Dienvidkoreja: sastrēgums kalnos, peldes T-kreklos, modernas tehnoloģijas un tuneļi uz Ziemeļkoreju  (18)

"Tas bija kā piedzīvojums. Mani turp nosūtīja "Samsung Electronics Baltics", kur strādāju. Sešos mēnešos Korejā paguvu šo valsti diezgan labi iepazīt un droši varu to ieteikt kā vietu, kurp ir vērts doties ceļojumā!"

Turpinājumā Māris stāsta "Delfi Ceļojumiem" par visu neparasto, skaisto un savdabīgo, kādēļ būtu vērts doties pāri puspasaulei tieši uz Dienvidkoreju.

Cilvēki Dienvidkorejā ļoti daudz strādā, daudzos uzņēmumos darbs notiek arī sestdienās. Man tā arī palika neatbildēts jautājums - kā vietējie to sabalansē ar savu ģimenes dzīvi? Tomēr viņiem atliek laiks, lai pavadītu brīvdienas aktīvi. Viena no lietām, kas man ļoti patika un ar ko aizrāvos - tā dēvētais hiking jeb pārgājieni kalnos.

75% Dienvidkorejas teritorijas sedz kalni. Izbraucot tikai 4-5 metro stacijas ārā no galvaspilsētas Seulas, tu jau vari būt tur un pavadīt kalnos brīvdienas, kāpelējot pa cilvēku veidotām takām. Kalni ap Seulu ir 1600 metrus augsti un ļoti skaisti, takas ir īpaši veidotas. Ja, piemēram, kāda vieta ir problemātiska - kaut vai 1500 metru augstumā būs uztaisītas dzelzs kāpnes, lai varētu ērtāk pārvietoties.

Tas ir aizraujošs atpūšanās veids, turklāt lieliska vide, kur vērot vietējo kultūru. Vietējie kāpj kalnos, lai ieturētu pikniku. Uz takas pat var iekļūt sastrēgumā, jo cilvēku blīvums ir tāds, ka netiec garām - jāpagaida kāda minūte un varēsi iet tālāk. Viss notiek ļoti organizēti, nav nekādas grūstīšanās. Kalnos kāpj visu vecumu cilvēki, turklāt nopietnā ekipējumā - pašos labākajos kalnu apavos, speciālā apģērbā, cepurēs, ar īpašām nūjām - Dienvidkorejā kalnu inventārs ir liels bizness un galā to visu ir ļoti interesanti vērot. Īpaši skaisti kalnos ir rudenī, kad tos pārklāj krāsainās lapas.

Dienvidkorejā ēšana nav tikai ēšana, tas ir ļoti svarīgs personiskā kontakta un socializēšanās veids. Nav iedomājams, ka tu varētu viens ātri aiziet paēst. Tur tas ir izslēgts. "Vai tu esi ēdis brokastis? Vai esi ēdis pusdienas?"- tas ir jautājums, ko mēs ikdienā esam pieraduši pavaicāt tuviniekiem, ģimenes locekļiem, bet tur tev darba kolēģis var pavaicāt mierīgi - "Esi ēdis brokastis?" Parasti tas ir arī uzaicinājums. Tu nedrīksti ēst viens - tad ar tevi nav kaut kas kārtībā. Strādājot Dienvidkorejā pusgadu, es neaizgāju ēst viens pats nevienu reizi. Var iet ēst divatā, bet tad jau ir jābūt kādam īpašam iemeslam - piemēram, ir pārspriežams kas svarīgs. Parasti ēd četri-seši cilvēki kopā, bet gadās arī pa 12-20.

Pusdienās neviens par darbu vairs nerunā, tas ir laiks atslodzei. Ēdieni mūsu platuma grādiem var šķist specifiski, ļoti asi. Rīsi ir gandrīz jebkura ēdiena sastāvdaļa, dominē ļoti daudz dārzeņu, visādas saknes. Restorānā galdos ir iebūvētas plītiņas ar īstām oglēm - tev atnes ēdienu un cilvēki paši to gatavo - cep, apmaisa. Pārsvarā ēd, sēžot uz grīdas spilveniem ar sakrustotām kājām. Ja nezinātājs sēž ar taisnām kājām pretī cilvēkam - tā skaitās ļoti rupja uzvedība. Ja apkalpotāji redz, ka ārzemniekiem pašiem īsti nevedas gatavošana, viņi pienāks, palabos, palīdzēs.

