Pa Sv. Jēkaba ceļu Spānijā – 800 kilometru ar sevi, dabu un neizskaidrojamo  (39)

"Buen Camino!"*

"Mani biedēja - tu neizturēsi fiziski! Es teicu - nē, esmu labā formā. Man teica - tu vari salūzt garīgi! Es teicu - nē, tas nav manos plānos! Un tā pēdējā augusta dienā es sēdos lidmašīnā un devos ceļā," atceras Kristīne. Darbā bija paņemts trīs nedēļu atvaļinājums, jo vairāk nebija iespējams. Bija skaidrs - kājām izdosies veikt daļu ceļa, bet daļu vajadzēs braukt ar riteni, lai iekļautos laikā.

Sv. Jēkaba ceļš uz Santjago de Kompostelu ir aptuveni 800 kilometru garš vēsturisks svētceļojuma maršruts, kas ļoti populārs arī mūsdienās. Ceļš iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā un pa to gadsimtiem ilgi plūst ceļotāju straumes. Ceļu mēro gan reliģisku, gan pašizziņas motīvu vadīti cilvēki no visas pasaules.

"Mans mērķis bija veikt šo ceļu un izdarīt to vienai. Ne mirkli nebija baiļu, nebija šaubu. Man palaimējās, jo manu ceļojumu somu sakrāmēja cilvēks, kas šādā gājienā bija jau bijis. Manā somā nebija nekā lieka. Viss izskaitļots," atceras Kristīne. Pusnaktī Kristīne izkāpa no vilciena mazajā Senžanpjedeporas pilsētiņā Francijas-Spānijas pierobežā, kuru uzskata par ceļa sākuma punktu.

"Nebiju rezervējusi naktsmītni. Tumsā izkāpām kādi septiņi cilvēki - ceļotāji. Atpazinu viņus pēc mugursomām, daudziem jau bija redzams ceļinieku simbols - gliemežvāks. Skanēja dažādas valodas. Arī viņi meklēja naktsmājas. Tūlīt pēc pusnakts svētceļnieku birojā jau dabūjām apliecību, kurā tālākā ceļā spiež zīmodziņus par veiktajiem posmiem," atminas Kristīne. Ceļotāji sameklējuši naktsmājas kādā privātmājā, kur divstāvu gultās jau gulējuši citi ceļinieki. "Pirmajā naktī bija dažādas sajūtas - vēl nezini, cik te ir droši. Nevienu nepazīsti. Visu pēti. Nākamajā rītā bija kopīgas brokastis, iespieda pirmo zīmogu. Iepazinos ar kādu amerikāņu kungu un vācu meiteni, un ceļš varēja sākties! "Buen Camino!" - šo laba ceļa novēlējumu pēc tam dzirdēju tik daudz reižu!"

Nav nozīmes vecumam, valodai... nekam

"Ceļā pavadīju 19 dienas. Pirmos 300 kilometrus gāju kājām, pārējos 500 nobraucu ar riteni. Brīžiem gāju viena, brīžiem kopā ar kādu. Tur arī ir tā burvība, ka vari būt pilnīgi brīvs - vari iet, vari atpūsties un brīnīties par neparasto dabu, vari celties agri un iet tumsā, vari iziet vēlāk. Vari iet tik kilometrus, bet vari arī tik. Nekam nav nozīmes - ne tam, cik vecs tu esi, ne tam, kas esi un ko dzīvē dari, ne tam, kādā valodā runā. Visi kaut kā saprotas, un tā ir fantastiska kopības sajūta. Ļoti daudzi iet reliģisku motīvu dēļ, bet ļoti daudzi nē - viņi iet sev vai veltī šo gājienu kādam citam cilvēkam, piemēram, kādam radiniekam grūtībās, ir piedzīvojumu meklētāji. Sastapu ļoti daudz bezdarbnieku vai cilvēku darba maiņas procesā, jo ārzemnieki to var atļauties. Tad bija daudz tādu, kas darbā paņēmuši vienu gadu brīvu un ceļo pa pasauli. Bet galvenais - gaisā valda tāda brīvība, labestība un atvērtība!" stāsta Kristīne.

Ceļš vijas caur dažādām vietām - mežiem, kalniem, ciematiņiem, pilsētām. Visur izlikti gliemežvāki vai uzzīmētas dzeltenās bultas, tāpēc nomaldīties nevar. Nakšņošana notiek lētās naktsmītnēs, kas pieejamas viscaur ceļa garumā, un domātas tieši ceļiniekiem. Tās jāpamet 8.00 no rīta, tāpēc visi ceļinieki jau agri ir uz ceļa.

"Apmēram desmit dienas es gāju ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Īpaši sadraudzējos ar amerikāņu kungu, kuram pašam trīs meitas, un es viņam biju kā vēl viena meita. Visi atbalstīja viens otru. Kad visas naktsmītnes bija aizņemtas, tad mēs meklējām privātmājas, visi uz viena matracīša patrepē gulējām. Nakšņošana maksā 5-12 eiro. Rītos izgāju agri un dažas stundas gāju viena, mūzika uz ausīm un soļoju. Tad apstājos, pievienojas kāds no pazīstamajiem un turpinām kopā."

Atklāsmes un pārsteigumi

"Mani iesauca par dejojošo sportisti no Latvijas, jo man bija īsie dejotāju šorti, kas citiem likās par īsu. Es gāju palekdamās! Es to nenormāli baudīju - tos saullēktus, tāds līdzsvars ar dabu! Sāc iet agri, tad lēnām sāc garos apģērbus vilkt nost - kļūst silti. Ainava mainās - tad kalni, tad meži, tad taciņas. Agrāk man bija komplekss par savu angļu valodu, bet tur tik daudz runājos ar cilvēkiem, ka atklāju - varu diskutēt par dzīvi angļu valodā brīvi! Cilvēki dalījās savos dzīvesstāstos, tas bija pārsteidzoši. Cik atvērti, labestīgi! Ceļā bija miers," Kristīni saviļņo atmiņas.

