti un vienkārši. Un jāsaka, ka, pagaršojot "Ladurée", "Georges Larnicol Maison Larnicol", "Dalloyau" macaron, mūsu favorīts ir tieši "Dalloyau". Īpaši vaniļas un ar konjaka krēmu. Trausli, sulīgi un tik maigi, bet tajā pašā laikā ar raksturu. Un turpat starp ekskluzīvajiem apģērbu veikaliem, kur paslēpies arī "Dalloyau", ir vēl viena Francijas klasika – "Boulangerie Poilaine". Tai ir mazs piedāvājums – dažas maizes, kāda maza kūciņa, un viss. Bet vēl bez maizes – grāmata, raudzējamie maizes grozi, maizes maisi un nazis ar dēlīti. Skaisti un vienkārši, un, lai gan es to saku jau kuro reizi, tā vienkārši ir – citādi daudzas franču lietas raksturot nav iespējams, jo tiešām ir vienkāršas un skaistas. "Poilane" maizes pieejamas arī dažādos labos veikalos, un to vienmēr atpazīsi pēc iepakojuma, uz kura rakstīts "Poilane".

Tā kā ir pusdienlaiks un pēc staigāšanas esam izsalkuši, tālumā redzot Eifeļtorni, dodamies uz to pusi ar cerību atrast kādu parku, kurā apēst nesen nopirkto speķa bageti kopā ar olīvu pastu. Ejot pa Rue de Grenelle, visu laiku redzam policistus, valsts mašīnas un cilvēkus uzvalkos vairāk, nekā ierasts. Mums pirmā doma un cerība – varbūt brauks Francijas prezidents. Bet nekā, izrādās, uz šīs ielas ir daudz ministriju, diemžēl.Te interesanta itāļu vietiņa "Da Rocco trattoria" – itāļu ēstuve un, kā izskatās, ar labu kafiju. Beidzoties ielai, pa kreisi un pa labi paveras  skats uz plašumu. Pa labi skats uz tiltu pāri Sēnai un Ministère des Affaires Étrangères, bet pa kreisi Musée de l'Armée, aiz tā ir arī Napoleona kapavieta. Turpat pa kreisi neliels parciņš – izskatās, ka slēgts, jo priekšā nelieli, zemi vārtiņi, un vieni no tiem ir ciet. Mēs tomēr redzam, ka iekšā sēž cilvēki, un izbadējušies ieejam pa kādiem citiem vārtiem, kuri ir vaļā.

Bet tā tas ir daudz kur, un nevajag baidīties iet iekšā, ja vien vārti ir vaļā (vakaros tos slēdz, un tas, cikos slēdz, atkarīgs no gada laika). Mēs apsēžamies, atveram savu iepakoto bageti, trauciņu ar olīvu pastu, un ko vēl vairāk var vēlēties, sēžot parkā ar skatu uz Eifeli un ēdot kraukšķīgu bageti. Saldajā – "Dalloyau" macarons. Dievīgi.

Ceļš uz Eifeli ir mierīgs – kā saka: paēdis cilvēks kļūstot labsirdīgāks. Kaut gan ar labsirdību mums problēmu nav, bet vismaz, runājoties ar cilvēkiem, vēders negurkst. Laiks beidzot saulains (dažas dienas izpalika, kurās paspējām saaukstēties un nosalt), putni čalo, un mēs tuvojamies Eifelim.

Pa ceļam uzduramies kādai perpendikulārai ielai Rue Cler, kurā ir daudz dažādu ar ēdieniem saistītu veikalu – piemēram, siera veikals "La Fromager", kam seko "Jeusselin charcutier traiteur" ar dažādiem pusfabrikātiem, kuri izskatās ļoti labi. Tālāk iepretim – augļu un dārzeņu veikals. Pagriežamies pa labi, tuvāk Eifelim, pēc kura smailes ir diezgan viegli orientēties, un uz Rue du Champ de Mars atrodam gan "L'Epicerie Fine", gan blakus "Christophe Rousse" šokolādes veikalu, pretī itāļu veikalu "Cantin". Liekas, ka, lai kur tu ietu, tur viss ir – pērc un ēd, ko gribi, cik vari maksāt un cik ietilpīgs ir tavs vēders. Žēl, ka lielāku vēderu nevar pasūtīt tieši uz ceļojumu, kaut vai pagaršošanas režīmā.

Uz tās pašas Rue du Champ de Mars mūs pārsteidz pēc izskata garlaicīgs veikals, jo tajā viss stāv tikai un vienīgi saldētavās. "Picard" – tā sauc šo veikalu, kas ir augstākās klases saldēto produktu ražotājs Francijā. Kā skaidro mana draudzene – ja gribi viesiem piedāvāt ko labu, bet nav laika gatavot, tad šis ir pats augstākais, ko vari saņemt no saldētiem produktiem, un francūzietes tad šo izvēlas (dažas uzdodot par savu). Jāsaka, ka iepriekšējās dienas vakariņās pasniegtā šķiņķa kūka tiešām mani pārliecina (cilvēku, kurš uzskata, ka saldētas kūkas nekam neder).