Ir kāda tiešām īpaša lieta, kāpēc ir vērts turp aizbraukt. Seulā ir 10 miljoni iedzīvotāju, bet izmēros tā ir tikai trīs reizes lielāka par Rīgu - kas par iedzīvotāju blīvumu! Kāpēc tas būtu jāizjūt? Neesmu lielu cilvēku pūļu fans, bet tur var sajust šo konkurences nepieciešamību, ja tu vēlies vienkārši izdzīvot! Garās darba stundas pierāda, ka korejieši ir čakli un centīgi, bet īstenībā tur nav citu variantu! Nespēsi izdzīvot! Šī centība - "gribu būt labākais, gribu augt, gribu sasniegt" - tas ir jāizjūt!

Es to visu skaidroju ar šo nenormālo iedzīvotāju blīvumu. Es to izjutu, piemēram, darbavietas ciematiņā. "Samsung" tur bija viss savs - gan bankas, gan ēdnīcas - pusdienas pārtraukumā tu aizej ar kolēģiem paēst, stāvi ar savu paplāti un nav kur apsēsties. Tad ieraugi - kāds pieceļas! Eju mierīgā solī turp un - skaties - viss, tā vietā jau ir aizņemta! Nokavēji! Un tad saproti, ka šajā valstī nekas nenotiek, ja tu lēni kustēsies! Un tas pielec nedēļas vai pat dažu dienu laikā. Tas atspoguļojas darba filozofijā - temps, temps, temps, citādi kāds būs priekšā! Un vienlaicīgi - viss ļoti organizēti.

Piemēram, visi organizēti gaida pie metro vai autobusu pieturā rindiņā. Netiki šajā iekšā - gaidi nākamo, jo tikai iekļūt transportā - tas jau ir izaicinājums. Neviens nespiežas, negrūstās - gaida. Tas rada daudz nepierastu izjūtu, un vidējam latvietim šāda konkurences dvesma būtu jāizjūt. Mums pierasts - "gan jau kaut kā, atliksim uz pēdējo brīdi"- tur ieraugi pilnīgi citu pasaules skatījumu.

Un vēl - ja vēlies apmeklēt kādu pasākumu vai koncertu, nāksies rīkoties zibenīgi. Varbūtība dabūt biļetes ir diezgan niecīga. Tur viss notiek "Pali, pali, pali!" Kas nozīmē - "Ātrāk, ātrāk, ātrāk!" - to dzirdi visur apkārt.

Dienvidkorejā ir visi četri gadalaiki, bet tie ir atšķirīgi. Pavasaris un rudens ir īsi, vasaras ļoti karstas un ļoti mitras. Vasarā dienā varēja sasniegt +40 - esi kā pirtī un vēl saule komplektā. Ja darbā jāvalkā melnas bikses - tad ir traki. Man gan tas karstums patika, kaut gan reizēm ņēma uz izturību. Vasarā ir lietus sezona - tā sākas jūnija beigās un ilgst apmēram mēnesi. Pirmo reizi piedzīvoju, kā tas ir - izej no rīta un gāž kā ar spaiņiem - dienām, viss pludo. Gumijas zābaki - tas ir vesels modes virziens, izkopts līdz pilnībai. Citur neko tādu neesmu redzējis. Vasarā meitenes iziet ielās, lai parādītu stilīgākos gumijas zābakus! Taču lietus te nedzen depresijā. Lietus ir silts, tas nav tas mūsu drebulīgais slapjums. Tās ir jaunas izjūtas!

Kā viņi iet uz jūru - tā ir vesela epopeja. Korejā ļoti baidās no radiācijas un jo baltāka āda, jo skaitās labāk. Pludmalē visi dzīvojas pa telti. Bieži saule ir aiz mākoņiem. Vasarā zilas debesis nemaz nevar tik bieži ieraudzīt. Tas nav smogs, kā daudzi domā, bet mākoņi, jo ir mitrs. 90% cilvēku peld T-kreklos. Parasti arī pludmalē notiek pikniks, vietējiem ir līdzi plītiņas un viņi cep, ēd.

Pa visu Koreju ir vairāki UNESCO nozīmes objekti. Tas ir vesels piedzīvojums - esi it kā nokļuvis senos laikos - tempļos, bet visi staigā ar modernākajiem tālruņiem, visādiem gadžetiem un burtiski dzīvo tajā telefonā. Viņi tiešām nenormāli daudz dzīvojas pa sociālajiem tīkliem. Ja kāds saka, ka Latvijā esam ar to pārņemti, tad mēs esam ļoti tālu no tādas situācijas, mēs joprojām sarunājamies savā starpā dzīvajā.