Daži mirkļi no gājiena iespiedušies atmiņā īpaši spilgti. Kādā mazā baznīciņā kāds kungs, kas runājis tikai spāniski, aicinājis visu iekšā. "Tur bija tādas lapiņas dažādās valodās ar tekstu, ko nozīmē būt piligrimam (svētceļniekam). Mēs katrs paņēmām un sākām lasīt. Tur bija desmit punkti.. Es paceļu acis - un mēs visi raudam.... Tur bija teikts, ka nav svarīgi skriet, bet sajust ceļu, dodoties kopā ar šiem cilvēkiem... Tas salauza kaut kādu iekšēju barjeru. Mēs sadevāmies rokās un skaitījām Tēvreizi - katrs savā valodā. Tas bija emocionāli. Pēc tam es apsēdos un stundu rakstīju savas sajūtas, nevarēju apstāties. Tad es sapratu, ka man nevajag skriet. Ka es gribu veikt visu ceļu pati, negribu izlaist kādu posmu, pārbraucot autobusā. Tas mirklis "pavēra slūžas". Ceļš bieži lika raudāt, tās nebija noguruma, bet emociju asaras."

Kristīnes gājiena mērķis bija sasniegt Santjago de Kompostelas katedrāli, kur, kā vēstī leģenda, apbedīts apustulis Jēkabs. Tāpēc viņa noīrēja divriteni un atlikušo posmu veica braucot, izvēloties to pašu kājāmgājēju ceļu, nevis asfaltu. Ceļā piedzīvots daudz neparastu mirkļu, kad licies - sajūtas, intuīcija darbojas īpaši spēcīgi. "Kad izvēlējos tālāk doties ar riteni, zināju - daudzus no iepazītajiem cilvēkiem vairs nesastapšu. Bija jocīga sajūta, ka neesmu atvadījusies no dažiem svarīgiem cilvēkiem. Sēdēju vienā pilsētiņā un pusdienoju krodziņā. Pēkšņi radās sajūta, ka burtiski jālec kājās un jāskrien laukā. Es izskrienu un pēc mirkļa redzu - no tilta lejā pilsētiņā nāk iekšā divi draugi, no kuriem nebiju atvadījusies un par to pārdzīvoju! Atkal apskāvieni un asaras - saku "It's time to say goodbye!"* Tas bija brīnumaini un šādi notikumi uz ceļa notika vairākkārt, kad likās - kā tas vispār ir iespējams?

Laika vairs nebija palicis daudz. Dažās atlikušajās dienās Kristīne brauca ar riteni. "Ceļš brīžiem bija tāds, ka es vispār nesapratu, ko es daru. Es sevi skaļi lamāju, stūmu riteni. Puse bija pa asfaltu, bet puse pa tiem pašiem akmeņainiem ceļiem, kur cilvēki iet kājām. Otrreiz ar riteni es nekad nebrauktu, tas bija smagi. Man bija labs ritenis, arī Latvijā es daudz braucu, bet tur dienā nobraucu pa 100 kilometriem un tas bija smagi. Tad es tiešām biju viena. Vakaros naktsmītnēs, protams, iepazinos un komunicēju ar cilvēkiem, bet pa dienu biju viena savās domās."

Dzīve pirms un pēc

Ceļš bijis gandrīz veikts - tālumā parādījušies Santjago de Kompostelas smailes. "Kādus piecus kilometrus pirms pilsētas, kad no kalna tālumā redzēju katedrāli - nenormāli lūpa raustījās. Šķita - tūlīt raudāšu! Viss - ceļš beidzies?! Nonākot līdz katedrālei, bija tukšums un apjukums - ko man tagad darīt? Dievkalpojums bija iespaidīgs - pilna katedrāle ar svētceļniekiem, dažādu tautību mācītāji, uzrunas dažādās valodās, atvadas no sastaptajiem cilvēkiem..."

Ceļojums bija galā, laiks atgriezties mājās. "Es to izdarīju! Es sapratu, cik es varu un ko es nevaru! Ļoti smagi bija atgriezties darbā. Tur uzreiz aizgāja "puņķi un asaras pa gaisu", viss likās agresīvs. Biju pieradusi pie miera un labsirdības. Šeit viss likās par strauju. Tāds diezgan depresīvs periods ilga līdz kādam novembra vidum. Cilvēki teica - tavs ceļš reāli sākas pēc tam, kad esi sasniedzis Santjago katedrāli. Tavas pārmaiņas, transformācija - tas viss ir pēc! Tagad es vēl vairāk lasu, ieklausos un iedziļinos sevī. Interesanti, ka tās jomas, ko es ejot gribēju sakārtot vai par ko es ļoti domāju ceļā - tās man nesakārtojās. Ir dzīvē sakārtojušās tās lietas, par kurām es vispār nedomāju.

Ceļš man apstiprināja to, ka es varu izdarīt daudz un lielas lietas. Man tas tik nenormāli patika, ka es ne mirkli nebiju nogurusi. Tagad cenšos būt brīvāka un pozitīvāka, baudīt dabu ... Tagad katru rītu pieeju pie loga, apstājos un paskatos! Cenšos ķert mirkli. Mums ir jābūt dabā, tas palīdz saprast sevi. Tur ceļā es mēdzu apstāties un atskatīties uz sauli, jo ... to nevar aprakstīt!"

* - Buen camino! - laimīgu ceļu!

- it's time to say goodbye - laiks atvadīties!