Un pavisam nemanot pa līkloču ielām, gar skatlogiem esam klāt lielās, maģiskās celtnes pakājē. Jā, mēs esam pie Eifeļa. Un nevar saprast – vai tas ir tas, ko gaidījām, vai kas cits. To vēl arvien neesam atrisinājuši, bet vienīgais, ko es zinu, ir mana nesapratne par to, kā vispār ko tādu tajā laikā varēja uzbūvēt un izdomāt. Iespaidīgi, ja skatās pagātnes acīm.

Bez Eifeļa mans pirmais prieks – pie parka ieejas ir tualete, bezmaksas. Jo, manuprāt, tā Parīzē ir problēma, vai nu arī visu laiku, kad tualetes bija pieejamas, man tās nebija aktuālas, bet kā vienmēr – kad vajag, tad nav.
Parkā pilns ar māmiņām un bērniem. Pirmajam priekam seko pirmais šoks – pretī skrienošie čigāni, kas sieviešu personās veic aptaujas, vīriešu personās – piedāvā mazus sudraba, zelta un bronzas Eifeļus. Un, kad parādās kāds policists, – bēg. Pēc pirmā seko otrais šoks – laikā, kas Parīzē neskaitās tūrisma sezona, torņa pakājē ir rindas, simtiem cilvēku, līkločos. Lai kā es gribētu uzbraukt augšā, manā prātā tas nav izdarāms, stāvot milzīgā rindā, sargājot somu un mīņājoties. Un tieši tāpēc, ka šis ir mūsu kulinārais ceļojums, ir diena, kad mēs izlemjam – Eifelis citreiz. Kaut gan tur augšā esot restorāns ar labu virtuvi un ekskluzīvu skatu – "Jules Verne" (rezervācija vismaz dažus mēnešus pirms tam).
 
No Eifeļa atpakaļ uz otru pusi Sēnai ir skaisti iet pa krastmalu – tur pilns ar laivām un kuģiem. Dažos no tiem var pieteikties vakariņās uz ūdens. Pārejot pār tiltu Pont de L'Alma, nonākam krustojumā, kurā izvēlamies iet pa Avenue Montaigne. Es visu laiku domāju – ir taču Parīzē jābūt vietai, kurā satiekas visi dārgākie brendi, šikas dāmas un skaisti sakopti kungi, kur bērniem kleitas maksā dārgāk par visu manu garderobi. Un kāda laime, mēs tur nonākam, pavisam nejauši. Tas ir Avenue Montaigne. Šiki, skatlogos jaunākās lielo brendu kolekcijas un daudz japāņu ar lielajiem papīra iepirkumu maisiem (es brīnos par viņu iespējām).

Ielas galā nogriežamies pa kreisi, lai paietu līdz Triumfa arkai. Pa ceļam ielas kreisajā pusē paliels "Laduree" – zaļgani zeltains, krāšņs un klasisks, kā esmu redzējusi vecajās bildēs . Lai vai kā, tev te jāpamēģina macarons. Vari palikt un padzert tēju, kafiju, varbūt šampanieti kopā ar macaron, bet tikpat labi pie letes iegādāties līdzi nešanai – visdažādākajās garšās. Mēs šajā "Laduree" neko nepērkam, jo dienu iepriekš jau esam bijuši citā no "Laduree". Cena Eur. 1,80 par vienu gabalu; ja pērk vairāk nekā piecus, tad sver. Pērku piecus, un mana cena ir 8 eiro. Neko nedomājot, prasu, cik tad būtu jāmaksā par 6 gabaliem, uz ko man pārdevējs atbild, ka tas ir tāpat 8 eiro. Tāpēc pasūtu vēl sesto gabaliņu, ja jau cena ir viena. Izvēlamies vaniļas, šokolādes, pistāciju, karameles un jūras sāls, glazētu kastaņu un aveņu macaron. Ja vaniļas un kastaņu ir dievīgi, pistāciju garšoja vismazāk, un pārējie normāli, bet vislabāk mums tomēr patika tieši "Dalloyau" un arī "Georges Larnicol Maison Larnicol". Mazāki, ne tik krāsaini un sulīgi maigi.

Beidzot ceļu pa Elizejas laukiem, mēs izvēlamies veikt ceļu mājās pa parku, kurš ved līdz Luvrai – Jardin du Carrousel. Jo dienu iepriekš, kad te jau staigājām, Elizejas laukos nonācām pa otru ceļu – no no rajona Le Grands Boulevards.