Tehnoloģijas Korejā ir nenormāli populāras. Piemēram, lai zinātu, cikos nāks sabiedriskais transports, pa kādu ceļu tas brauks, pēc cik minūtēm pienāks - visi izmanto n-tās aplikācijas telefonos. Kādreiz domāju - "tu taču jau kuro reizi te brauc, kamdēļ atkal kāda aplikācija?" bet viņi nevar vairs bez tā. Visi lieto viedtālruņus - arī 70-gadīga vecmāmiņa pieturā saplāno sev maršrutu visjaunākajā modelī. Tur tehnoloģijas sadzīvē ir priekšplānā.

Metro ilgāku pārbraucienu laikā visi skatās telefonā televīziju - izvelk anteniņu un skatās, jo it tīkls, kas piegādā ārkārtīgi ātru internetu. Cieņā ir drāmu seriāli - īpatnēji, bet bieži filmām nav tā dēvētā "happy end".

Korejā viss notiek bumveidīgi - 2002.gadā tur notika pasaules čempionāts futbolā, tad visi interesējās par futbolu. Šobrīd TOP 1 ir beisbols - spēles skatīšanās ir kā vesels piedzīvojums. Uz spēli tur iet kā uz svētkiem - dīvaini, ka norises vietā drīkst ienest jebkādu pārtiku un alkoholu. Viņi bauda spēli ēdot - gluži kā piknikā. Ēšana te tiešām ir vesela kultūra un ap to daudz kas grozās.

Atsevišķs stāsts ir spēles līdzjušanas kultūra - ja ir mājas stadions, tad vietējiem līdzjutējiem ir labākās vietas, pretinieku līdzjutējiem - sliktākās. Katras komandas "karsēj- jeb līdzjutēju komandai" dod, piemēram, trīs minūtes izpausties. Tad fani un līdzjutēji var izpildīties kā vien vēlas, konkurenti sēž mēmi kā zivis - ne vārdiņa nepasaka, jo respektē otras komandas līdzjutējus - tas ir jūsu laiks, jūsu atbalsts. Paiet tās minūtes, dod laiku otriem - pirmie pilnībā apklust un izpildās konkurentu līdzjutēji. Mums būtu tā - kā pārkliegt vienam otru! To vērot ir ļoti interesanti!

Jāpadomā vai vispār vēl esmu bijis kādā tik drošā valstī kā Dienvidkorejā! Naktsdzīve te sit augstu vilni. Seula vispār nekad neguļ! Tas tā uzlādē - neatkarīgi no diennakts stundas, tur gaisā virmo tāda enerģija! Esmu domājis par to, jo tur visu laiku jutos tik uzlādēts. Ir tāda dinamika! Te ir tas paradokss, ka lielas pilsētas bieži nogurdina, atņem spēku. Tādā Bangkokā no drūzmas var sākt jukt prātā trešajā dienā, bet Seulā viss ir citādi - tas ir jāpiedzīvo! Tā zeme uzlādē! To atzina arī, piemēram, ķīniešu draugi, kas dzīvojuši Honkongā, Malaizijā.

Naktsdzīve virmo - jā, ir diskotēkas, bāri, kur ārzemnieki vienkārši netiek ielaisti vai arī vienkārši var sajust tādu kā rezervētu attieksmi no vietējiem apkalpotājiem. Bieži tas ir saistīts ar valodas barjeru. Apkalpotāji nereti kautrējas par savu it kā vājo angļu valodu.

Kopumā pilsētā ir gana daudz vietu un naktsklubu jebkurai gaumei. Gribētāji var izklaidēties kaut vai visu diennakti. Ir tādas vietas, kur pulcējas un socializē tieši ārzemnieki, tur apkalpojošais personāls ļoti labi runā angļu valodā un vispār daudz domāts, lai ārzemnieki justos ērti. Lai vai kā - Seula nekad neguļ!

Te ir tā interesantā lieta - sākumā domāju, ka visi par to vien runās, bet nē - ikdienas dzīves ritmā neviens par to nedomā. Vietējie atzīst, ka tā nav patīkama situācija. Armija vienmēr ir gatava kaut kādiem Ziemeļkorejas izgājieniem, bet sadzīvē to vispār nejūt. Attieksme pret Ziemeļu kaimiņu ir - "žēl, ka tas tā ir", bet neviens nekrīt panikā.

Protams, dēļ tās situācijas militārais dienests valstī ir obligāts. Tas ilgst, šķiet, 2-3 gadus. Kas interesanti - jebkuram ir iespējams brīvi aizbraukt uz tā dēvēto demilitarizēto zonu - tā ir zona starp abām valstīm, kurp var doties, iepriekš piesakot ekskursiju grupā.

Šajā dažus kilometrus platajā joslā ir šie pazemes tuneļi - Ziemeļkoreja saka, ka tos izrakusi Dienvidkoreja. Tie saka, ka otrādi. Ir vairākas pieejas vietas un sanumurēti tuneļi, apmeklētājiem apskatei atver tad vienu, tad citu tuneli. Turp brauc ļoti daudz tūristu, lielākoties ārzemnieki, jo vietējie saka - ko ākstāties, tur tak nav uz ko skatīties!

Tā ir ļoti interesanta vieta - no Dienvidkorejas puses tuneļos var ieiet - pieliecoties var doties iekšā un aiziet līdz robežai. Otrā galā no Ziemeļkorejas puses tunelī spīdina spēcīgu prožektoru - ir gaisma un tu neredzi, kas ir tālāk! Var pieiet pat divu metru attālumā, bet neko neredzēsi. Tūristi parasti pieiet un saka - "Sveiki, sveiki, Ziemeļkoreja!" Parunājas ar tukšumu.

Ir kāda īpatnība cilvēku savstarpējās attiecībās. Ir ļoti jārespektē gados vecākie un darbā pieņemts vecāko priekšā pat tā kā pazemoties. Paši korejieši uzsver, ka šī tradīcija lēnām mainoties, bet no malas tā vienalga šķiet spēcīga. Ja vadītājs ir vecāks, viņš var citreiz paust viedokli, kas ir uz robežas starp muļķīgu un varbūt pat stulbu, bet nav variantu nepiekrist. Dažreiz ir jārīkojas pretēji saviem uzskatiem, jāsagremo un viss.

Darbā tas var izskatīties tā, ka ļoti skaļā, agresīvā tonī kāds vecāks sāk kritizēt jaunāku darbinieku. Tas notiek korejiski un vari pat nesaprast - kas, ko, kāpēc. Strostēšana parasti notiek publiski. Kad pavaicā iemeslu - tas šķiet pilnīgs nieks, bet tev ir viņam jāpakļaujas, nav variantu. Tā teikt - mūžu dzīvo un mūžu mācies! Korejā ir cieņā mentoru pieeja. Te tev var mierīgi pavaicāt - kas ir tavs dzīves un kas darba mentors? Arī man uz sešiem mēnešiem darbā bija piešķirts savs mentors.

Par to cieņas izrādīšanu - vēl tāda nianse - viena lieta ir zināt, kā pareizi sēdēt restorānā un kā sasveicināties. Bet vēl ir jāzina, ka Korejā pats nedrīksti sev liet alkoholu. Kad lej alkoholu glāzē - tad pudeli tur ar abām rokām. Arī tas, kuram lej, var pieturēt savu glāzi ar abām rokām. Tas norāda uz cieņu.

Kā daudzās jomās - arī šajā sfērā pēdējos gados notiekot izmaiņas. Iepriekš bija tā, ka pēc kāzām sieviete paliek mājās un vairs nestrādā - kļūst mājsaimniece. Parasti drīz pēc kāzām dzimst pirmais bērns - ar to nevelk garumā. Ja ģimenei pietrūkst līdzekļu - vīrs ņem klāt otru darbu, raujas kaut diennakti, bet sieva nestrādā. Sievietes arī parasti neieņēma augstus amatus. Šobrīd situācija mainās, sievietes jau konkurē par amatiem.

Kas ir atšķirīgi - līdz kāzām satiekas, bet kopā nedzīvo. Pierasts darbā no kolēģiem slēpt, ka ir attiecības, patiesību atklāj vien īsi pirms kāzām. Ir tāda izvairīga attieksme. Iepriekšēja nopietna attiecību pieredze nav vēlama ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc slēpj. Man pat ļoti labi darba kolēģi slēpa līdz pēdējam un tad pienāk mirklis un saka - zini, es tev nevarēju pateikt, man jau tad bija draudzene un tagad mums būs kāzas.... Darbavietās principā nedrīkst būt attiecību, tas arī izriet no kultūras - arī tāpēc slēpj. Vīrietis ir ģimenes nodrošinātājs, un man nav īsti atbildes, kā viņi to sabalansē ģimenes dzīvē. Vīrs, kas strādā garas stundas sešas dienas nedēļā un sieva, kas sēž mājās... Laulībā Korejā pieņemts stāties diezgan vēlu - 27-30 gados. Parasti dzimst 1-2 bērni.

Dienvidkorejā ļoti populāri ir tā dēvētie aklie randiņi. Bieži ir tā, ka draugi mēdz uzdarboties kā kopā savedēji. Vēl izplatīts modelis ir šāds - sieviete izdomā, ka grib precēties un vienkārši nolemj - trīs mēnešu laikā ir jāatrod vīrs! Tad viņa cītīgi strādā - kā pie biznesa plāna. Varbūt tas ir saistīts ar to pašu mērķtiecību un konkurenci. Un tad trīs mēnešu laikā vai ar aklajiem randiņiem, internetu vai vēl kā - ir, gatavs un ņem un apprecas.

Vēl lieta, kas sākusi mainīties - agrāk visi gribēja dēlu, pēc meitām īpaši neilgojās. Vēl joprojām grūtniecības laikā nav iespējams uzzināt, ko tieši gaida. Taču tagad arī par meitu priecājas, jo tradīcijas mainās.

Iesākumā nedaudz baidījos, vai varēšu brīvā laikā spēlēt savu basketbolu, peldēt, bet izrādījās, ka tur viss notiek ārkārtīgi dabiski - socializēšana notiek caur komūnām. Tur atliek tikai ieminēties un apvaicāties, kā tūlīt tiek ieslēgta draugu un paziņu ķēde, kas padod viens otram tālāk ziņu, ka vajag to un to. Tur pāris minūšu laikā tika noskaidrots, ka kolēģim viens draugs spēlē basketbolu tur un tur -" piezvanīšu draugiem un ej droši". Es aizeju un man tur saka - "Ā, mēs tevi jau gaidījām!" Un tā notiek visās sfērās. Tad jau tūlīt aicina vakariņās kopā, un viss notiek. Šeit nedraud vientulība. Nu nekādi! Te katram Facebook ir pāris tūkstoši draugu un, lai ko tu meklētu, tūlīt atradīsies kāds caur draugiem un paziņām, kas palīdzēs.

Kādreiz aizdomājos - kas notiktu, ja šeit "pārgrieztu lielo kabeli", pazustu internets - vispār tas būtu liels izaicinājums - vispār izdzīvot. Tur būtu cilvēki, kas sajuktu prātā, jo ir tiešām liela atkarība no tehnoloģijām, sociālajiem tīkliem. Cilvēki dara lietas bumveidīgi - spēlē spēli, kas tobrīd ir popularitātes virsotnē, lieto jaunākās tehnoloģijas, klausās tās mūzikas grupas, kas tobrīd trendy. To pierādīja kaut vai "Gangnam style" panākumi - ir bums un tas ir visur! Tur, ja kļūsti populārs, tad visi vienā dienā sāks pielūgt. Bet tur arī parādās šovbiznesa būtība - vienu dienu tu esi zvaigzne, bet tūlīt jau nāk nākamie. Tur tiešām ir vesela armija, kas katram stāram elpo pakausī un ir gatava ieņemt viņa vietu.

Piemēram, ļoti populāri ir dažādi TV šovi. Kaut vai - kā ātri izveidot pašai frizūru vai konkrētu grimu - uz to visi pavelkas. Vispār Korejā ļoti apskauž eiropiešus, vēlas viņiem āreji līdzināties un tur ir liels uzsvars uz skaistumkopšanu. 70% sieviešu veikušas plastiskās operācijas - parasti sejas, acu, deguna. Bieži to dara vēl līdz 16 gadu vecumam. Reiz ievēroju, ka meitene kluba recepcijā strādā ar aizsegtu aci. Nodomāju - briesmīgi, jauna meitene... droši vien kāda trauma. Tad uz ielas redzu vēl tādas, vēl.... Reiz kolēģim vaicāju - kā te tās traumas cilvēki tik bieži dabū? Šis sāk smieties - izrādās meitenes veic acu plastiskās operācijas - no sākuma vienai acij, tad vēlāk otrai. Ja godīgi - es nevarēju atšķirt, kam ir veiktas operācijas un kam nav.

Pēc tā Korejā pavadītā pusgada esmu vēl reizi bijis īsā komandējumā Seulā. Atceros to sajūtu - izkāpju no lidmašīnas, ieelpoju gaisu, sajūtu to milzu enerģiju - tik laba sajūta atgriezties! Taču tiem, kas Dienvidkorejā vēl nekad nav bijuši un varbūt apsver tādu iespēju - iesaku doties turp septembrī. Tad tur joprojām spīd saule, bet vairs nav tik karsts. Vēl oktobra vidū bija +20 grādi. Arī kalni rudenī ir visfantastiskākie - viss krāsainās lapās, kāp un vēro skaistumu!